Iepriekš domāju, vai klabināt par saviem iesācēja piedzīvojumiem vai nē, nolēmu nerakstīt, lai mani nelamātu par dažādām šejieniešiem nepieņemamām izdarībām, bet tā kā palēnām lietām iestājas noilgums un tas kļūst par "tas bija sen un vairs nav patiesībā", tomēr atvēršu savu tēmu Varbūt kādam arī kas noder no tā visa.
Pašam ģimenē suņi bija bijuši tikai ļoti īslaicīgi, bērnībā viens kucēns pēc mēneša nomina ar suņu mēri, otrs pēc aptuveni 3 mēnešiem izskrēja uz šosejas, kur to nobrauca auto, līdz ar ko vecāki nolēma neturpināt eksperimentus. Vasarās dzīvoju laukos, kur bija visdažādākie suņi un, tā kā man bija ļoti daudz brīva laika, darīju suņiem gan labas, gan ne tik labas lietas, aiz kam reizēm arī kāds sīki iekoda, bet mācība bija ne ilgāk kā līdz nākamai dienai. Cilvēki, pie kuriem dzīvoju vasarās, bija gados veci, tomēr cītīgi atbalstīja manas dabaszinātņu intereses - ķēra vistu, lai ar fonendoskopu es varētu paklausīties tās pulsu, līda aukstā vannā, lai es varētu izmērīt tantes blīvumu, utt Nevienam nestāstot kasešu vāciņos turēju noķertās suņa blusas, burkā mēģināju audzēt tarakānus, centos bēniņos iespundēt kaķi, lai tiktu pie kaķa izbāzeņa, bet, šķiet, neviens dzīvnieks tā rezultātā necieta, ja nu vienīgi kāds kaķis sāka ienīst bērnus. Pēc pārcelšanās uz dzīvokli neviens dzīvnieks mājās nebija, izņemot eksperimentus ar tarakāniem burcinā Tagad atcerējos mazo bērnības sapnī un būs jāpainteresējas pie vetārsta par iespēju redzēt dzīvu dzīvnieku ar atvērtu vēderu, kur var redzēt pukstošu sirdi Varbūt ir iespēja paviesoties kādā plānveida operācijā.
20 gadus vēlāk ievācāmies mājā, palēnām radās doma par kādu mājdzīvnieku. Pirmā doma bija par aitu vai kazu, jo gadījumā, ja tā apnīk, jebkurā brīdī bez ceremonijas no tās var atbrīvoties, tomēr apžēlojos par omi, kura vasara nāk uz dārzu un mēģina kaut ko tur izaudzēt. Nākamā cerība bija uz kādu pieklīdušu suni, bet pieklīst laikam tikai tiem, kuriem jau ir suņi, tāpēc palēnām tika apskatīti citi suņa adoptēšanas varianti. Galvenais iemesls pieauguša suņa ņemšanai - gadījumā, ja tomēr eksperiments ar suni ir neveiksmīgs, var to aizvest atpakaļ Jā, jā, tā nav labi, tomēr manuprāt tas ir labāk kā paņemt kucēnu un pēcāk no tā atbrīvoties. Bijām kaut kad uz Līčiem staidzināt suņus, viens bija makten jauks, tomēr neieminējos dāmai "varbūt vedam to mājās", jo suns par mums nekādu īpašo interesi neizrādīja. Negribējās arī paņemt kādu nezināmas izcelsmes kustoni ar nezināmām psihes problēmām, tāpēc patversmes kā iespējamā suņa ņemšanas vieta vairs īsti netika apskatītas, cerīgāk šķita paņemt kādam pieklīdušu suni vai arī no ss.lv kādu suni, kuru saimnieki kāda iemesla dēļ vairs nevar paturēt, bet meklēšana bija tāda stipri pasīva, jo gala lēmums par suņa ieviešanu vēl nebija pieņemts. Suni bijām iedomājušies kā tādu dārza rūķi, kurš savā nodabā dzīvo pagalmā un kuru sākumā vadāšu uz suņu skolu, bet pēcāk vienīgās rūpes ir barības iebēršana bļodā un aizvešana sapotēt Prasības pret suni bija visnotaļ triviālas - vidēja vai liela auguma, neagresīvs, "draugs visiem", spējīgs arī ziemā dzīvot ārā, bez veselības problēmām un īpašas aprūpes nepieciešamības.
Tā nu mēs nesteidzīgi ievācām informāciju, viens biedrs centās pārliecinās par šķirnes suņa izvēli ar tekstu "paņem šķirnes suni un precīzi zināsi kas tur būs! Lūk, par malamutu visi teica, ka izcili stulbs, paņēmu, tiešām stulbs!" (ne nu gluži tā, bet aptuveni ), tomēr šķirne netika uzstādīta kā prasība un labi ka tā, jo 100% man kādu kropli par nesamērīgām naudām iesmērētu , cits savukārt teica "tādiem kā tev vispār dzīvniekus nedrīkst uzticēt", līdz brīdim, kamēr pazīstams vetārsts iemeta ziņu par midzināšanai atvestu nepilnus divus gadus vecu kucīti. Aizbraucām apskatīt ātri vien nolēmām braukt pēc auto un vest mājās Sunim iespēja nakšņot klīnikā nebija, vai nu to kāds paņem, vai vakarā šprice. Mani iedrošināja ar tekstu "par špricēšanu ir samaksāts, netiksi galā - ved atpakaļ " Sākotnēji suni bija gribējuši atdot patversmē, tur paprasīti Ls 150 par suņa pieņemšanu un nolēmuši vest midzināt, pirms tam sunim esot mēģināts sameklēt citas mājas, bet tas nedēļu padzīvojis, gaudojis, kādu īpaši neieredzējis.
Nekādu suņu piederumu mums nebija, iebraucām depo, nopirkām banti ar karabīni un ķēdi pirmajām dienām un vedām suni mājup