Citroniņš un ne tikai.

[Citroniņš]

Sveicināti suņinieki.
Es te visu salasījos, vēl gan daudz ko lasīt, un nolēmu laikam uzrakstīt arī mūsu blogu. Palēnām sakopojot visu no pagātnes uz tagadni laikam.
Šobrīd esmu viena suņa īpašniece, bet ģimenē kopā manā aizbildībā ir 3 liela izmēra suņi (ti, divi uz +-30 kg un viens 40-50 kg atkarīgi no sezonas :D)
Bildes būs varbūt vēlāk, man ar pārējiem diviem it īpaši grūti bildes atskaitīties, bet galvenais tagad apstāstīt varoņus.

Pirmā mūsu ģimenē no pašreizējajiem suņiem ienāca Tara. Viņa ir dzimusi VAS jaukteņa kucei no kaimiņu kaukāzieša. Dzimšanas diena mums ir 1. aprīlis ( ak vai cik jautri, suns pilns niķu un stiķu) un viņu mēs dabūjām mantojumā ar mūsu jauno māju, ko iegādājāmies 2002 gada aprīļa beigās. Maija beigās, jūnija sākums, precīzi neatceros, vai sunītei bija precīzi 2 mēneši vai nē, mēs viņu dabūjām sev. Izauga liela un skaista, bet lai to parādītu, būs sirsnīgi jāmeklē retās bildes ar viņu, jo agrāk nebija digitālā ar ko sabildēt, vai arī viņa bija pārāk lielā kustībā, bet tagad viņai ir bail no mana DSLR fotoaparāta Ļoti baidās no slēdža klikšķa ( aizdomas par to, ka aparāts un skaņa atgādina ieroci, kāpēc, to vēlāk pastāstīšu).

Otrais mūsu ģimenē pagājušajā vasarā pirms Jāņiem ieradās Citrons, 14. aprīlī dzimis LKA Zeltainais Retrīvers. ( jā jā, bīstams metiens var būt, vai kas tik ne, un LKA tak nav suņi utt. BET, vecāku papīrus mums parādīja, mamma ar otru palikušo puiku bija līdz, kad no Kuldīgas (!!!) līdz Jelgavai gandrīz mums sunīti svētdienas dienā atveda!!! Displāzijas pārbaudes abiem vecākiem esot, un viss kārtībā ( man blakus stāvēja draudzene kura ir cieši saistīta ar savas ģimenes Podhālietes, Doga un šitcu izstādīšanu, un zin kas kuram sunim vajadzīgs). Papīros puiku sauc Kurland Palermo Star, bet tādu vārdu jau mājās nevar izrunāt, un pēc telefonsarunas ar brāli ( īsto saimnieku ) kucēns ieguva savu vārdu Citrons Rendijs. Vecāki sākumā par to Citronu iebilda, kas tad tas par vārdu, bet vēlāk visi viņu tikai sauc par Citronu, Lemončiku, Lemonu vai citās Citrona variācijās. 4 arpus mēnešu vecumā puikiņš iekāpa mammas mašīnā un no Jelgavas rajona Cenu pagasta devās ap 2000 km tālajā ceļā uz Luksemburgu. Kur viņš arī sagaidīja savu pirmo ziemu, pirmo sniegu, pirmo jauno gadu un arī pirmo dzimšanas dienu!
Šī gada jūnijā, mēs ar divām draudzenēm, iekāpām draudzenes VW Beatle un devāmies tālajā 2000 km ceļā ( ar vaboli 30 h) pakaļ sunim. Tikai divas no mums ir autovadītājas, un trešā bija tūriste. Vai, man aptrūkās laiks pagaidām, apstāstīšu vēlāk pārējo, iespējams šovakar.

[Citroniņš]

Tātad, jūnija sākumā mums bija 3 meitenēm pirmais brauciens cauri eiropai. 30 stundas tīri ceļā, ar visām pauzēm, kustēšanām, ēšanām utt.
Tad pāris dienas Luksemburgā, patēlojām tūristus, pieradinājām suni pie kāpšanas Vabolē un braukšanas tajā ( divdurvju mašīna, salīdzinājumā ar mammas mersi pie kā ir pieradis, atver durvis un hops iekšā)
un tad jau mēs sapakojām savas mantas, citas mantas, suņa mantas ( vienīgi aizmirsām suņa matracīti) un braucām mājup. Diemžēl, lai gan tikai iepriekšējā vakarā bija dabūjis ēst, sanāca izvemties mašīnā, jo ceļi izbraucot no Lux un tuvojoties Trīrei ir kalnaini un līkumaini, un viņam grūti tādos noturēt paiku kunģī.
Bet vēlvienas 30 stundas ceļā, man pašai jau atkal gulēt īsti nesanāca, un šausmas, abos virzienos tak +30 un vairāk, melna mašīna, ventilācija nestrādāja tik labi, logs viens .... sabojājās, karoče, cepāmies
Grūtākie bija pēdējie 100-200 km pa Lietuvas mazajiem ceļiem uz Šauļiem un tad Jelgavas pusi.. Beigās jau es pat nožāvāties nevarēju, sanāca biežāk stāties, kustēties, padzerties, palēkāt, mēģināt atvēsināties, lai varētu turpināt ceļu. Kāpēc nedevu otrai meitenei? Jo viņa miga ciet!!
Atskaitei par tādu braucienu, pirmais virziens sākumā draudzene, tad man kādas 5-6 h braukšanas, tad viņa it kā pārņēma nakts maiņu, bet izdzēra zāles pret savu angīnu un uz Bāņa Polijā sāka raustīties un tā kā atkal migt ciet. Nu ko, es biju ap 30 min pasnaudusi, kāpu atpakaļ pie stūres un braucu kādas 8 h laikam, 6 no rīta joka pēc iebraucām Berlīnē, izkāpt un izlikties, ka baigi esam tur ko redzējušas. Vēlāk atkal sāka braukt draudzene bet pēc tam man bija vēl dažas stundas ko pabraukt, jo zināju ceļu no Vācijas tās puses uz Lux labāk, un nebija jāvadās tik ļoti pēc GPS. (tagad jau gan stundu nobraukumi sāk jukt, bet nu tas tā uzskatam)
Atpakaļ ceļā atkal draudzene pirmā, jo sapratām, ka es tomēr nakts maiņas pavelku labāk, un man sanāca 9 h naktī, līdz man ap 8 rītā ne pārāk tālu no Varšavas vnk piegriezās mūžīgie ceļu remonti, un es atdevu viņai, protams, vispirms pārbaudot, ka viņa ir pilnībā atmodusies un aizmigšana nedraud. ( apbrīnoju cilvēkus, kas var gulēt mašīnā stundām no vietas, un pie tam vēl migt ciet pie stūres) Bet tad sanāca tikai kādas 5 h atpūtas, bet aizmigt jau ar nesanāca, karsts, ceļi slikti, sastrēgumi utt, pa tām 5 h pat no Polijas ārā netikām, bet tad man bija vēl kādas 7 h ko braukt.. Kopumā, ļoti nogurdinoši, sunim arī nav viegli, bet mēs to izdarījām. Nākamgad gan gribas atrast no kā varētu aizņemties nedaudz degvielu ietaupošāku, ātrāku un lielāku mašīnu šādam pasākumam. Lai suns, tomēr liels, var arī normāli izstiepties ja vajag.


Citrona piedzīvojumus turpināšu vēlāk. Tagad fiksi fiksi, pirms jāpazūd uz kādu laiku, apstāstīšu arī trešo pašreizējo suni.
Viņu sauc pilnā vārdā Roverandoms. Mēs viņu paņēmām apmēram augusta vidū no patversmes, jo beidzot bija nauda pa ko uzcelt sētu visai teritorijai, bija iespēja nolīgt darba spēku, un šis pasākums tika paveikts, ar mani vagara, darbu vadītāja un strādnieka lomā. Sētu uzlikām, un beidzot veco kuci var turēt vaļēju no ķēdes visu laiku, nebaidoties, ka viņa dosies atkal kādā neilgā ceļojumā uz kaimiņsētu, vai uz ciemu ( ko pēdējā gada laikā bija sākusi darīt, kad tika palaista izskrieties). Bet, tā kā viņa bija pieradusi doties pie kaimiņa suņiem, tad nolēmām, ka ir jāpaņem vēlviens jauns sargs, kas mācītos no viņas, pēc gadiem pārņemtu viņas vietu, un dotu viņai kompāniju, līdz ar to nav iemesla plēsties cauri, pa apakšu vai vēl trakāk pāri 160 cm sētai. Rovers ir aptuveni 18 mēnešus jauns, skaists VAS un velnsviņzinkā kurstojums, ko kādi cilvēki bija atstājuši zem salu tilta piesietu. Mēnesi puika nosēdēja Ulubelē līdz mēs viņa bildi ieraudzījām Ulubeles mājas lapā un paņēmām sev. Viņam arī ir savi niķi un stiķi, bet ļoti mīļš suns, un gana ātri saprata, ka mūsu teritorija ir jāsargā
Pārējo, nedaudz vēlāk.

[Citroniņš]

Un še ku re beidzot galvenais varonis arī redzams. Šis ir no šīs vasaras fotosesijas, kur puika sāka tomēr prasīt, kāpēc tikai smukās meitenes bildē, un viņam tik jāsēž maliņā mierīgi?



Visiem jums smaidīgs sveiciens no Citrona



Kad neviens nav mājās, tad tiek paķerta šī bumba un žļembāta kaut visu dienu. Kādreiz bija arī supermīļais krokodils, ko Citrons nekad neplosīja, tikai saudzīgi bakstīja un apkošļāja ( mamma minēja, ka viņš tak nevarot tādam dzīvelīgam krokodilam darīt pāri) Bet tad vasarā pagalmā zāle atauga pagara un ļaunais tētis ar briesmīgo traktoru pārbauca Krokodilam pāri... un palika tikai gumijas ķeskas, pa pus pagalmu



šādā pozā Citroniņš jau no kucēna vecuma gaida, ko es teikšu, ko darīsim, kas tagad būs, un vai tiešām es nepieliekšos viņu samīļot.


Kad tiek izlaists "pagalmā" Luksemburgā, tad parasti skats ir apmēram šāds ( pamats var mainīties no zālāja, uz zāli vai flīzēm) bet suns parasti kaut kur pavārtās un noguļās pagrauzt kādu dārza pusē atrodamu dārgumu, vai kauls, kas ārā stāv, vai ābols, vai kāda mantiņa.

http://content23-foto.inbox.lv/albums17 ... tlemon.jpg (Bilde atkal ielādēta par lielu, lai to šeit varētu ielikt, bet man šobrīd nav spēka to izņemt, samazināt un ielikt atpakaļ.)
Un šeit kadrs pēc 5 stundu jampelēšanās pa stalli, kopā ar labāko Luksemburgas draugu, Bart, boksera un doga krustojuma. Abi puikas var stundām vien cīkstēties, skriet un bakstīties, un iepriecināt visus bērnus, kas stallī dzīvojās.
Lai gan Citrons ir pamatā mācīts Latviešu valodā, tas netraucē viņam saprast tādas komandas kā "sit" un "stay" vai pat Luksemburgiski (rakstība, kā izruna) "Zitz" un "Štai!", līdz ar to arī turienes bērni viņam var dot komandas. Drošvien drīz iemācīsies saprast ko nozīmē "RAUS!" ( kas vismaz priekš Bart ir "ārā" no manēžas). Šīs paklausības un komandu saprašanas dēļ viņu arī dažreiz uz stalli paņem mana draudzene, lai viņš var izdauzīties ar visiem staļļa suņiem un kārtīgi izkustēties. Tur viņam kopā ar Bart vēl ir Lex (VAS jauktenis šķiet), Bella (Jack Russel) un franču buldodziņš un angļu buldogs. Ar pēdējiem diviem gan nav tik jautri, un Bella ar mēdz būt nejauka, bet stallis Citronam patīk.

Vairāk stāsti utt vēlāk

[Citroniņš]

Tātad, Taras dzīve kopš 2002 gada mūsu mājās: Kā kucēns daudz tika dzīvoties iekšā un viņai bija speciāls voljērs, kuru gan līdz vasaras beigām viņa bija iznīcinājusi, jo pieņēmās svarā un augumā, tādēļ viņai tika uzlabota būda un diemžēl sākās dzīve pie ķēdes, bet mums tajos laikos nebija iespējas tikt pie līdzekļiem pa ko kaut vai sētu apkārt pagalmam uzlikt, jo vienmēr uzradās citas vajadzības, vai nepieciešamības, ko bija jānokārti.
Bet sune regulāri tika laista vaļā no ķēdes, ar mums izdauzīties, pakomunicēt un dzīvoties kopā ar mums. Bet arī tā kā mūsu māja atrodas tikai 20 m no Jelgavas šosejas, viņa vienmēr, pa nakti bija piesieta, bail, ka neaiziet uz ceļa, jo viņas tēvs, kaimiņos dzīvojušais kaukāzietis aizgāja uz šosejas neilgi pēc mūsu ievākšanās mājās ( arī viņiem nav sētas, bet tai laikā to suni man liekas tik daudz nesēja, kā tagadējos). Tara ir diezgan paklausība, bet kā jau Joku dienā dzimusi, izvēlas, kad viņa mūsos klausīsies, kad nolems mūs pakaitināt vai pajokoties. Mēģinot tagad visu atcerēties paliek grūti, jo tomēr tie ir 9 gadi kopš mums viņa ir. Pavasarī jau būs 10!! Bet ar suņa vecumu vienmēr arī atceramies cik ilgi mums ir šī burvīgā saimniecība.
Kopā ar Taru man auga arī gadu vecs zirdziņš, un abi divi viņi mēdza pa pļavām dauzīties. Sākumā gan bija grūti, jo tiklīdz vajadzēja zirdziņu pakordot, suns arī bija klāt un kampa kājās zirgam. Tad viņš pret tik lielu suni nezināja, kā lai aizstāvās, un viņa tika izmācīta nedaudz rupjā, bet efektīvā veidā ( rezultāts un efekts tāds pats, ja zirgs būtu spēris.) Dzinām zirgu mazākā aplī, tā lai ar pātagas galu var atsniegt zirga pakaļu, un brīdī kad suns metas pakaļ zirga kājai viņai pa muguru ar pātagu. Asociāsija: Zirga kājas + viņa = sāpes. Kopš tā laika nekad nav mēģinājusi dzenāt zirgu, bet tikai ar to dauzījās.
Neatceros kad, bet Tarai parādījās vēlme vazāties pie kaimiņiem, ļoti saistīts ar to, ka viņa mums tomēr vienīgais suns, un viņai nevarēja nekādīgi iestāstīt, ka lai gan tie suņi ir tikai 50-100 m attālumā, pie tiem nedrīkstēja iet. Līdz ar to viņai sākās vēl stingrāks ķēdes režīms, jo palika aizvien grūtāk viņu novaldīt.
10 mēnešu vecumā ( pirms visām mukšanas problēmām) viņai piedzima 2 kucēni, viens gaišs un miris, un viens tumšs un ļoti dzīvelīgs. Tas mums bija liels pārsteigums, jo visas meklēšanās dienas mēs viņu ārā ķēdē turējām tikai tad, kad paši bijām klāt. Savādāk viņa bija vai nu kūtī iespundēta vai mājās koridorā gulēja, atkarīgs kas pa dienas laiku, un kā mēs varējām ( kad neviens nebija mājās, drošāk bija viņu kūtī atstāt.) Bet tāpat izrādās, ka kaimiņu suns bija ticis klāt. Pēc gada arī atklājās, ka tas ir bijis viņas brālis, kas dzīvoja kaimiņos, jo kucēnam pieaugot bija smagas problēmas ar gūžas kauliem un tur laikam pat trūka kaut kādi skrimšļi utt. Kucēnu 3 mēnešu vecumā no mums paņēma ( pret ziedojumu) ģimenes draudzene uz viņas dzīvokli Rīgā, jo viņiem nesen bija nomirusi viņu vecā kuce. Izrādījās, ka puika izauga ļoti atsities vectētiņā, milzīgs un ļoti pūkains. Kā jau pelēks kaukāzietis Tara un viņas brālis gan abi ir dzeltenpelēki ar tumšāku muguru, purnu un ausīm, un tumšāku pleķi astes vidū.
Pēc tam vasarā Tara tika aizvesta uz Tukuma klīniku pie pazīstamas vetārstes izkastrēt. Tur gan arī bija piedzīvojums, jo viņu aizveda tētis, un bija nedaudz jāpagaida, tādēļ vetārste teica, lai piesien tur pie viena būra. Un viņš tā arī izdarīja. Un prasīja, vai vēlāk nevajadzēs palīdzību savākt suni, lai var vest uz operāciju, un vetārste teica, ne ne, būs jau viss labi, suns tak tik mīļš. BET, tad viņa ieraudzīja Taras īsto dabu. Kamēr viņa ir ģimenes un saimnieku sabiedrībā, viņa ir draudzīga pret visiem, kas pret mums ir draudzīgi. bet, ja mūsu nav klāt, tad atveras rēcošā rīkle, zobi zib un siekalas šķīst. Sekojoši, vetārste ar palīgiem vismaz pusstundu esot nomocījušies ar tiem ķeramajiem stieņiem, lai varētu viņu savaldīt, tikt klāt un iešpricēt narkozi. Vetārste pati pieļāva kļūdu ( tiesa, pie vecmāmiņas suņa Babītē, viņa bija vēl glupāk izdarījusies, jo ejot mājā bija papaijājusi suni kamēr tas ēda un dabūja rokā zobus)
Mana tagadējā vetārste gan izteicās, ka tā sieviete ir bijusi diezgan bezatbildīga, un mums vispār ir paveicies, ka viss ir OK, jo pat apkakli ( tūtu ) kucei pēc operācijas nelika. Visu ceļu uz mājām viņa nogulēja bagažniekā, un arī pāris stundas mājās. Pēc tam gan viņa tika izcelta no mašīnas un nolikta ēniņā pie tās turpināt gulēt. Sune ātri vien atkopās, sadzija, tēvs ar mammu izņēma šuves un viss bija kārtībā.
Sune vienmēr izskatās laimīga, tikai ne, kad tiek atsaukta atpakaļ no mēģinājuma mukt pie kaimiņiem. BET no šī gada augusta mums ir 160 cm augsta sēta visrinķī mūsu 2.5 ha zemes, un ir jau pārbaudīts, ka sune nelien ārā, lai gan ir skrējusi daudz gar to pusi, kur ir kaimiņi, bet laikam arī Rovera kompānija nedaudz novāc to vēlmi draudzēties ar vecajiem draugiem. Diemžēl, tie prieki nu ir liegti.
Stāstu par Taru ir daudz un dažādi, tāpat kā par Citronu, Rovers kā jaunākais pašlaik nedaudz apdalīts, bet man jau sāk sāpēt pirksti no tā cik daudz es drukāju. Daļēji jums, lai varat palasīt, kā citi, bezšķirnes, šķirnes utt bet vienalga dikti mīlēti suņi dzīvo un aug, un kādi viņiem ir piedzīvojumi.. Un daļēji man pašai, lai visu atceros un neaizmirstas, viss, kas pa gadiem ir noticies.
Tagad nedaudz atpūta..

[Citroniņš]

Galīgi nav bijis laika un iedvesmas neko rakstīt. Bet kā jau minēju Retrīveru sadaļā, mēs esam uz diētas un aktīvo kustību režīma, jo Citronam nepiestāv un īsti neder svērt 33 kg. Normas robežās viņš iekļaujas, bet man tik apaļīgs suns nepatīk, plus viņam pašam grūti. paliek tik slinkāks.

Šodien pēc ilgām pārdomām, piecelu Citroniņu no gultas un aizvilku uz vannas istabu. Viss sākās ar paniku, kāpēc es viņu ievilku mammas vannas istabā? Tad protams bija šausmas kad viņš saprata, ka celšu rokās un likšu vannā. Vannā pieplaka pie dibena, bet ar kārumiņiem izdevās sarunāt, ka viss būs labi, un šī ir vienkārši parasta nodarbe. Ir jāiet vannā. Jo no vasaras sakrājušies aromāti, pa stalli dzīvojot āda man liekas pat krāsu nomainījusi, līdz ar to beidzot bijām vannā. Nu jā, suņam tā ir šausma, bet gan jau ka būs labi. Vienīgi aizdomas, ka tas šampūns mums ir brūniem suņiem, nevis gaišiem.... likās, ka suņa palika pat nedaudz tumšāks. Vasarā pēc mazgāšanas izbālēja parasti... tagad protams vēl aizvien gaidu sniegu kad suns varēs pats attīrīties, bet diemžēl, pēc pāris skaidrām dienām ar salu tagad visu dienu līst.

Citrons arī ļoti spēcīgi sapņo. Raustās un smilksts un vaimanā gandrīz... ik pa laikam pamodinu, jo man nepatīk, ka sunītim ir nepatīkami sapņi.

tiek apsvērta doma par kompānijas iegādi citronam.

[Ieva B]

Hei! Sveiciens Citroniņam ! izrādās,ka ne mēs vienīgie te mājās ar četrkājaino kam tāds vārdiņš. Te apakšā pašā mūsu Citronītis (Tā mēs viņu mīļi saucam, jo īstais vārdiņš Citrons, acu dēļ) http://suni.lv/viewtopic.php?f=35&t=71&hilit=citron%C4%ABtis, kam ir kompānijā divas mopšmeitenes, visi mīļi sadzīvo

[Eskimo]

Tā. Esmu izlasījusi visu šo sadaļu, un sāku domāt, cik izdevīgi un kā būtu iespējams izbarot manus suņus ar šādām metodēm.
2 ir āra/ķēdes suņi ( nelasīt tā, ka visu laiku sēž ķēdēs, tikai kad vajag) un pārsvarā ēd Dogo (20 kg uz abiem mēnesī, sekojoši 20 Ls, jo tas ir lētākais mūsu tuvumā, kā to var dabūt) un šad tad, ja neslinko ģimene, tad arī putra ar gaļu un dārzeņiem, ēdiena atliekām utt. Abi suņi spīd diezgan, bet acis protams nežilbst ( bet spalvu mēs arī viņiem īpaši nekopjam, ķemmē pamatā tikai spalvas maiņas laikā). Zinu, ka tas nav labākais veids, kā barot suni, tādēļ arī apsveru iespēju pāriet uz Raw vai varbūt vēlāk BARF.
Suņi ir apmēram 30 un 45 kg smagi. Šobrīd ēdot Dogo (aptuveni nomērītās devas) ir pat apvēlušies, tēvs teica, ka nedaudz samazināšot devu, jo kuce atkal paliek lēnīgāka. Suņi gan arī dažreiz saņem saskābušu pienu, vecu krējumu vai biezpienu un pa retam kāds liels kauls. Jaunākais suns saņem arī vistu muguras un mazos spārnu kaulus, kājas metam ārā, protams noraujot skrimšļus priekš suņiem, ja cilvēks nav nograuzis.

Trešais suns ir tīršķirnes ZR un pārtiek tikai no RC retrīveriem ( svaram, locītavām, spalvai vai kunģim) jo no barības maiņām, piedevām mēdz piemesties caureja, vai pat var izvemt. Klāt šad tad tiek kāda olas čaumala, burkāns, vai ābola daļa ( pats tos dārzā arī rudenī grauza) Ik pa laikam viņš uzēd zāli. Citreiz buljons tiek uzliets barībai, citreiz fermentēts piens ( pēc struktūras līdzīgs kefīram). Arī viņam apsveru ideju mēģināt pāriet uz RAW, jo viņa barošana izmaksā ap 60 Eiro mēnesī ( viens barības maiss ir 12-14 kg, bet mēnesī viņš apēd ap 10 kg.) Spalva ir koša, diezgan spīdīga, bet tas spīdums mēdz pazust. Čupas dārzā kad esmu vākusi, ir dažādu izmēru, struktūras utt. Protams laika apstākļi arī tās ietekmē. Bet vairāk ir mīkstāks vēders nekā ciets. Atzīšos, līdz šī foruma atrašanai nebiju nemaz tik ļoti aizdomājusies par suņa barošanas specifiku, jo laikam tak mēs akli uzticējāmies tam, ka RC francijas ražotais ir gana labs, lai sunim viss pietiktu. Ā un protams ik pa laikam viņš saņem no galda kādu banānu, vīnogu, zemeni, melleni, aveni, mandarīnu utt, visu ar gardu muti notiesā. Dažreiz tiek iedota sakaltuse maize ko pagrauzties, kad garlaicīgi. Un protams kaltētas bifeļādas, kaltētās gaļas un cūku ausis. Suns par tiem visiem ir sajūsmā. Vienmēr, kad esam cepuši vistu nolaužam skrimšļus un atdodam viņam, kad gatavojam gaļu visi atgriezumi jēlā formā ir atdoti sunim. Ķēdes suņiem, gan parasti tos atgriezumus, ja ir daudz visādu lietu ko atdot suņiem savāram putrā. °

Sekojoši, man visi 3 suņi izmaksā apmēram 70 Ls mēnesī. Veicu ātro aprēķinu RAW barošanai, un sanāca, ka kopā viņiem vajag 3.1 kg gaļas dienā. Gribēju pajautāt tiem, kas orientējas orgānu/gaļas cenās, (sirdis, plaušas, aknas, kunģi utt utt) vai par pateikt, kādās cenās šīs gaļas tirgojas LV tirgos vai no kautuvēm. Un vai kāds zin kautuves Jelgavas rajonā?
Plus, cik droši ir dot suņiem cūku lāpstiņas, kāju kaulus utt? Protams jēlus?
Pagaidām laikam viss no tā, kas mani interesē. Gaidu atbildes un protams, jautājumus man, ja tādi ir, par to kā šo paveikt, vai kas vēl trūkst utt.

Paarkopeeju no Barf diskusijas. Jautajums sekojoss-kaapec viens suns tiek barots ar profesionalo baribu,bet divi pedejie ar leetu/nekvalitativu bariibu? Vai tapec,ka bezskirnes?

[Citroniņš]

Ieva B. Ooo, arī kaķis ir ticis par Citronu nodēvēts. Super!
Mēs zinām arī nu jau ļoti vecu levreti Anglijā ar līdzīgu vārdu, Lemony.




Eskimo, atbilde diezgan vienkārša. Par tiem suņiem es neesmu tik ļoti atbildīga, viņus uztur bezdarbnieks un daudz maz ok nodrošināts jaunietis. viņi nevar atļauties barību par 120 LS mēnesī ( aptuvena cena uz 2 lielu suņu izbarošanu, kam aiziet katram maiss mēnesī). Citronam ir arī daudz jūtīgāks kunģis, veselība utt, un par viņa uzturēšanu atbild mamma kuras alga nav mērāma knapos simtos bet atbilst ES iestādei. Katrā ziņā, abi ārā suņi Latvijā izskatās labi un veselīgi, nevis tā kā Citrons, te nobarojas, te rozā deguns, te depresīvs liekas, te vemj, te vēl caureja piemetas utt. Ja būtu iespēja gan jau visus suņus varētu barot daudz maz ar profesionālo barību un gaļu biežāk. Ziemassvētkos un jaunā gadā abi suņi LV dabūja liellopu sirdis, jaunlopu locītavas un visādas ņammas, Citronam bail ko tādu dot, jo iepriekš kad mēģinājām parasti izvēmās.

P.S. Un Dogo jau nemaz nav tik nekvalitatīva barība. Zinu arī šķirnes suņus kas uz tās dzīvo, izstāžu suņus pie tam, un nekādas vainas. Katrs jau atrod sev piemērotāko.

[Citroniņš]

tāds kaifs, ka suns ir tīrs un mīksts. Nesmaržo burvīgi, bet ir tīrs.
Šodien baigais slinķis atkal, tāpat kā vakar, guļ tik man blakus gultā. Izlaidies. un ik a laikam vēl atļaujas tādu greznību kā atsperties pret mani ar visām 4 un izstaipīties.
Brālis vakar vakarā vēl Citronu par nodevēj nosauca, jo iepriekšējā naktī pa vidam kau kur Citrons atnāca no viņa gultas uz manējo. šonakt to pašu izdarīja, baigi laimīgs atnākt pie mani pagulēt.
Ja godīgi, dažreiz brīnos kā viņš to var, viņš guļ, ja dotu pilnīgu pašam izvēli aptuveni 18-20 h dienā. ja es viņus kaut kur aizvelku, tad protams ir ilgāk nomodā, bet kad viens mājās, tad tik guļ.

[vipdu]

Man abi suņi arī dzīvo uz dogo (protams vēl ik pa laikam kauliņus, aknas u.c. garšīgas lietas, ziemā arī siltas putras viņi ļoti grib), kaķis dzīvo uz to pašu ražotāju barības. Mani piemēram tās ļoti apmierina. Kaķim vispār tā ir vienīgā barība no kuras tas nevēma (izmēģinājām visādas - dārgas-lētas un visu ko pa vidu)

[LivaV]

Esmu izbrīnīta dzirdot, ka ZR var tik ilgi nogulēt. Rokijs visu laiku ir nemiera gars un viņam visu laikuk vajag kaut ko darīt . Rezēm, kad pēc darba atnāku mājās, redzu, ka Oma ir uzlikusi spēļu mezglu augšā uz plauktiņa - jo redziet tas suns tak visu laiku nākot ar mezglu un gribot spēlēties, bet cik var!!! Viņs visu laiku ejot pie Omas ar kādu mantu mutē un grib, lai viņa to pamet, vai pacīkstējas Kad viņu izlaiž ārā pagalmā, tad arī skrien viens pats ap māju (reizēm mājā iekšā tāda skaņa, ka nez kāds bizoū bars skrietu garām). Vakaros tad vedu viņu garākās pastaigās , lai nav man viss vakars jāpavada mezglu mētājot. Nekad nebiju domājusi, ka vienā dzīvniekā var būt tik vājprātīgi daudz enerģijas. Bet kāds viņam prieks tagad pa pļavām skriet pa kupenām. Prieks skatīties
Par mazgāšanos - mēs laikam esam kārtīgi jau no mazuļa vecuma pieradinājuši viņu pie vannas, jo atnākot no dubļaina laika mājās, Rokijs pa taisno uz otro stāvu un pats stāv un gaida pie vannas izstabas durvīm. Pa dienu, ja atsājam vaļā uz vannu durvis, tad viņš vienkārši pats ieiet iekšā un ielec vannā - tad uzrej , lai kāds atnāk un skats ir : "nu davaj, nomazga mani" Pie fēna ar - apguļās, kamēr vienu sānu nofēnoju, tad mainam puses (man viņš pat ir aizmidzis fēnošanās laikā - jo tas laikam ir ellīgi garlaicīgi).
Un visbeidzot - prieks par vēl vienu ZR īpašnieka blogu!!

[Citroniņš]

Līva. Latvijā kad bijām, tad Citronam jau 6 no rīta trīcēšana pie durvīm, LAID TAČU MANI ĀRĀ!!!! un tā līdz vēlai naktij, tik kad gulēt ejam visi tad sasauc viņu iekšā un miers beidzot. Bet Lux viņš zina, ka neviena nav mājās, laika nav, darīt daudz ko nav, pieradis pie tā, ka var visu dienu gulēt. Nez vai depresijas, sliktas pašsajūtas dēļ vai kā, bija uznācis periods, ka nemaz netrīcēja pie durvīm, kad kāds iet ārā, bet tagad jau atkal, atliek tik paņemt jaku, cepuri vai somu un suns jau ir gatavs. Pavadu vai kaklasiksnu parādot vispār sajūsma. Ir bijis viņš mums ar milzu enerģijas kamols, bet slodzes trūkums un aptaukošanās padarījusi lēnīgāku. Ja kā kucēns mežā nesās kā nenormāls pa visām takām, kalniņiem utt, tad tagad diezgan cienīgā gaitā visu izpēta un izkustās. Ar suņiem gan spēj ilgi dauzīties. vienu reizi ar Border kucīti dauzījās vismaz 40 min. Līdzi gan netika, tuklums traucē, bet noskrējās, nodauzījās un priecājās.

bijām nedaudz pagalmā tikko, nedaudz ar mantiņu paspēlējāmies. priecājos, ka saprot komandas Atnes ( bet ne vienmēr) un atdod, tad gan reakcija ir uzreiz un mantiņa, ja jau nav saņemta paliek mierīgi mutē karājoties. Un to komandu respektē pat tad, kad ir rotaļā ļoti iekarsis, un rēkdams plēšas ar mani.

Mums agrāk nebija īpaši vajadzības vannot, tādēļ nepieradinājām, plus LV mums nav vannas. Tā ir tikai te. Dušā gāja ar brāli, bet nu jau brālis knapi vispār kaut ko dara ar suni, dažreiz mēģina uzstāt, ka tas ir viņa suns un palikšot ar viņu gulēt gultā. Tas laikam bija aizvakar, un tad pateicu, labi, varu suni atstāt mājās, ja puikas izies ar viņu kaut stundu pastaigāt. Bet nēēēē, to viņi gan nevarot, nu tad brauca Citrons ar mani uz stalli kur stundām varēja skriet un ālēties.
Vakar gan atstāju mājās pēc vannas, bet atkal Brālim bij ko teikt kad mammas draugs devās skriet ar suni. kāpēc sunītis nevarot palikt gulēt. Reāli mums visiem ir pienākums Citronu izkustināt, lai nepaliek galīgi par paklāju, un brālis vēl tagad par otro suni te grib VAS... ar ko es viņam lekciju nolasīju. Ka pirmkārt, VAS nav Citrons ko var pamest novārtā, otrkārt, jautājums, kāpēc patversmē ir VAS, kā viņš tur nonāca, kāpēc, kādas vainas, kāds vispār ir, kā saprotas ar citiem suņiem. Tur būtu jābrauc gandrīz katru dienu to suni vest staigāt, skatīties kāds ir, ņemt Citronu līdzi, saradināt, un tad varbūt, ja suns ir adekvāts ņemt pie sevis. Bet negribas riskēt. Borders drošvien mums par aktīvu, nu ne mums bet mammai, es ta vēl tiktu galā. Ieteicu mammai Papilonu, ja var atrast. forš kompakta izmēra suņuks. Ir vēl viens ko redzējām, arī mazais, ļoti pūkains un mīlīgs. Tikai nevaru saprast, kas par šķirni.

Blogs man protams tāds slinks diezgan, kopā man 3 tādi ir. kaut kur slēpjas pamests mans blogs, par ikdienas gaitām, glupībām, interesēm utt. Mājaslapa mana ar ir.. nepabeigta. Zirgu dienasgrāmatā gan sanāk diezgan bieži ierakstīt, bet pēdējā laikā slikti ar iedvesmu, tagad ikdiena stallī, darbi un aktivitātes ar suni iedvesmo ko vairāk rakstīt.

[Citroniņš]

Tikko skatījos video kā bīgli velk ragaviņas, un Citrons uzreiz saausījās, jo suņi rēja. Un nevarēja saprast no kurienes. Beigās jau tā kā skatījās datora ekrānā, bet vair redzeja suni skrienam nezinu.
Tāpat viņš man arī skatījās K-9 filmu, un K-911. Tur ir suns, kas rej un skrien un ko tik nedara. Citronam interesē. Kalnu kazas TV aar ir skatījies, un skatījies uz mani datora ekrānā, kad zvanu mammai skaipā ar ir. Un pat sadzird, ka tā esmu es kas sauc, un sapriecājas. Tāds mīļums!

Lepojos ar savu varbūt ne tik perfekto, izcili veselo vai kādutik ne suni, bet viņš tiešām ir inteliģents. Un kā mans tēvocis nosmēja, zin vairāk valodas nekā dažs labs vidusmēra cilvēks.

[Citroniņš]

Vakardien Citrons tika pie kauliem. Kādiem? Liellopa zāģētie kauli, kādus 4 cm plati laikam gabaliņi. Mamma izēda vārītiem smadzenes, un kopā Citronam ir kādi 6 jauni kauli, un tie tagad ir vislielāki dārgumi. vienu dabūja jēlu un drīkstēja pats izēst visas smadzenes, bet pārējie bija mammai pusdienām.

Suns ir tādā sajūsmā, ka vakar vakarā nāca man līdzi uz gultu ar kaulu zobos, nolika kaulu pie spilvena, degunu pie kaula un gulēja izstiepies pa visu gultu, man gandrīz gribējās apvainoties, ka zin, tik liels un lepns palicis ka nevar ar mani vairs sarūmēties 160 cm platā gultā. Bezkauņa. Bet par kauliem ir totāla sajūsma.
Tāpat ir arī ar to ka uz barības šad tad tiek kefīrs, un šorīt tika viena samīcīta paipalu ola, un es arī uzsitu vnk vienu vistas olu virsū, lai tak viņam tiek. Šodien doma ir uzlikt uz svariem, paskatīties, kas notiek. ir kādi grami nost vai nav.

[lauva]

Lasu un domaaju,ka daudz kas savelkas ar muusu zelteni Emiju. shamaa ar visu dienu var guleet,ja neviens ar vinju nenjemaas (tagad ir Aslans,kas vinju patramda pa maaju,liek paskriet pakalj bumbinjai.utml.) pirms ar Aslanu saakaam dziivot ar Emiju kopaa,shii arii bija riktiigs tontoks,Aslans prot nodziit sunjus,vinjam laukaa vienam garlaiciigi,taapeec mums ir speele "dzen,Emiju!" un tad nu nabaga ponchiks tiek dziits pa kaapaam augshaa un lejaa,augshaa un lejaa kauli gan nav populaari paaraak,kaa iedod sunjiem,3 min pazhljembaa un taa tas kauls var istabas stuurii sapuut pat konkurence neliidz.

man jautaajums,tev vinjsh var taa uzmuguras noguleet,kaa tajaa bildee,kur vinjsh ar bumbu dauzaas? Ema no Aslana saskatiijais (shmais tikai uz muguras gulj),pameegjinaaja un nofeiloja. vinjai nesanaak.


vanna gan iet ljoti labpraat

[Citroniņš]

Lauva,
Citrons regulāri ar savām mīļākajām mantiņām guļ uz muguras un tās žļembā, parkā pēc bedres rakšanas suņu nodalījumā viņš arī paliek uz brīdi tā gulēt, un citreiz pusdienlaiku ar guļ, pat 2 k tādā pozā. Uz muguras un viss..
Gultā gan guļ vai nu uz sāna vai vēdera.

[LivaV]

Mums Rokijs ar guļ šitā uz muguras šad un tad. Tiesa gan ne brīžos, kad spēlējas ar mantu (jo spēlēties viņām īsti nepadodas - viss tiek iznīcināts uzreiz). Spēlēties ar mantu viņam sanāk tikai tad, ja vēl kāds piedalās. Vienatnē viņš uzreiz visu sarauj gabalos (izņēmumi ir paši izturīgākie mezgli, kādi šad tad gadās).
Īpaši uz muguras gulēt viņam patīk, kad ieraušas no rīta pie manis gultā pēc pirmā modinātājzvana

[Citroniņš]

Citrons vemstījās, tādēļ aizgājām pie vetārsta. Pēc pārrunām nonācām pie secinājuma, ka Citrons ir dabūjis suņu vēdervīrusu, jo visu laiku čāpstinās, kas norādot uz sliktu dūšu, un 3 reizes vienā nedēļā izvēmās. Vetārste iešpricēja mums pret sliktu dūšu, iedeva līdzi tabletes pret to pašu slikto dūšu un vemšanu, tārpu zāles ar dabūjām, jo mana stulbā galva tās Latvijā aizmirsa, un pastu kuņģa aizsargāšanai. Tabletes jau beigušās, pasta ir vēl priekš šodienas vakariņām.
Vakar mistiski vakarā apetīte bija mazāka, bet tas varētu būt tāpēc, ka pa dienu dabūja milzu burkānu, nozaga frī kartupeļus stallī, un arī enerģijas kraukšķus dabūja cik gribēja. Bet suns jūtās labi un daudz laimīgāks.

Ar Citronu iespējams nekad rozetes un kausus nenopelnīšu ( ja nu vienīgi pēkšņi sanāks Adžilitī vai kas tāds) bet esmu 2 baltas rozetes nopelnījusi. Kā? Vienkārši. Es te stallī strādājot laikam izpelnījusies esmu īpašu uzmanību, jo mana trennere man uzdāvināja kluba karti un 2 startus sacensībās ( pirmās manā dzīvē). Nu tad ņēmu savu mīļāko zirgu, un gājām, vispirms vienkāršā iejāde grupā ar pieaugušajiem, kur dabūju 3 vietu. Kļūdas uzsēdē un laikam arī zirga kontrolē nedaudz. Un pēc tam lecām līdz 50 cm laikam, kopā 4 lecieni.un tur no 11 cilvēkiem arī mistiski dabūju 3 vietu!!! Es pati tam nespēju noticēt, jo vērtēja stilu, kā jāj, kā iet uz šķērsli, kā pārlec utt, un man tak pieredzes nekādas, a pārējās meitenes mēnešiem tur trenējās... es tikai vienu reizi pagājušajā mēnesī biju uz trenniņu un piektdien kādas 4 reizes pārlecu šķērslītim, bet sacensībās piedalījos ar zirgu ko jāju regulāri, bet nekad nebiju lekusi.

Mamma ar bij skatīties, sajūsmā par mani, un sajūsmā par to kā Citrons tur jūtas kā mājās, visu zin, iet kur grib, visi viņu visur ielaiž, aizved, pieskata, pietur ja vajag, un sunim nemaz ģimeni nevajag

[Citroniņš]

Citrons zāļu kursu ir izgājis, un apetīte ir mazinājusies. Kopš dabūjām zāles viņš nemaz neapēd savus 120-160 gramus katrā ēdienreizē. Citreiz pat ļoti daudz paliek pāri. Vakar atkal dabūja kefīru pa virsu barībai, izdzēra to, nedaudz uzēda un nāca gulēt. No rīta izēda pārējo, tātad brokastu deva atkal stāvēs līdz vakariņām.

Un vispār.. ļoti patīk tas, ka ik pārdienas, vai citreiz retāk, vai biežāk suns dabūn kefīru, nevis veikalā pirktu, bet pašu radušos, t.i. mums ir kefīra sēne mājās, un kad mamma nespēj visu izdzert, vai negrib katru dienu izdzert, tad sunim tiek nedaudz, citreiz pat viss puslitrs, un viņš ir ļoti priecīgs par to.

Un pēc vēdera sakārtošanas suņam ir arī daudz vairāk prieka un enerģijas dauzīties. Plus mums te mīnusi ar uznāca un tad tajā plānajā sniedziņā suns dauzās

[Citroniņš]

Vakar visa diena Citronam ar suņiem pagāja. Labākais draugs Bart, boksera un Doga krustojums, superjauks, bet īpašs suns. Franču buldogs Bruce, kurš visu laiku mēģina uzstutēties ar priekšķepām visiem lielajiem suņiem ap kaklu, lai ķipa tos kontrolētu un dominētu...
Daisy, it kā ar Latvijas izcelsmi angļu buldogs, ļoti smieklīgs radījums. Parādi tikai viņai koka gabalu. Un Lex, nezinu kas par šķirni vai jaukteni, augumā lielāks par Bart, tātad tuvāk Doga augumam, bet ar Vasam līdzīgāku krāsojumu un nestāvošām ausīm. Un vakarā vēl pie Citrona un Bārta kompānijas ieradās Bella atkal, DRT

Toties vakar Citrons brokastis nepaēda, vakariņas viņš arī neaiztika ( tas ir brokastis vakariņlaikā), lai gan palika gulēt pie bļodām. Un tagad pieķērās tām vakardienas brokastīm. Jāiet taisīt vēlviena kafija un jāapskatās, vai suns beidzot paēd.
Nu lab, pa dienu viņš dabūja kumāsiņu maizes, kumāsiņu gaļas ( cīpslas no grillsteika) un burkānu. Ā, un zobutīrāmokociņu.
Bet ar to jau viņam nekādi nevar pietikt. Kad redzēja mani ēdam Kruasānu, tad nu bija diedelēšana, bet pats savas ēdienreizes negrib pievārēt.