Pixy. Suņu stāsti.

[Felix_PS]

Mūsu pusē uzsnidzis sniegs, kas pusdienlaikā vēl nav nokusis, ir jau teju dabas brīnums. Tā nu suns un kamera padusē un uz mežu - kur saulīte vēl nav paspējusi visu burvīgumu izkausēt. Tagad lepni varu palielīties ar mūsu pseidoziemas bildēm.

[Felix_PS]

[pixy]

Felix_PS, Šveicē viss ir skaisti . Un, ja vēl tik skaists zvērs, tad pavisam. Tiešām nevaru paskaidrot, varbūt krāsojuma dēļ, bet gross 100% ir mana īsspalvaino suņu favorītšķirne . Un Tu zini - es gaidu atskaites par šī skaistā zvēra gudrības attīstību .
Ja par gudrību - mana mājas lapa https://www.gudriesuni.com/. Šķirnes sadaļā jau uzrakstīju par savu akmens nomešanu no sirdsapziņas un jaunas sadaļas izveidošanu gadu pēc tam, kad biju tam gatava... Un šeit savukārt varu uzziņot, ka esmu atjaunojusi arī citas sadaļas - gan apmācību un audzēkņu panākumus, kas pa šo laiku ir diezgan kuplā skaitā pieauguši, gan par Habī pirmo startu trijniekā, gan arī beidzot, beidzot saņēmos ierakstīt ziņu par Keliņas aiziešanu pensijā. Vēl tagad bija grūti saņemties, laikam jau man tas ir TIK ļoti sāpīgi . Bet nu tādēļ jau tomēr nevar pilnīgi aizrūsināt mājas lapu un vienkārši bija jāsaņemas. Dzīve turpinās, kas zina, varbūt mēs kādos paraugdemonstrējumos kaut kur iztipināsim, varbūt vēl kaut kas interesants pa ceļam parādīsies, es tagad redzu, ka viņa atlabst labi un nav iemesla domāt, ka nekad, nekas, nemaz mums vairs nebūs . Ir jādzīvo ar cerību, ka kaut kas vēl būs un to es arī daru . Lasām par gudriem suņiem, mācāmies un priecājamies par dzīvi

[Felix_PS]

Felix_PS, Šveicē viss ir skaisti . Un, ja vēl tik skaists zvērs, tad pavisam. Tiešām nevaru paskaidrot, varbūt krāsojuma dēļ, bet gross 100% ir mana īsspalvaino suņu favorītšķirne . Un Tu zini - es gaidu atskaites par šī skaistā zvēra gudrības attīstību .

Jā, kaut kā agrāk grosus nebiju pamanījusi, bet tagad esmu absolūti līdz ausīm iemīlējusies. Viņa ir tiiik skaista un raksturs un, un, un... Nu labi, visam ir arī ēnas puses, bet tas jau katrā šķirnē vai sunī. Ar gudrības attīstību saimniece turpina mēģināt saņemties, mēs gan regulāri padarbojamies ar trikiem un tml. pastaigu laikā, bet tā kārtīgi pieķērusies neesmu. Vakar gan es biju dikti priecīga un kaut kā arī pārsteigta. Viņa bija tā forši uzvilkusies pastaigas laikā, es stāvēju ar savām nosalušajām ķepām kabatās. Un nolēmu paprasīt ne tikai sēdi un guli, ko viņa labi māk, bet arī stāvi un voila, viņa perfekti piecēlās no guļus pozīcijas ar milzu smaidu sejā - nu, ko tālāk? Es vispār kaut kā no viņas vakar dikti kusu, jo viņa sēdēja blakus, mirdzošām acīm skatījās man acīs, smaids līdz ausīm, mēle uz vienu pusi un jau atkal jautājuma zīme - nu, ko tālāk? Teju negodīgi, ka tāds slinķis kā es ir ticis pie tik centīga suņa, kas absolūti grib strādāt. Mans draugs (ar manu palīdzibu pa kluso piepulējot) viņai samācīja sēdēt kā zaķim, ar atbalstu uz roku gan. To iemācīties viņai prasīja burtiski sekundes, tagad viņa to pilda ar lielāko prieku un sēž ar savu lepno ģīmīti - nu, es taču esmu pati labākā! Tāda viņa ir, bet reizēm arī pārvilkta atspere, kas ibio rio nevar savus nervus savākt kopā, nomierināties vai sakoncentrēties.

Par lendzīriem runājot, pie mums nesen viena lēdija ciemojās, mana mazmīzele pat šoreiz neatļāvās ar ķepām sejā otram sunim lekt, jo Emma bija lielāka par ne vienu vien poniju, ko esmu satikusi.

Bonusā teju pavasarīga bilde ar Alasku un viņas iedomīgo čomu.

[pixy]

Dzīvojamies, nav nekā diža ar ko palepoties, tāpēc te nekas nenotiek . Bet mēs ar Habīti strādājam, mums ir pirmais pilnā Uwes vingrinājuma video, tāpēc ir iemesls tomēr kaut ko ierakstīt. Nav jau ne tuvu ideāli, bet kādu 6-7 mēs ar šitādu izpildījumu "izspiest" varētu. Tāds "sīkums", ka tas būtu sacensībās jāparāda, nevis treniņā

Ar Keliņu toties apgūstam "blakus" labajā pusē, vairāk savam priekam, bet, ja viņa jutīsies labi, droši vien nostartēsim arī kādās Rallija sacensībās pavasarī vai vasarā. Negribas pavisam ierūsēt, ja reiz viņai ir tik labi, ka var pastrādāt . Kad sanāks pavisam labi, mēģināsim nofilmēt, lai paliek par piemiņu arī šis

[Bonny Rain]

Prieks lasīt, ka jums visām dzīve iet uz augšu.
Par šo runājot -

Tāds "sīkums", ka tas būtu sacensībās jāparāda, nevis treniņā

, skatoties pēdējās sacensības tapa pilnīgi skaidrs, ka tas tiešām nebūt nav sīkums. Neba nu cilvēki tāpat vien netīšām sacensībās iemaldījušies ar pilnīgi negataviem suņiem. 1.klasē, kurai es līdzi jutu no A līdz Z, nebija neviena suņa, kas ringā kaut uz mirkli neizskatītos pēc maza nomaldījušās suņuka. Tik žēl bija skatīties, kā suns pēkšņi aizpeld, skatās uz saimnieku lielām acīm ar sejas izteiksmi: ko es te vispār daru? Un cik ļoti uzkrītoši bija tas, ka suņi, kas ringā bez maz mirst nost, pēkšņi atdzīvojas ārpusē, šķērsojot ringa līniju. Vēroju, kā tur pat aiz ringa suņi labi gatavojas, izpilda komandas tajā burzmā, bet nonākot ringā pēkšņi neko no tā nedara. Pēkšņi viņš ir atslēdzies, velkas nopakaļus, neguļas, nesēžas... Viens ir skaidrs - suns ļoti labi jūt saimnieka uzvedības maiņu, saimnieka uztraukumu, kas valda ringā. Es ticu, ka visi šie startējošie suņi brīnišķīgi strādā treniņos. Tātad nākas secināt, ka jāsrtādā ir ar sevi

[dog-fan xxxl]

Ļoti skaisti suņu foto. Varbūt vari kaut ko ieteikt lai veiksmīgāk un skaistāk var nofotografēt suņus?
Tā turpināt.

[pixy]

Šodien esot starptautiskā Laimes diena. ANO par šādas dienas ieviešanu esot nobalsojušas visas valstis ar definīciju, ka tiekties pēc laimes ir cilvēka dabisks stāvoklis. Jauki, apsveicu visus šajā dienā un patiešām novēlu tiekties pēc laimes un arī justies laimīgiem. Droši vien ne jau tā defoltā, ne pa labi, ne pa kreisi, bet lai ir šie brīži, kad ir prieks par dzīvi, apmierinājums ar paveikto vai varbūt nepaveikto, ar vārdu sakot, saskaņa starp prātu un dvēseli un miers sirdī .
Nezinu, vai to varētu saistīt ar tiekšanos pēc laimes, bet mēs ar Habī sestdien bijām Igaunijā uz savām otrajām OB sacensībām trešajā klasē. Gāja visādi, es biju svaigi noslimojusies un ne tai labākajā formā, Habis šobrīd "dzemdē" un arī ir visai inerta un anerta, tā, ka kaut kādi izskaidrojumi jau bija, kāpēc negāja tik gludi, kā būtu gribējies. Un es šoreiz kaut kā nervozēju, kas neapšaubāmi ļoti ietekmē suni, viņi mūs pārāk labi lasa, lai varētu izlikties vai ārēji demonstrējot, ka viss ir baigi forši, apmānīt. Tā nu klunkurējām kā varējām, lai gan kopumā jau nav arī tik slikti. Divas nulles vingrinājumos ar visaugstāko koeficientu, dabiski, kopējo punktu summu padarīja visai pieticīgu un tomēr pat ar to tā bija par pusotru punktu augstāka kā iepriekšējā reizē. Varu uzskatīt, ka izaugsme ir . Ir globālie gļuki, kas man šausmīgi nepatīk, bet mēģināsim risināt, ko tad citu. Katrā ziņā pagaidām plinti krūmos nemetam un rāpaļojam tālāk. Toties bija ļoti laba blakus iešana, kas man sildīja sirdi, ka arī mans otrs suns ir nonācis līdz brīdim, kad to izdodas parādīt arī sacensībās. Neskatoties uz ne sevišķi izdevušos atpakaļgaitu un sānis soļiem, dabūjām 8,5, kas trijnieka blakus iešanā ir patiešām ļoti augsts rezultāts. Tomēr pats lielākais prieks par mūsu kompanjoniem - madja ar Bertu OB-1 klasē ierindojās 2.vietā un, kas galvenais, to izdarīja ar punktu summu, kas sastāda atzīmi "teicami". Līdz ar to ceļš uz OB-2 ir vaļā, jāstrādā tik uz priekšu. Viņas ir baigās malaces, jo korgijs, tāpat kā lendzīrs nu galīgi nav tradicionāla šķirne Obediencē .

[Felix_PS]

Mēs vēl joprojām slinkojam ar treniņiem, bet aiz muguras saimnieces dzīvē ir daudz svarīgi un laikietilpīgi uzdevumi un notikumi. Šorīt beidzot izdevās paķert kameru un doties iepazīt un pētīt mūsu jauno piemājas mežu, kas visā visumā ir bezgala burvīgs un es esmu līdz ausu galiņiem iemīlējusies. Īpaši rīta agrumā, kad tur neviena nav, vien vītero putniņi un stap koku zariem laužas saulīte. Tā vien liekas, ka koki mūs vēro un kuru katru brīdi pamanīšu kādu rūķa cepuri.
Kā vienmēr, ja nevaru padalīties ar darbiem, tad vismaz ir fotomirkļi.

Sarunas ar meža mošķi.




Vēl mums ir mazliet sniega bildes, no marta sākuma kalnos, kas arī bija absolūti burvīgs piedzīvojums un izdevās iemūžināt vienu no maniem sapņu scenārijiem, kupenas, mežu un krītošas pārsliņas.

[pixy]

Felix_PS, Tev tā Aļaska ir milzumskaista . Un kļūst tāda pieaugusi un formīga, tiešām brīnišķīgs suns

Mums nesen bija interesanta pieredze, par kuru nav sanācis pastāstīt. Mums bija "ēnas" . Divas mazas, foršas suņu entuziastes, kuras skolas ēnu dienā bija izvēlējušās ēnot kādu kinologu/treneri, kas strādā ar suņiem. Lai jaunkundzēm būtu interesantāk, piesaistīju Keli un Habī, tā teikt gatavus suņus, ar kuriem var pamēģināt, kā tādus "diriģēt". Pamēģinājām gan blakus apsēsties, gan barjerai pāri un pēc aporta aizsūtīt, gan piesaukt, bet visforšākā komanda tomēr izrādījās "ķer" ar kārumu mētāšanu . Pēc tam vēl meitenes noskatījās grupas nodarbību, mammu atsauksmes bija, ka esot paticis un bijis interesanti, ceru, ka vismaz ļoti garlaicīgi nebija .
Keliņas piesaukšana, es nobremzēju suni tādā attālumā, lai var aizmest kārumu:

Habī nu ļoti liela, labi tomēr, ka viņa tik mierīga

Priecājos par katru, kam interese par suņu apmācību un šoreiz arī priecājos, ka varēju savu vecenīti no mājas izvilkt, viņai patiešām patīk iziet sabiedrībā .

[Felix_PS]

Felix_PS, Tev tā Aļaska ir milzumskaista . Un kļūst tāda pieaugusi un formīga, tiešām brīnišķīgs suns

Paldies, par komplimentiem vienmēr priecājamies. Habītis arī ir milzumskaists, nevaru beigt priecāties. Tas gan ir suns, kam es savās mājās nebūtu gatava (spaaalvas un izmērs), bet visādi citādi vienmēr sajūsminos lendzīrus redzot vai satiekot.

Mūs ar pilnu joni ir apmeklējis pavasaris, man kaut kā sevi jāpieradina pie košām un krāsainām bildēm, kas pēc ziemas miera ir diezgan neierasti. Tā nu varam padalīties ar pāris mirkļiem pavasara.

[pixy]

Pienenes mums vēl nezied, bet šodien ir jāveic obligātais ieraksts statistikai, jo no rīta tālumā dzirdēju dzeguzi . Par laimi, vakar tieši iedomājos, ka šie datumi ir tuvu un iebēru kabatā svaigu porciju suņu kārumu . Tā, ka sunīšiem, ko ēst, būs .

[fedelta]

Pienenes mums vēl nezied, bet šodien ir jāveic obligātais ieraksts statistikai, jo no rīta tālumā dzirdēju dzeguzi . Par laimi, vakar tieši iedomājos, ka šie datumi ir tuvu un iebēru kabatā svaigu porciju suņu kārumu . Tā, ka sunīšiem, ko ēst, būs .

Mums Jelgavā no vienas vietas dzeltens zāliens no pienenēm

[Bonny Rain]

Aizvadītas lieliskas brīvdienas. Biju sevī nolēmusi, ka uzrakstīšu par to, kā mums iet pēc sacensībām. Svētdien mūsu pirmās Obedience sacensības un vakar jau ceturtās rallija sacensības. Laikam tikai tādi trakie var ar prieku brīvdienas aizvadīt suņu sacensībās. Bet es esmu tiešām priecīga, ka mēs ar Reinu to varam!
Reinai 27.martā palika 2 gadi. Tas bija tāds vecums, kas man tika nolikts kā tāds atskaites datums, pēc kura spriest, vai mans suns vispār ir piemērots sportam vai arī tikai kā tāds mājas mīlulis, dīvāna deldētājs un ar citiem suņiem tusētājs. Laikam jau to nevar noslēpt, ka tagad es zinu, ko es īsti gaidu no sava suņa. Un tas noteikti nav tusēt prieks ar citiem suņiem un klausīt saimniekam, kad labs garastāvoklis. Nu man ir pilnīgi skaidrs, kādas rakstura iezīmes es meklēšu savā nākamajā sunī, ja man tāds būs. Un Reina pēc savas dabas noteikti neatbilst tam, ko es īstenībā gribēju un kas man patiešām bija vajadzīgs. Bet kad man vēl nebija suns, es dīvainā kārtā tiešām līdz galam nezināju, ko es gribu. Man vispār nebija ne mazākās nojausmas par to, ko sagaidīt no dzīves ar suni. Man svarīgāks bija izskats. To nu gan es tagad saprotu, ka cilvēkam, kurš meklē sev suni, vajadzētu mēģināt ieskaidrot, cik nozīmīgi ir saprast, kāds suns tieši viņam būs vispiemērotākais. Nu, jebkurā gadījumā, man ir Reina - mans supersuns, kuru es ļoti mīlu tādu, kāda viņa ir. Jo viņa ir mana.
Tā nedēļa, kad Reinai apritēja pilni 2 gadiņi, bija visai drūma man. Pārdomu pilna. Vienā brīdī es pat domāju, ka varbūt vajag mest visus treniņus pie malas. Nu nav man ne borders, ne VASs, bet gan franču buldogs, kas pēc savas būtības ir suns kompanjons, kam vislabāk patīk gulēt ērtos pēļos un tusēt ar citiem suņiem vai savā nodabā skraidīt. Bet man tā iepaticies paklausības sports... Tā domājot, es sapratu, kas tieši trūkst Reinai - un tas ir pats galvenais jebkurā sporta veidā. Nevis cītīga kontakta meklēšana ar saimnieku vai bezierunu momentāla paklausība, bet gan AZARTS. Viņai absolūti trūkst azarta strādāt. Viņa strādā tāpēc, ka es no viņas to prasu. Un tāpēc man palika dikti skumji.
Bet tā kā cita suņa man nav, tad es turpinu strādāt ar to, kurš man ir.
Biju plānojusi piedalīties Rally Obedience 1.maijā un treniņsacensībās Obedience nacionālajā klasē. Bet tā kā piedalīties treniņsacensībās nevarēja nepiedaloties arī pašās sacensībās, tad nācās ar drebošu sirdi pierakstīties arī uz pašām sacensībām 28.04.
Treniņsacensībās Reina man parādīja to, ka mēs varam mēģināt startēt. Nu tiešām nebija nemaz tik slikti. Lai gan līdz šim mūsu sniegums ir ļoti nestabils. Mēdz būt labi, bet mēdz arī nesanākt. Bet tas laikam tomēr ir normāli. Viņa taču ir dzīvs radījums nevis kāds robots. Un ar to ir jārēķinās sporta veidā, kurā partneris ir dzīvnieks. Treniņsacensībās mūsu rezultāts bija 131 punkts. Un tas būtu ar atzīmi "labi". Neskatoties uz to, ka es tā arī neesmu spējusi viņas acis dabūt uz augšu, viņa kaut kādā veidā ar perifēro redzi seko man. Un neskatoties uz to, ka viņa ir visai "peldoša", viņa izpilda komandas.
Pēc šīm treniņsacensībām stipri auga mana pārliecinātība par mūsu komandu. Un jau pēc nedēļas startējām mūsu pirmajās sacensībās Obedience nacionālajā klasē. Vēl pusgadu atpakaļ man tas šķita kā neiespējamā misija, kā nepiepildāms sapnis. Bet ... sapņi piepildās! Ja pie tiem cītīgi strādā. Un mēs strādājām. Rezultāts 163.5 punkti un atzīme "ļoti labi". Neticami, vēl nepilni 5 punkti un būtu atzīme "teicami". Nez vai pasaulē ir daudz franču buldogu, kas startē Obedience sacensībās, bet izskatās, ka Latvijā Reina ir viena no pirmajiem, ja ne pirmais franču buldogs šajā sarežģītajā sporta veidā. Un ja vēl ņem vērā to, ka Reina nemotivējās ar ēdienu, stresa situācijā viņa vienkārši nespēj norīt neko ēdamu un stresa situācijā viņa nemotivējās arī ar mantiņu vai jebko citu, tad mūsu sasniegums tiešām ir Sasniegums ar lielo burtu.
Vakar rallijā RO1 klasē abas trases ar līdzīgiem rezultātiem noietas uz 80% ar punktu skaitu 294 un 9.vietu no 15. Ar katru reizi mūsu sniegums kaut par kripatiņu, bet kļūst labāks. Ļoti pietrūkst kontakta, ar peldošu suni grūti iet trasi. Bet mēs to pieveicām! Kārumus trasē es viņai vairs sen nedodu, jo brīžiem ir tā, ka tas pat traucē, nevis palīdz. Kā par brīnumu, es gandrīz nestresoju par startiem. Laikam jau tiešām ir tā pārliecība man par to, ka gluži pavisam neizgāzīsimies. Un beidzot es nejūtos tā, it kā būtu nejauši iemaldījusies sacensībās.
Nu ko, sadzīvē man ir vienkārši superīgs suns. Patiesībā bez pavadas iet ar Reinu man ir daudz vienkāršāk nekā ar. Nepatīk man tās rullējamās pavadas, man ir diezgan īsa pavada. Bet Reinas komforta zona parasti ir 10-20 metri no manis. Un mūsu apkārtnē, kur mēs parasti ejam staigāt, tas ir normāls attālums, kurā es viņu labi spēju kontrolēt.
Sportā: turpināsim strādāt. Esmu kaut kā pārliecinājusies, ka suņa vecumam jeb precīzāk jaunībai ir liela nozīme. Tagad, 2 gadu vecumā viņa ir daudz nosvērtāka, kā pusgadu atpakaļ. Bet vēl pēc pusgada viņa būs vēl nosvērtāka. Tā kā mums viss vēl priekšā.

[pixy]

Boony Rain, forši, ka uzrakstīji. Man visu laiku ir šīs sajūtas- augšā, lejā, augšā, lejā, mest mieru, turpināt, iet uz priekšu, mest mieru, iet uz priekšu, mest mieru, turpināt . Un ar abiem suņiem, ne vienu. Es ticu, ka nu jau Tu vairs sportu nepametīsi, trīs dienas pēc neveiksmīga starta padepresojamies un tad jau atkal sāk nākt virsū jaunas idejas, ko ar to visu darīt. Jūsu starts OB bija patiešām iepriecinošs, Reina Tevi dzird un redz, protams, pašam ir vieglāk, ja ir šis acu kontakts, bet acu kontakts viens jau arī neko nedod - suns var it kā bezgala uzmanīgi skatīties acīs un nedarīt pilnīgi neko... Labāk, lai tomēr dzird, ko saka .
Arī mēs bijām sacensībās, sestdien ar Habī noņēmos no starta, jo viņa man pateica, ka +28 grādos, saulē, bezvējā OB3 pastrādāt nevar. Jā, es jūtos kārtējo reizi izgāzusies un nojaušu, ka laikam jau pilnīgi visiem liekas, ka man jāmet ir miers, jo viņa šo OB3 nevelk, bet, tā kā man cita OB suņa nav, nāksies vien viņai turpināt strādāt un izgāzties atkal... Sajūta ir draņķīga un neviens arī nesaka, ka viss būs labi, tāpēc neatliek nekas cits, kā pateikt to sev pašai. Strādājam, ir plāns mazliet pamainīt taktiku treniņos un paliek cerība, ka nākamreiz laiks nebūs tik "nāvējošs" mazam milzu molosam .
1.maijā ar Keliņu beidzot tikām pie starta RO trešajā klasē. Tāds kaifs ar viņu iet blakus, viņa to dara tik superīgi! Un labā puse arī mums jau praktiski salikta tā, lai izskatītos labi. Bet jā, otrajā trasē jau jutu viņas pagurumu, nebija tik karsts kā nedēļas nogalē, bet tas melnais kažociņš saulē tomēr dikti karsē. Mana večiņa nostartēja patiešām labi, vai mēs vēl kādreiz iziesim, nezinu, pa māju turpinām grozīties dažādās "blakusveida" pozīcijās un es to patiešām vēl un vēl baudu. Bildes no "spoguļobediences", ja nu kādam viss izskatās normāli - pievērst uzmanību, kurā pusē tas suns man ir

[pixy]

Laiks iet uz priekšu, nu jau nedēļa pagājusi kopš nākamajām OB sacensībām, kurās ar Habīti mēģinājām startēt. Iepriekšējā nedēļā pirms sacenēm bija baigi karsts un mums gāja ļoti švaki, Habī galīgi neko negribēja darīt. Ir jārēķinās, ka man ir suns, kas totāli nepanes karstumu, tā viņa nejūtas slikti, bet kustēties pilnīgi negribas, ēst viņa ir ar mieru, bet ieguldīt, lai nopelnītu - nu tā īsti tomēr ne. Mocījāmies un jau pieņēmu lēmumu, ka startēšu neieskaitē, izskatījās, ka tur vispār nekas nebūs, tad nu vismaz ar gaļu pie purna varētu mēģināt kaut ko izdarīt. Bet ceturtdien vakarā strauji atdzisa un izskatījās, ka man kāds suņus samainījis - viņa sāka kustēties, skrēja pa pļavu un visādi izrādīja, ka ir sportiska un enerģiska . Tā nu sestdien no rīta informēju tiesnesi Uwi Wehner no Vācijas, ka mēģināsim iet ieskaitē, bet, ja būs čābīgi, ņemsimies nost un kaut ko vēl izdarīsim neieskaitē. Tā arī darījām, izturības necik manu pārliecību nepacēla, jo sēdošajā Habī apgūlās, ko nav darījusi vispār neatceros cik ilgi... Bet tomēr devāmies laukumā, ar sajūtu, ka nu kā būs, tā būs. Neaprakstīšu sīkumus, tad būtu jāraksta gari un plaši visi sarežgīto vingrinājumu apraksti, gāja kā pa celmiem, bet es sapratu, ka man pašai tomēr palīdz tā sajūta, ka drīkstu noņemties, kad jutīšu, ka galīgi vairs netiekam uz priekšu. Un kā jau arī iepriekšējās divās Igaunijas sacensībās, viņu tomēr izvilka blakus iešana - tā bija patiešām skaista, nopelnījām 8, uzskatu, ka tas dotajos apstākļos bija ļoti daudz. Un kaut kā, ar milzīgu atbalstu no biedriem un citiem skatītājiem, notuntulējām ieskaitē līdz galam, rezultāts bija riktīgi slikts, bet es tomēr biju un esmu bezgala apmierināta - man ir sajūta, ka atkal tuneļa galā ir vārga gaismas atblāzma, kas jau likās pavisam nodzisusi. Ir skaidrs, ka vingrinājumus viņa zina, tehnika ir salikta (to atzīmēja arī tiesnesis, ka viņš redz, ka sunim ir skaidrs, kas būtu jādara), bet viņas gadījumā tas ir vieglākais (lai arī aizņēma pusotru gadu), tagad jāmeklē ceļš uz to, lai to visu varētu iznest arī sacensību ringā. Karstumā ar viņu startēt nav jēgas, tas mums neko nedos, tā, ka nav zināms, kad būsu mūsu nākamais starts, mēs vienkārši strādāsim un shēmosim, ko tur var palīdzēt, lai viņa spētu savākties (un es, protams, arī), kad tas nav mājas treniņš, bet sacensības. Tai dienā daudz dzirdēju par maniem dzelzs nerviem un neizmērojamo pacietību, nu ko, jāliek tas viss lietā un jārāpo tālāk . To arī darām . Bildīte no blakus iešanas sacensībās:

[Bonny Rain]

Uz sacensībām ar Uwe nebijām. Neredzu jēgas startēt, ja sniegums jau iepriekšējo reizi bija maksimāli iespējami labākais, ko uz doto brīdi varam no sevis izspiest. Startēt vienkārši startēšanas pēc un izgāzties man galīgi negribējās. Nu negribās atsist visu apetīti uz jebkāda veida sacensībām. Toties prieks bija par manu komandas biedreni Anželu ar stafordšīras bulterjeru Kaisu - viņi nacionālajā klasē paņēma pirmo vietu ar tiešām teicamiem rezultātiem. Man patīk, kā viņi strādā.
Nākamajā dienā biju uz semināru ar Uwe. Fantastiski skatīties, klausīties un vērot, kā viņš katram sunim atrod, ko pateikt. Var būt, ka profesionālim šajā jomā nekas jauns tas nebija, bet es klausījos ar sajūsmu. Pārtraukumā man bija iespēja pajautāt Uwe par savu suni - vai viņam ir gadījies trenēt suni, kas nav augsti motivēts ne uz ēdienu, ne uz spēli. Un viņa atbilde bija vienkārša bez gala: "Tad jums ir problēmas. Es neieteiktu ar tādu suni nodarboties ar Obedience." Īsi un vienkārši. Un fakstiski tā jau arī ir. Man nav ne jausmas, kādu iesmeslu vadīta Reina vispār izpilda manas komandas. Viņas motivācija ir tik nenoturīga, ka tās pietiek uz 3-5 minūtēm. Mājās izdodas uz kādu sieru viņu uzķert. Ārpus mājas parasti ēdiens nav pietiekami motivējošs. Ārā tas var būt kāds koka gabals, čiekurs utt. Bet tā interese strauji pazūd. Un čušš. Nezinu, kā lai ar viņu strādā. Mēģinājām ar agility elementiem - nekā. Skrien kā mirstošs gulbis tikai tāpēc, ka es lieku. Vai arī tieši tāpēc, ka es lieku, tāpēc arī skrien tā. Jo pati par sevi viņa ir enerģijas pilna torpēda, kad viņai to gribas. Neesmu vēl atradusi veidu, kā viņas šo enerģiju pavērst man vēlamā virzienā. Tagad mēģinam ar trikiem. Bet rezultāts izskatās, ka būs tas pats - ja es lieku to darīt, tad dara bez azarta. Droši vien diezgan lielā mērā es esmu pie vainas un faktiski es esmu sabojājusi sunei prieku par sadarbību ar mani. Jo visādi citādi viņa ļoti mani mīl un vaktē. Tas ir 100% mans suns. Kā es izeju no istabas, viņa iet kopā ar mani. Visur kā astīte, paklausīga, padevīga. Bet kā nonākam līdz treniņam, tā ir mirstošais gulbis.
Brīvdienās bijām uz rallija sacensībām. Nu, tā kā biju pieteikusies, tad gāju, bet rezultāts galīgi garām. Lai kā es censtos, neko labāk nesanāk. Nu neizdevās man piedabūt viņu sakoncentrēties.
Visu laiku cīnos ar domu par otru suni. It kā dzīvei man pilnīgi pietiek ar vienu suni. Man ir forša sune un sadzīve ar viņu mums ir superīga. Bet man tā gribas nopietni Obedienci ar suni. Nu, viens ir skaidrs, ja man būs otrs suns, tad savu sportošanu ar Reinu es noteikti pametīšu novārtā. Bet varbūt tieši to arī vajag. Varbūt viņa man visu laiku grib pateikt, ka viņa grib būt vienkārši foršs mājas mīlulis. Paklausīgs, bet mājas nevis sporta suns.
Un tā nemitīgā šķirnes izvēle. Nu tas ir grūts uzdevums. Lai cik ļoti man patīk Obedience sports, borderkollijs nav domāts man. Biju jau noskatījusi Balto Šveices aitu suni dēļ viņu maigākā rakstura salīdzinot ar VASu un cik lasīts, viņi ir arī mazāk aktīvi. Man tas derētu pat ļoti. Bet tie, kas ir vairāk pieredzējuši, iesaka nopietni piedomāt, vai ņemt šo šķirni, jo gana bieži šīs šķirnes pārstāvji ir ar visai nestabilu psihi, nenosvērti, lai gan pēc idejas tā nevajadzētu būt. Un vai man tiešām vajag otru suni? Suni sportam? Bet ja nu arī otrs suns nebūs sporta suns? Un kaut kad taču šī sporta karjera arī beidzas. Nevar taču suni ņemt kā tādu darba instrumentu. Tā taču tomēr ir ilgtermiņa izvēle. Uz visu suņa mūžu. Nu, tā nu es cīnos ar savām domām. Pēc pēdējām sacensībām jau atkal domāju visu mest pie malas. Bet pareizi Pixy saka, pāris dienas padepresojamies un tad jau atkal tiek kalti plāni nākotnei.
Pixy, zinot to, ka tev tik ļoti patīk Obedience, kāpēc tomēr izvēlējies lendsīru? Kādi bija tavi parametri šķirnes izvēlē?

[pixy]

Pixy, zinot to, ka tev tik ļoti patīk Obedience, kāpēc tomēr izvēlējies lendsīru? Kādi bija tavi parametri šķirnes izvēlē?

Izvēlējos es viņu sen un toreiz situācija bija cita, bet globāli nekas nav mainījies - man nav plānu par borderu vai labradoru. Kāpēc? Tādēļ, ka es ar suni strādāju labi, ja 20 minūtes dienā, bet dzīvoju ar viņu visu laiku. Man nevar būt svarīgāki sporta parametri, dotības un piemērotība par to, kādas šķirnes es mīlu, kas mani uzrunā un ko man gribas katru dienu savā tuvumā. Tāpēc neatliek nekas cits, kā cīnīties ar to, kas ir . Milzīgas ambīcijas, izdarīt to, ko nevar ar to, ko nevar . Bet tas ir tagad, toreiz, kad nonācu pie lendzīra, atcerēsimies, ka Keli bija knapi aizrāpojusi līdz OB-1 klasei, ar milzīgām kontakta problēmām un nenormālu manu pacietību, lai pacietību izvilinātu no viņas. Un es visiem stāstīju, ka man tagad ilgi nebūs nākamais sporta suns, lai pilnvērtīgi varētu strādāt ar Keli, galu galā, tas paņēma tik daudz laika, nervu un izdomas, man nešķita, ka es varu to dubultot. Un lendzīrs bija paredzēts tādēļ, ka gribējās, tas bija tas pie kā nonācu, atsakoties no Maskavas sargsuņa un tomēr piepildot šo sapni par lielo, milzīgo skaistuli. Par to te var izlasīt kaut kur 13. gada beigu ierakstos, kad Habī jau bija atbraukusi. Vēl tagad atceros, kā sēdēju OB nometnē un trinos, jo man nebija interneta, bet zināju, ka nupat, nupat jādzimst "manam" lendzīrēnam. Tam, ko beigās nedabūju... Un vēl pēc tam propagandēju, ka ar šo suni man vispār nav nekādu sporta plānu, ja tiksim līdz OB-1, tas jau būs varens sasniegums. Ha, mans iekšējais censonis jau nu baigi man noticēja . Un arī tagad man ir grūti sev atgādināt, ka tas, ka mēs vispār izejam šajā OB-3 klasē, un nav svarīgi labi vai slikti, ir nenormāli milzīgs panākums ar šo šķirni un ar šo konkrēto eksemplāru (Uwe man arī to atkal atgādināja...). Jo Habī ir pats mierīgākais lendzīrs, kādu pazīstu. Ja es būtu nojautusi savus plānus toreiz, iespējams, meklētu savu lendzīru savādāk, vairāk skatoties uz to, ko dara vecāki, cik viņi ir kustīgi, cik ar ko nodarbojas. Bet es nebiju sev tos plānus izstāstījusi, laikam lai nenobiedētu . Jā, mana domāšana ir mainījusies, es daudz vairāk saprotu to, ka bez OB es nevarēšu, vienalga kāds arī nebūs suns. Par laimi mani neuzrunā akitas vai haskiji, tas laikam būtu drusku par traku . Bet arī nākamais suns būs tāds, kādu es sev redzu ārpus sporta un sports būs kā bonuss (vai arī kā sods ), un kas zina, kas no tā visa beigās sanāks . Nevienam neko neiesaku, tā ir mana pieredze un mana sirds, kurai vajag suni, kuru katru reizi ieraugot, tā notrīs mīļumā un laimē, ka tas pieder tieši man .

Var būt, ka profesionālim šajā jomā nekas jauns tas nebija, bet es klausījos ar sajūsmu.

Uwe ir lielisks, no viņa var sasmelties tik daudz visādu ideju, kā darbu padarīt radošāku, interesantāku sev un sunim, kā attīstīt sunī prasmes būt uzmanīgam un kā pagriezt visu sev vēlamajā virzienā. Nav jau vienmēr vajadzība pēc kā jauna, ir vajadzība tajā, ko darām, neiestagnēt un neieslīgt rutīnā, un tieši to Uwe vienmēr ļoti uzskatāmi atgādina. Caur vieglumu, humoru un tomēr ne mirkli nepārtraucot prasīt kvalitāti un precizitāti. Brīnišķīgs tēvocis, pie viņa ir viegli startēt, pat, ja nesanāk, jo no viņa staro tāda suņ un cilvēkmīlestība, ka bailes un kauns izgāzties kaut kur vienkārši pazūd. Pieļauju, ka pie cita tiesneša mēs ar Habīti tomēr būtu noņēmušās... Prieks, ka Tev tika šī pieredze un ceru, ka tomēr paņēmi arī sev ko noderīgu .

[pixy]

Forums lēnām mirst, neko tur nevar darīt, katrai komunikācijas formai savs laiks. Bet, kamēr vēl esam dzīvi, svinam arī te - Keliņai šodien 9 gadi. Nav jau diži priecīga dzimšanas diena, vecums ir vecums un iet mums visādi, bet šodien par to cenšamies nedomāt, ēdam torti un priecājamies par to, kas ir. Novēlu savai melnajai saulītei veselību, jo, kad nekas nesāp un acis spožas, tad arī dzīve ir skaista un darbīga. Lai priecīga šī diena arī visiem citiem
Deviņas dzeltenas saulītes manai saulītei. Tā kā puncis nestrādā kā gribētos, ļoti bija jāpiedomā, ko tai tortē šogad likt iekšā. Bet paipalu oliņas - tas vienmēr ir labi

Mazliet sirmā jubilāre paslēpusies ēnā, lai neredz to sirmumu

Habīts fonā gaida uz savu jubileju. Nu vai vismaz sēž ar cerību, ka Keliņa viesus pacienās. Un pacienā jau arī

[dog-fan xxxl]

Daudz laimes Keliņai! Un lai vēl daudzi laimīgi gadi priekšā!