Es tak nesaku, ka tas slikti
Man vienkārši šad tad, redzot abus savus mīluļus skraidot kopā, Filipiņš liekas vēl tāds bēbis un tāds dumiķītis
, bet ne ar ko ne sliktās kā Deko, tikai pavisam savādāks. Un smieklīgi uz viņiem skatīties no mugurpuses - vienam tādi forši, muskuļoti šķiņķīši, bet otram maza, turklāt dikti spalvaina pakaļiņa
Es te dažreiz tā padomāju, paprātoju - man ir divi suņi un katrs pa savam ir tik īpašs, tik izteikta personība, un katrs paņem ar ko citu, un katrs pa savam ierāpjas sirsniņā, no kuras ārā ne ar ko tos nedabūt, bet kā ir tiem, kam vairāk kā divi. Viņi nevar salīdzināt vienu ar otru, tur salīdzinās viņi visi viens ar otru
Kaut vai domājot par Wolmar Star audzētavas bīgliņiem (viņi tur 7 suņuki), nu katrs tāāāāāda pesonība, ar tādām rozīnītēm un katrs pa savam izcils, un it kā visi, kā jau vienas audzētavas suņi, savā ziņā līdzīgi, bet tajā pat laikā tik ļoti atšķirīgi! Un katru jāmīl, jāapčubina, jāvelta laiks un nav iespējams izvēlēties, kurš ir tas mīļākais, labākais. Tad laikam ir tā kā bērnībā mana mamīte teica: kod kurā pirkstā gribi, visiem sāp.