Kādu nedēļu atpakaļ mani beidzot atveda mājās no slimnīcas. Ak jee, ja jūs zinātu, cik laimīgs es biju. Ok, izrādīt to nevarēju, jutos tiešām "nekā", bet iekšēji es lēkāju ar visām četrām gaisā no zemes.
Un man bija tāds miers - mājas... Es tikai nesapratu, kāpēc visi apkārt tā satraucās - kur liksim būri, kā iekārtosim guļvietu, kā nesīsim ārā, zāles tādas un šitādas, režīms gulēt, nestaigāt, brūces tīram, utt Visi kaut ko stresoja man apkārt, kamēr es pilns sirdsmiera gulēju gultā un ar vienu ausi klausījos, bet domās biju jau pagalmā sargājot savu teritoriju. Centos piecelties, bet nesanāk..sapratu, ka sargāšana uz kādu laiku būs jāuztic Lakijam, jo man tiešām trūkst spēka...un saimnieki arī saka, lai ņomierinos, čuču, nesatraucos.. Bet Lakijs, nu viņš, tik maigs kā ziediņš, ko viņš var nosargāt, viņam cirkā vajadzētu uzstāties nevis sargu tēlot.
Bet nekas, nekas, apmācījis esmu, gan jau kādu laiku tiks galā. Un es jau arī neguļu ķepas klēpī salicis, pie katras iespējas, kad mani iznes ārā, es visiem pasaku: hello! I'm BACK! wow wow wow.
Kārtībai jābūt!
Tad pagāja pāris dienas, man palika jau daudz labāk un sākās īsta jautrība!.
Visi bija iedomajušies, ka es dzīvošu, gulēšu būrī! HA! Šajā?
Nu mīlīši, ko jūs. Nē nu ok, iestūķējāt tur manu mīksto krēslu, plusiņš jums! Bet kādēļ man būri, ja ir gulta, spilveni un čubināšanās? Nē, es skaidri pateicu, ka būris nav priekš manis un mierīgi tur guļu tikai naktī, kad ļauju saimiekiem atpūsties. Ak jā - un paldies par naktslampiņu, man patīk, ka nav tumša gulēšana.
Otra lieta ar ko visi bija izdomājuši, ka es samierināšos bija šis:
Jūs ziniet, kas tas ir? Tas ir viens no briesmīgākajiem cilvēka izgudrojumiem. šādu monstru uzliek galvā tā, ka ausis ir ielocījušās, tu neko neredzi, paēst gandrīz neiespējami, truklāt nepareizā pozā tā plastmasa vēl arī žņaudz, un pats galvenais - es nevaru ne pakasīties, ne pamazgāties. Tā ir vardarbība pret dzīvniekiem, es jums to pasaku! Pa ausu galam dzirdēju, ka šitā citplanietieti liek priekš tam, lai es neplēstu savu operēto šuvi. Nu bet ļautiņi mīļie, no kura laika nav iespējams vienkārši to sarunāt?
Ehh, neviens manī neklausījās, tāpēc nolēmu nokost divus kaķus ar vienu kodienu, un rīkojos. Ielika mani būrī ar šito plastmasu. Hihihi... un es tādu trādi rīdi sataisīju.
Pirmkārt, uztaisīju briesmīgākās skaņas maratonu pa būri grozoties un nespējot iekārtoties (ak cik izcila skaņa - plastmasa pret metālu) un pie reizes arī saplēsu šito plastmasu, tiku no tās vaļā pavisam.
Un tagad man plastmasas galvā nav, visas vietiņas, kas man niez, tiek pakasītas manā vietā, visu laiku man kāds guļ blakus un čubina, un es varu pilnībā relaksēties un krāt spēkus, lai drīzāk izveseļotos! Un mīkstā gultā, spilvenos, zem sedziņas, blakus saimniekiem ir daudz, daudz foršāk!