Pie Snorkes vēl atgriezīšos, bet tagad gan sekos kāds kategorijai "suņu stāsti"atbilstošāks notikums. Brīdinu, būs diezgan gari

Stāsts varētu saukties
Čarlija jeb viss labs, kas labi beidzas.
2004.g pavasars. Vakarā tumsā braucu no Rīgas, kādus pāris km no mājām ir pamestas mājas. Pie šo māju ceļgala ieraugu dzīvnieku, bremzēju ar domu, ka stirna šiverējusi pa ābeļdārzu un nu skries pāri ceļam. Bet nē - tas ir suns - kaukāzietis. Tikai krietni vēlāk, kad visi sāka prasīt, vai tad bail nebija, iedomājos, ka varbūt vajadzēja nobīties, bet tai brīdī veru droši durvis vaļā un prasu - ko tu te dari, sunīt? Milzu sunītis sāk luncināt asti. Parunājos, saku - nu lec mašīnā, brauksim pie manis. Par atbildi suns nokrīt guļus un pagriež vēderu. Pēc kāda brīža nesekmīgiem pūliņiem saprotu, ka suns mašīnā nekāps. Bet pamest viņu arī vairs nevaru. Tad nu braucu mājā, sarunāju švāģeri, braucam atpakaļ, viņš gliemeža gaitā brauc uz māju, bet es ar cīsiņa gabaliņiem barojot, lēni kātoju kopā ar suni. Pa ceļam suns pačurā un man skaidrs, ka darīšana ar kuci. Paliek tā neomulīgi, jo man mājā Snorke ar savu nešpetno raksturiņu, a te - kaukāziete. Tā nu veicam ap 2km, tomēr ieejot pagalmā, sune sāk minstināties un vairs nereaģējot uz aicinājumiem, aiziet tālāk pa ceļu. Nekādi nedabūnu viņu atpakaļ, un beigās nekas cits neatliek, kā mest mieru.
Bet - nākošā rītā, nokāpjot virtuvē, aiz loga ir milzīga galva - meitene atnākusi atpakaļ! Izeju, viņa tik priecīga, samīļojamies, pabaroju un sāku domāt, ko lai dara. Nolemjam mēģināt iepazīstināt suņus, izvedu savējo siksnā, bet jau pēc 5min. ir skaidrs, ka nekas tur nesanāks un, ja negribu savu suni līķa formātā, viņa steigšus jāved iekšā. Tā kā nekāda voljēra man mājā nav, nākamā ideja ir lielo suneni piesiet - bet nekā, viņa nenormāli ārdās un izmaucas no kakla siksnas. Saprotu, ka viņa piesiesta nekad nav bijusi un arī tagad ar to nesamierināsies. Jo tomēr jāņem vērā, ka darīšana ar svešu kaukāzieti, kas gan it kā mīlīga un padevīga, tomēr tikko gandrīz nokodusi manu suni...
Apzvanu patversmes, vai nav meklēta, apkārtnes vetārstus, vai nezin, kam varētu būt pazudusi, izkaru veikalos ziņojumus, sazvanu klubu prasīt, kur meklēt tetovējumu, bet arī tāda nav. Diezgan naivs pasākums - skaidrs, ka kārtējais izmestais dzīvnieks
To, ka nevaru viņu paturēt, saprotu uzreiz, bet, ko lai ar viņu dara

Suns piekusis visu dienu guļ, es savējo siksnā tikmēr pa otru pusi mājai fiksi pačurināt un iekšā. Turpmākās dienas ir stipri murgainas - man virtuvē zems logs - viņas abas katra no savas puses rēkdamas, siekalām šķīstot triecas pret logu. Snorki vedu staigāt, piebraucot mašīnu pie pašām durvīm, ātri ielecot un braucot tālāk no mājas. Tai pat laikā Čarlija, kā nosaucām suni pret cilvēkiem nenormāli mīļa.
Pamazām saprotu, ka, ja negribu viņu nopotēt, un to es negribu, man fiksi jāsameklē mājas vai jāpierunā kādu patversmi viņu pieņemt. Sazvanu Ogri, tur galīgi nav vietas un es tomēr vēl Rīgas rajonam piederu, viņi tomēr iesaka likvidēt... Siguldā patversmes nava, Dzd varbūt pēc kādas nedēļas varētu paņemt, ja pati atvestu... Līčos arī nav vietas. Pēc pāris dienām tomēr vēlreiz zvanu uz Līčiem (tur toreiz strādāja Ināra, ko mazliet pazinu caur Snorkes radiņiem). Sarunājam, ka pa ceļam uz Rīgu iebraukšu un mēģināsim kaut ko izdomāt. Tā nu prātojam šā un tā, te Ināru aizsauc, ka klienti atbraukuši. Pēc brīža viņa steidzīgi nāk pie manis un saka, ka cilvēki meklē tieši kaukāzieša meiteni!!!!!
Es zinu, ka ir nejaušas sakritības dzīvē, bet TIK DAUDZ sakritību, kā man ir bijis ar suņiem - tā vairs nevar būt nejaušība...Vienojamies, ka viņi izbraukās Rīgu un tad brauks pie manis un mēģinās meiteni paņemt. Īsti nestādos priekšā, KĀ to izdarīt, jo viņa pa šo laiku (10 dienas viņa pie manis nodzīvoja) sākusi šķirot savējos un svešos un tikai uzbrēciens "vietttāāā" viņu attur no ciemiņu izkompostrēšanas.. Uzpurnis gan jau nopirkts, bet neesmu pārliecināta, ka viņa tādu pazīst, ja reiz siksnā nekad nav gājusi.
Arī man vēl darīšanas Rīga, kad atbraucu mājā, nākamie saimnieki sēž istabā un mana mamma gaida mani, lai kaut kā to suni savaldītu. Vienīgais variants ir uzlikt uzpurni un siksnu apžmiegt tā, ka knapi paelpot var - citādi izmauksies. Tad nu ķeros pie lietas - siksnu savelku, viss normāli, tagad jādabū uz purna tas bleķa izstrādājums, ko, nu jau esmu pārliecināta, viņa nepazīst un negrib pazīt. (Pēc tam tikai sapratu, ka viņa mierīgi varēja mūs nokost - bet viņa tikai žēli raudāja, krita gar zemi un lūdzās, lai uzpurni neliek...

) Pēc pailgas spīdzināšanas tomēr izdodas viņu ieuzpurņot, tagad vēl tāds "sīkums" kā nepalaist vaļā un dabūt suni, kurš sver vairāk par mani svešā mašīnā pie svešiem cilvēkiem. Ārkārtas situācijā rodoties īpašs spēks - pa abām ar mammu viņu ieceļam desu vāģa aizmugurē. Labi, ka tā sieviete, kas viņu grib sev, ir ar dzelzs nerviem, cits jau sen būtu pateicis, ka nav pašnāvnieks un laidies lapās. Viņa vēl tā nosaka - nu tagad uz dzīvību un nāvi, tiksim līdz mājai, tad jau būs savādāk. Vēl samīļoju pusnožņaugto suni, saku, ka viss būs labi, tad arī pašai lielais bimbiens klāt un aizcērtu mašīnas durvis. Nu nevaru es neko sev padarīt, ka man šie atradeņi kļūst TIK mīļi
Vakarā sazvanu jauno saimnieci, viss sanācis labi, sunim ir voljērs un esot jau paluncinājusi asti. Kaut kā nebija šis cilvēks tāds, kam ar vieglu sirdi atdevu, bet tas nebija dēļ attieksmes pret suņiem, ar to viss bija kārtībā. Ticu, ka Čarlijai tur bija laba dzīve, viņai kaukāzieši bija bijuši, gan jau tika galā un "usvojila" arī šo. Galu galā man nebija izvēles, kam viņu dot un par nāves šprici šis bija kudī labāks variants. Un ne jau katrs uz tik traku pasākumu būtu parakstījies. Pēc kādas nedēļas vēl uzzvanīju, sapratu, ka viss normāli un likos mierā - negribu tincināt, kas un kā, ja reiz paņēma, jāpieņem, ka viņu mīl un par viņu rūpējas.
No šī cilvēka (gan bez speciāla nodoma) saņēmu lielāko apvainojumu mūžā - pēc kāda laika viņa bija iebraukusi pie kaimiņiem un prasījusi, vai tas tomēr nebija mans suns, ko es kaut kāda iemesla dēļ atdevu. Es lai atdotu savu suni!!!! Pat nevaru iedomāties , kādam būtu jābūt iemeslam, bet ja nu - nekad nemelotu, ka tas nav mans. Tai brīdī bija šausmīgs aizvainojums, bet varbūt to vajag mēģināt uztvert kā komplimentu - ka suns pēc 10 dienām tik ļoti izskatās kā manis uzaudzināts...
Ja es atrastu tādu suni tagad (TTT, ka nu atkal kaut ko nepierunāju

), ar šī brīža pieredzi un zināšanām varbūt labāk tiktu galā ar situāciju. Patiesībā ar distanci paskatoties, labi, ka viss labi beidzās, viņa nevienu nesakoda, lai gan godīgi sakot, īsti nejutos, ka tikšu galā, ja kāda konfliktsituācija radīsies. Pa tām 10 dienām stresa rezultātā pazaudēju no sava jau tā niecīgā svara tik daudz, ka mierīgi varētu startēt provēs uz galveno lomu kādā filmā par koncentrācijas nometni

. Un tomēr man jau uzreiz bija skaidrs un ir vēl joprojām - ja braukšu mājā un ceļa malā stāvēs bēdīgs kaukāzietis - es apstāšos

.
Bilžu nav, bet viņa bija tipiska pelēkdzeltenā tipa kaukāziete ar tumšu masku un mazu baltu pleķīti uz krūtīm
