Pixy, зрительный контакт ir skatīšanās uz hendlera, kad suns cenšas būt kontaktā. Par kontaktu глаза в глаза runā neiet - nevienā paklausības normatīvā. Kā jau rakstīju, par šādu (глаза в глаза) kontaktu punktus noņems - tā ir palīdzība. Un pat Uwe to minēja pēdējā seminārā, ka reize.

dresetajs, nu tad mēs par vienu un to pašu vien runājam, jo tie suņi tomēr lielākoties skatās uz hendlera seju, nevis, teiksim kāju vai vēderu. Uwe jau arī atbalstīja to, ka suns var neskatīties uz hendleru, ja spēj saglabāt kontaktu, šī interpretācija tomēr to tā kā neatbalsta. Tomēr pie iespējas es noteikti pavaicāšu, kādēļ tulkojums nevarēja būt vienkārši "kontakta trūkums" kā tas ir angliskajā variantā, bet tur vajadzēja piesaukt i redzi, i suni

Nu es to saprotu ļoti vienkārši - redzes kontakts ir tad, kad suns ar savu redzi (acīm) meklē saimnieku. Un te jau nav domāta hendlera acīs skatīšanās suņa acīs. Ja būtu vienkārši rakstīts kontakta trūkums, tad varētu rasties jautājums par to, kāds tad tieši kontakts ir domāts. Jo ķermenis-ķermenis arī ir kontakts. Bet tas nav pieļaujams. Man šķiet, ka angļu valodā "eye contact" parasti saprot ar acis-acis kontaktu, kas nebūtu pareizi. Bet krieviski "zriteļnij" var būt arī vienpusējs no suņa puses.
Jebkurā gadījumā, šis te "zriteļnij kontakt" no suņa puses, manuprāt, ir nepieciešams. Vai nu suns mēģina tās saimnieka acis saskatīt, vai seju, vai vismaz galvu kaut nedaudz pagriezis uz saimnieka pusi, lai labāk redzētu un spētu nolasīt saimnieku. Tad nu jautājums, kā tad Uwe ir domājis šo, ka suns var neskatīties uz saimnieku, ja vien var saglabāt kontaktu. Kā tas praktiski varētu izskatīties?

Bonny Rain wrote:Tad nu jautājums, kā tad Uwe ir domājis šo, ka suns var neskatīties uz saimnieku, ja vien var saglabāt kontaktu. Kā tas praktiski varētu izskatīties?

Nu atnāc uz nākamo Uwes semināru maijā un noskaidro precīzi . Suns taču var skatīties arī uz priekšu, it sevišķi lielāks suns ar ķermeni lieliski jūt, kur tas saimnieks atrodas. Mazam sunim blakus iešana ir grūtāka, jo, ja mēs salīdzinām, cik līdzeni kustas cilvēka gurns un cik "nelīdzeni" kājas, tad tam, kam galva ir tur augšā, ir daudz vieglāk izsekot kustībām, nekā tam, kas tur kūļājas lejā pie kājas, kas vienu brīdi šaujas uz priekšu, bet otru brīdi stāv uz vietas un gaida, kad uz priekšu aizšausies otra kāja .

Bonny Rain wrote:Ja būtu vienkārši rakstīts kontakta trūkums, tad varētu rasties jautājums par to, kāds tad tieši kontakts ir domāts.

Neaizmirsīsim, ka tas ir tulkojums un oriģinālā tieši tā arī ir rakstīts, ka "kontakta trūkums". Un līdz ar to interpretācijas var atšķirties. Fizisks kontakts ķermenis - ķermenis nav atļauts, bet just ar ķermeni arī ir kontakts. Starp citu, iesācējiem dažkārt tieši gadās kontaktu pazaudēt no cilvēka puses, kad tas, koncentrējies uz to, ko saka stjuarts, kur jāiet, kā jākustās, aizmirst, ka suns arī tur ir un aiziet, kamēr suns palicis uz vietas vai aizgājis savās gaitās. Tā, ka kontakta trūkums nebūtu attiecināms tikai uz kontaktu no suņa puses. Bet lai nu paliek, kad uzzināšu, kādēļ šāda interpretācija, noteikti izstāstīšu .

Būs jau vien man jāaiziet uz to semināru. Tikai nepalaist garām. Citādāk pēc tiem semināru nosaukumiem šķiet, ka tas jau nu noteikti nav tādam pilnīgam ne-sportistam domāts. Vienu labu jau palaidu garām kaut kad nesen. Droši vien tieši tā arī padomāju - tas jau profiem tikai domāts.
Var jau būt, ka suns var skatīties uz priekšu, bet tik un tā būt kontaktā ar saimnieku. Laikam neesmu redzējusi tādu labu piemēru. Parasti ir redzēts, ja suns skatās ne uz saimnieku, tad viņš jau vismaz daļēji šo kontaktu ir pazaudējis. Un to var redzēt pēc rezultāta.

Tikko Sankt-Pēterburga Čempionātā bija viens izcils piemērs недостаточного зрительного контакта, ilustrācija tiešā nozīmē Tā arī atzīmēju

Visskaistākā, viskošāk pelēkā, vismīļākā. Lai saules mūžs mūsu zemītei

Pieredze rāda, ka cilvēki novērtē kaut ko tikai tad, kad to zaudē. Tāpēc gribētos, ka mēs, - tie, kuri par savām mājām sauc Latviju, jau šodien spētu novērtēt to, ka dzīvojam savā valstī, savā Latvijā. Lai vai kā ir gājis, bet mums ir sava valsts. Ar ko arī visus apsveicu.


dresetajs ir pieejams video? Nu ļoti gribētos redzēt - uzskates materiāls ar komentāriem. Nu, vai vismaz komentārs, kā tas izskatījās.

Šodien, kā vienmēr Mirušo piemiņas dienā, pieminu ne tikai tuvos aizgājušos cilvēkus, bet arī suņus, kas man bijuši mīļi un svarīgi. Pirmkārt, protams, manējie - Snorkīte, Čikiņš un Simba, šie brīnišķīgie radījumi, kas mainījuši manu domāšanu, atbildības sajūtu un devuši tik daudz emociju manas dzīves krāsainībai. Tāpat šodien iedomājos, ka noteikti otrpus varavīksnei jau noteikti ir Čarlija, par kuru šeit dzīvo stāsts, tāpat Lācenīte jau sen medī pa citiem laukiem, tāpat daudzi citi, kas katrs citādā veidā satikti uz īsāku vai garāku dzīves laiku, bet katrs no viņiem manā sirdī ir atstājis kādu ķepiņas nospiedumu. Ticu, ka viņiem tur augšā ir ļoti labi un zinu, ka noteikti tiksimies

Pirmais brīnumainais ziemas skaistums manā sētā. Šorīt bija -10C*, tagad jau visi -12C*, atgriežamies tundras režīmā

Šorīt aizgāju nobildēt to pašu ceļa līkumu jau pavisam ziemas rotā. Un ko es tur satieku??? Meža kaimiņš sēd sabozies ceļmalā

Ne sevišķi nobijās no manas izniršanas no krūmiem:

Jauka satikšanās ziemas rītiņā
Un vispār, ir atkal bezgala skaisti, koki mirguļo sudrabā, no rīta temperatūra nokrita līdz pat -12C*, sniegs gurkstošs un mirdzošs, saule spīd. Īsta, skaista ziema

Beidzot vismaz neesi visu savākusi tikai seeev, seeev, bet Ropazim ar atstājusi i aukstumu, i snieģeli. Paldies par to

Aha! Ropažos ir šitā!

ar sargsuņiem

Skaistā ziema maķenīt atpūšas, ceru, ka lai atgrieztos ar divkāršu spēku. Bija TIK skaisti . Un tā nu pelēkajā atelpā ienācu, lai uzrakstītu, ka mēs ar Keliņu jau mēnesi dzīvojam pavisam citā režīmā kā ierasts. Sestā novembra rītā viņa pārrāva kreisās pakaļkājas krustenisko saiti . Nu jau emocijas mazliet norimušas, bet tai brīdī bija tik ļoti sāpīgi, jo pēc masāžām pie Zanes Apiņas (rekomendēju, patiešām rekomendēju - https://www.facebook.com/masierezane/?ref=br_rs) šķita, ka nupat, nupat jau būsim uz kājām, viņa pati sāka piedāvāt gulšanos no priekškājām, no kā pirms tam ļoti izvairījās, bija priecīga un kustīga. Līdz liktenīgajam rītam, kad, pirms braukšanas uz Rīgu biju izlaidusi abas vēl pačurāt. Uz līdzenas vietas, pieļauju, ka viņa tai brīdī uzņēma skrējiena ātrumu, bet citādi tur nekā tāda nebija. Iekliedzās un palika uz trim kājām . Sapratusi, kas noticis, protams, izlasīju visu pieejamo, pierakstījos pie Drapčes un sāku tirgoties ar suņu dieviņu, lai varam iztikt bez operācijas, kas nozīmē narkozi, antibiotikas un pretiekaisuma līdzekļus, kas visnotaļ agresīvi iedarbojas uz gremošanas traktu, kurš mums tikai knapi kopā sastutēts... Tirgošanās neizdevās, rentgenā konstatējām, ka saite ir kārtīgi sarauta un ceļgala kaulos ir nobīde, līdz ar to pie katra soļa kauls berzējas pret kaulu. Ja negribu sunim visu mūžu likt ciest sāpes pie katra soļa, labākais risinājums tomēr ir griezt vaļā un šūt kopā. Operācija bija veiksmīga, 10 dienas suns dzīvoja ar "kokonu" uz kājas, mazliet lika kāju pie zemes, antibiotikas ņēmu špricēs, lai saudzīgāk iekšām un arī pretsāpju/pretiekaisuma zāles izprasīju tādas, kas maksimāli maz ietekmē gremošanu. Un nu jau laikam varu atviegloti nopūsties, ka gremošana ar šo visu nav "izjukusi", Keli turpina jēlbarošanu un nav nekādu pazīmju, ka varētu atgriezties tās mistiskās problēmas, kas bija saistītas ar iekšām. Nu jau kokons noņemts un suns mācās lietot kāju, brīžam niez, kas nozīmē ne sevišķi dziļu miegu man naktīs, bet nav arī tā, lai visu laiku turētu galvā trubu. Paliek arvien labāk, nu jau vairs nejūtos pavisam kā zombijs, tikai pa pusei, un suns arī arvien mazāk pievērš uzmanību rētai. Vēl jau nekas nav galā, kāja ir jāiestaigā, par laimi arī pēc kokona noņemšanas prognozes par to, ka visdrīzāk viņa kādu laiku vispār mēģinās kāju nelietot, nav piepildījušās un lēnām ejot viņa gandrīz neklibo, riksītī kāju saudzē, bet pie zemes liek. Dabiski, viņas ienaidnieks ir viņas temperaments, kas liek pēkšņi lekt augšā un nesties kaut kur kaut ko inspicēt, tādēļ lielāko dienas daļu viņa pavada Habī būrī, kas ir lielāks un kur viņai, par laimi, pavisam labi patīk, ārā ejam un vēl ilgi iesim tikai pie pavadas. Vai vēl kādreiz dzīvē būs kāds starts kādā sporta veidā? - tik tālu es pagaidām nedomāju, būšu laimīga dienā, kad redzēšu vai precīzāk nespēšu ieraudzīt, ka viņa klibo... Tā, lūk, kā mana daktere man teica - tikai tas vēl mums bija vajadzīgs . Acīmredzot bija, lai atkal kaut ko saprastu. Ko tieši, vēl līdz galam nezinu, bet varbūt kādā brīdī atklāsme būs klāt . Labais tajā visā ir, ka pie vienas rentgenēšanās uztaisījām arī bildi mugurkaulam un gūžām un tur viss ir pavisam labi viņas vecumam. Gūžas vispār ir lieliskas, mugurkaula divos pēdējos skriemeļosi ir nelielas artrozas izmaiņas, kas varētu būt iemesls viņas stīvumam, bet nekas nopietns, nekā cita slikta tur nav. Iepriecinoši, ka vismaz globālais aparāts ir pietiekošā kārtībā, lai tiktu galā ar traumu un vēl varētu gan paskriet, gan celties un gulties bez bēdu .
Bildes ar kokoniem, trubām galvā un pliku, noskūtu kāju nelikšu, labāk vēl no ziemas dienām - manai Mellenei piedzimis Mellītis, maziņš un melns

Un bilde ar dienas kaimiņu no tās pašas dienas, kad satiku rīta kaimiņu . Bilde "kaimiņam" ar Habīti kopā pie lendzīriem

Turaties un veseļojaties! Lai izdodas tā rāmi, mierīgi un palēnām, bet toties stabili iestaigāt kāju!

pixy, veseļojaties!

Eh, velniņ, veseļojies un saudzē kājiņu! Un saimniecei izturību un mierīgas zāļu tējas!

Paldies īkšķīšu turētājiem , pamazām kustamies, esam sākušas iet mazās pastaigās pa pļavu, kas ir vienīgā vieta, kur neslīd, nu jau gandrīz kādas 10 minūtes mierīgā solī ar paostīšanos pa vidu. Un tad vēl vairākas mazas pastaigas pa teritorijas pļavu, protams, viss pie pavadas. Pa trepēm vēl neļauju kāpt, bet ir doma, ka nākamnedēļ vismaz vienreiz vakarā jāsāk kāpt, jo viņa ļoti izrāda, ka gribētu iet gulēt augšā kā parasti. Ja viņa to spētu izdarīt tā mierīgi, būtu pavisam labi, bet es nekad nezinu, cik ātri vai lēni kurā brīdī viņa izdomās pārvietoties. Bet tā globāli, laikam jāsaka, ka mums iet labi, Keliņas kāja veseļojas, puncis strādā, jāšpricējas vairs nav, neko diži vairāk mēs šobrīd arī gribēt nevaram .

Neteikšu, ka cilvēki, kuriem ir suns, man šķiet normāli, bet cilvēki, kuriem nav suņa, man šķiet pavisam neriktīgi. Lai visiem laba veselība!

Ziemassvētki, balti, ar sniegu, gandrīz neticami . Nu jau drusku nokavēts, bet, lai arī otrie un trešie (kāpēc lai nebūtu arī trešie?) visiem priecīgi. Mūsmājās šogad tā, netiekam uz pekām tik ātri kā gribētos, iet ļoti, ļoti lēnām. Vienu brīdi jau domāju, ka viss ir bijis velti un tur viss atkal sarauts, bet tagad lēnām atgriežamies un drīz jau būs tā, kā bija tad, kad rakstīju iepriekšējo reizi...

Un vēl viens iemesls, kādēļ Ziemassvētki nav tik rožaini kā gribētos - pēdējais sveiciens no manām mīļajām ragainītēm. 23.decembrī viņas aizbrauca dzīvot citur. Pat nedomāju, ka būs tik bēdīgi un, ka acis tik pierasti griezīsies uz viņu aploka pusi, paskatīties, kur mana Mellene, kur Ferdinanda kungs un kur lielā gaišā milzene. Brīnišķīgi dzīvnieki, gribas cerēt, ka varbūt vēl kādreiz izdosies ar tādiem iepazīties un sadraudzēties

Bet nekas, nu jau saulīte nāks arvien tuvāk, šis gads kaut kā jāpiebeidz, kaut kā tas suņa gads kopumā galīgi nav tāds padevies, un jācer, ka nākamais būs labāks