Vakar suns izrādija lielu interesi par vējadēļa pamatni

Katru reizi, kad atstūmos no krasta, lai ieslīdētu tālāk līdz ērtai peldvietai un lai nebūtu jābrien pa dūņām, suns piepeldēja klāt un rāpās uz dēļa



Beigās peldēja klāt arī kar bura bija uzlikta, nācās suni dzīt malā. Tagad saprotu no kā rodas video ar sērfojošiem suņiem

Te cita suņbilde no līgošanas bija aizķērusies telefona:

Izskatās, ka viņa cenšas pēc iespējas līdzināties tiem zaķiem, austiņas izslējusi un zobiņus "atiezusi" .

Lasot vienu šīs dienas tēmu atcerējos par bērnības izgājienu

Tiešām esmu aizmirsis kādā sakarā, bet pie manis nonāca kucēns, it kā maza izmēra pūdelis. Nezinu cik man toreiz bija gadi, varētu būt ~11-12 - gana liels, lai vecāki ļautu vienam dienas laikā braukāt ar sabtranspotu pa pilsētu. Mopēdiem, "walkmeņiem" un turbo kožlenēm bija daudz augstāka prioritāte un rūpēties par kādu dzīvnieku galīgi neietilpa manos plānos, bez tam nelieli smukumsuņi nekad nav bijuši manā gaumē (atšķirībā no dzinējiem), tāpēc uzreiz bija skaidrs - jābrauc uz Čiekurkalna tirgu pārdot
Necik tālu netiku, tramvajā viena tante gados pienāca "uci uci cik jauks suņuks", uz ko es "jā, vedu tirgot, x repšiki un būs jums uci uci", tante teica "nekur nav jāved, kāpjam ārā", pieturā trīs reizes pārjautāja, vai nebūs liels, uz ko es, protams, atbildēju "nē, būs mazs pūdelītis", saņēmu savus rubļus un aizskrēju pirkt mopēda detaļas

Šobrīd pūdelītis (vai kas tas bija) noteikti ir "tam tur žogam" otrā pusē, jācer, ka tiešām neizauga liels un ar tanti labi sadzīvoja

pagājušajās brīvdienās sanāca garās pastaigas - sestdien atkal gāju maršrutu Āgenskalns - Vakarbuļļi, tikai šoreiz otrā virzienā - sāku no Vakarbuļļiem. Nejauši maršruts ir gadījies interesantāks kā plānots, jo Bolderājas dzelzceļa līnija tiek attīstīta un katru reizi skats ir savādāks. Jau otro reizi pārgājiens sanāk meklēšanās laikā, bet problēmu nekādu nebija, viens suņupuika Vakarbuļļos pie autobusu galapunkta, otrs - aiz Zasulauka stacijas izrādīja interesi, abus izdevās ātri aizraidīt un nevienā brīdī nemaz nevajadzēja ņemt pie pavadas.
Jauns ceļš paralēli dzelzceļam:


Pēdējā apdzīvotā dārza būdiņa ar suni:


Maršruts:


Svētdien bija magnēta orientēšanās sacensības Mežaparkā, orientēšanās pasākumi pilsētā man patīk, tāpēc pirmo reizi šogad aizbraucu uz Magnētu, jo no "Mežaparks" gaidīju pēdējo daļu - "parks". Reģistrējoties lepni pieprasīju garāko distanci (man pasen iemācīja ņemt garākās distances - par to pašu naudu vairāk kontrolpunktu ) un mazliet kļūdījos, jo "parka" vietā bija īsts "mežs"


Sanāca 16 km pastaiga/skrējiens, pēdējos punktus pat nepaņēmu, jo beidzās kontrollaiks

Maza atskaite par kakla siksnām - kad vecā ādas siksna bija pastaipījusies un zaudējusi paskatu, nopirku citu ādas siksnu, kura, kā vēlāk izrādījās, slapja krāsoja suņa spalvu. Krāsotām ādas siksnām tas esot normāli.
Kopš rudens lietoju auduma kakla siksnu ar plastmasas sprādzi - it kā laba, bet sprādze divas reizes ir atlekusi vaļā. Pirmajā reizē kaut ko sīki nevarēja sadalīt ar citu suni, tur klope īsti nebija, laikam viens otram tik sīki ieķēra, bet siksna nokrita. Otrajā reizē gribēju sabārt suni par riešanu uz citu suni, pagrābu aiz siksnas, bet laikam trāpīju uz sprādzes uz siksna palika rokās. Būs jāpastiprina klipšu sprādze ar savilcēju

Ir kakla siksnas, kurām sprādze ir ar "lock" funkciju - es tikai tādas meklēju. Nejauši uzspiežot uz sprādzes, to atvērt nevar.

Mums ir ādas siksna ar metāla klipsi-sprādzi. Pirmajos pāris mēnešos kādas 3 reizes attaisījās (sunim vārtoties pa zemi kaut kā atspiedās vaļā un vienu reizi bērns pieturot suni aiz kakla siksnas atspieda sprādzi vaļā). Bet pēc vairāku mēnešu lietošanas sprādzes mehānisms „iestrādājās” un vairs vaļā nav nācis – varbūt putekļi sagāja iekšā vai kā, nezinu, bet nu jau vairāk kā gadu ne reizi nav attaisījusies.
Iepriekšējā kakla siksna bija no neilona ar plastmasas klipsi – ne reizi neatnāca vaļā.
Abas – triera ražojums.

Svētdien bija trešais Juglas patversmes rīkotais orientēšanās pasākums "Robins mežā". Līdzīgi kā iepriekšējos - "magnēta" kartes ideālas, draudzīga gaisotne, punkti precīzi, organizācija raita, zupa garšīga

Liels paldies rīkotājiem un atbalstītājiem par pasākumu!

Šeit gps pēdas, kur var redzēt kļūdu priekšpēdējā punktā un vēl dažas mazākas kļūdas



(c) Zane Meiere


(c) Anna Freimane

un viena bilde no iepriekšējā pasākuma

(c) diemžēl nezinu kam.

Šodien iemēģināts paklausības rallijs - interesants pasākums. Divus elementus iepriekš nebiju mācījis - nostāšanos priekšā un kreisos pagriezienus pa 180/270/360 grādiem ar suni iekšmalā, tāpēc arī rezultāts attiecīgs - priekšpēdējā vieta

Pirmajā trasē visi soda punkti bija mani - suns strādāja normāli, bet es pārkāpu līnijas un vēl šo to. Otrajā īsti negāja suņa nostāšanās blakus no priekšas neapejot apkārt saimniekam, jo suns ir pieradis pie komandas "šurp", kur jāapiet saimniekam apkārt. Vēl sajaucu kurā brīdī vienā elementā ir jāapstājas un kurā nav Izrādās žests un balss komandas nedodu uzreiz, bet ar nelielu nobīdi, to esot ieskaitījuši kā atkārtotu komandu došanu. Būs tam jāpievērš uzmanību. Otrais gājiens sanāca vēl sliktāks par pirmo

Tagad saprotu, kāpēc dalībnieki vairākas reizes vieni izgāja trasi, kamēr es sagaidīju savu startu (startēju attiecīgajā klasē pēdējais), šo to biju jau aizmirsis un vadījos pēc punktos esošām piktogrammām, kuras ne vienmēr pareizi iztulkoju.

Pasākums bija interesants, lietus īpaši netraucēja, vismaz klasei, kurā startēju.

Prieks kā patika!

suņa ņemšana līdzi uz visādiem pasākumiem ir nesusi rezultātus - šajā nedēļas nogalē bijām uz kāzām, kuras notika lauku mājās, suns arī līdzi. sunim kaut kā izveidojušies divi režīmi - "viesošanās režīms" un "festivāla režīms". Pirmajā skraida apkārt pat reizēm pārāk plašā teritorijā un nākamajā dienā jau sāk "sargāt" teritoriju rejot uz jaunatnācējiem (par ko cenšos sabārt), otrajā - visu laiku ir pāris metru attālumā no mums un ir kluss un mierīgs. Kāzās bija "festivāla režīms" un suns uzvedās perfekti, izņemot brīdi, kad bija komanda "sēdēt" un mēs abi ar draudzeni braucām iemēģināt vienu auto, suns sāka skriet pakaļ. Nākamajos testa braucienos "sēdēt" strādāja labi. Gandrīz jau sāku baidīties, ka kaut kas nav labi, bet nē, atgriežoties Rīgā, suns atgriezās iepriekšējā režīmā. Lielos pasākumos, šķiet, "vilkveidīgiem" suņiem ir vieglāka dzīve kā "mīlīgā paskata" suņiem - mazāk cilvēku nāk . Tagad jādomā, kā "pārslēgt režīmus" pēc vajadzības.
Diezgan nejauši esmu arī ticis pie normāla izmēra auto - opeļa zefīra, kur sunim vairs nav jādzīvo pa pakaļējo sēdekli, bet var dzīvoties pa ~1.5 m^3 telpu.

peecis wrote:Lielos pasākumos, šķiet, "vilkveidīgiem" suņiem ir vieglāka dzīve kā "mīlīgā paskata" suņiem - mazāk cilvēku nāk .

Tas tiesa, manējo parasti visai drīz apstāj bērni, bet, ņemot vērā, ka viņš ir bērnudrošs suns, mani tas neuztrauc. Man patīk, ka mans suns patīk cilvēkiem un ka pat bērns ar sunim ne īpaši adekvātu rīcību (piem., ja bērnam bail un viņš saraustīti kustās) var viņu paglaudīt.
Kā ir ar suņu nemīļu attieksmi lielos pasākumos? Nav no sērijas "ko šis zvērs TE dara?!"?

ievish wrote:...
Kā ir ar suņu nemīļu attieksmi lielos pasākumos? Nav no sērijas "ko šis zvērs TE dara?!"?

It kā nav bijušas problēmas. Publiskos pasākumos ir prasījuši uzlikt uzpurni, un, tā kā tas ir nepieciešams eksāmenam (kaut kad jānobriest un jākārto vēlreiz, gribās augstāko vērtējumu), vēsā laikā to prasību uzskatu par saprotamu. Ja kādam ir pretenzijas, paeju tālāk

bēda tik ir ar ēšanu no zemes - pasākumos mēdz būt izmētāta pārtika (piemēram, sīksts šašliks) un nešķīstene pamanās šo to uzlasīt. Suņu skolā teica, ka neēšanu no zemes normāli varot iemācīt kucēna vecumā, tāpēc tas daļēji esot uz audzētāju atbildības, bet pieaugušam sunim biežāk izdodas iemācīt tikai neēst saimnieka klātbūtnē, kas arī ir manā gadījumā. Esmu ķeksējis no rīkles ārā, dažādi izrādījis savu nepatiku, bet rezultāti ir švaki. Triks "nomest zināmā vietā gardumu un gaidīt kad paceļ' nestrādā - mana, ka pievērš uzmanību un uzvedas pieklājīgi. Tas ķēms ir piefiksējis, ka tumsā un, piemēram, kad saimnieks runā ar kādu, var pa kluso kaut ko no zemes apēst Dienā perfektais suns, naktī, kad saimnieki guļ, radu pasākumā aiziet apgaitā un aprij desas, kaut mājās tādu problēmu nav.

Vēl ir bēda ar kaķiem - ja ir dota komanda, problēmu nav, bet ja skraida viena pa teritoriju, tad mēdz patrenkāt kaķus. Kaķi gan paši arī nav bez vainas un, ja suns neiet pie viņiem, paši nāk un uzprasās. Pagalmā bija pieklīdis viens kaķis, kurš nemuka projām, sunim par to nebija nekādas intereses.

Uz vasaras mēnešiem esmu dabūjis ideālu papildus darbu, kas saistīts ar zemes apsekošanas darbiem. Septembrī, kad kļūs vēsāks, mēģināšu ņemt suni līdzi, jo tad vajadzības gadījumā uz 30-40 min varēs to vienu atstāt mašīnā.

Jācer, ka distanču slēpošanas sezona Latvijā nebūs beigusies

Savtīgu iemeslu dēļ esmu mazliet pārtraucis mēģināt iemācīt suni vilkt slēpotāju - normālo sniega dienu ir tik maz, ka gribās tās izmantot paša treniņiem, turklāt suns nemaz neizskatās saskumis, ka var paskraidīt apkārt. Ar distanču slēpēm ari nepieciešams līdzens maršruts, lai kādā nobraucienā neuzslēpotu virsū sunim.

Slēpojot tumsā (gaismā trasēs ir cilvēki) sunim siksnas apakšā kabinu šādu lampiņu:
http://veloatlaides.lv/lv/veikals/akses ... o_lukturis
No sniega atstarotā gaisma ir gana spēcīga, var ērti uzreiz redzēt cik tālu ir suns un kad to pasaukt pie sevis.

vakardienas telefonbilde

suns savā iemīļotā vietā uz paaugstinājuma.

Paņēmām suni līdzi laivu braucienā (nebija īsti kur atstāt) - apbrīnojami veiksmīgi.
Iepriekš mēģinājumi ar suņa vešanu laivā nebija īpaši sekmīgi, bet šoreiz laikam suns saprata- nav izvēles

Bijām atkal uz Robinu mežā - šoreiz noskrēju tik labi, cik spēju - nesanāca ne pie viena punkta maldīties! Pašam prieks



suns gan pārsvarā skrēja blakus, nevis pa priekšu, bet, tā kā sunim palēnām sāk parādīties vilkveidīgo bēda - muguras problēma, kanikrosa priekus palēnām esmu atmetis.

Jūs sacensībās redzējām un apsveicu ar godalgoto vietu - bijāt taču pirmie savā grupā, vai ne? Vai šogad arī ar GPS pēdas uzņēmāt - cik garu distanci kopumā sanāca noskriet?
Pati šādā pasākumā piedalījos pirmo reizi un, lai arī distance bija gana vienkārša, drusku traucēja tas, ka nebija kompasa pie rokas. Sevišķi, kad pāris reizes sanāca aiziet ne tajā virzienā un vajadzēja kādu laiku, lai saprastu, kur tad īsti atrodamies. Būtu kompass, būtu vieglāk noorientēties.

Paldies!

Kompass nenoliedzami noder.

Es ar suni