Nolēmu uztaisīt pļāpātuvi par saviem suņukiem. Rodas daudz un dažādi jautājumi, kuri man iznāk izkaisīti, pa vairākām tēmām. Cerams, ka te kāds ienāks lai uz tiem atbildētu, vai tāpat papļāpātu. Priecāšos par katru ciemiņu!
Īsumā par maniem (ja tā tos var nosaukt) suņiem.
1. Rasa - takša metis. Šokolādes krāsā. Vecums viņai ir ap 10 gadiem. Man par 100% likās, ka būs 9 gadi, mamma strīdās pretī, ka esot vairāk kā desmit, tagad tad nezinu kam taisnība, jo nekādu apliecinājumu nav. Paņēma viņu mamma, kad es vēl skolā gāju. Tagad ar suni vairāk čubinos es. Raksturiņš viņai dikti krāsains - spītīga un atriebīga, bet arī ļoti mīļa, ja izdodas sadraudzēties, ideāli pieprot taisīt tās nelaimīgā suņa actiņas kad redz kaut ko tādu ko dikti gribās. Nepatīk bērni, toties patīk kaķi. Pret visu pārējo pasauli pilnīgi vienaldzīga, ja vien neredz, ka neskatos, tad gan vajag parādīt, ka tie kas iet aiz sētas ir pamanīti un brīdināti, skaļi rejot, ka te kāds saimnieko. Ārpus sētas, gan vajag prast piesieties (dažām tantēm tas ir sanācis), lai viņa sāktu riet vai dusmoties.
2. Ringo. VAS metisiņš. Augustā palika divi gadiņi. Atgādina tādu muļķa puiku. Ar viņu mums ļoti sapas, nekad neviens cits suns man tā nav pieķeries kā šis. Atliek aiz durvīm izdzirdēt manu balsi kā visas durvis tiek vērtas vaļā un viņš nāk pie manis vēl pirms es paspēju atnākt pie viņa. Viņam ir mode runāties (bet tikai ar mani), reizēm šķiet es saprotu ko viņš saka
Pretējs otram sunim - bērnus dievina, kaķus necieš tik ļoti ka pilnīgi prāts aptumšojas (izņemot mūsu kaķi, to gan dievina). Paņēmām ziemā, iesnigām un ar socializāciju bija pašvaki, tāpēc bija dikti bailīgs, tagad gan ir krietni labāk, bet tāpat reizēm svešiem pievērš vairāk uzmanības kā man gribētos. Un dēļ tā, ka man tā pieķeries ar citiem suņiem švaki saprotas, jo nedod Dievs tie nāks pie manis. Ja dod laiku saprasties tad jau iedraudzējas un dauzās, bet bija gadījums, kad viena sieviete pielaida klāt savu labradora kucīti domājot, ka tā kā mans puika tad viss būs ok, pat nedodot saostīties pa gabaliņu (kas manam diemžēl obligāts nosacījums). Knapi parāvu nost. Citiem suņiem gan kost nav mēģinājis, bet tā nenormāli ierēcas un lec uz atpakaļu, bet tie citi bieži tad sabīstas un lec atkal virsū.Abi suņi īsti nevar saprast vai saprotas
Ja starp tiem aizveru durvis tie raujas viens pie otra, guļ kopā, bet tai pat laikā viens uz otru ļoti greizsirdīgi. Ringo kā jau jaunam sunim gribas daudz dauzīties, Rasai kā cienījamai sievietei tādas muļķības neinteresē, tad nu viņa reizēm dot puikam pa ausi, lai liekas mierā. Tai pat laikā, kad es Rasu par kaut ko sarāju Ringo uzreiz dodas viņu mācīt. Piemēram, viņai ir tāda mode, smuki dzīvojas, bet te pēkšņi redzu, ka jau pāris metru no manis nedaudz pieplok pie zemes un tādā riktīgi zaglīgā gaitā kaut kur dodas (ja nepamanu to momentu tad uz ilgu laiku aizdodas). Atliek man viņu par to sarāt, kā Ringo ir viņai klāt un kaut ko ņurdot stāsta, ja Rasa sāk ņurdēt pretī (ko viņa parasti dara), tad Ringo uzrēc un tēlo ka kodīs. Un tā viņš vienmēr iet aizstāvēt manu taisnību. Es viņu parasti apsaucu, jo citādi viņi dikti sastrīdas, bail, ka nesāk plēsties, bet nezinu kā ir pareizi. Ko Jūs man ieteiktu? Lai risina savā starpā vai labāk jaukties pa vidu? Vienīgais labums no tā visa ir tas, ka es jau pēc tā, ka Ringo sastingst varu redzēt, ka Rasai mūkamais uznācis (Ringo tumsā vieglāk pamanīt).Tāpat arī es nevaru samīļot Rasu. Tikko mēģinu tā Ringo kā lācis viņu nomīda (un ne jau netīšām, skaidri var redzēt ka tīšām). Rezultātā no tās samīļošanas viņai lielāks ļaunums kā labums
Te ar es īsti nezinu ko darīt. Apsaukt nesanāk, viņš tēlo muļķi, ka nesaprot ko gribu un nezinu kā ieskaidrot, dzīt viņu prom un tad samīļot Rasu arī negribas, tas domāju greizsirdību vēl tikai palielinātu. Viņam vispār nepatīk, ja es aiztieku vai mani aiztiek kāds cits nevis viņš Vēl jautājums par gultām. Lasīju rokdarbu sadaļā kādas tur skaistas gultas paši sataisījuši. Es nezinu ko savējiem ar gultām iesākt. Tās tiek iznīcinātas ļoti ātri. Ja nav polsterējuma, tad neaiztiek, bet tikko ir iekšā polsterējums tā visu likvidē (galvenais, ka dīvānus, kas paredzēti mums neaiztiek, tikai tos ko atdodam suņiem lietošanai). Lielajam sunim īpaši neprasās, bet mazākajam patīk mīkstas cisas kur gulēt. Dīvāns ir iznīcināts pilnībā (bez polsterējuma un kopā neturējās, izmetu) apaļajai Rasas gultiņai izrauts viss polsterējums (tālāk tā gulta vairs neinteresē, tikai Rasa guļ tādā plānā lupatiņā). Vakar kā pagaidu variantu atdevu veco kurtku, kurā "ieģērbu" salocītus biezos aizkarus, lai pufīgāks un to iebāzu gultiņā, lai viņai mīkstāk. Tāda muļķīga gulta, bet tā kā nav daudz pildījuma (cik nu tai kurtkai tur ir) tad šis vismaz kādu laiciņu turēsies (cerams). Tagad nezinu ko darīt. Kā lai izdara lai viņi neplēš? It kā jau zinu ka no garlaicības tādas lietas parasti dara, bet te nešķiet, ka garlaicība, bet drīzāk ka lielajam sunim tāda kā atkarība no tā pildījuma. Neko citu tas nedemolē, bet tikko ir kaut kas ar polsterējumu tā kā traks (kamēr redzu tikmēr neaiztiek, jo zina ka to neatbalstu, kad manis nav tad plēš). Kad bija dīvāns tad vispār varēja lielais kauls mētāties neaiztikts, bet polsterējums tika rauts laukā.
Varbūt ir kādas idejas kā uztaisīt gultu sunim bez polsterējuma materiāliem (sintaponiem un tie svammīgajiem, kādi ir daudzos vecos matračos), bet lai būtu pietiekami mīksts. Un no kā izturīga lai šuj apvalku (tā lai būtu pietiekami patīkams gulēšanai, būtu iespējams adatu cauri izdurt, bet neplīstu tik viegli).
taču šķiet, ka Rasai tas tīri labi patīk, tikai ik pa laikam jāsabāž atpakaļ kurtkā, varbūt būs jāsašuj kaut kā kopā, lai turās iekšā. Tā jau ar tiem pagaidu variantiem vienmēr ir, ka tiem ir tendence palikt uz ļooooti ilgu laiku 
Par sienu man jau šķiet, ka to ar plēsīs (tas tak vēl labi smaržo un čab kad aiztiek 
Kādu laiku es viņu nečubināju, jo lielais suns viņu visu laiku nomīda kā to mēģinu darīt, es ar viņu tikai mīļi sarunājos un ik pa kādām minūtēm pāris reizes noglaudīju, tad viņa labu laiku nebija čurājusi. Šodien izdevās lielo suni nosēdināt tā lai nemīda Rasu un čubināju abus. Čurāšana atkal atsākās. Plus vēl smirduļi izbeidzās un jaunus jau gandrīz mēnesi neved 
Viņai riebjas spēlēties, viņai baigā mīlestības izpausme un mīļošanās arī ātri apnīk, viss kas viņai patīk ir ēdiens vai atņemt Ringo (vai vismaz skaļi riet un rūkt lai atdot) to, kas tam iedots (tai skaitā mantu, kura viņu neinteresē tad kad es ar to spēlējos ar viņu nevis Ringo). Nezinu kā ar viņu lai dibinu kontaktu kāds man ir ar Ringo. Es tak nevaru viņu visu laiku nenormāli barot ar kārumiem (kaut vai tāpēc, ka viņa ļoti ātri aptaukojas un nodzīt tos taukus pēc tam grūti)
Jeb es kautko parpratu??
. Starp citu - kā beidzās stāsts par klaiņojošo kucīti, par ko vēl pie manis biji ienākusi pasūroties? Pa Jauno gadu pati pazuda?
Pieļauju jau ka viņai salst, bet uzvilkt viņai arī neko nevaru, nav pie drēbēm pieradusi un viņa apģerbta uzreiz sastingst un vispār nekustās un ja ilgi nevelku nost sāk vārtīties un rīvēties lai nodabūtu to "lupatu" nost, bet ārā ar to neiet un nekāda nokārtošanās vispār nav prātā.
