Māra
***
Un vai dažādos materiālus nemāca jau kucēnam nogaršot? Labo, ja kaut ko esmu pārķērusi, bet cik saprotu, tad kucēnam, uz kuru cer kādu OB talantu izvilkt, jau no bērnības ierāda visus, ne?

Jā, Māra, viss pareizi - ja grib suni, kurš nes visu ko saki, jādod to visu uzreiz. Neiet runa par kādiem talantiem - kucēnam sākumā vienalga ko ņemt mutē, un tam ir loģisks zinatnisks skaidrojums. Es zinu, kā izveidota tēma par kucēnu apmācību ... bezjedzīga - ne tēma, mana cerība ka kādam tas varetu palīdzēt, bet tomēr tur ir video (un ne ar vienu kucēnu - ar vairākiem) kā mazs kucēns nes dažādu materiālu priekšmetus. Un ja jau dekorācijai vienalga, darba šķirnēm jo vairāk tā nav problēma. Problēma parasti tomēr ne suņos.

pixy wrote:*** grūst mutē aukstu, pretīgu metālu nav tas labākais, papriekš tomēr kaut ko siltāku un patīkamāku jāmēģina ierādīt. ***

Par laimi man drīkst būt savs viedoklis .

Visiem tiem, kam gribas ziemu, bet kas Rīgā vai uz dienvidiem no tās, iesaku iekāpt mašīnā vai kādā citā transportā un pabraukt mazliet uz ziemeļiem vai austrumiem - 50km no Rīgas ir kārtīga ziema, lauki balti, egles ar sniegu uz zariem un nupat ir izveidojusies kraukšķīga sērsna, kas ļauj klausīties īsto ziemas "troksni" . Un ir balta, balta migla, krietni lielāka kā bildē, jo to stūri no tās vietas vairs neredz nemaz

Un te vēl viens stūrītis, kurā var iekāpt, iebrist, uzbērt sniegu uz kakla un tamlīdzīgi ziemaini izklaidēties

Un pie mums bija šitāds rozīgs rīts:

pixy wrote:Par laimi man drīkst būt savs viedoklis .

Ne par viedokli runa. Lasot rakstīto (a lasītāju daudz) sanāk, kā tavi metodi suņu apmācībā "grūst mutē"... Bet protams, tev drīkst būt - un ir! - savs viedoklis.

Katrs izlasa to, ko grib izlasīt . Es šito nosaukšu par "pazudis tulkojumā", pie kā visdrīzāk nav vainīgs ne rakstītājs, ne lasītājs, bet katrs, protams, var izdarīt savus secinājumus un pieņemt lēmumu, nākt vai nenākt pie trenera, kas laikam tak ar aportiem dauza suņiem zobus laukā .
Nu jā, kaut kā rodas vēlme arvien mazāk un mazāk runāt par sportu. Tāpēc labāk par ziemiņu, kas pie manis ir daiļa un balta, pat gaiss pievilcies ar baltumu

Priecīgus Ziemassvētkus! Specveltījums tiem, kam šķiet, ka Latvijā šogad Ziemassvētki ir pelēki
Šīrīta ziemeļu puse:

Habis brien uz mežu, žēl, ka skaņu nevar dzirdēt, fonā jāiztēlojas ļoti skaļi krakšķi pie katra soļa

Mani sniega lauki

Gada pēdējā diena ataususi ar -3 grādiem un saullēktu. Un pat mazs, mazs baltumiņš zemē mētājas . Šis šausmīgi tumšais gads vismaz piebeigties nolēmis tā, lai gluži atmiņās tikai tumsa un slapjums nepaliek. Nu labi, cerēsim, ka nākamajam nebūs tik ļoti jācenšas pēdējā dienā, lai reabilitētos . No visiem citiem viedokļiem šis gads tomēr nav bijis tik briesmīgi tumšs, drīzāk sarežģīts un daudz drosmes prasošs. Un es novēlu visiem arī nākamajā gadā gana daudz drosmes pieņemt lēmumus un realizēt jau pieņemtos, paliekot pie domas, ka, ja mēs izvēlamies, ka tas ir labākais variants - tad tā arī ir, pat, ja tai brīdī tā neliekas . Un vēl kas svarīgi - lēmumu, variantu un visādu citādu notikumu gūzmā nepazaudēt spēju priecāties par sīkumiem, par to, kas padara pasauli un dzīvi labāku. Lai visiem foša gadu mija un veiksmīgs Jaunais gads
Lai arī šorīt puslīdz smuki, bilde tomēr no pērnā gada decembra ar cerību pievilināt ko līdzīgu janvārī un februārī

Tā kā līst plīkšķēdams un darīt īsti neko nevar, pievēršos ikgadējai 1.janvāra atskaitei.
Šogad abi mani suņi ir "absolvējuši" OB otro klasi ar atzīmi "teicami" (nu jā, nekā citādāk jau to klasi nemaz nevar absolvēt ), ir iestājies miers, kas gan nenozīmē, ka neko nedarām, bet citādākas sajūtas ir gan. Vēl šogad abi suņi dabūja LKF balvas par sasniegumiem OB 2016.gadā, tā kā kausiņi ienācās 2017.gadā, pievienoju tos šīgada bildei. Keliņai tas arī viss, bet patiesībā tas ir daudz, viņa savu uzdevumu ir izpildījusi. Esmu mazliet bēdīga, jo nojausma par to, ka nāksies pieņemt smago lēmumu, ka veselības dēļ mums OB karjera ir jābeidz, urdās pa galvu un katru reizi paskatoties uz savu suni man par to ir jādomā. Neesmu pagaidām šo lēmumu pieņēmusi, tāda sajūta, ka balansēju pa virvi, brīžam augšā, brīžam karājos lejā, atlieku šo lēmumu no reizes uz reizi, no treniņa uz treniņu, gaidot kaut kādu brīnumu. Var jau būt, ka brīnumi notiek . Habī uz goda pjedestāla pērn pabijusi vairākkārt, protams, arī viņas nozīmīgākais sasniegums ir medaļa kaklā no Lietuvas sacensībām decembrī, kad "izspiedām" teicami un tādejādi piebeidzām otro klasi. Šobrīd sākam mācīties trešās klases gudrības, kas ir ļoti gudras un grūtas, šim gadam ir visādi plāni, kas no tā visa sanāks - gada gaitā konstatēsim . Dzīve iet uz priekšu, jauns gads ir sācies un es izvēlos, ka tas ir priecīgs, veiksmīgs un pozitīvs .

Vispirms vēlos tevi sveikt ar visnoturīgākā bloga statusu šajā forumā - tūlīt, tūlīt būs septiņi gadi! Cilvēka mūžā tas nav daudz (taču arī vieš būtiskas pārmaiņas), bet sunim jau dzīve ir pusē. Ir bijis patiess prieks sekot jūsu ikdienai, sporta gaitām, panākumiem un galu galā redzēt, ka viss smagais darbs, nervi, asaras un brīži, kad rokas nolaižas, ir bijuši tā vērti. Gājis ilgi, gājis grūti - bet pa metaforisko Alpu taku esat kāpuši uz augšu vien un tikuši tuvāk virsotnei! Ar to arī apsveicu!

Esmu mazliet bēdīga, jo nojausma par to, ka nāksies pieņemt smago lēmumu, ka veselības dēļ mums OB karjera ir jābeidz, urdās pa galvu un katru reizi paskatoties uz savu suni man par to ir jādomā.

Lasot šo, es atceros savas madāmas pēdējos dzīves gadus, kad piebremzēt vajadzēja man un kad tik grūti bija pierast pie domas, ka ātrāka, mundrāka un veselāka viņa nekļūs. Pat ja vēl varonīgi turas un neizrāda, ka ir grūti. Varu iztēloties, kā tu jūties, taču laikam pareizo uzmundrinājuma vārdu pa rokai nebūs. Tāpēc, lai izdodas atrast līdzsvaru starp sporta gaitām un Keli labsajūtu. Lai nav jāatsakās no Obedience, kas tik daudzus gadus ir bijusi svarīga jūsu dzīves daļa, pavisam. Varbūt, ka izrādās, vecums nav šķērslis, lai apgūtu kaut ko jaunu vēl nezināmā lauciņā.

Habītim - panākumus turpmākajā sporta karjerā un dejošanā. Varbūt jūsu sirsnīgo tandēmu izdosies redzēt kādos paraugdemonstrējumos.

Imagine wrote:Vispirms vēlos tevi sveikt ar visnoturīgākā bloga statusu šajā forumā

Njā, miljono apmeklētāju palaidām garām bez fanfarām un dāvanām, nākamais, ko nevajadzētu palaist garām ir 10 000. posts pēc 130 (nu jau 129) ierakstiem. Nav daudz atlicis, domāju, ka šī jubileja šogad tiks nosvinēta Bet jebkurā gadījumā es turpinu pieturēties pie formulējuma "tērzētava" un ceru, ka tā nepārvērtīsies par vienpersonisku blogu nekad

Un paldies par novēlējumu, mēs ar Keliņu tiksim galā, esmu pilnīgi pārliecināta

Visi te tik cītīgi raksta, tad nu padalīsimies mēs arī. 2017 gadā suns noteikti nebija mērķu sarakstā, bet notikumi stumjot viens otru noveda mūs pie burvīga iznākuma. Aprīlī es viņu pirmo reizi ieraudzīju un septembra beigās pirmo reizi satiku un apskāvu, lai nu jau abas kopā dotos mājās. Viņa nebija sasteigts vai nepārdomāts lēmums un, domāju, ka ne mazākajā mērā nenošāvām greizi. Viņai ir kaudze īpašību, ko mēs tik ļoti vēlējāmies savā sunī. Protams viņa ir spuraina pusaudze, meitene, kas mēdz apvainoties, uzmest lūpu, pieprasīt to, ko vēlās, neklausīt un izlikties mūs nedzirdam, bet viņa ir arī bezgala mīļa, paklausīga, centīga un uzticama.
Tā kā neesam sportistes, mūsu mērķi 2018 ir mazliet vienkāršāki. Galvenokārt jau iemācīties savākties citu suņu klātbūtnē un spēt mūs sadzirdēt arī neikdienišķās situācijās, kad nu ļoti gribās darīt ko citu. Tas patiesībā ir liels mērķis un liels uzdevums, bet ceram, ka izdosies. Vēl jaunkundzei vasarā būs jāmācās peldēt, nezinu kā ies, bet ceru, ka viņa kā vienmēr - ar mums kopā kaut caur uguni un ūdeni. Man ir viens milzīgs, nesunisks mērķis nākošajam gadam, kas līdz šim ir prasījis daudz enerģijas un 2018 prasīs vēl vairāk, tā nu pats galvenais atrast laiku mācīt, audzināt, bet galvenokārt jau vienkārši izbaudīt ikdienu ar mūsu lieliskāko 2017 gada lēmumu.

Novēlu visiem sasniegt savus lielos, mazos, suniskos un nesuniskos mērķus!

Neliels atskaites video ar diviem trikiem, kas Alaskai dikti patīk un, ko esam jau gana smuki iemācījušās (ņemot vērā saimnieces slinkuma periodus).

Aļaskas portrets ir dikti, dikti skaists, tāda liela, nopietna sune . Lai izdodas visi plāni, suniski un nesuniski, bet galvenais tomēr, lai prieks par dzīvi, bez tā arī par pārējo prieku grūti sajust, bet tad atkal savukārt tiem plāniem nav lielas jēgas. Jāmācās no suņiem, Tavējais ir riktīgs piemērs, ar milzīgu entuziasmu un dzīvesprieku izpildot to, ko Tu no viņas prasi .

Paldies pixy par jaungada vēlējumiem. Vienkārši izbaudīt man šobrīd tiešām no viņas jāmācās. Mūsu pastaigas bieži vien ir jaukākā dienas daļa, kad esam tikai mēs, mežs, miers un nekādu pienākumu.

Šodien viņa mani iepriecināja dubultā, jo viņa (ar barību purnā) izpildīja kko kompleksveidīgu jebkurā kombinācijā. Tas mans suns, kas parasti guļas tikai no sēdus pozīcijas un pēc tam sāniski izveļas kā pļocka. Un stāvi viņa vispār saprot tā nekā. Nu manī iemirdzējās cerības stariņš, ka kādreiz viņa to pildīs perfekti. Varbūt. Man radās dažas jaunas idejas treniņiem un izklaidēm mežā, laiks rādīs vai samācīsimies jaunus pigorus. Vēl man gribētos uzlabot savas attiecības ar kameru un apstrādes programmām, bet laiks, laiks, laiks un šogad gluži vienkārši prioritātes guļ citā lauciņā.

Meža karaliene visā savā godībā

Felix_PS wrote: Vēl man gribētos uzlabot savas attiecības ar kameru un apstrādes programmām

Tiec galā ar pirmo punktu un otru atliec maliņā Manai acij daudz tīkamākas ir kvalitatīvas, bet dabīgas, nevis apstrādātas bildes

Felix_PS, man pilnīgi gribētos ar Tevi un Aļasku pastrādāt . Gan būs, ja nav laika baigi daudz un regulāri, vienkārši lēnāk, bet tas tak nekas, ja nav plānu un mērķu, tikai prieks par to, ko darāt

Alpina wrote:Tiec galā ar pirmo punktu un otru atliec maliņā

Aha, es arī esmu, varbūt no fotogrāfiskā viedokļa mazāk kvalitatīvu bilžu, bet pilnu dabiskuma, piekritēja. Tāpēc man vienmēr ir žēl, ka, ja kaut ko bildē pārāk advancēts bildētājs (speciāli nelietoju terminu "fotogrāfs", jo tas var arī nebūt profesionālis) un izmet ārā bildes, kam ir saturiska vērtība, jo lūk, tur bija kaut kas nepareizs no fotogrāfiskuma viedokļa. Tā aiziet zudībā brīnišķīgi kadri no kāzām, pati esmu redzējusi bēdīgu jauno sievu, kas skaidri zinot, ka ir bildēts kaut kas konkrēts, kāzu bildēs to tomēr neatrod. Tā kā man vispār ne sevišķi patīk pozētas bildes, tad es noteikti redzu daudz lielāku vērtību nekvalitatīvā, bet emociju pilnā bildē, nekā noglancētā, skaistā bildē, kur nevar piesieties, bet arī vēstījums nav tāds. Nē, nu vissuperīgāk jau, ja ir viss, bet dažreiz taisni bildes ar "asumu uz durvju stenderi" vēl pēc 20 gadiem izsauc gūzmu emociju un prieka .

Kur nu šai sezonā bez sarunām par laikapstākļiem . Pie manis lauki ir raibi, bet tomēr vairāk balti, kā pelēki, tā, ka ar šo salu, kas turpinās jau otro dienu (kāds sasniegums ), es jūtos gandrīz kā īstā ziemā. Un suņi arī - Habim nenormāli patīk sniegs un aukstums, viņa atdzīvojas, trenkā nabaga Keliņu, ka vajag tak paspēlēties un paskrieties un drasē pa pļavām pilnīgi citā azartā, nekā, kad mitrs un silts. Keliņai arī patīk, tikai šogad, kā jau pie ne tik laba veselības stāvokļa, atkal vairāk salst. Pat dažos mīnusgrādos viņa kustēties var, cik grib, bet, ja pasēž ilgāk uz vietas, jau redzu, ka tāda kā sarāvusies un ātri tek uz durvīm, lai laiž iekšā. Neko darīt, ir jāpieskata, lai par ilgu nepaliek laukā, ja ir laukā, jāskatās, lai kustās, jo kaut ko pieaukstēt klāt viņai nu galīgi nebūtu labi. Īss jau tas aukstuma prieks tiek solīts, līdz nākamnedēļas sākumam un tad atkal varēsim iegrimt "jaukā, skaistā", tumšā, pelēkā miglā .
Pēdējās dienas atkal drūms, bet svētdien gan bija daiļi - te Habītis sagatavojies "Uwes" vingrinājuma veikšanai:

Vai, meitenes. Man galīgi nav domas par tik spēcīgu apstrādi, bet nelielos vilcienos noder. Piemēram, mums ir ģimenes foto, kur man draugam zem dibena aiz muguras ir oranžs kaku maisiņš un es jau biju dikti laimīga, ka manas spējas atļauj viņu novākt. Reizēm prasās gaismu vai tieši otrādi tumsu un lielos vilcienos - man vienkārši patīk eksperimentēt. Ir viena smuka bilde, kas ir mazliet par tumšu, bet tā prasti apstrādājot debesis pazaudē krāsu. Gribu iemācīties izvilkt to ko vajag gaismiņā, bet nepazaudēt citas detaļas procesā. Tas tā, sīkumiņi. Gan jau kādreiz.

Par apmācību - vai, es būtu tikai un vienīgi laimīga. Es pat nesen pagūgļoju, kas man tuvumā te būtu atrodams un dikti vīlusies neatradu pat nekādu sakarīgu vietu, kur varētu Rally OBD patrenēties vai ko tādu. Varbūt jāparok vēl. Vietējie treneri piedāvā tikai standarta kursus, kurus pieprasa Kantons un iet tur mācīties "sēdi", "guli" un "dod" man nav nekāda interese. Kāds tur "dod", ja viņa neko vispār mutē neņem un netur. Tā nu pixy droši var braukt ciemos mūs audzināt.

Šodien bija Step 1 mūsu jaunajām meža izklaižu idejām un arī neliels video no procesa.



Viņa mājās lieliski saprot izsūtīšanu uz savu gultiņu (ja jūtas gana motivēta), kā arī viņa zin kāpšanu uz celmiem. Tā nu šodien mēģināju izsūtīšanu uz celmu no distances un domāju, ka rezultāts pirmajai reizei galīgi nav peļams. Galvenokārt jau atkal mani priecē viņas sajūsma un azarts. Viņa ir gatava mēģināt un mācīties visu, ko es piedāvāju, tas savukārt man palīdz atrast motivāciju treniņiem, ko iepīt pastaigā nemaz nav grūti.

Piedodiet, dāmas, bet diskusija par bilžu apstrādi lauž manu fotogrāfa sirdi.

Centīšos pa punktiem, kāpēc:

1. Digitālas bildes tiek apstrādatas vienmēr. Vienmēr. Fotogrāfa rokās ir izdarīt izvēli, kurš šīs bildes apstrādās - fotogrāfs vai kamera. Jpg nav bildes jēlformāts, tas ir apstrādāts rezultāts, un šī apstrāde ir notikusi jau kamerā, pie kam masveidīgi vienādi visām bildēm, neņemot vēra nianses, jo nu mašīna pagaidam ir un paliek tikai mašīna - auksta un nejūtīga. Nav, protams, visiem jābildē jēlformātos (raw), bet apgalvojums, ka kādas digitālās bildes nav apstrādātas ir vienkārši klaji nepareizs.
2. Man arī riebj sintētiskas, pārsātinātas un plastmasīgas bildes, un īpaši besī tas, ka suņu fotogrāfu vidū šobrīd ir ieviesies viens konkrēts trends, kas visām bildēm liek izskatīties vienādām. Goda vārds, es piesekoju 5 dažādiem Instagram profiliem un tagad vairs nevaru pēc bildēm atšķirt kurš ir kurš. Besī. Bet. Ne jau fotošops ir tas, kas bildes padara sintētiskas, bet gan cilvēks, un katra fotogrāfa paša ziņā ir izvēle, kā apstrādāt bildes. Arī gaišuma pieregulēšana un oranžā kaku maisiņa aizklonēšana ir apstrāde. Un es savas bildes vienmēr apstrādāju, dažkārt pat ļoti intensīvi, bet diez vai atradīsies daudz cilvēku, kas teiks, ka manas bildes būtu samākslotas. Ļoti bieži ir tā, ka to dabisko efektu var panākt tikai ar milzu apstrādi, jo kameras nav perfektas un nespēj attēlot visu, ko redz cilvēka acs.
3. Fotogrāfs ir dzīvs cilvēks ar savu skatījumu uz lietām, kas visticamāk varētu kaut kādā mērā atšķirties no klienta skatījuma uz dzīvi, un situācija "jaunā sieva asarās, jo fotogrāfs neiedeva šito bildi" ir pārpratums. Pirmkārt, ar foto nesaistīti cilvēki ļoti slikti prot izvērtēt to, kas tiek bildēts. Nez cik reižu man ir gadījies, ka cilvēki pie galdiņa draudzīgi saspiežas kopā un man pozē, bet es to pat neredzu, jo tai brīdī bildēju dekorācijas viņiem priekšā - kamera ārkārtīgi maina redzējumu un ar makro objektīvu es fiziski tos cilvēkus redzēt nevarēju, bet viņi domā, ka redz kādu smuku kopbildi uztaisīju, kura reāli neeksistē. Otrkārt, dažkārt arī profesionāļiem gadās tādi brāķi, ka tur izdarīt nevar pilnīgi neko un pie labākās gribēšanas jaunā sieva tanī miglā neatpazīs savu mīļo tanti. Treškārt, ar fotogrāfiem drīkst, var un vajag sarunāties. Ja gribas konkrētu bildi - vajag palūgt (un vēlams pirms pasākuma, lai būtu iespēja to nobildēt). Ja bildes tomēr nav, var godīgi pajautāt, kāpēc nav. Man kāreiz tikko bija šāda situācija ar manu kāzu bildēm - neesmu saņēmusi vienu bildi, kuru specifiski fotogrāfam palūdzu; pajautāju viņam un atklājās, ka pie vainas gļukains serveris, kas nav ielādējis visas bildes.
4. Fotošopa prasmes kāreiz bieži mēdz izglābt tās nekvalitatīvās bildes, kas citādi izlidotu mēslainē, jo to dabiskajā formā nav nevienam rādāmas.

Uff, sacepos vairāk, kā biju domājusi, bet tā īsumā - ja gribas sev foršas bildes, kaut kādas elementāras apstrādes prasmes nav obligātas, bet lietderīgas gan, un ideja, ka visu var panākt tikai ar kameru ir tikai un vienīgi mīts.