Golden Sammy

[Henriete]

Un, kas ir vissmieklīgākais, pēdējā laikā esam ievērojuši. Kad ēdam pusdienas, suns parasti sākumā neliakas ne zinis. Zina, ka no saimniekiem nekas neatleks un viņi kādu brīdi ēdīs.
BET VIŅŠ ZINA, uzsvēršu, tiešām ZINA, kad ēdiens iet uz beigām.
Kad tu sāc jau šmurgāties vai kārtot ēdienu pa čupiņām, ar nazi vilkt vairāk pa šķīvi - tad viņš ir klāt
tas tiešām ir ļoti interesanti, kā viņš zina to brīdi, kad ēdiens iet uz beigām. Značit saimnieks jau ir paēdis un tagad ir iespējamība, ka kaut kas atleks. To viņš jūt, tas mūsmājās ir klasiski.

[fedelta]

Mums pie ēšanas ir teiciens "gribas ņammāt?" un viņš ļoti bieži paņem zobos savu bļodu un sāk skriet uz riņķi kā stirna, ceļot gaisā visas 4 ķepas reizē.

Kā arī saprot konkrētas lietas - brauksim pie meitenēm, uzreiz saprot kur brauksim un tad ir laimes skrējiens ap māju, vai galdu, vai jebko, kas ir blakus, tāpat zin, ka stāvot veloceliņa galā, parādīsies mans draugs, un tās pāris minūtes hipnotizē viņa kabineta logu. Ja paprasa "kur ir kociņš" VIENMĒR tiks atnest pēdējais kociņš, kas ir bijis mutē, lai arī atradīsies otra pagalma galā.
Tāpat atpazīst kurš ģimenes loceklis ir tas, kas nāk - ja nāku es, sagaida mani sēžot un asti luncinot pārdabiskā atrumā, pec tam sabušo un nāks mīļoties, ja nāk draugs, kā likts leks virsū un bučos, uzreiz kā atver durvis , ja drauga mamma nāk iekšā, pat nepieceļas.

Tāpat arī uz manu grozīšanos nereaģē, bet kad pamostos un apsēžos gultā, tā ir laime pilnas bikses un suns nezin kur dēties, it kā es gadu butu bijusi pazudusi.

Tāpat, ja paprasu kur ir čība vai cimdiņš, viņs kā torpēda aizskrien un atskrien ar nosaukto mutē.
To ikdienas lietiņu ir daudz.

[Spigana]

Suņu ieradumi vispār ir traki interesanta tēma, es vienmēr ar prieku par citiem palasos.

Lai arī es zinu, ka suņi vislabāk jūtas stingri noteiktā rutīnā, man jau no paša sākuma bija skaidrs, ka neko tādu es Mio nodrošināt nevaru un jau no mazotnes radināju, ka ēdienreižu laiki ir tikai aptuveni (9 no rīta un 9 vakarā plus mīnus stunda), arī pastaigu laiki ir ļoti nekonkrēti, bet šādi tādi ieradumi mums ir gan un Mio patu tos izteikti ievēro un nostiprina.

Kad ir pienācis laiks ēšanai, es Mio jautāju "Mio grib ēst?" un viņa no jebkuras vietas mājā aizskries uz savu vietu pirmajā stāvā gaidīt ēdienu.
Mio sev ir izveidojusi ļoti interesantus gulēšanas paradumus - pa dienu viņa parasti iekārtojas mūsu gultā nosnausties un nemīl gulēt citur. Bet toties, kad vakarā grib iet pavisam gulēt, tad gan pati aiziet uz būri, kas stāv tieši blakus gultai. Kas interesanti, Mio par savu gulēšanas laiku ir izvēlējusies agrāku, nekā mūsējais - mēs ejam gulēt pusnaktī vai vienos, bet Mio parasti dodas pie miera vienpadsmitos.

Vēl mani vienmēr drusku pārsteidz tas, ka Mio saprot, vai es ģērbjos, lai viņu atstātu vienu mājās vai lai ņemtu viņu līdzi, vislabāk viņa atšķir to, ka ģērbjos uz agility treniņu.

[Henriete]

fedelta, haha, interesanti lasīt, kas citiem aizkulisēs Jā, tie paradumi ir tik daudz, ka nespēju pat par visiem uzrakstīt. Mums arī ar nākšanu mājās interesanti.
Sievietēm viņš virsū nekad nelec, bet vīriešiem gan.

Spigana, ticu, ka vēl daudz par Mio atklāsies Tas ir tikai laika jautājums. Bet jauki palasīt, kā viss iegriežās, kā dzīve arī pielāgojas sunim, ne tikai suns mūsējai.
Un par ģērbšanos piekrītu. Mums mājās arī suns atšķir, kad ņems līdzi un kad paliks.
Mums ir arī vārdiņi, kurus jālieto "brauksim" "aiziet" "laižam" vai arī vienkārši "Tu paliksi". To viņš uzreiz saprot. Nolaiž austiņas, uztaisa bēdīgu ģīmīti un apguļās.

Vēl mums ir gulētiešanas laiks. Tad izvelk sunim gultiņu, jo istabā visam ir par maz vietas
Tad viņš vienmēr tur iekāpj, jānovēl labas naktis un tad katrs savā migā. Suns savā, mēs savā.

[Spigana]

Henriete te iesāka interesantu sarunu par suņu paradumiem, tāpēc es atļaušos iekopēt Rukšānes sejas grāmatā rakstīto par viņas suņa Ziemsvētku jauno ieradumu.

Sunei šie svētki ir īpaši - tie nāk kopā ar īpaši baudīgu rituālu. Kopš mūsu mājā ienāca egle, sune atklājusi ne ta SPA, ne ta erotisko masāžu. Vairākas reizes dienā viņa lēni, lēni, klusi cilājot ķepas, zogas zem egles, ļaujot koka zemajiem zariem skrāpināt muguru. Aizgājusi līdz centram, viņa tikpat lēni dodas atmuguriski atpakaļ, izbaudot skuju berzēšanos. Izlīdusi no zemegles, sunce noskurinās, nopūšas un turpina ikdienas gaitas. Un tā jau otro nedēļu.

[Henriete]

Spigana, paldies, ka iekopēji
izklausās bezgala interesants skats, es kaut kur FB redzēju līdzīgu video, kur suns lēnām lien pakarināta dvieļa uz krēsla atzveltnes, tādējādi masējot sev muguriņu. Un aktārtojot procedūru atkal un atkal, ja atradīšu, ielikšu šeit.

[ash]

arī mūsu suņi lieliski izprot apģērbu un plānoto aktivitāšu sakarības. bet jāsaka ka Akis lec pa gaisu jau tad, kad es tikai dodos pie skapja lai paņemtu pastaigu drēbes - tātad viņš jau zin, ka es ņemšu pastaigu drēbes un mēs iesim staigāt. un nulle emocijas, kad es pastaigu drēbes nesu uz veļas mašīnu. es pieturos pie pārliecības, ka viņš kaut kā savādāk uzzina par maniem plāniem.
bet interesanti ir vērot viņa reakciju uz šī brīža situāciju - mēs pārceļamies uz citu dzīves vietu, iedzīve tiek likta kastēs un vesta prom. un tas viņu ļoti satrauc. īpaši tajās reizēs, kad paņemam kādas kastes, bet suņiem jāpaliek mājās - tad viņa sejā ir redzams teju vai izmisums, bailes, ka ilgi neatgriezīsimies.
vēl esmu novērojusi - kad parastā laikā atgriežos mājās, Akis vienmēr klusi gaida pie durvīm. ja atbraucu mājās nestandarta laikā - piemēram darbadienas vidū, kad sāku slēgt vaļā durvis Akis dusmīgi rej. Ja kādreiz bērns paliek uz laiku mājās viens ar suņiem, tad kad atgriežos un slēdzu vaļā durvis, viņš rūc. tātad viņš spēj izsecināt, ka dažās situācijās ir jāsargā māja, lai gan parasti viņš to nedara.
Brīzei ir izveidojies paradums, ka virtuves svari nozīmē ēšanu. ja paņemu virtuves svariņus, viņa uzreiz skrien pie savas bļodas, apsēžas un gaida ēdienu. pat ja ne tuvu nav ēšanas laiks.
Par modināšanu - sākotnēji Brīze mūs mēdza modināt, Akis gan nekad. un tagad abiem suņiem ir izveidojies ieradums mūs nemodināt. nekā īpaši tas nav mācīts, paši saprata
Mājās suņi nekad nediedelē pie galda. bet kad aizbraucam pie vīramātes, tad diedelē kā ubagi. uz manu aizrādījumu Akis vainīgi paskatās, dažreiz pat palien zem galda, bet pēc minūtes ir atpakaļ un diedelē atkal. tāpat arī kaut kādos piknikos Akis mani vaktē, jo tad parasti viņu cienāju ar ēdiena kripatiņām - mana stratēģija - lai viņš vaktē mani, un es pati kk iedodu, nevis nesankcionēta diedelēšana no visiem pēc kārtas.

[Henriete]

Mājās suņi nekad nediedelē pie galda. bet kad aizbraucam pie vīramātes, tad diedelē kā ubagi. uz manu aizrādījumu Akis vainīgi paskatās, dažreiz pat palien zem galda, bet pēc minūtes ir atpakaļ un diedelē atkal.

Šis labs Tā mums ir pie vecvecākiem. Sems tur tiek mīļi dēvēts kā baltiņš :D Tur viņš ir pavisam cits suns. Aizbraucot ciemos lien zem rokām, uzrej, rāda trikus, skatās mutē, darīs visu lai tiktu pie katra kumosa,pat nekaunīgi mēdz diedelēt. Un viņš zina, ka viņam iedos. Tur viņš ignorē "mājiniekus" un pievēršās vecvecākiem. Tie ir barotāji un zelta bļodiņas devēji.

[Henriete]

Draugi, lūdzu nepieciešams Jūsu atbalsts!
Jau kuro reizi piedalāmies žurnāla Astes rīkotajā konkursā Vāka modelis,un šis mums ir neizsapņotais sapnis, kopš žurnāla pastāvēšanas laika!

Sems piedalās pie vāka modeļa iespējamajiem dalībniekiem, tāpēc Jūsu katra balss ir ļoti ļoti svarīga mums! Balsojam un sakām arī citiem!
https://www.facebook.com/zurnals.astes/photos/pcb.717620228411830/717619118411941/?type=3&theater

Ja saite nestrādā, tad ieejam Astes FB lapā, atveram albumu: Vāka modeļa konkurss, un meklējam šo bildi:


P.s. Foto: Diāna Spiridovska

[Henriete]

Tāpēc jau šis ir blogs, lai tajā rakstītu un dalītos.. 100tiem domu kuļās caur manu galvu, paldies Mārai, kurai uzjundīja šīs atmiņas!

Nav noslēpums, ka suņu cilvēki ir tāda reāla cilvēku šķirne, un katrs ar to var aizrauties un lielākoties arī saslimt, ja reiz iekuļās..
Es gan piederu pie tiem, kuri piedzima ar suņiem (ne tikai fiziski, bet arī morāli). Tā vienmēr ir bijusi mana aizrautība, mans hobijs un vēlēšanās - suns, darbošānās ar suņiem utt.

Tas sākās jau kopš pati apzinājos, kas esmu. Visu mūžu esmu suni gaidījusi un gaidījusi. Agrāk dzīvojām Jūrmalā, tur mums bija vilku suns, tēvs izglāba viņu no jūras skolas. Nosaucām par Nestoru. Taču kaimiņiem bija nešpatns bēglis, ar kuru rezultātā arī mūsējais ņēma vagu un sāka laisties prom no mājām. Ar suni tika izmēģināts viss,kas nosargātu viņu palikt mājās, līdz beigās viņš viendien aizgāja un neatgriezās. Vairākus mēnešus, pat gadu meklēja viņu,taču nekā. Ģimenē ir bijis arī kaķis, bet tikai 1 x, manas dzīves laikā. Un tas bija foršākais kaķis, kādu esmu jel kad sastapusi.

Man augot, es vienmēr gaidīju suni. Ar visiem suņiem gribēju spēlēties, visās sētās skaitīju suņus vienu pēc otra, vēroju, izvēlējos tos, kuri man patīk, mēģināju kontaktēties ar saimniekiem, bieži pie radiem, ciemos esot, visu vakaru pavadīju ar suņiem, nevis cilvēkiem. Mācīju trikus, komandas, vedu našķus un mantiņas, man pašai nebija suns. Nevarējām paņemt, vecāki neuzskatīja, ka ir īstais laiks. Bieži, kā jau bērns, pieraudāju spilvenus lai tiktu pie suņa, jo gribēju savējo. Pēc Nestora ilgus gadus nebija neviens suns.
Man bija vesala kolekcija, visu vajadzēja ar suņiem, zīmuļi, klades, skolā sākot iet, lielākoties meklēju burtnīcas ar suņiem, zīmēšanas papīra vāks pat bija ar suni
Krāju lietiņas, mantiņas un uzlīmes, dažādus citus sīkumiņus. Kaut kur vecajos fotoalbumos vēl ir bildes, kur es ar savām kolekcijām sēžu, ietinusies tajās lietās.
Man bija mantiņas agrāk, mīkstās, protams - suņi. Kurām pirku siksniņas īstos zoo veikalos, bļodiņas un mantiņas, jo īstu nevarējām paņemt.
Tā mana bērnība pagāja.

Un gadiem ejot, nekas no tā nav mainījies attieksmē. Vienīgi mantiņas un viss cits palicis tikai kā atmiņas, un iespējams kaut kas no tā visa man vēl ir palicis. Drošvien lielākoties grāmatas.
Par šo runājot, tas arī bija visa sākums, es sāku organizēt pasākumus saimniekiem ar suņiem. Sākotnēji - draudzenēm, kurām bija tikko paņemti suņi vai jau esoši kādu laiciņu. Pašai man suns nebija, bet tā mīlestība pret tiem, kāda tā bija - lika man kaut ko darīt, rosīties, satikties, pavadīt laiku kopā. Tolaik interesējos par Nacionālo Daudzcīņu suņu sportā, un arī par suņu skolu. Bija tāda Džipo&Co Limbažos. Skatījos gandrīz katru dienu video no viņu sacensībām Kolliju portālā un Suņu sporta lapā, bija kādreiz tur video.
Vienu periodu manā dzīvē man tas ļoti patika, un vēlējos ar savu suni tur iesaistīties, kad man tāds būs.

Protams laiks gāja, es "izaugu". Man parādījās iespēja būt izstādēs, tāpēc apmēram 07/08.gadā pirmo reizi sastapos ar izstāžu pieredzi, hendleru konkursi un viss tas. Aizrāva ļoti, pārauga sērgā manās interesēs.
2007.gadā sāku rīkot savu pirmo suņu un saimnieku pasākumu. Nākošos postos padalīšos ar bildēm un stāstiem

Ar to visu vēlos teikt, ka suņi ir mans dzīves aicinājums. Darbs ar tiem, dzīve ar tiem nav tikai slimība, tas ir dzīvesveids. Tā ir manis sastāvdaļa.

[Henriete]

Pasākumu pamatā ,protams, bija suņi. Viss cits ar laiku attīstījās līdzi, programma, darbības, dažādi nieciņi, konkursi , balvas.
Pats pirmais pasākums norisinājās 2007.gadā, kas bildē vairāk izskatās pēc pastaigas. Jaunietes ar suņiem.

Tas notika Ogrē, pie vienas no meitenēm pagalmā. Vedām suņus uz dambīti peldēties, daudz runājāmies, dažas aktivitātes bija pagalmā.
Interesantākais mums vienmēr bija ceļš. Kopīgi sarunājām laiku un vietu, kur tikāmies stacijā, un ar suņiem braucām vilcienā uz Ogri.


Diezin vai šādu bilžu publicēšana vispār ir normāla Tālais 2007...

[Henriete]

Nākošais notika tajā pašā gadā, bet mēnesi vai 2 vēlāk. Tikāmies/ drīzāk braucām/ uz to pašu vietu, kur pirmajā reizē.
Atceros, ka tolaik cilvēkiem nebija tik aizņemts laiks, nebija tik daudz problēmu un darīšanu (un nesaku to tāpēc, ka vēl gāju skolā un man nebija atvērusies lielā dzīve), bet vispārīgi. Tas tagad ir nebeidzams vāveres ritenis, kurā visi steidzās un nevienam nekam, nekad nav laika.

Bet turpinot pa tēmu
Siltā vasariņa turpinājās, un šī bilde laikam uzņemta īsi pirms stafetes. Sadalījāmies komandās un meitenēm ar suņiem bija jāiziet stafete. Kaut kas tāds

[Labrix]

Tiešām interesanti lasīt par to, ka jau no bērnības ir bijusi interese par suņiem. Es arī vienmēr gribēju suni, bet vecāki vienmēr teica, ka nebūs laika par viņu rūpēties. Mums gan ir ļoti foršs kaķis vārdā Semo, bet mans sapnis par labradoru vēl arvien nav izsapņots.

[Henriete]

Labrix, mans sākotnējas sapnis arī bija gaišais krēmkrāsas labradors. Vienmēr tādu biju gribējusi
Skatijos filmu Tālu no mājām, un tur arī šis sapnis sākās.

Turpinot par labradoriem, tēmu un manu bērnību. Es pie sava pirmā suņa tiku 9 gadu vecumā. Vecāki beidzot nolēma man par labu un uzdāvināja man suni. Tas bija melnas krāsas labradora jauktenis, zinājām vien to, ka mamma bijis tīrs labradors, kura nogrēkojusies ar kādu vilkveidīgu suni. Toreiz neko nezināju par c/r un šķirnes suņu būtību, arī vecāki nē. Vienākārši no paziņām bija paņēmuši sunīti priekš manis.
Tā, protams, bija labākā diena manā mūžā tolaik, un tā es tiku pie Vinnija. Tā viņu nosaucām.
Tolaik gan situācija bija intreresanta, jo es vēl biju bērns. Man ar suni bija pirmā darīšana. Un vecākiem šī visa liksta arī sēdēja uz kakla, īpaši ārā vešana. Mēs par suņu apmācību maz zinājām, tāpēc bija lielas grūtības ar disciplīnu (taisni ārā iešanu, komandu blakus, šurp un iztikt bez raušanas). Pastaigas pārvērtās murgā, kurā es pati vairs nevarēju doties. Suni ārā veda brālis vai tēvs.
Sagadīšanās dēļ ,tieši laukos nomiris bija pēdējais no viņu suņiem, un vecāki nolēma, ka Vinnijam labāka un vieglāka dzīves būs laukos, nevis dzīvoklī ar īsām/retām pastaigām.
Tolaik es to nebiju spējīga saprast, daudz asaras izlietas par viņa aizvešanu uz turieni. Bet atskatoties uz visu vēlāk, zinājām, ka viņam tā bija labākā vieta. Un ar vārdu "laukos", kā parasti asociē - māja, bez sētas, suņi pie ķēdēm utt.. Tad mani lauki ir tieši pretēji tam. Ir liela liela teritorija ar žogu, visi suņi vienmēr mīlēti, dzīvo brīvi un guļ mājā, ēd daudz, garšīgi un veselīgi, tiek aprūpēti un mīlēti. Tad nu Vinnijam tā bija īstā vieta, lai viņš būtu laimīgs..
Suņuks nodzīvoja 8 gadus, diemžēl nomira no veselības problēmām un viņu bija skāris arī cukura diabēts. Ķermenis lēnām atūdeņojās un suns notievēja līdz nepazīšanai, nevarēja ne piebarot ne izārstēt...
Mierinājums, ka viņš bija laimīgs un mīlēts 2 ģimenēs!

Vinnijs bija arī tas, kurš mani pamudināja darīt daudzas lietas. Ar viņu atvēra man acis vēl uz dažādām sfērām suņu jomā.

[Henriete]

Es parasti cilvēkiem jautāju, kas viņus pamudinājis ņemt suni un tieši to, ne citu. Stāsti ir dažādi, bet lielākoties, cilvēkiem suns paticis pēc izskata, un tad meklējuši rakstura saderību. Vai tieši - bija vienmēr paticis tieši tāds, gribēja sev un beigās paņēma.

Par cik man pašai vienmēr ir skaidrs, ko es vēlos, tad šajā dzīves brīdī es pat nezinu īsti, kādu suņus savā dzīvē es vēl vēlētos. Zinu šķirnes un aptuvenās vēlmes, bet tām jāsakrīt ar apstākļiem.
Suni ,kā jau augstāk minēju, savā dzīvē vienmēr esmu gaidījusi. Un tagad man ir Sems, bet gaidu otru suni. Gaidu īsto brīdi, īsto kucēnu, un vairāki faktori ,kas to visu pakārto sev. Gribu sunim labākos apstākļus, labāko iespējamo vietu, kur viņi abi varētu atrasties kopā ar mums.

Nevienam nav noslēpums, ka Sems ir zvaigzne, viņš ir ierakstījis savu vārdu Latvijas zeltaino pasaulē, pavisam skaidrs. Viņš ir ļoti īpašs suns. Un, kad pienāks brīdis otram, tad ne mirkli nešaubīšos, ka arī otrs dosies šajās pēdās.
Tāpēc man ir interesanti noskatīties, kā citiem suņu skaits mājās aug, ļoti strauji. Interesanti ir vērot, kā viņi izvēlās to, kā tas notiek un galu galā, kāpēc izvēlās?
Gribētos ticēt, ka vairums necenšās nopelnīt ar naudu, bet tiešām atver savas mājas durvis tiem, kuri mīl mūs vairāk par sevi pašu, lai sniegtu arī viņiem šo mīlestību un labumu dzīvē. Nevis pārvērst suni par slavas un ražošanas mašīnu. Tādā gadījumā es suni neiesaku ņemt vispār!

[Henriete]

Turpinot par oraganizētajiem pasākumiem..
Trešo reizi tikāmies atkal tajā pašā vietā, Ogrē. Šoreiz bijām maz, jo bija ziema, ārā auksts. Tā vairāk bija tāda pasēdēšana ar draudzenēm un suņiem. Mēs gan to gribējām turpināt saukt par pasākumu, jo tas jau bija tikai visa aizsākums.

Pašai nāk smiekli skatoties, jo fočenes arī nav nekādas Tas atgādina man kādus aizvēsturiskus laikus, skatoties šīs bildes.



Zinu vien to,ka vienmēr pierakstīju, ko mēs esam darījušas, man ir klades ar pierakstiem, ko mēs gribētu izveidot, kādus konkursus, stafetes, kādas balviņas sagatavot. Vienmēr tika pierakstīts dalībnieku reģistrs, meitenes , kuras piedalās, kādas šķirnes/bezšķirnes suns, kā sauc, cik vecs utt. Man bija vesalas tabulas ar pierakstiem

[Henriete]

4. suņu un saimnieku pasākums jau bija nopietnāks. Šoreiz bijām vairāk, atsaucība bija lielāka.
31.05.2008.
Bijām 8 meitenes un 7 suņi, šajā reizē noalsījāmies vairāk, tāpēc arī konkursi un stafetes izdevās labāk.
Atceros, ka mums bija gājiens peldēties, kā jau vasaras karstumā. Bija paklausības konkurss, šķēršļu josla, kaut kādas atrakcijas ar ēdieniem, triku konkurss un vēl šis tas.
Vienmēr bija jāuztaisa kopbilde, tas bija tāds tabu pasākumam. Bija pelde ar drēbēm, katru vasaru.
Un šajā pasākumā meitenes pēc kartes orinetējās un meklēja mūsu peldvietu. Bijām sagatavojušas kartes



Kad peldvieta bija atrasta, tad jau suņi vaļā, meitenes peld, suņi līdzi, bija forši tie laiki

Minētā pelde ar drēbēm

Kopbilde

Diemžēl kāda jau bija aizbraukusi, tāpēc nesanāca visām

[Henriete]

Vispār, kā jau teicu, priekš šiem pasākumiem man vienmēr bija idejas, pilna galva.
Gan par to, ko tur darīt, gan par sīkumiem un niansēm. Piemēram, jau no sākta gala es ieviesu tādu lietu, kā viesu grāmata.
To vienmēr staipīju līdzi. Sagatavoju virsrakstu, ierakstīju priekšvārdu , un atzīmēju vietas, kur būs bildes. Kā arī katrai atstāju laukumiņu, kur ierakstīties.


Protams, viss tas izskatās tik vienkārši un prasti, bet tolaik ļoti centos.

Viesu grāmatā katra varēja ierakstīt savas atsauksmes, domas, ierosinājumus, idejas.. Kā jau viesu grāmatās to parasti dara. Tāda mums palikusi viņa ir līdz pat šodienai.
Un interesanti palasīt, ko katra tajā laikā domāja, teica, darīja. Kas vispār tur piedalījāmies, kādas mazas mēs tolaik bijām

[Henriete]

Dažas no meitenēm, kuras tolaik piedalījās pasākumos, tagad aktīvi aizraujās ar suņiem. Uztura, audzina, veido savas audzētavas. Tas padara to vēl interesantāku, ka tolaik šiem cilvēkiem bija tikai vīzijas par to, ko darīs. Bija 1 vai 2 suņi, pie tam pat bezšķirnes, nebija vēl dota zaļā gaisma uz "lielo" dzīvi. Ja paskatās, kā mainījies ir laiks, kā cilvēki ir auguši, pilnveidojušies, kā tagad dzīve iekārtojusies..

Par to runājot. Kopš tās vasaras viss tikai auga un sāka attīstīties.
Jau nākošais pasākums: 5!
15.07.2008.
Kopā bijām 10 meitenes un 7 suņi
Notika Jelgavā, pie vienas no maniem palīgiem, vēl šodien ļoti laba un mīļa draudzene man ir.
Šis bija viens no pārdomātākajiem pasākumiem, kurā iegrūdām lielas pūles, darbu un daudz emocijas.
Pasākuma plāns bija plašs un daudz ar to paveicām!
Bija šķēršļu josla, paklausības konkurss, stafete pa komandām, atkal gājiens peldēties, kopīgi taisītas pusdienas, spēles, fotogrāfēšanās utt. Un, protams, apbalvošana. Vislabākā motivācija kaut ko darīt ir saņemt balvas par to

Ar draudzeni Elzu, veidojot šo pasākumu, bijām sagatavojušas nozīmītes visiem dalībniekiem, stafetēm un citiem konkursiem vērtēšanas tabuliņas. Tās piešķirām katram dalībniekam, kurš vērtēja katru no mums par paveikto konkursā.
Šo lapiņu rezultātus summējām un noteicām uzvarētājus katram konkursam. Bijām sagādājušas balvas. (suņu rotaļlietas, barības, kārumus, saimniekiem šokolādes un našķus).
Diena izdevās ļoti feina, tagad arī, atskatoties uz to, ko meitenes rakstījušas, vēl šodien atceros emocijas, kuras tajā dienā pārņēma.
Arī kopīgais brauciens ar vilcienu ar meitenēm un suņiem bija īsts piedzīvojums.

Un vienmēr tā paunošanās, mūžīgās somas un mantas.
Kaut ko šādu (smieklīgi uz to skatīties), bijām izveidojušas kā nozīmīti katram dalībniekam


Gatavojām balvas, pats interesantākais, ka tolaik mums nebija ne sponsoru, ne atbalsta grupu, visu savācām pašas priekš citiem Tā bija viena no feinākām sajūtām dienas beigās.



Taisījām arī rozetes apbalvošanai, līmēju ar karsto līmi, jaucu ārā citu atdotās vecās rozetes, veidojām savas

[Henriete]

Ieskats 5.suņu un saimnieku pasākumā

Ierašanās

Te sasēdāmies zemē un vienu pēc otras vērtējām kādā no konkursiem. Šis laikam bija paklausības konkurss. Katra dalībniece ar savu suni, rindas kārtībā, uzstājās un izpildīja noteiktu komandu skaitu.

Došanās uz peldi



Par šo vēl šodien nāk smiekli. Stacija

Brauciens vilcienā, simts mantu un daudz suņi