Pie Snorkes vēl atgriezīšos, bet tagad gan sekos kāds kategorijai "suņu stāsti"atbilstošāks notikums. Brīdinu, būs diezgan gari
Stāsts varētu saukties
Čarlija jeb viss labs, kas labi beidzas.
2004.g pavasars. Vakarā tumsā braucu no Rīgas, kādus pāris km no mājām ir pamestas mājas. Pie šo māju ceļgala ieraugu dzīvnieku, bremzēju ar domu, ka stirna šiverējusi pa ābeļdārzu un nu skries pāri ceļam. Bet nē - tas ir suns - kaukāzietis. Tikai krietni vēlāk, kad visi sāka prasīt, vai tad bail nebija, iedomājos, ka varbūt vajadzēja nobīties, bet tai brīdī veru droši durvis vaļā un prasu - ko tu te dari, sunīt? Milzu sunītis sāk luncināt asti. Parunājos, saku - nu lec mašīnā, brauksim pie manis. Par atbildi suns nokrīt guļus un pagriež vēderu. Pēc kāda brīža nesekmīgiem pūliņiem saprotu, ka suns mašīnā nekāps. Bet pamest viņu arī vairs nevaru. Tad nu braucu mājā, sarunāju švāģeri, braucam atpakaļ, viņš gliemeža gaitā brauc uz māju, bet es ar cīsiņa gabaliņiem barojot, lēni kātoju kopā ar suni. Pa ceļam suns pačurā un man skaidrs, ka darīšana ar kuci. Paliek tā neomulīgi, jo man mājā Snorke ar savu nešpetno raksturiņu, a te - kaukāziete. Tā nu veicam ap 2km, tomēr ieejot pagalmā, sune sāk minstināties un vairs nereaģējot uz aicinājumiem, aiziet tālāk pa ceļu. Nekādi nedabūnu viņu atpakaļ, un beigās nekas cits neatliek, kā mest mieru.
Bet - nākošā rītā, nokāpjot virtuvē, aiz loga ir milzīga galva - meitene atnākusi atpakaļ! Izeju, viņa tik priecīga, samīļojamies, pabaroju un sāku domāt, ko lai dara. Nolemjam mēģināt iepazīstināt suņus, izvedu savējo siksnā, bet jau pēc 5min. ir skaidrs, ka nekas tur nesanāks un, ja negribu savu suni līķa formātā, viņa steigšus jāved iekšā. Tā kā nekāda voljēra man mājā nav, nākamā ideja ir lielo suneni piesiet - bet nekā, viņa nenormāli ārdās un izmaucas no kakla siksnas. Saprotu, ka viņa piesiesta nekad nav bijusi un arī tagad ar to nesamierināsies. Jo tomēr jāņem vērā, ka darīšana ar svešu kaukāzieti, kas gan it kā mīlīga un padevīga, tomēr tikko gandrīz nokodusi manu suni...
Apzvanu patversmes, vai nav meklēta, apkārtnes vetārstus, vai nezin, kam varētu būt pazudusi, izkaru veikalos ziņojumus, sazvanu klubu prasīt, kur meklēt tetovējumu, bet arī tāda nav. Diezgan naivs pasākums - skaidrs, ka kārtējais izmestais dzīvnieks
To, ka nevaru viņu paturēt, saprotu uzreiz, bet, ko lai ar viņu dara
Suns piekusis visu dienu guļ, es savējo siksnā tikmēr pa otru pusi mājai fiksi pačurināt un iekšā. Turpmākās dienas ir stipri murgainas - man virtuvē zems logs - viņas abas katra no savas puses rēkdamas, siekalām šķīstot triecas pret logu. Snorki vedu staigāt, piebraucot mašīnu pie pašām durvīm, ātri ielecot un braucot tālāk no mājas. Tai pat laikā Čarlija, kā nosaucām suni pret cilvēkiem nenormāli mīļa.
Pamazām saprotu, ka, ja negribu viņu nopotēt, un to es negribu, man fiksi jāsameklē mājas vai jāpierunā kādu patversmi viņu pieņemt. Sazvanu Ogri, tur galīgi nav vietas un es tomēr vēl Rīgas rajonam piederu, viņi tomēr iesaka likvidēt... Siguldā patversmes nava, Dzd varbūt pēc kādas nedēļas varētu paņemt, ja pati atvestu... Līčos arī nav vietas. Pēc pāris dienām tomēr vēlreiz zvanu uz Līčiem (tur toreiz strādāja Ināra, ko mazliet pazinu caur Snorkes radiņiem). Sarunājam, ka pa ceļam uz Rīgu iebraukšu un mēģināsim kaut ko izdomāt. Tā nu prātojam šā un tā, te Ināru aizsauc, ka klienti atbraukuši. Pēc brīža viņa steidzīgi nāk pie manis un saka, ka cilvēki meklē tieši kaukāzieša meiteni!!!!!
Es zinu, ka ir nejaušas sakritības dzīvē, bet TIK DAUDZ sakritību, kā man ir bijis ar suņiem - tā vairs nevar būt nejaušība...Vienojamies, ka viņi izbraukās Rīgu un tad brauks pie manis un mēģinās meiteni paņemt. Īsti nestādos priekšā, KĀ to izdarīt, jo viņa pa šo laiku (10 dienas viņa pie manis nodzīvoja) sākusi šķirot savējos un svešos un tikai uzbrēciens "vietttāāā" viņu attur no ciemiņu izkompostrēšanas.. Uzpurnis gan jau nopirkts, bet neesmu pārliecināta, ka viņa tādu pazīst, ja reiz siksnā nekad nav gājusi.
Arī man vēl darīšanas Rīga, kad atbraucu mājā, nākamie saimnieki sēž istabā un mana mamma gaida mani, lai kaut kā to suni savaldītu. Vienīgais variants ir uzlikt uzpurni un siksnu apžmiegt tā, ka knapi paelpot var - citādi izmauksies. Tad nu ķeros pie lietas - siksnu savelku, viss normāli, tagad jādabū uz purna tas bleķa izstrādājums, ko, nu jau esmu pārliecināta, viņa nepazīst un negrib pazīt. (Pēc tam tikai sapratu, ka viņa mierīgi varēja mūs nokost - bet viņa tikai žēli raudāja, krita gar zemi un lūdzās, lai uzpurni neliek...
) Pēc pailgas spīdzināšanas tomēr izdodas viņu ieuzpurņot, tagad vēl tāds "sīkums" kā nepalaist vaļā un dabūt suni, kurš sver vairāk par mani svešā mašīnā pie svešiem cilvēkiem. Ārkārtas situācijā rodoties īpašs spēks - pa abām ar mammu viņu ieceļam desu vāģa aizmugurē. Labi, ka tā sieviete, kas viņu grib sev, ir ar dzelzs nerviem, cits jau sen būtu pateicis, ka nav pašnāvnieks un laidies lapās. Viņa vēl tā nosaka - nu tagad uz dzīvību un nāvi, tiksim līdz mājai, tad jau būs savādāk. Vēl samīļoju pusnožņaugto suni, saku, ka viss būs labi, tad arī pašai lielais bimbiens klāt un aizcērtu mašīnas durvis. Nu nevaru es neko sev padarīt, ka man šie atradeņi kļūst TIK mīļi
Vakarā sazvanu jauno saimnieci, viss sanācis labi, sunim ir voljērs un esot jau paluncinājusi asti. Kaut kā nebija šis cilvēks tāds, kam ar vieglu sirdi atdevu, bet tas nebija dēļ attieksmes pret suņiem, ar to viss bija kārtībā. Ticu, ka Čarlijai tur bija laba dzīve, viņai kaukāzieši bija bijuši, gan jau tika galā un "usvojila" arī šo. Galu galā man nebija izvēles, kam viņu dot un par nāves šprici šis bija kudī labāks variants. Un ne jau katrs uz tik traku pasākumu būtu parakstījies. Pēc kādas nedēļas vēl uzzvanīju, sapratu, ka viss normāli un likos mierā - negribu tincināt, kas un kā, ja reiz paņēma, jāpieņem, ka viņu mīl un par viņu rūpējas.
No šī cilvēka (gan bez speciāla nodoma) saņēmu lielāko apvainojumu mūžā - pēc kāda laika viņa bija iebraukusi pie kaimiņiem un prasījusi, vai tas tomēr nebija mans suns, ko es kaut kāda iemesla dēļ atdevu. Es lai atdotu savu suni!!!! Pat nevaru iedomāties , kādam būtu jābūt iemeslam, bet ja nu - nekad nemelotu, ka tas nav mans. Tai brīdī bija šausmīgs aizvainojums, bet varbūt to vajag mēģināt uztvert kā komplimentu - ka suns pēc 10 dienām tik ļoti izskatās kā manis uzaudzināts...
Ja es atrastu tādu suni tagad (TTT, ka nu atkal kaut ko nepierunāju
), ar šī brīža pieredzi un zināšanām varbūt labāk tiktu galā ar situāciju. Patiesībā ar distanci paskatoties, labi, ka viss labi beidzās, viņa nevienu nesakoda, lai gan godīgi sakot, īsti nejutos, ka tikšu galā, ja kāda konfliktsituācija radīsies. Pa tām 10 dienām stresa rezultātā pazaudēju no sava jau tā niecīgā svara tik daudz, ka mierīgi varētu startēt provēs uz galveno lomu kādā filmā par koncentrācijas nometni
. Un tomēr man jau uzreiz bija skaidrs un ir vēl joprojām - ja braukšu mājā un ceļa malā stāvēs bēdīgs kaukāzietis - es apstāšos
.
Bilžu nav, bet viņa bija tipiska pelēkdzeltenā tipa kaukāziete ar tumšu masku un mazu baltu pleķīti uz krūtīm
Login
Register
Gallery
FAQ
Search
wrote:Laikam tamdeelj ne reizi dziivee neesmu bijusi patversmee, ka baidos no taa, ka no turienes mieriigu sirdi nevareetu aiziet.
, jau iepriekš rakstīju, ka man tik daudz suņu stāstu, ka blogs būtu jāatver, beidzot ir patiešām sajūta, ka jāatver... Savādāk es ar vienmēr piespamoju gan kalcinēto biezpienu, gan Barfu, gan divus kucēnus, beigās mani ar kaunu padzīs 
. Saņemšos un ieviesīšu, gaidīšu ciemos 
, tāpēc tie patiešām būs vairāk stāsti. 
. Un aizbraucis. Nākošajā dienā man sāka likties jocīgi, ka neko nepalīdzu, tikai sēžu blakus un mierinu. Zvanīju sava suņa ārstei uz Rīgu un viņas pirmais jautājums bija - un ko jūs viņam dodat? Tikai tai brīdī pilnībā apjēdzu, cik idiotiski ir, ka man jāatbild - NEKO. Tad nu metu suni mašīnā un traucāmies uz Rīgu. Un jau klīnikā, kārtīgi sašpricēts, viņš manās rokās beidzot atslāba, acīmredzot šausmīgās sāpes beidzot pierima. Ak, ja šī šprice būtu saņemta daudz laicīgāk, bet tas lai paliek uz pirmā ārsta sirdsapziņas, es nenosaukšu viņa vārdu, bet mani suņi nekad nebrauks pie viņa pat uz potēm. Suņam kopumā tika izrakstīts tāds zāļu un vitamīnu daudzums, ka nācās veikt ap 50 dūrienu. Skaustā nevarēju durt, tur viss saplosīts, a ciskiņas viņam kā cālim. Un vitamīns tik sāpīgs... Čikiņš sāka slieties augšā pēc nedēļas, tad aizbraucu komandējumā uz 5 dienām, kad atgriezos, viņš tenterēja man pretī 
Lēnām ejot, šunelis nevarēja līdz galam sakoordinēties visu atlikušo mūžu, skrienot viss bija kārtībā. Pēc tam viņam apmēram reizi pusgadā, vēlāk retāk nāca lēkmes ar krampjiem un paralīzi, visu laiku turēju mājā zāles un atkal 10 dienas dūru. Pie tam viņš laikam bija saaukstējies pavasarī klīstot, rudeņos un pavasaros šausmīgi klepoja un smaka - atkal šprices... Pēc pēdējās lēkmes viņa kājiņas atteicās atgriezties vietās, tās leca ārā no locītavas un viņš nevarēja nostāvēt. Viņš jau bija kurls un gandrīz akls, praktiski visu laiku tikai gulēja, es viņu paņēmu kā ļoti vecu sunīti un bija jau pagājuši vēl 6 gadi. Nācās pieņemt sāpīgo lēmumu 
sveicu ar bloga atvēršanu 
Man izraisa 
. Tai pat laikā, ja kontaktu meklēja normāli, izrādot cieņu pret viņas augstdzimušo personu, viņa visžēlīgi atļāva sevi noglaudīt. Viņas "žabo" bija tik mīksts, ka, ja aizvēra acis, ar roku nevarētja sajust, ka pirksti jau pieskārušies spalvai.
.
).Toreiz mūsu ģimene vēl pamatā dzīvoja Rīgā, uz laukiem braucām tikai nedēļas nogalēs. Un, tā kā mūsu mājā kādu laiku, pirms sākām braukt, vispār neviens neapgrozījās un arī mēs pastāvīgi nedzīvojām, tad daļa pastāvīgo bekotāju bija iedomājušies, ka tur var šiverēt kā savās mājās - viss mūsu, tā teikt. Un bija šausmīgi grūti vieņiem ieskaidrot, ka tomēr nevar taisīt pikniku mūsu pagalmā un, ka arī ogas un āboli tomēr nepieder visai plašajai sēņotāju saimei 
. Divu sezonu laikā viņa panāca, ka, ja kāds sēņotājs gribēja ūdeni, viņš nevis droši brida pie akas, pa ceļam aplasot ērkšķogas un ābolus, bet rātni stāvēja pie vārtiem un lūdzoši vicināja pudeli. Ūdens nevienam nekad netika liegts, bet drīz ievērojām, ka vairums izvēlas doties uz 300m attālo kaimiņmāju, kura divi milzu lamzaki laipni kūļā asti... 
), vēlāk piesēdīšu un uzrakstīšu par vēl vienu suni manā dzīvē.
(ceru jau gan, ka ne), tāpēc tagad tos tik ļoti mīlu un ņemos ap viņiem... Bet ne vienmēr ir tā sajūta, ka es tā glābēja un suņi tie, kuriem noveicies, bet par to būs citā stāstā. Apzināti esmu tikusi tikai pie Snorkes un tagad pie Keli, ja nebūtu viņu paspējusi paņemt (par to arī laikam būs jāpastāsta kaut kad), droši vien atkal būtu izglābtais - Bosiks. Nu ko lai dara - eto ņe suģba, eto ļiktens 
)
jēēē, gaidu bildes.