Jau vairākas dienas apcerēju, kur šo likt, beidzot atradu līdzīgu tēmu. Mums ar čehu terjeriem arī mājās iemeties pašiem savs deputāta kandidāts. Arī no Nacionālās apvienības, tikai Rīgas sarakstā esošs.
PB, ja nepatīk, ravē ārā.
Guntis Brencāns
No Deputāta kandidāta dienasgrāmatas
Rīts.
Kā jau katram suņu saimniekam, tai skaitā deputāta kandidātiem, kuriem ir četrkājainais draugs, rīts sākas ar sešu brūnu tevi vaktējošu acu pāru izvadīšanu ārā, lai novērtētu šobrīd mainīgos laika apstākļus. Jo par Grigali no laika ziņām neko nevar zināt! Suņi lasa atstātās vēstules, bet man tikmēr atliek laiks apsēsties uz dzelzceļa uzbēruma un pavērot izmaiņas, kas notikušas pēdējos 20 gados. Jā, svarīga tēma, jo „Latviešu radio” skan daudzu iedzīvotāju viedokļi, un viens no tiem saka, ka nekas labs vai ievērības cienīgs pa Latvijas 20 neatkarības gadiem nav noticis.
Tad nu esmu ieņēmis savu pozīciju un varu spriest:
Lūk, pa labi Buļļupe. Kurā vietā vēl Rīgā blakus viens otram ir divi tilti? Vēl pavisam svaigā atmi9ņā ir laiks, kad braucot pāri vienīgajam – dzelzs – tiltam vajadzēja grūstīties ar uz Brīvostas teritoriju ripojošo vilcienu. Tagad mums katram ir savs tilts. Domāju, tās ir nozīmīgas pārmaiņas.
Tā, jāpārbauda, ko dara suņi. Tie ir pašpietiekami un asina savus mednieku instinktus, ķerot cirsli.
Garām pabrauc „Rīgas namu apsaimniekotājs” vīri „Ņivā” (Krievijā ražots apvidus automobilis). Viņu dzīves līmenis nav ticis celts sevišķi augstu, jo šodien vīrus skata no auto (ne no cepures), ar kuru viņš sevi daļēji arī reprezentē. Darba devējam, tātad Rīgas domei, noteikti ir svarīgāk apsaimniekošanā izmantot līdzekļus ar zemākām apkalpošanas izmaksām. Tāpat kā citās valsts un pašvaldības iestādēs. Es dažreiz braucu ar krievu ražojuma motociklu ar blakusvāģi „Dņepr”. Stilīgi. Varbūt ar „Ņivu” 8 stundas darba laikā braukt arī ir stilīgi? Tikai N.Ušakovu, kam velk uz Austrumu pusi (tas varētu notikt arī ar Latviju, ja viņš nesaprātīgu vēlētāju balsojuma rezultātā kļūtu par Ministru prezidentu) neesmu manījis pārvietojamies ar Ladu, kā to darīja bijušais Krievijas prezidents Vladimirs Putins.
Re, garām aiziet „parastais cilvēks” ar alus pudeli. Tādu mums Bolderājā un Daugavgrīvā ir daudz. Darba diena nav sākusies, ja iedvesmai vai darbaspēju uzlabošanai nav izdzerts alus. Paskat tikai! Turpat nostājās man pretim, atgāž rīkli un visu salej iekšā. Domāju – ko darīs ar pudeli? Izmetīs turpat zālē vai ieliks savā Maxima maisiņā. Tomēr aiziet līdz tilta galā novietotajam konteineram un ielidina pudeli iekšā. Izmeta 3 santīmus. Zaļā dzīvesveida piekritējiem darba vēl daudz, bet tiem, kam ir švaki ar maizīti, ir jāsavāc 10 pudeles un var nopirkt garšīgu graudu maizi vai atkal alu. Domājams, šī epizode arī pirms 20 gadiem nebija nekas neparasts. Tātad nekas nav mainījies?
Skatos pāri ceļam.
Tur, garām postenim, ved iela līdz Daugavgrīvas cietoksnim. Kādreiz slēgtā armijas teritorija. Labs piemērs par valsts pārvaldes efektivitāti: turpat netālu atrodas skaists virsnieku nams (klubs). Pārdots izsolē par aptuveni 250 000 tūkstošiem Ls, vēlāk reklāmā atrodams par 850 000 Ls. (Skaitļi ir aptuveni). Ar valsts īpašumu apsaimniekošanu nodarbojas Privatizācijas aģentūra. Var izdarīt secinājumus. Tas, kas tur tika izdarīts – novāca sagāzušos kokus, nokasīja sūnas no asfalta un notīrīja celiņu līdz upes krastam. Nesakiet, ka to nevar izdarīt, ja zeme un ēkas ir valsts īpašumā, un vēl nenopelnīt ar to naudu. Tagad kāds to ir izdarījis ar vienas rokas kustināšanu…
Tāpēc man nepatīk, ja ir viena iestāde, kas var pieņemt šāda veida lēmumus, lai gan šo teritoriju attīstība būtu skatāma veselas pilsētas daļas attīstības kontekstā. Es arī nepiekrītu, ka tiek kultivēts uzskats par LR prezidentu, kam grib piešķirt lielākas pilnvaras. Man ir pretenzijas pret varas koncentrāciju vienas valsts pārvaldes, kuru nevar ietekmēt, ja pārvaldes darbs ir apšaubāms, vai prezidenta rokās, kura izvēle lielākai daļai cilvēku ir un paliks tumša bilde.
Cilvēku vajadzības ir tikpat dažādas kā maniem suņiem – viens savā intensitātē ir apmāts, ķerot cirsli gar dzelzceļa uzbērumu, otrs apsēžas man blakus un savā nodabā osta pasaules smaržas, trešais ir kaut kur pa vidu – pasēž, pavēro un kompānijas pēc pagana cirsli. Mana pieeja dzīves intensitātes noteikšanai ir vairāk kā Rēzija, kurai gribas kaut ko vairāk, nekā sēdēt un vērot, kā visas krāsainās bildes slīd garām. Tāpēc esmu Nacionālās apvienības deputāta kandidāts Rīgā ar Nr.22.
Beidzot savus prātojumus par ikdienā redzamām un ne tik redzamām lietām, novēlu līdz vēlēšanu dienai kārtīgi izvētīt politisko partiju ēdienkarti, lai nesanāktu tā, kā manai dzīvespriecīgajai Rēzijai, kura vienā mirklī pagrāba no zemes saindētu (tātad, mūsu līdzcilvēku roku darbs) žurku un vēlāk gandrīz nomira. Laimīgā kārtā atvēma, bet jau guļot pie sistēmas…