Nezinu, kāpēc man likās, ka forumā tikai jaunkundzes tusē. Tad jau mēs esam aptuveni viena gadsimta
Ma ir diezgan līdzīgi bijis ar bērnības sapni. Savu pirmo suni nopirku par pirmo algu, tikko sāku dzīvot atsevišķi no vecākiem. Tas gan bija austrumeiropas aitu suns.
Skaista kokerjaunkundze Jums bijusi! Saprotu, ka kaprīza. Bagātīga balta spalva. Pieaugušam sunim ir vieglāk nosaukt krāsu. Tā nu ir rudi balta. Tā robeža satrp lemon roana un orange ir ļoti slidena, jo agrā kucēna vecumā vēl pat nevar pateikt, cik stipri iekrāsosies pigmentācija. Un toreiz taču kucēnus jau 30 dienu vecus deva projām!!!
Viena kucīte no mana vecā suņa bija lemon roan krāsā. Un viņai patiešām bija ļoti gaišas austiņas kucēna vecumā. Gaiši dzeltenīgas izskatījās.
Bet trīskrāsaināis, jeb blue roan/tan man ir zināms tikai viens puisītis, kam aprīlī būs gadiņš. Iespējams, ka vēl kāds ir no kaut kurienes atbraucis un slēpjas uz saimnieka mīkstā dīvāna. Arī manam sunim brālis ir trīs krāsās, bet pagaidām nav bijusi tāda gēnu kombinācija nevienam bērnam.
Uz izstādi gan atbraucat patusēt. Tikai nevajag ņemt līdzi groziņu un lieku naudu. Tad jau kāja nepaslīdēs.
.
, man interesanti viss, kas saistīts ar raibuļiem anglīšiem un es patiešām labprāt par to parunātu arī šķirnes sadaļā 
.
. Ir interesanti, kā suņi savus vārdus dabū, daudziem, kas nav Džeri vai Dukši ir daudznozīmīga vēsture, kāpēc viņu sauc tā un ne citādi. Un ir tā, ka liekas, ka varētu saukt tā, bet nelīp tas vārds un tikai tad, kad atrasts īstais, tas paliek. 
Protams, sunim pofig viss, neko neredz, tikai putnu un grasās lēkšot tam pakaļ. Nabaga mans tētis ar kuru tajā brīdi runāju pa telefonu 
.
. Zima matuška riktīgi laikam apvainojusies - gadiem viņai brauc virsū, ka viņas neesot. Ta nu tagad viņa rāda, ka viņa ir un ir ĻOTI 
. Neatradu nevienu ticējumu, ko nozīmē, ja Māras dienā baiss putenis, laikam mūsu senči nav rēķinājušies ar ko tādu. (Tikko iedomājos, ja te kāds liepājnieks iegriezīsies, es dzirdēšu - kāds sniegputenis, mums mēnestiņš spīd un vispār jau narcises zied... 
). Bet es šorīt gāju pa grāvmalu, sniegam pa virsu, te skatos, svaigi nograuzts bērzs. Eju tuvāk un konstatēju, ka īstenībā špagoju virs kaut kādiem alu labirintiem, ik pa brīdim tādi āliņģi, kas aiziet kaut kur nepārredzamā dziļumā zem sniega. Tā dīvaini palika, ja ielūztu, laikam ar galiem, ja nu vienīgi telefons strādātu, diez vai saviem spēkiem ārā tiktu. Drebuļi noskrēja un pārvācos tuvāk mežmalai, patiešām iespaidīgi tie caurumi izskatījās. Brālis Bebrs pamodies un sāk uzdarboties. Keli arī atkal uztaisīja savas līkās kājas un tādā drošā attālumā no āliņģa ostīja gaisu. Un vēl tur bija svaigas aļņa pēdas, bet arī vēl joprojām sniegam pa virsu - varena mums garoziņa, ja alnītis ar saviem nieka 300-400kg (īsti gan nezinu, cik sver, bet nu LIELS) iet pa virsu 
.
. Es nevaru izstāstīt to sajūtu, bet man likās, ka esmu sajukusi prātā - skaidri redzu, ka melns velniņš rāpaļā 
. Debīli blenzu uz radībiņu un mēģināju sakopot domas, cenšoties sev ieskaidrot, ka tas nav iespējams. Nezinu, cik ilgs laiks pagāja, droši vien jau kāda pusminūte, bet man likās, ka vesela mūžība, kamēr nāca apskaidrība - tas taču sikspārnītis, nokritis un nevar no siena pacelties! Tāāāds atvieglojums bija, kājas pilnīgi mīkstas kā pēc gandrīz notikušas avārijas palika. Paņēmu rokā un aplūkoju un jāatzīst, ka viņš patiešām izskatījās pēc pasaku velniņa - tas platais ģīmītis un garās spārnkājas - varēja arī būt velniņš 
.
. Man patīk ziema, bet nu jau PIETIEK!!!
) 
un kādi suņi tagad šajā pēcziemas periodā izskatās! netīri, smilšaini, dubļaini, 
.
.
. Pagaidām viņas kontā viena siermaize, ko māsas sīkais uz pašas malas bija atstājis, bet negribas, ka viņa sāk tur šņakarēt. Baigi jau gribas zināt, cik viņai ir skausta augstums, bet laikam ir speciāli instrumenti ar ko to mēra 
, tā ar mērlenti pie kājas kādi 60cm sanāca, bet tas tā stipri aptuveni.