Nu jau man ir "vecais" Keirucis atgriezies, lēkāt grib un trakot.
Stāsts tāds,ka jau kopš bērnības Keirucītei puncis bija tāds...tā kā nabas bruciņa, kuru var izmasēt un izmasējām, tā nebija redzama
6 mēnešu vecumā ar citu mazu kaiti bijām pie dr. Drapčes un pie reizes apjautājāmies kas un kā, vai nav bīstama tā bruciņa. Toreiz nebija tāda,ka jāoperē, masējām, iemasējām, tā nebija redzama vairs pat, reti kad mazlietiņ tikai,kad satrakojās... līdz pirmdienai, kad bija šaušalīgi liels, sarkanīgi zils un ciets bumbulis. Regulāri pārbaudīju kā ar nabiņu meitenei ir, pēdējo reizi sestdien, svētdien tiešām nezinu, un pirmdien
!!! Pa taisno paķēru telefonu, sazvanīju Drapči un taisnā ceļā devāmies no Pļavniekiem uz Imantu, tuvējām klīnikām tik nopietnu lietu neuzticu, ir mums viena jauka dakterīte uz špricēm, bet tikai un vienīgi. Pie Drapčes pateica,ka jāoperē, bailes trakas, viss kas dzirdēts par mopšiem un mums pagalma draudziņš mopšpuisis vairs nav, jo nepārdzīvoja operāciju pavasarī
Droši vien drausmīgā paskatā tur pa Imantu klīdu
, kamēr sarunāju,ka došos uz centru pretī šoferītei,kas mūs atveda mājās. Līdz 10 vakarā keira tik gulēja vien, kaut gan brīžiem likās, ka viņa negrib gulties, jo klinikā apgūlās man klēpī,kad iešpricēja, lai paliek miegaina un pamodās būrī, sveši cilvēki un smakas apkārt. Vakar man darbiņš, atstāju abas meitenes katru savā istabā, lai nav tādas aktivitātes ar sašūtu puncīti kā pāris dienas atpakaļ
Vēl kādas dieniņas, tad ņemsim nost plāksterīti un tad jau pamazām ļausu arī abām paspēlēties, tagad tik pa mierīgam.
Meitenes pašlaik... Nu tā mums gāja, bet nu atkal esam laimīgas un pricīgas, vienas dienas pārdzīvojumi pamatīgi, kādus vairs negribu