Nu ja, no šādas bildes var iemīlēties! Daudz laimes sunei un saimniecei!

Sveiciens Aļaskai otrajā gadā ielecot . Lielā šveicieša kucēni ir vieni no tiem, kas mani ļoti uzrunā. Sen ir garām tas periods, kad katrs mīksts, pūkains sunītis izsauc emociju vētru un pārvēršanos izkusušā kļockā, bet šie lielie kucēni tomēr manu dvēsli iekustina. Kad pirmo reizi laukumā ieraudzīju Baibas Petru, es gandrīz apraudājos no tā milzu mazā kunkuļa . Tā, ka es nebrīnos, ka, ieraugot Aļasku, Tu tomēr biji gatava gan kompromisiem, gan visam sarežģītajam menedžmentam, lai tiktu tieši pie viņas .

Novēlots, bet liels un mīļš Paldies par sveicieniem. Laiks skrien bezgala ātri un neveiklais mazulis arvien vairāk pārtop spēcīgā un elegantā lēdijā. Kamēr saimniece slinko ar rakstīšanu (un treniņiem), tikmēr varam vismaz padalīties ar dažām bildēm. Mums tāda neziemīga ziema, kas izskatās pēc rudens, bet daži mazliet dulli putni jau čivina visās malās un tulīt, tulīt mūs atradīs pavasaris.

Arktiskā ziema beidzot sākusies. Šorīt laikā no pusseptiņiem līdz pusastoņiem temperatūra noslīdēja no -21* līdz -23*, sarma, zeltaina gaisma, mana ziemeļnieka sirds vienkārši gavilē . Cik noprotams no prognozēm, šis vēl ir tikai sākums, tāpēc ceru, ka sudrabaini/zeltaini mirdzīgas bildes būs vēl.
Aukstā debesu krāsa, gan aukstas, gan augstas:

Tā kā jau februāra otrā puse, saule pa dienu gana silta, kausē jumtus. Varenās lāstekas austošas saules oranžajā gaismā ieguvušas rozīgu toni. Varētu pārdot kā zemeņu

Ziemas rīta rūsainā gaisma, tāda ir īsu brīdi, kad saule lec, pēc tam jau viss atmirdz sudrabā:

Un nosaluši zvēriņi - ne tikai tas priekšplānā, kas iebridis dziļajā sniegā, mēģināja pacelt visas ķepas reizē un nezināja, kā tikt atpakaļ uz taciņas, bet arī tie tur fonā diez ko laimīgi šorīt neizskatās...

Nu jau viss mirdz sudrabā, koki kļuvuši vēl baltāki, laikam kaut kāds mitrums gaisā pieaudzis. Zīlītas kā mazas bumbiņas bez kājiņām sēž zaros virs barotavas, bet daža tomēr mēģina teikt, ka pavasars būs, pavasara dziesmiņa ieskanas ik pa brīdim. Daiļi, bezgala daiļi ir, kad ziema ir tad un tur, kur tai jābūt

pixy Bildes burvīgas un man pat mazlietiņās skauž.
Kamēr Latvijā visi priecājas par aukstu, bet skaistu un īstu ziemu, tikmēr mums Šveicē piezagušies nelieli, bet drūmi, pelēki un kodīgi mīnusi ar ledainu vēju. Ķirsītis uz šīs tortes gan uzradās vakar. Pusdienlaikā biju iepirkties un zooveikalā arī paķēru suņu meiteņu biksiņas, jo kaut kad jau tai lēdijai jāsāk meklēties. Nu i piesaucu, pēcpusdienā dzeltenais tepiķis dabūja tīrīšanas darbus un, man beidzot ir izskaidrojums Aļaskas izklaidībai teju visas nedēļas garumā. Pēdējā treniņā gribējās matus plēst, kamēr Aļaskai katras komandas interpretācija bija griezties palēcienos uz rinķi. Nu un tāds taurenītis ir gana nelietderīgs treniņu kompanjons. Tagad atliek vien nogaidīt, kad mūsu hormonu vētra būs pāri, arī pavasaris būs klātu un dzīve (cerams) ieies mierīgākās sliedēs.

Auksts... Šorīt ap saullēktu -21 grāds un sniegs irdens, irdens. Habim arī vienā brīdī sāk ķepas salt, bet Keliņai noteikti salst vairāk. Tai pat laikā viņa ir tik ziņkārīga, ka nespēj atturēties nepabrist pa biezo sniegu, kur kāds gājis vai kāds putns nolaidies. Un pēc tam mēģina pacelt gaisā visas četras ķepas reizē...
Ir jau skaisti, bet, tā kā jau tik ilgstoši, jūt, ka māja no apakšas sāk izsalt, priekšnamā mīnusi un jāizvāc viss, kas tur dzīvo un arī pagrabs kļūst aizdomīgi auksts. Un tomēr es mīlu ziemu, mēs dzīvojam ziemeļos un ziemai ir jābūt

Brīvdienās ar garausi bijām baudīt sniegu, šoreiz kalni bildēs nav aizķērušies, toties pati priecājos, ka manāms progress ar kustību foto un nav vairs viena migla, migla, migla.
Garause turpina meklēties, bet visā visumā šī vētra paiet mierīgi, neviens suns mūs vajājis nav un, mana vienīgā bēda, ka suni ārā visu laiku jāvaktē. Gatavojamies ar jaunu sparu atgriezties pie treniņiem, stiprināt jau iemācīto un ķerties klāt jauniem pigoriem.

Forumā tāds klusums iestājies, ka teju vai kauns klabināt pogas. Bet tā kā es dikti salepojos, ka esmu atsākusi suņtreniņus, tad jau var arī te atskaitīties. Pēc meklēšanās Alaska bija mazliet sagurusi un man bija dulla darba nedēļa, bet kopš sestdienas es cītīgi katru dienu darbojos un viņa ir atpakaļ ierindā ar agrāko dzīvesprieku un koncentrēšanās spējām. Meklēšanās laikā tas bija vairāk: "Re kur lido putniņš, neko nedzirdu ko tu saki, bet es te pavirpuļošu tev priekšā un gan jau tu priecāsies." Nea, nepriecājos gan. Šobrīd strādājam pie sēdi, guli un stāvi no blakus pozīcijas un viņa pat guļās tikai no balss komandas. Stāvi mums vēl ir galīgi nenoslīpēta lieta, lēnām bakstamies uz priekšu. Rādās, ka guli un stāvi maiņa jau sāk aiziet, bet ar sēduspozīciju vēl daudz darāmā. Vēl es viņu visādi citādi čakarēju. Lieku sēdēt un lēkāju un skraidu rinķī visādi riebīgi provocēdama, lai viņa noraujas. Bet viņa godīgi sēž. LIELĀM acīm. Šodien sāku strādāt pie jauna trika, bet par to tad vēlāk, kad tas mazliet nostiprināsies.
Ārpus treniņiem - mazule aug un sadzīve ar viņu kļūst arvien vienkāršāka. Nezinu vai tas patiesi pateicoties meiteņu dienām, bet viņa vairs tā neplēšas pie suņiem garāmejot. Varbūt vienkārši apstākļu sakritība un mēnešu darbs beidzot dod augļus. Tas gan nenozīmē, ka viņa nekad pāri laukam kaut kur ellē ratā neaizskries pie cita suņa, ja saimniece to nepamana pirms suns jau ir brīvā lidojumā.

Ko Alaska iepriekšējā posta priekšpēdējā bildē ieraudzījusi tai upes krastā? burvvvelīga sejas izteiksme Un apbrīnoju par pašdisciplīnu,ja man Pixy ar kaulainu aci neuzpasētu,es diezko čakli vis nestrādātu. Mājās mūždien atrodas iemesli,kāpēc nevar- tad pa šauru, tad ārā par tumšu, kakas dārzā nav savāktas, Frīda maisās un kas tik vēl ne.

OBD mēs turpinam mocīties ar aportu; Berta no viņa baidās un, ja arī paņem mutē, tad, nākot man tuvāk, izspļauj. Iebāzt mutē un turēt vispār nav iespējams.
ieskatam, rekur video ar suni, kurš spļauj ārā aportu, nu pavisam skaidrs,ka fizioloģiski nav iespējams turēt mutē koku


Agility nesanāk bums; motivācija viņai līdz treniņa beigām ir zem katras kritikas, attiecīgi ātrums ir 5x mazāks. nu,vismaz man nav baigi jāskrien....
Nerunājot par to,ka zemāk bildē redzamais suns agility angārā aizmirst,kur īsti ir tās viņa kājas un brīvi krīt no šūpolēm (ok,arī no buma).



vienīgais,kas mums diezgan labi padodas,ir atpūsties

madja Atpūsties mums arī sanāk vislabāk un lūdzu mani neapbrīnot par kaut kādu pašdisciplīnu, mēnesi nebiju ar suni vispār strādājusi. Mājās viņai slīd grīdas, uz terases ir auksti, slapji un riebīgi, manā istabā, kur ir brīvs paklājs, viņa nedrīkst atrasties, ārā ir dubļi, auksti, slapji un riebīgi. Bet nu man tagad kaut kāds pavasara neprāts uznācis, terorizēju sunīti ar treniņiem un pati savu ziemas siltinājuma slānīti ar cita veida treniņiem.
Par to, ko viņa ieraudzīja upes krastā, un globāli par to, ko viņa vienmēr redz, es negribu domāt - naktī saldāks miegs.
Berta ir burvīga sardele un dikti fotogēniska. Baltas apkakles un astes gali ir tā riktīgi manā gaumē.

Felix_PS wrote:madja Atpūsties mums arī sanāk vislabāk un lūdzu mani neapbrīnot par kaut kādu pašdisciplīnu, mēnesi nebiju ar suni vispār strādājusi. Mājās viņai slīd grīdas, uz terases ir auksti, slapji un riebīgi, manā istabā, kur ir brīvs paklājs, viņa nedrīkst atrasties, ārā ir dubļi, auksti, slapji un riebīgi. Bet nu man tagad kaut kāds pavasara neprāts uznācis, terorizēju sunīti ar treniņiem un pati savu ziemas siltinājuma slānīti ar cita veida treniņiem.
Par to, ko viņa ieraudzīja upes krastā, un globāli par to, ko viņa vienmēr redz, es negribu domāt - naktī saldāks miegs.
Berta ir burvīga sardele un dikti fotogēniska. Baltas apkakles un astes gali ir tā riktīgi manā gaumē.

Vai tas ir Šveices ganu suns

karolīna wrote:Vai tas ir Šveices ganu suns

Jā!

Ieraudzīju FB un gribēju padalīties, jo pirmā doma bija - pixy!
Saluki kucēns gan.

Lendzīrsaluki . Ķīpsalā un arī kaut kad Arēnā esmu redzējusi vienu krievu kurtu šādā krāsojumā, man ļoti patīk, jo viņam ir ļoti melns tas melnais un balts baltais. Saluki uzreiz nespēju iztēloties, man šai šķirnei piestāvošākā krāsa ir "tuksnesis". Bet laikam jau tā ir, ka tas melnbaltais jeb baltmelnais ir lendzīrkrāsa, uzreiz nespēju iedomāties nevienu šķirni, kurai ir tikai un vienīgi tāda krāsu kombinācija, nav pieļaujams nekas cits. Konservatīvākā šķirne Eiropā (tieši Eiropā, jo Anglijā un Amerikā ir arī brūnbaltie, pieļauju, ka Amerikā varētu būt arī pelēkie un Izabella...) .

pixy wrote:Lendzīrsaluki . Ķīpsalā un arī kaut kad Arēnā esmu redzējusi vienu krievu kurtu šādā krāsojumā, man ļoti patīk, jo viņam ir ļoti melns tas melnais un balts baltais. Saluki uzreiz nespēju iztēloties, man šai šķirnei piestāvošākā krāsa ir "tuksnesis". Bet laikam jau tā ir, ka tas melnbaltais jeb baltmelnais ir lendzīrkrāsa, uzreiz nespēju iedomāties nevienu šķirni, kurai ir tikai un vienīgi tāda krāsu kombinācija, nav pieļaujams nekas cits. Konservatīvākā šķirne Eiropā (tieši Eiropā, jo Anglijā un Amerikā ir arī brūnbaltie, pieļauju, ka Amerikā varētu būt arī pelēkie un Izabella...) .

Es toties biju ļoti pārsteigta, jo gan jau esi rakstījusi tepat forumā, tikai es - palaidusi garām - ka ir melnbalti ņufi. Mazliet izgāzos Ķīpsalā dāmai jautājot, vai tas ir lendzīrs, lai gan krāsojums nebija ritīgais. Bet re kā. Tādi arī ir.

Māra wrote:Es toties biju ļoti pārsteigta, jo gan jau esi rakstījusi tepat forumā, tikai es - palaidusi garām - ka ir melnbalti ņufi.

Palaslies lendzīru sadaļā, kad galīgi nav ko darīt, tur ir diezgan liela sadaļa (trešais posts) ar visām bildēm par atšķirīgo baltmelnajiem lendzīriem un melnbaltajiem ņufiem - viewtopic.php?f=3&t=5918&start=0. Ja saliek blakus, nav nekādu šaubu, ka tās ir divas dažādas šķirnes. Nē, nu var jau būt, ka tikai man nav nekādu šaubu, citiem viss izskatās ļoti līdzīgi, galu galā lieli, spalvaini un baltmelni viņi ir abi .

Marts steidz pierādīt, ka ir ziemas mēnesis, krīt tādas milzīgas sniegpārslas, nu jau zeme ir vienmērīgi balta un koki arī. Un man tomēr patīk, pavasars atnāks, kur viņš liksies, es atļaujos priecāties par to, kas ir . Žēl tik tās dzērves un stārķus, kas atlaidušies cerībā uz siltu saulīti un kustīgu ēdamo. Bet tā jau gandrīz katru gadu, nekāda patoloģija jau šitas nav.
Habīts mēģina maskēties ainavā, ne sevišķi veiksmīgi

Šodien ārā "Purvīša glezna", tikai ļoti piemirkusi... Gājām uz upi miglaino pelēkumu skatīt un nejauši satikām divas ziņkārīgas radībiņas. Ziemeļu gulbju pārītis, izpeldējis ap upes līkumu un mūs ieraudzījis, pārliecinoši nāca klāt paskatīties, kas mēs tādi. Tā nu viņi plunčājās dažu metru attālumā, nepārtraukti runājoties, bet mēs sēdējām krastā un skatījāmies

Glīti putniņi, ļoti labi iederējās pavasarīgajā ainavā:

Upe vēl vietām ar lediem pie krastiem, kur mierīgāks, šobrīd arī līmenis nav neko augsts, tāds rimts pavasara tecējums

Un visa ainava tāda rimta un mierīga, migla netraucēti karājas, pat mūžīgais vējš piestājis

Felix_PS wrote:Brīvdienās ar garausi bijām baudīt sniegu, šoreiz kalni bildēs nav aizķērušies, toties pati priecājos, ka manāms progress ar kustību foto un nav vairs viena migla, migla, migla.
Garause turpina meklēties, bet visā visumā šī vētra paiet mierīgi, neviens suns mūs vajājis nav un, mana vienīgā bēda, ka suni ārā visu laiku jāvaktē. Gatavojamies ar jaunu sparu atgriezties pie treniņiem, stiprināt jau iemācīto un ķerties klāt jauniem pigoriem.

Kāds skaists sunītis

Gulbji jau bija, rubenis purvā bubina, baloži dūdo, sloka vakarā aizkurkšķēja, vēl neesmu dzirdējusi mērkaziņas "kamenes" dziesmu, bet šorīt īpašais prieks par ikgadējo dzērvju viesošanos piemājas ganībās. Brīnišķīgie, lielie putni ar savu īpašo kliedzienu, 13. datums piektdiena ir izdevusies

No suņiem nenobijās, bet, kad es piegāju pie sētas, tad gan teica, ka labāk uz mežu pārvāksies tomēr . Habī sēri noskatījās pakaļ, ka lielās, interesantās radības dodas prom:

Un ne tikai dzērves šorīt, arī zosis tūliņ pat lielos kāšos švīkstēdamas laidās pāri. Šī bilde drusku miglaina, mēģināju i kadrā noķert, i pievilkt, tālākās bildēs nevar redzēt to, ka baltā daļa no aiz horizonta esošās saules iekrāsojusies ruda. Tur augšā jau bija saullēkts

Šobrīd bezgaldaiļš pavasars, katru dienu kāds jauns putns ieradies, kāds jauns zieds uzziedējis. Un dzidri zilas debesis tam visam pāri