Re: divi kucēni mājā...
Postby pixy » 20 Jan 2011, 10:49
Paldies, meitenes, par atbalstu, esmu riktīgi priecīga, ka atradu šo forumu, kopā visus jautājumus risināt vieglāk
Anitawrote:Laikam tamdeelj ne reizi dziivee neesmu bijusi patversmee, ka baidos no taa, ka no turienes mieriigu sirdi nevareetu aiziet.
Esmu bijusi, visas reizes tas beidzies ar to, ka vismaz trīs dienas neesmu lietojama.... Un vienu reizi beidzās ar mazu, vecu, vairs nevienam nevajadzīgu toipūdelīti mājā, kurš nodzīvoja vēl 6 gadus, lai gan tika paņemts kā "ļoti vecs, kam sagādāt labas pēdējās dienas" un par 180' mainīja manus priekšstatus par pūdeļiem un maziem suņiem...
P.S. Šodien atkal braucot ar Keli no skolas, pieķēru sevi, ka rūpīgi lūru uz ceļmalām... Par laimi, nekā tur nebija
Postby Anita
vai Tev ir savs blogs? varbūt vajag atvērt, citādi lasu un katru reizi, ko gribas ierakstīt, bet padomāju - a tēma ta kāda
Postby pixy » 20 Jan 2011, 17:03
Anita
Liekas, ka pierunāji
, jau iepriekš rakstīju, ka man tik daudz suņu stāstu, ka blogs būtu jāatver, beidzot ir patiešām sajūta, ka jāatver... Savādāk es ar vienmēr piespamoju gan kalcinēto biezpienu, gan Barfu, gan divus kucēnus, beigās mani ar kaunu padzīs 
. Saņemšos un ieviesīšu, gaidīšu ciemos 
Tā nu nekas cits neatliek, kā ieviesties te, ja reiz neprotu turēt muti... Negribu te viena izpausties, aicinu ikvienu, kam kāds neizstāstīts suņu stāsts pievienoties. Man kāda čupiņa iekrājusies, gan jau vēl kādam kas ir. Mana problēma ir meža internets, jebkuras bildes ielādēšana un iedabūšana kādā lapā ir īsts nervu un pacietības pārbaudījums
, tāpēc tie patiešām būs vairāk stāsti. Netāstīšu par sevi, nesākšu arī hronoloģiski, sākšu ar to sunīti, kas pieminēts citētajā sarunā.
Čikītis (pie manis 19.04.04.-23.04.10.)
Kaimiņiene gribēja sunīti un, tā kā tikko biju apgrozījusies (tas būs citā stāstā) Līčos, piedāvājos viņu turp aizvest. Viņa gribēja maza auguma, tādi arī tika rādīti. Viens, otrs, trešais, tad iegājām telpā, kurā stāvēja divi būri. Uz tālāko no tiem norādot, darbiniece teica - to ne, tas ļoti vecs, un sāka stāstīt par otrā būrī sēdošo. Piegāju pie šī būra, tajā stāvēja un trīcēja mazs, pelēks, nenormāli savēlies sunītis. Es viņu uzrunāju un viņš caur savām pinkām paskatījās man acīs...
Aizbraucu mājā un skatiens visu laiku stāvēja acu priekšā. Mēģināju mājiniekiem pastāstīt par sunīti, kurš par vecu, lai viņu vispār piedāvātu, bet nekas prātīgs nesanāca
. Kad nu kaut ko izdevās izsvepstēt, tika nolemts, ka mums gana liela māja, lai varētu sagādāt mazulītim labas un mierīgas pēdējās dienas. Tik maziņš jau daudz klapatu nesagādās - ai, kā mēs kļūdījāmies, tomēr nevienu minūti nenožēloju, ka Čikiņš ienāca manā dzīvē. Nākošā dienā zvanīju uz patversmi un teicu, ka ņemu sunīti sev, vēl palūdzu, lai nocērp tos ārprātīgos pinkuļus, lai viņam jaunā vietā uzreiz nav jāpārcieš tāda eksekūcija. Par viņa iepriekšējo dzīvi zināms tik, ka viņu kāds iemeta pār sētu privātmājā Vecdaugavā. Cilvēki nevarēja paturēt un godīgi aizveda uz patversmi, nevis iemeta tālāk kaimiņiem.Kad aizbraucu pakaļ, dabūju mazu, mazu sunīti, gandrīz līdz ādai nocirptu, friziere bija atstājusi tādas bocmaņa ūsiņas, tādas pūdeļiem neatstāj, bet viņam dikti piestāvēja, tā arī turpmāk palika. Mazliet baidījos par manas sunes (atkal cits stāsts) reakciju, jo viņa pēc dabas bija greizsirdīga, bet šī radī'biņa laikam izskatījās tik nožēlojama, ka netika uztverta kā konkurence.
Diemžēl tās nav stāsta laimīgās beigas, īstais Čikīša stāsts tikai sākas. Bet tā kā jau šis gabaliņš daudziem varētu likties sen par garu, to rakstīšu atsevišķi.
. Un aizbraucis. Nākošajā dienā man sāka likties jocīgi, ka neko nepalīdzu, tikai sēžu blakus un mierinu. Zvanīju sava suņa ārstei uz Rīgu un viņas pirmais jautājums bija - un ko jūs viņam dodat? Tikai tai brīdī pilnībā apjēdzu, cik idiotiski ir, ka man jāatbild - NEKO. Tad nu metu suni mašīnā un traucāmies uz Rīgu. Un jau klīnikā, kārtīgi sašpricēts, viņš manās rokās beidzot atslāba, acīmredzot šausmīgās sāpes beidzot pierima. Ak, ja šī šprice būtu saņemta daudz laicīgāk, bet tas lai paliek uz pirmā ārsta sirdsapziņas, es nenosaukšu viņa vārdu, bet mani suņi nekad nebrauks pie viņa pat uz potēm. Suņam kopumā tika izrakstīts tāds zāļu un vitamīnu daudzums, ka nācās veikt ap 50 dūrienu. Skaustā nevarēju durt, tur viss saplosīts, a ciskiņas viņam kā cālim. Un vitamīns tik sāpīgs... Čikiņš sāka slieties augšā pēc nedēļas, tad aizbraucu komandējumā uz 5 dienām, kad atgriezos, viņš tenterēja man pretī 
Lēnām ejot, šunelis nevarēja līdz galam sakoordinēties visu atlikušo mūžu, skrienot viss bija kārtībā. Pēc tam viņam apmēram reizi pusgadā, vēlāk retāk nāca lēkmes ar krampjiem un paralīzi, visu laiku turēju mājā zāles un atkal 10 dienas dūru. Pie tam viņš laikam bija saaukstējies pavasarī klīstot, rudeņos un pavasaros šausmīgi klepoja un smaka - atkal šprices... Pēc pēdējās lēkmes viņa kājiņas atteicās atgriezties vietās, tās leca ārā no locītavas un viņš nevarēja nostāvēt. Viņš jau bija kurls un gandrīz akls, praktiski visu laiku tikai gulēja, es viņu paņēmu kā ļoti vecu sunīti un bija jau pagājuši vēl 6 gadi. Nācās pieņemt sāpīgo lēmumu 
sveicu ar bloga atvēršanu 
Man izraisa 
. Tai pat laikā, ja kontaktu meklēja normāli, izrādot cieņu pret viņas augstdzimušo personu, viņa visžēlīgi atļāva sevi noglaudīt. Viņas "žabo" bija tik mīksts, ka, ja aizvēra acis, ar roku nevarētja sajust, ka pirksti jau pieskārušies spalvai.
.
).Toreiz mūsu ģimene vēl pamatā dzīvoja Rīgā, uz laukiem braucām tikai nedēļas nogalēs. Un, tā kā mūsu mājā kādu laiku, pirms sākām braukt, vispār neviens neapgrozījās un arī mēs pastāvīgi nedzīvojām, tad daļa pastāvīgo bekotāju bija iedomājušies, ka tur var šiverēt kā savās mājās - viss mūsu, tā teikt. Un bija šausmīgi grūti vieņiem ieskaidrot, ka tomēr nevar taisīt pikniku mūsu pagalmā un, ka arī ogas un āboli tomēr nepieder visai plašajai sēņotāju saimei 
. Divu sezonu laikā viņa panāca, ka, ja kāds sēņotājs gribēja ūdeni, viņš nevis droši brida pie akas, pa ceļam aplasot ērkšķogas un ābolus, bet rātni stāvēja pie vārtiem un lūdzoši vicināja pudeli. Ūdens nevienam nekad netika liegts, bet drīz ievērojām, ka vairums izvēlas doties uz 300m attālo kaimiņmāju, kura divi milzu lamzaki laipni kūļā asti... 
), vēlāk piesēdīšu un uzrakstīšu par vēl vienu suni manā dzīvē.
Suns piekusis visu dienu guļ, es savējo siksnā tikmēr pa otru pusi mājai fiksi pačurināt un iekšā. Turpmākās dienas ir stipri murgainas - man virtuvē zems logs - viņas abas katra no savas puses rēkdamas, siekalām šķīstot triecas pret logu. Snorki vedu staigāt, piebraucot mašīnu pie pašām durvīm, ātri ielecot un braucot tālāk no mājas. Tai pat laikā Čarlija, kā nosaucām suni pret cilvēkiem nenormāli mīļa.
) Pēc pailgas spīdzināšanas tomēr izdodas viņu ieuzpurņot, tagad vēl tāds "sīkums" kā nepalaist vaļā un dabūt suni, kurš sver vairāk par mani svešā mašīnā pie svešiem cilvēkiem. Ārkārtas situācijā rodoties īpašs spēks - pa abām ar mammu viņu ieceļam desu vāģa aizmugurē. Labi, ka tā sieviete, kas viņu grib sev, ir ar dzelzs nerviem, cits jau sen būtu pateicis, ka nav pašnāvnieks un laidies lapās. Viņa vēl tā nosaka - nu tagad uz dzīvību un nāvi, tiksim līdz mājai, tad jau būs savādāk. Vēl samīļoju pusnožņaugto suni, saku, ka viss būs labi, tad arī pašai lielais bimbiens klāt un aizcērtu mašīnas durvis. Nu nevaru es neko sev padarīt, ka man šie atradeņi kļūst TIK mīļi 
), ar šī brīža pieredzi un zināšanām varbūt labāk tiktu galā ar situāciju. Patiesībā ar distanci paskatoties, labi, ka viss labi beidzās, viņa nevienu nesakoda, lai gan godīgi sakot, īsti nejutos, ka tikšu galā, ja kāda konfliktsituācija radīsies. Pa tām 10 dienām stresa rezultātā pazaudēju no sava jau tā niecīgā svara tik daudz, ka mierīgi varētu startēt provēs uz galveno lomu kādā filmā par koncentrācijas nometni 
(ceru jau gan, ka ne), tāpēc tagad tos tik ļoti mīlu un ņemos ap viņiem... Bet ne vienmēr ir tā sajūta, ka es tā glābēja un suņi tie, kuriem noveicies, bet par to būs citā stāstā. Apzināti esmu tikusi tikai pie Snorkes un tagad pie Keli, ja nebūtu viņu paspējusi paņemt (par to arī laikam būs jāpastāsta kaut kad), droši vien atkal būtu izglābtais - Bosiks. Nu ko lai dara - eto ņe suģba, eto ļiktens 
)
jēēē, gaidu bildes.