Par jaunumiem mūsu mājās. Sākšu ar to ar ko pabeidzu: Bijām pie vetārsta. Ringo kāja bija sagriezta, bet ārsts tikai apskatīja, ieteica ar ko labāk patīrīt un teica, ka ja labāk nepaliek lai nākam, tad būšot zem narkozes jāšuj. Par Rasu ideju nebija un uz to brīdi viņa arī nekliboja. Tā ka viņa tikai tika vaļā no nagiem. Par to arī kārtējo reizi tādu drāmu uztaisīja, ka vetārsts teica, ka viņa uz teātri jāsūta, bet draudzene, kas man bija palīgā atnākusi un kamēr es ar Ringo darbojos, turēja Rasu, gandrīz ģīboni dabūja, jo likās ka tas suns tiešām ārprātīgi cieš
Kādu mēnesi pēc tam suņi (abi) vēl paŗmaiņus te kliboja te nekliboja, bet tagad abiem viss ir pārgājis un tā arī nesapratu no kā tas bija (Rasai) varbūt vienkārši solidarizējās ar Ringo
Kādu laiku suņus nevedu pastaigās, sakarā ar aizliegumu, ka tā dēļ viņi mūkot no mājām. Lai gan pastaigu ārpus mājām ir maz tomēr bija patīkami ka vetārsts teica, ka suņi ir labā fiziskā formā. Pirms pāris dienām nolēmu pamēģināt atsākt pastaigas, varbūt vecāki būs norimuši. Plus arī tāds, ka tagad pie mums dzīvo brāļa meitene un viņai arī ļoti gribās ar suņiem pastaigāties. Kamēr bērnam tēvs bija ciemos atbraucis varējām pastaigāties, jo bija kas bērnu pieskata, pēc tam palūdzu mammai, bet tas izskatās nebūs ilglaicīgs pasākums. Tā nu mēs katra vienu suni un uz priekšu. Jau pēc pirmās pastaigas sapratu, ka nevaru bērnu un suņus reizē ņemt, jo ar ratiem un Ringo vienlaicīgi ir mocības ne pastaiga, bet bērns ar kājām tik lielus gabalus negrib iet, iespītējās un stāv. Bet visvairāk, kas mani attur no tādām pastaigām ar bērnu, ir citi suņi. Ziemā nebija tik traki, bet tagad vasarā
Visās malās ir pilns ar suņiem. Aiz sētas jau protams nekas, ir vairāki kas vazājas tāpat, tie ar vēl nav tik traki, pieraduši vazāties, aposta un iet tālāk, bet mums katrā pastaigā gadījās vismaz pa diviem (katrreiz citiem) suņiem kas bija aiz Dieva dotas vai vaļā atstātas sētas un no tiem man bija neomulīgi, citi vēl nebija tik baisi un bija tikai bail ka drusku nesaplūcas, jo nāca virsū bravūrīgi, bet citi bija pēc skata nāvīgi, piemēram, bija viens kas pēc skata atgādināja švarcnegeru suņu veidolā, tur cilvēki bija atstājuši savai sētai vārtus vaļā. Tāds muskuļu kalns. Pirms mēs pienācām viņš turēja uz grauda vienu riteņbraucēju, kura bija manāmi atvieglota mūs ieraugot. Mēs ātri iesprukām krustojumā un suns paldies Dievam sekoja mums ne pa taisno, bet caur sētu (māja atradās uz krustojuma) un aiz sētas rēca kā traks un ar priekšķepām šūpoja tos vārtus, kas izskatījās jau tā knapi turās. Ātri aizmukām. Citu dienu atkal gājām gar vienu sētu kur arī vārti tādi knapi un aiz sētas trakoja bernietis. Nu labi vēl ka bernietis, it kā tie parasti nav traki cilvēkēdāji. Protams pēc pāris soļiem dzirdu kāds elso man aiz muguras. Satraukums jau bija ko suņi teiks, bet šie ar Ringo viens otru apostīja un interesi uzreiz zaudēja, bet ar Rasu tik viegli nebeidzās, tā dabūja uzriet bernietim lai liek mieru. It kā jau smuks pūku lācis, bet man tāpat bija neomulīgi ka svešs suns kādu pusstundu iet aiz muguras viena soļa attālumā un elso. Ik pa laikam pagriezos un dzinu mājās, tad drusku atpalika, bet pēc brīža jau ir atpakaļ. Un pasakaiet kā lai tāda veida pastaigās ņem bērnu līdzi. Te pat nebija saimnieku ko pasaukt. Sētā iekšā iet un klauvēt pie durvīm, lai savāc suni arī negribās, ja nu sunim tas nepatīk. Un tie ir tikai pāris gadījumi ko minēju, bet tādu bija daudz.
Un protams šorīt jau atkal dabūju aizrādījumu, ka Rasa mūk no mājām jo vedu viņu pastaigās, lai turpmāk eju pastaigās tikai ar Ringo. Jā kā tad. Man piemēram (un ne tikai man vienīgajai) šķiet, ka tieši šogad viņa ļoti maz mūk (tāpat pa biežu, bet stirpi mazāk kā citus gadus). Tieši norunājām ar brāļa meitini par to un še tev šorīt dabūju no tēva kārtējo aizrādījumu. Es gan to neņemšu vērā, kamēr vien būs kas paskatās manu puiku to stundiņu vakaros. Nākošgad jau varēšu puiku ar līdzi ņemt, bet šogad vēl tā kā nē.
Ehh būs jāsaņemās atkal pabojāt rokas un aizšūt caurumus ko Rasa saveidojusi sētapakšā, bet man tā liekas nereāla misija, viņi veidojas tik ātri, ka es nepaspēju visus salabot. Mūk gan viņa tagad tikai pāris reizes nedēļā un uz dažām minūtēm (nez kur viņai tik obligāti jādodas) salīdzinot ar pagājušo gadu tas jau ir progress. Tik tēvs maisās, ja viņu nākot atpakaļ satieku es tad pēc tam ir labāk, ja gadās reizēm, ka tēvs (tad seko bargi sodi utt.) un tad mukšana pastirpinās un mājās nenāk ilgāku laiku.
Esmu sākusi arī citādu pieeju tam ka viņa aprej visu kas iet pa ielu. Agrāk es saucu dusmīgi un pārmetu - nedrīkst riet, kuš - tagad es pārmetu tikai ja esmu blakus viņai kad viņa sāk riet,bet ja esmu tālu, tad piesaucu mīļi un par atnākšanu apbalvoju (daudzi garāmgājēji noteikti nodomā, ka apbalvoju par to, ka viņa uz šiem rej
) tagad jau ir daudz labāk, jo bieži viņa uzreiz pārtrauc riet un skrien pie manis un man nav simtreiz jābļaustās kā trakai lai viņa beidzot sadzirdētu.
Tagad kad ejam ar katru suni pie savas siksnas pastaigās arī vilkšana no Ringo puses nav tik traka vairs (pirmās 10 min gan tāpat stirpi velk, jo viņš traki sapriecājas, bet vēlāk vairs nav tik traki). Tikai pēc ieraduma viņš visu laiku iet cieši blakus Rasai un tikai retu reizi paskrien kaut kur atsevišķi uz sānu ko apostīt. Pēc pēdējām pastaigām kad mums bija tie klejojošie suņi pa ceļam norpiecājos cik vienaldzīgs pret svešiem suņiem palicis (uz trakojošajiem aiz sētas gan diemžēl vēl mēdz uzriet) parasti tikai aposta un viss, nekādu bravūru netaisa, uz garām ejošiem cilvēkiem un uz ciemiņiem mūsu sētā arī reaģē mierīgi un gandrīz neievēro (garāmgājējus). Man prieks par saviem suņiem.