Dzeguze! Šorīt dzirdēju dzeguzi, biju ļoti izbrīnījusies, jo man šķita, ka viņa parasti tikai maijā sāk "vīterot". Bet apskatījos tepat, ka citus gadus ir bijis 26.-28.aprīlim. Pāris dienas agrāk laikam tomēr nav ļoti agri. Kā vienmēr, kabatā bija tikai suņu našķi, bet arī labi - sunīšiem būs ko ēst .
Dzeguzes foto man nav, bet, tā kā man pagalma dzīvības kokā lauka baloži ieviesušies, re kur video, kā čakli tika būvēta ligzdiņa

Man nepatīk, ka video liek mūziku virsū, bet, tā kā filmēju no istabas, tur ir gan klepus otrā istabā, gan var kameras zūmu dzirdēt, tad nu šķita, ka šādi tomēr mazliet labāk.

Mēs neesam nomirušas, emigrējušas vai kļuvušas par pilnīgiem partizāniem, vienkārši gribējās paklusēt
Šodien Keliņai paliek astoņi gadi un to jau nu nevar neatzīmēt. Lai gan tā nav neko priecīga jubileja - laiks iet par ātru un, lai arī daudziem suņiem šie 8 gadi nebūtu nekāds lielais vecums, attiecībā uz Keliņu ir savādāk. Tomēr kliņģeris ir "izcepts" (un pa pusei jau apēsts) un es vēlu savai melnajai saulītei, lai tas vecums pēc iespējas mazāk par sevi liek manīt. Un sev novēlu tomēr spēt ar to mazliet labāk samierināties, kā man tas izdodas šobrīd
Kliņģeris

Mana mīļā, cienījamā jubilārīte

Vismīļākie sveicieni, veselības un vēl daudz skaistu gadu vēlējumi Keliņai, kas manās acīs ar savu "gandrīz hofavarts" izskatu vienmēr būs īpaša, lai gan tikušās neesam ne reizi. Bučas arī no Alaskas, kas šodien akurāt sasniegusi 17 mēnešu atzīmi un man galīgi neticās, ka jau teju gadu mūsu mājās mīt šis enerģiskais saules zaķītis.

Un kā jau vienmēr desmit dienas pēc pirmajām jubilejām, ir nākamā - Habītim šodien paliek pieci gadi . Mans prāts tam netiek līdzi, no vienas puses šķiet, ka viņa man ir bijusi mūžīgi, bet tomēr no otras puses liekas, ka pieci gadi - tas nav iespējams, ne vairāk kā trīs . Bet fakts paliek fakts, tortes dekors to apliecina un nekas cits neatliek kā tam tomēr noticēt. Ļoti ceru rudenī uzsākt startus OB-3 un vēl aizvien iet uz priekšu. Lēnām mums iet, bet pamazām cīnamies ar tehniku un nu jau izskatās, ka jāsāk likt to visu kopā. Darba daudz, bet ar viņu ir tik forši strādāt, pa šiem gadiem centīgais skatieniņš tikai kļuvis vēl centīgāks un arī savstarpējā sapratne noteikti ir vēl augusi. Lai visiem forša Habīša dzimšanas diena, katrā ziņā pašai jubilārei tā iesākusies labi ar mazu, pozitīvu rīta treniņu un torti otrajās brokastīs

pixy wrote:Un kā jau vienmēr desmit dienas pēc pirmajām jubilejām, ir nākamā - Habītim šodien paliek pieci gadi . Mans prāts tam netiek līdzi, no vienas puses šķiet, ka viņa man ir bijusi mūžīgi, bet tomēr no otras puses liekas, ka pieci gadi - tas nav iespējams, ne vairāk kā trīs . Bet fakts paliek fakts, tortes dekors to apliecina un nekas cits neatliek kā tam tomēr noticēt. Ļoti ceru rudenī uzsākt startus OB-3 un vēl aizvien iet uz priekšu. Lēnām mums iet, bet pamazām cīnamies ar tehniku un nu jau izskatās, ka jāsāk likt to visu kopā. Darba daudz, bet ar viņu ir tik forši strādāt, pa šiem gadiem centīgais skatieniņš tikai kļuvis vēl centīgāks un arī savstarpējā sapratne noteikti ir vēl augusi. Lai visiem forša Habīša dzimšanas diena, katrā ziņā pašai jubilārei tā iesākusies labi ar mazu, pozitīvu rīta treniņu un torti otrajās brokastīs

Apsveicu
:

Paldies, karolīn, Habītis priecājas par katru apsveicēju . (Tikai tās bildes gan vienmēr nevajag pārkopēt, viņas jau turpat vien ir .)

Oho mīļais sunītis skaistiņais

Kad pieņemti lēmumi, vienmēr paliek vieglāk. Bija vajadzīgi gandrīz trīs mēneši, lai spētu pieņemt to, ka mums ar Keliņu OB ir pagātne. Tagad tas nemaz neizklausās baigi daudz, bet tā iekšējā cīņa un nespēja samierināties padarīja šos mēnešus ļoti garus . Esmu beidzot samierinājusies un pieņēmusi šo faktu un nu jau nedēļas trīs mēs ar OB nenodarbojamies. Jau pirms tam paralēli mēģināju pastrādāt pie HTM (heelwork to music) pozīcijām, bet kaut kā nejutu īsta prieka čakarēties. Un līdz ar to atvieglojums bija vēl lielāks, ka brīdī, kad beidzot pieņēmu šo lēmumu, ka OB ir nolikts, sapratu, ka man pēkšņi patīk ķibināties ar HTM. Jo tā jau vajadzēja arī būt - galu galā man tehniku izstrādāt patīk, blakus iešanu esmu strādājusi ar suņiem gadiem, sīkumojoties ar centimetriem, grādiem un sekundēm , tikai tā smadzeņu puse, kura vēl aizvien cerēja uz brīnumu, ka varēsim turpināt OB, neļāva man šo procesu tagad atkal baudīt. Protams, tur darba ir pāri galvai, tieši precizitātē un slīpēšanā, lai sunim ir ļoti precīzi skaidrs kritērijs, tomēr mēs to tagad katru rītu patiešām baudām. Kaut kad jau liku laikam šo bildi, bet, lai būtu skaidrs, par ko es runāju -


Pirmā pozīcija mums loģiski ir, lai gan, ja pavisam piesietos, HTM suņa atrašānās vieta ir mazliet cita, kā OB, bet to mēs noteikti nepārtaisīsim. Vēl ir starpība, ka HTM blakus nesēžas, bet pie apstāšanās paliek stāvot, to es vienkārši kontrolēju ar komandu "stāvi", problēmu nav. Arī 2.pozīcija mums puslīdz ir, jo labo pusi mēs apgūstam jau diezgan sen, gan ar domu par izklaidēšanos rallijā, gan, lai suns uz vecumdienām no šķiebšanās tikai vienā virzienā nekļūst greizs. Šobrīd cītīgi strādājam pie 3. un 4. pozīcijas, kas tā arī saucas - "trīs" un "četri". Lai uztaisītu mazu priekšnesumu, nav nepiecieciešamas visas pozīcijas, vēl mums rezervē ir pozīcija Nr.9, kuru mazliet pieslīpējot arī varētu izmantot. Bet tieši tāpat kā ar Habī un frīstailu, man nav konkrētu plānu - tā kā šis sports Keliņai paliek par pamata sportu, protams, mācīsimies un, ja līdz martam, kad paredzētas nākamās frīstaila/HTM sacensības Latvijā kaut ko izdosies sastutēt, droši vien arī startēsim, bet galvenais mūsu uzdevums ir neierūsēt un turpināt baudīt sadarbību, bez tās ar šo suni es iztikt nevaru . Jauna dzīve sākusies, ļoti ceru, ka šo mēs varēsim darīt vēl ilgi .
Bilde ilustratīva, vienkārši mums šobrīd nav nevienas bildes ar "divi", "trīs" vai "četri", ceru, ka kādreiz būs arī tādas

pixy wrote: Bija vajadzīgi gandrīz trīs mēneši, lai spētu pieņemt to, ka mums ar Keliņu OB ir pagātne.

Kāpēc tā? Man kā pilnīgai 0 (ar Burvi ejam uz kucēnu OB bez idejas,ka gribētu būt sportisti) šķita, ka agility var kļūt pagātne dēļ veselības, bet OB??

ligakrista, es jau nerunāju par OB kā angļu Obedience, kas vienkārši nozīmē "paklausība'', es runāju par sportu. Un jebkurš sports augstā līmenī prasa ļoti lielus resursus. OB kļūst par grūtu smadzenēm + arī fiziski, jo tur tāpat ir virkne vingrinājumu, kuros ir uzstādījums "skrien, cik ātri vari, bremzē, cik strauji vari". Kad kājas paliek vecas, to darīt galīgi vairs nav veselīgi, bet suņi jau nemāk sevi saudzēt... Un morāli - OB-3 klasē vingrinājumi ir būvēti uz milzīgiem kontrastiem, kur ļoti strauji jāreaģē, jāieslēdz ātrums, jāieslēdz precizitāte, tad jāieslēdz pacietība, visu laiku saglabājot milzīgu uzmanību uz to, ko tas saimnieks tur atkal grib. Pa vienam vingrinājumam Keliņa vēl joprojām spēja strādāt gana labi, bet tai brīdī, kad tas jāsāk likt kopā, viņas galviņa vairs ar to līdz galam labi galā netika un suņa acīs bija izmisīga vēlme saprast, kas tas ir, ko viņa vairs nespēj aptvert. Grūti izskaidrot, bet tas ir tas, kad informācijas daudzums pārsniedz kapacitāti. Suns jau nav muļķis, viņa pietiekoši ilgi ir sportojusi, lai tai brīdī, kad šajā situācijā nonāktu, labi apzinātos, ka ir "pakaļā". Un saprastu, ka neko izdarīt tur nevar. Sāpīgi, protams, gan viņai, gan man, nespēju skatīties tajās acīs, kad tur parādās šāda izteiksme. Bet samierināties ar to arī bija ļoti, ļoti grūti. Un tāpēc arī beidzot to pieņemot un pieliekot punktu ir milzīgs atvieglojums. HTM garīgā slodze arī ir liela, bet tā ir tāda, kas Keli vēl joprojām ir ļoti noturīga un tur nav šie kontrasti. Un, protams, pat, ja tiek līdz sacensībām, starts ir apmēram 2, nevis 15 minūtes...

Skaidrs. Es laikam tādu OB sportu nemaz neesmu redzējusi, kā tu apraksti, izklausās aizraujoši. Lai jums jaunā aizraušanās sniedz daudz prieka!

Te var paskatīties tādu ļoti, ļoti augstu līmeni, bet vingrinājumu un uzdevumu būtība jau nemainās, arī tad, ja Tu nepretendē uz PČ godalgotām vietām, jāmācās un jādara ir viss tas pats - .

ligakrista wrote:Lai jums jaunā aizraušanās sniedz daudz prieka!

Paldies, es arī uz to ceru

Tā ir, ka īsti nevar saprast, vai te vairāk kā viens, divi ļautiņi ienāk vai ne, tomēr metodiskais materiāls par sliktu nenāk un es pati varbūt kādreiz gribēšu to vēl paskatīties . No OB vēlreiz atgriežoties pie HTM, ielikšu video no 2016.gada Pasaules čempionāta Maskavā ar vienu labu piemēru. Tas jebkurā gadījumā ir ļoti labs priekšnesums, nejauši jau PČ uzvarēt nevar , bet es viņā redzu arī lielisku tehnisko piemēru, jo tur ļoti uzskatāmi ir redzamas šīs pozīcijas un soļu izmantojums. Praktiski ir izmantotas visas pozīcijas un arī visu virzienu soļi lielākajā daļā no tām. Tai pat laikā tomēr parādot šo priekšnesumu, jo neaizmirsīsim, ka HTM tomēr ir frīstaila disciplīna, kurā mākslinieciskajam ir liela nozīme un tas sastāda gana lielu atzīmes daļu. Poļina Iļjina un malinuā Ilims:

Ir, ir lasītāji! Tikai pašai īsti neatrodas laiks uzrakstīt un ar iedvesmu arī ir kā ir, cīnamies ar savu spuraino, bet bezgala mīļo pusaudzi.
Visādi piedzīvojumi un pārdzīvojumi aiz muguras. Bilance -1 zobs. Nu respektīvi puszobs. Sirdsklauves un kaudze svaigi sirmu matu saimniecei bonusā. Alaska acīmredzami dzimusi laimes krekliņā.
Toties tagad brīvdienās kalnos viņa mūs patīkami pārsteidza ar saprātu un balansu, kopā pieveicot taku, kas paredzēta tikai pieredzējušiem staigātājiem kalnos. Par drosmi tikām apbalvoti ar elpu aizraujošiem skatiem un patīkamu devu adrenalīna.
Jaunkundze arī nolēmusi, ka viņai mūs brīvdienās vairāk jāsargā. Es nesen lasīju, ka šķirne nav personīgais miesassargs, toties instinktīvi sargā saimnieka mantas, ko izrādās dara arī Alaska. Vienu dienu mēs uz upes uzcēlām nelielu nometni, ar tenta jumtu, ugunskuru un tamlīdzīgi. Attiecīgi visas mugursomas atradās zem tenta, lielie puiši nodarbojāmies ar dambja būvniecību, nelielas peldvietas izveides nolūkos, bet es to visu centos iemūžināt caur fotoaparāta aci. No mūsu apmetnes atskanēja dobjs un ļoti nopietns rējiens, tur sēdēja vislepnākais Šveices kalnu suns, izgrieztām krūtīm un lepni paceltu galvu, un pašpārliecināti ziņoja garāmgājējiem, ka apmetne ir VIŅAS, cilvēki ir VIŅAS, ēdiens ir VIŅAS un neviens nedrīkst pat uzdrošināties nākt te tuvumā. Burvīgi vērot viņas instinktus un tajā pašā laikā redzēt, kā viņa kūst no laimes, tiklīdz kāds vēlas ar viņu pakomunicēt.
Tā nu mums te iet, tie ir vien mazi krikumiņi no mūsu ikdienas, bet lai izstāstītu visu man teju būtu jāraksta grāmata. Tā nu soli pa solim.



Pixy, veiksmi un daudz kopā būšanas prieka ar Keli jaunajā sporta veidā!

Ienāk gan, un kā vēl. Tas nekas, ka slinki rakstīt... Veiksmi un daudz jaunu, radošu ideju!

pixy wrote:Te var paskatīties tādu ļoti, ļoti augstu līmeni, bet vingrinājumu un uzdevumu būtība jau nemainās, arī tad, ja Tu nepretendē uz PČ godalgotām vietām, jāmācās un jādara ir viss tas pats.

Pastāsti, kas ir tas ideāls, uz ko obedience sportā tiecas? Noskatījos šo un citus un man nav skaidrs, kāpēc tiek ielikts 8 vai 9 nevis 10. Kas tieši ir tas, kas parasti pietrūkst līdz tam ideālajam 10. Man kā nezinātājam šķiet, ka šis ir 10-nieka vērts. Bet, ja jau tiesnesis ieliek 8, tad jau tur tomēr ir kaut kas pietrūcis, ko es neredzu.

Bonny Rain wrote:Pastāsti, kas ir tas ideāls, uz ko obedience sportā tiecas?

Ja tā tēlaini var izteikties, tad vingrinājuma tīrība - kad nav nekādu lieku kustību, lieku emociju, lieka iespringuma. Tam būtu jāizskatās tā kā elpo . Neiespējami, protams . Skatoties video ir grūti pateikt, ko tiesnesis redz no sava skatu punkta, tas vienmēr atšķiras. Un vienmēr tomēr ir arī mazliet subjektīvi, kā jau jebkurā sportā, kurā netiek skaitītas tikai sekundes. OB ļoti lielu atzīmes daļu veido cilvēks - jo augstākā līmenī, jo vairāk. Piemēram, pie kādas komandas noraustīsies plauksta - tas tiks ieskaitīts kā palīdzība sunim. Kaut kur suņa sūtīšanas virzienā pagriezīsies plecs vai galva - tas pats. Ir ļoti jākontrolē sevi, pie viena mēģinot izskatīties atbrīvotam un dabiskam . Un tad, protams, kaudze ar sīkumiem, kurās lomu spēlē tas, kā suns tiek galā ar savu temperamentu - lai neskrietu tik ātri, ka nevar nobremzēt, lai nevilktos tik lēni, ka atpaliek, lai nomērķētu trajektoriju un neuzskrietu virsū hendleram vai otrādi loks pie tā nebūtu pārāk liels. Visas trajektorijas ir ļoti svarīgas - vienmēr pēc iespējas taisnvirzienā, nemainot tempu vienā un otrā virzienā (ja runājam par izsūtāmiem vingrinājumiem). Aportu saudzīga, precīza paņemšana, nešana, atdošana. Viens no galvenajiem OB elementiem "blakus", ko vērtē absolūti visos vingrinājumos - gan pirmā pamatpozīcija, gan pēdējā, piekārtošanās ar aportu mutē, piekārtošanās pēc "guli". Tur leņķi ir būtiski līdz 10grādiem un mazāk. Un tas ir tas uz ko tiecas jebkurš OB sportists, atkarībā no iespējām un ambīcijām katrs tādā mērā, kā var. Protams, ar OB var nodarboties arī tie, kam šāda ķibināšanās neliekas saistoša, tikai tad vienmēr būs jādzird, ka tur un tur atzīme samazināta par neprecizitātēm. Ja tas neuztrauc - lieliski . Šis ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ir tik svarīgi strādāt ar treneri vai vairākiem biedriem kopā - no malas to visu krietni labāk var pamanīt un uz to norādīt. Un arī trenēt to, ka šajā sporta veidā ir tāda svarīga persona kā stjuarts, kurš visu laiku saka, kas jādara. Ja nav pierasts to klausīties, bet nereaģēt aktīvi, nenoņemot uzmanību no suņa, arī tas ir ļoti sarežģīti. Un arī sunim tas traucē, ja pēkšņi parādās tikai sacensībās. Droši vien izklausās baigi komplicēti, bet patiesībā, ja to sāk no paša sākuma lēnā garā, nacionālā klase ir salīdzinoši īsa un vienkārša, tur ir laika saprast šo sporta veida principu un,ja dodoties tālāk jau uz sarežģītākām lietām, bāze ir ielikta, tad arī tālākais ceļš vairs nešķiet tik samudžināts un nesaprotams. Tā, ka tik uz priekšu, OB ir brīnišķīgs sporta veids, kura laikā var perfekti atbrīvot smadzenes no pilnīgi visa cita - tam tur vienkārši nepietiek vietas .

Paldies par skaidrojumu. Es jau būtu pārlaimīga ar savu suni tikt kaut vai līdz nacionālajai klasei. Bet viņa nav no tiem, kam strādāšana sagādā prieku. Droši vien pa lielai daļai pati vien pie tā esmu vainīga. Blakus iešana mums ir ļoti nebaudāma. Bet tas, kā redzams, ir pamatu pamats. Nu jā, un pati šķirne man galīgi nav no darba suņiem, kas ar visu savu būtību parasti parāda: saimniek, ko man tagad izdarīt? Tā nu mēs mēģinam kaut ko darīt obedience virzienā. Rallijs ir piemērotāks mums. Piedalīsimies 8.septembrī. Redzēsim, kā mums ies. Nepietiek ar to, ka mana sune nav baigi strādāt griboša, mums vēl papildus tam bonusā ir problēmas ar motivēšanu vispār - viņa nav ēdienmotivēta. Ir mazliet izaicinošāk strādāt ar viņu, lai iekurbulētu uz sadarbību. Un 9.septembrī iemetīsim aci Obedience treniņsacensībās. A ja nu tomēr kādreiz sasniegsim to līmeni.

Bonny Rain wrote:A ja nu tomēr kādreiz sasniegsim to līmeni.

Lai izdodas! Baigā apņēmība tev! Interesanti kā tas Liktens zvaigznes sagrozījis tā, ka satikāties jūs ar Reinu

Bonny Rain wrote:Un 9.septembrī iemetīsim aci Obedience treniņsacensībās. A ja nu tomēr kādreiz sasniegsim to līmeni.

Noteikti vajag sapņot un tiekties uz to piepildījumu . Priecāšos satikt, mēs šajās treniņsacensībās ar Habīti mēģināsim saprast "katastrofas apmērus" pirmo reizi izejot trijniekā .