(Cilvēk)bērna audzināšana no suņinieku viedokļa... help?

[julika]

Ja bērns nerādīsies sabiedriskās vietās, viņam nebūs iespēju iemacīties uzvesties kārtīgi. Mājās jau ir viss pazīstams, ko tur mācīties.
Tas jau tapat kā ar suņiem, man domāt - mājas tā visas komandas tiek izpildītas labi, a tik līdz ir kaut kādi citi faktori, tad cita lieta. Tāpēc mēs jau ejam ar suņiem trenēties arī uz ielas un citu suņu sabiedrībā.
Kāpēc tad ar bērniem jābūt savadāk?

Ar savu iepriekšējo atbildi gribēju pateikt to, ka rupji komentari nebūt nemotivē cilvēkus iejusties citā vietā un padomāt par viņu neērtībam. Protams, nerunāsim par kliniskiem debiloidiem, kuriem mūžīgi un visur ir pilnīgs p. uz citiem.
Bet nu ja mēs pret citiem rupji, ko tad gaidam atpakaļ?

[wolf-eyes]

Tas, ka cilvēks uzdod jautājumus un nevis pieņem par faktu, ka neaudzināti bērni ir norma, vien jau liecina par pozitīvu domāšanu šajā virzienā.

Jap.

[čība]

Ja vecāki nespēj ar savu "lolojumu" tikt galā, varbūt labāk nevajag rādīties sabiedriskās vietās? Kāpēc man ir jāklausās visu ceļu pēc darba bērna bļaušana?

Nu ja, suņi, kurus neved ārā no sētas, jo slikti uzvedās - tā arī nekad neiemācās uzvesties. Lūk šis ir sabiedrības spiediens par ko runāju es. Kas ir svarīgāk - kaut ko iemācīt bērnam (ka ar brēkšanu veikalā neko nepanāks), vai darīt tā, kā apkārtējiem labāk - paņemt bērnu un iet prom. Nu pabrēks vienu reizi veikalā, otru, trešo... desmitajā jau būs sapratis, ka tas ir bezjēdzīgi un no tā nekas nemainās. Svarīgi ir uzlikt mazliet "mīksto" apkārtējiem, sak, ja gribi klusumu un mieru - sēdi mājās vai brauc ar privāto auto

Es pazīstu trīnīšu mammu, nu jau puikas gana lieli un stiķu vairs nav, bet bija mazi. Divi veikalā uzvedās kā enģelīši un trešais atsvēra to labo uzvedību - lai ir līdzsvars. Audzināti visi vienādi, vecums vienāds, uzvedība - kardināli atšķirīga.
Es, protams, ceru, ka man izdosies izaudzināt super bērnu, bet tieši tās mammas pieredze man parāda to, ka nekad neko nevar zināt. Pat tad, ja apstākļi visiem bērniem ir identiski!

[Laura]

Ja bērns nerādīsies sabiedriskās vietās, viņam nebūs iespēju iemacīties uzvesties kārtīgi. Mājās jau ir viss pazīstams, ko tur mācīties.
Tas jau tapat kā ar suņiem, man domāt - mājas tā visas komandas tiek izpildītas labi, a tik līdz ir kaut kādi citi faktori, tad cita lieta. Tāpēc mēs jau ejam ar suņiem trenēties arī uz ielas un citu suņu sabiedrībā.
Kāpēc tad ar bērniem jābūt savadāk?

Ar savu iepriekšējo atbildi gribēju pateikt to, ka rupji komentari nebūt nemotivē cilvēkus iejusties citā vietā un padomāt par viņu neērtībam. Protams, nerunāsim par kliniskiem debiloidiem, kuriem mūžīgi un visur ir pilnīgs p. uz citiem.
Bet nu ja mēs pret citiem rupji, ko tad gaidam atpakaļ?

Kļūda pašā pamatā! Bērnam jau PIRMS parādīšanās publiskās vietās ir labi jāapzinās savas balss decibeli un elementārās uzvedības normas. Un par to ir atbildīgi tikai vecāki, neviens cits. Mēs taču esam pieraduši bērnus uztvert kā gudrākas radības nekā suņus, vai ne?
Un vai tiešām ir rupji bļaustekļa mammītei, kura sēž un skatās pa logu, pajautāt, vai viss ir kārtībā?

[čība]

Mēs taču esam pieraduši bērnus uztvert kā gudrākas radības nekā suņus, vai ne?

Vispār jau uzskata, ka gudrs suns domā ~ 3gadīga bērna līmenī. Veikalos trādi rīdi parasti rīko mazāki bērni, respektīvi ne "tik gudri suņi". Jā, ja tie trādi rīdi notiek 5 gadu vecumā, tad cita lieta. Bet divos gados, kad bērns tikai sāk testēt...

Bet kā skaidrot trīnīšu atšķirīgo uzvedību?

[julika]

Laura, manis pēc, jautājums "vai viss ir kārtībā" un "vai bērns ir nedziedināmi slims" ir ka Zeme un Mēness.

Apzināties savas spējas un uzvedību bērns var tikai tad, ka viņš sak identificēt sevi kā personību un kā sabiedrības sastāvdaļu. Cik es zinu, agrāk par 3 gadiem tas parasti nenotiek.

Problēmā ir abās pusēs - gan tajā, ka vecāki piekāpjas bērnam viņa histērijās un dod, ko viņš prasa, gan arī sabiedrības attieksmē. Nu būsim godīgi - nemīl bērnus mūsu sabiedrībā. Mūsu sabiedrība vispār neko nemīl - kasiere uz mirkli aizkavējās, uzreiz visa rinda burkšķ. Vadītājs mašīnā aizdomājas pie luksofora - uzreiz pīkstina aizmugurē.
Trūkst pacietības.

[julika]

Bet kā skaidrot trīnīšu atšķirīgo uzvedību?

Bet vai vajag? var vienkārši pieņemt un rīkoties. Uzvedībai var būt 100 un 1 iemesls, un dažreiz mēs varam galvu salauzt, a bērns vēlāk pasaka, ka viņš traci sariko dēļ tā, ka viņam dārziņā Jānis kaut ko pateica, vai garastāvoklis tāds šodien, ne ar to kāju izkāpis no gultas.

[Bafija]

lasiju un smaidiju
Man ir četri bērni vecumā no 5-13 gadiem, 20 ne visai klausīgas šķirnes suņi. Nevienu brīdi savā dzīvē neesmu izjutusi, ka bērni kaut kādā veidā man traucētu dzīvot, veidot privāto dzīvi, karjeru, utt. Drīzāk pavēruši dzīvē jaunus apvāršņus.
Protams, ka katram bērnam ir savs raksturs, bet tieši tā pat kā sunim (kā jau Laura minēja) var atrast savu pieeju. Vecāku nelaime ir izlutināti bērni (ak vai ) un tādu ir daudz. Ar pretīgumu skatos kā piem. man paziņa ar savu 7 gadīgo netiek galā. Bērns uzvedas trakāk par teroristu! Pasaka mātei pavēlošā tonī , ka grib uz veikalu un māte brauc!!! (neskatoties, ka nav degvielas, naudas, laika). Mani bērni uz šo sitāciju noskatās no malas un pasaka, tas ir briesmīgi. Man tāda situācija nekad nav pat bijusi.
Es piemēram ar visiem 4 bērniem un vismaz 4 suņiem eju uz izstādi. Neesmu sajutusies slikti vai neerti bērnu dēļ. Bērni mani saprot, palīdz. Vecākai meitai patīk ar suņiem darboties, pārējiem nu tā. Es arī neuzspiežu, bet ja palūdzu atnest ūdeni suņiem, viņi to izdarīs neškobīdamies, zemē nekritīs un nebļaus.

[čība]

Bet kā skaidrot trīnīšu atšķirīgo uzvedību?

Bet vai vajag? var vienkārši pieņemt un rīkoties. Uzvedībai var būt 100 un 1 iemesls, un dažreiz mēs varam galvu salauzt, a bērns vēlāk pasaka, ka viņš traci sariko dēļ tā, ka viņam dārziņā Jānis kaut ko pateica, vai garastāvoklis tāds šodien, ne ar to kāju izkāpis no gultas.

Nē, priekš manis nevajag. Bet, ja jau cilvēks saka, ka visa vaina ir audzināšanā, tad gribas zināt ar ko tas viens no trīnīšiem pēkšņi varētu būt apdalīts, vai kas viņam ticis vairāk. Ar trīs vienāda vecuma bērniem viss ir vienkārši - visi ir vienādi, visiem viss tiek vienādi. Bet bērni tomēr ir atšķirīgi.
Daudz atkarīgs arī no tā, vai vecāki iemāca bērnam emocijas, tieši tā kā raksti - iespējams bērns veikalā ārdās galīgi citu iemeslu dēļ - nesaprot savas emocijas (piemēram, dusmas, skumjas). Nosodoša vecāku attieksme vēl vairāk pasaka bērnam to, ka emocijas izrādīt nedrīkst! Bet vecākiem kā reiz būtu jābūt saprotošiem un jāmāca tās izrādīt sabiedrībai pieņemami. Tā pat ir pierādīts tas, ka apspiestas emocijas sākot no zīdaiņa vecuma vēlāk smagi atspēlējas - pieauguši cilvēki nemāk tikt galā ar savām emocijām, jo tās neizprot, tālāk - dusmu izvirdumi, vardarbība, alkoholisms un citi atkarību veidi (lasīt veidi kā nedomāt par savām emocijām).

[Laura]

Bafija, es Tevi gaidīju!
Bļāveju tiesību aizstāvjiem- calis.lv

[čība]

Bafija, es Tevi gaidīju!
Bļāveju tiesību aizstāvjiem- calis.lv

Nav runa par bļāvēju tiesībām. Un nedomāju, ka kāds vecāks grib sev tādu bļāvēju un ir laimīgs, ka viņam ir tāds.
Bet gribas skaidrojumu no tik strikta cilvēka, kurš zina, ka viss ir audzināšanas vaina - kā tas ir iespējams, ka trīs puikas, kuriem tolaik bija mazliet zem diviem gadiem ir dažādi. Divi jauki, trešais - līdzsvaram. Tagad gan puikas jau pirmajā klasē iet un jāsaka, ka visi ir jauki bērni (jo viņiem ir gudra mamma) - izpalīdzīgi, mierīgi, saprotoši. Visu var sarunāt. Bet tas posms ap diviem gadiem - nu bija murgs ar vienu no dēliem.

Nav viss tikai melns un balts šajā pasaulē.

[julika]

Paldies, calis.lv jau ir manā pagātnē...

Es piebiedrojos pie čības viedokļa - mēs nemācam saviem bērniem, kā izpaust emocijas, mēs par tiem nerunājam.
Bieži vien viss, ko vajag - pateikt "jā, es saprotu, ka tu ļoti gribi to un šito" vai "jā, es dzirdu, ka tu dusmojies".

Man nav 4 bērni, man ir tikai 1 meita, kurai ir 5 gadi. Un personīgi no savas pieredzes redzu, ka bieži vien maiga pieeja nostrādā labāk. Un maiga nenozīmē, ka viss tiek atļauts.
Taču arī stingrumu dažreiz ir jāpielieto.

Runajot par histērijām sabiedrībā - ja man ir izvēle starp histēriju veikalā, kuru es ignorēju vai iešanu prom un palikšanu bez paikas vakaram, tad es labāk izvēlos pirmo, nevis otro.

[fedelta]

Runajot par histērijām sabiedrībā - ja man ir izvēle starp histēriju veikalā, kuru es ignorēju vai iešanu prom un palikšanu bez paikas vakaram, tad es labāk izvēlos pirmo, nevis otro.

Pilnīgi piekrītu, kā jau te minēja, tas ir tāpat kā ar suni - es labāk 5 pastaigas pacietīšos, pastāvēšu, kamēr nerausies uz priekšu, sapratīs, ka tā neko nepanāks un pēc tam iešu lēnās, normālās pastaigās, nevis - ai, viņš jau nemāk iet normāli ārpus sēta, ko man mocīties, cilvēki, taču redzēs!!!

Laura, jā arī man nepatīk, ka lieli teļi (atvainojos par izteicienu) pilnā balsī bļaustās autobusā, veikalā pie kasēm utt., un tie nav tikai 5 gadnieki, tie ir 13 un uz augšu veci bērni un domāju, ka tādam jau nu bez vecāku palīdzības vajadzētu saprast, ka tā nedrīkst. Un, manuprāt, 3 gadīgam bērnam mājās var pateikt, ka veikalā bļaut nedrīkst, bet šaubos, vai ieraugot reklāmā redzēto bārbiju vai traktoru bērns nečīkstēs mammai - un ko, labāk nopirkt, lai pārējiem netraucē, tādā gadījumā, kā, lai novērš tās "kļūdas pašā sākumā".

[ash]

Man vienmēr ir licies ka bieži problēma sākas tad, kad vecāki jūtas vainīgi par nespēju, nevarēšanu, negribēśanu sniegt bērnam nepieciešamo mīlestību, atbalstu, laiku un sāk "atpirkties" izdabājot visām bērna prasībām. Un tā rodas izlaidība.
No otras puses - mēs nevaram zināt iemeslus kāpēc kāds bērns auro, nevaram arī neko palīdzet vai mainīt, bet mēs varam nenosodīt. Un nepazemot vecākus ar nelūgtiem padomiem un aizrādījumiem.
Man ir gadījies ka sveša sieviete ķer manu bērnu aiz rokās - godīgi sakot gribēju iekraut:pa seju

[julika]

Es personīgi neatbalstu pieeju "labāk nopirkt, lai aizver muti ciet un netraucē". Pērku tad, kad pati tam piekrītu, nevis tikai tāpēc, kā, redziet, sagribējās.

Lai nebļaustītos veikalā, es ar savu pielietoju sekojošus paņemienus:

kad bija 1,5-2-2,5 gadi - ņemu padusē un gāju arā.
vēlāk, sakot ar 2,5 gadiem un uz augšu, prasīju - vai grib iet ārā aurot un čīkstēt jeb grib palikt? ja grib palikt, tad jābeidz šādi uzvesties, jo man un citiem traucē.
šobrīd pielietoju praksi, ka bērnam vēl pirms ieejas pasaku, ka šodien mēs neko garšīgu nepirksim. ja pirksim, tad nosaku limitu, cik daudz var izvēlēties - 1, 2, 3 gardumus. bet! šajā gadījumā pērku to, ko viņa izvēlas, jo bērnam jau tapat tika ierobežota izvēle kvantumā, tāpēc ļauju sajust brīvību šajā mazā izvēlē.
kad atsakos pirkt, godīgi pasaku, kāpēc - "šobrīd nav naudas tādam lietam, apdomāšu iespēju/apsolu nopirkt to citreiz", "es nepirkšu šo rotaļļietu, jo tu mums prasi, un tad nespēlējies ar viņiem", utt.
Nekad bērnam nemeloju - ja es kaut ko negribu darīt, tad tā arī pasaku. Godīgi, jo man pašai no bērnības besīja argumenti no sērijas "kāpec? tāpēc kā es tā teicu un viss". Pieturos pie principa "vari paskaidrot? paskaidro".

[julika]

, bet mēs varam nenosodīt. Un nepazemot vecākus ar nelūgtiem padomiem un aizrādījumiem.
Man ir gadījies ka sveša sieviete ķer manu bērnu aiz rokās - godīgi sakot gribēju iekraut:pa seju

Es taču neiešu klauvēt pie durvīm cilvēkiem, kuriem suns rej pagalmā uz manu suni ar tekstiem, ka viņiem savs suns jāapmāca ta, lai nerej uz visiem pēc kārtas.

[ash]

Ar veikalu mums paveicies - mantas puika neprasa, našķus izvēlas tikai tādus ko es akceptēju un pakļaujas limitam 1-2 lietas dienā. Saprot arī ja kādreiz pasaku ka tik dārgu nevar ņemt jo nepietiek naudas! Toties viņš ar ratiem nēsājas pa veikalu kā negudrs - izskatās diezgan nevaldāmi un bīstami un es viņam ļauju - vismaz nedūc ausī pēc kaut kā - katram savs prieciņš

[fedelta]

Man vienmēr ir licies ka bieži problēma sākas tad, kad vecāki jūtas vainīgi par nespēju, nevarēšanu, negribēśanu sniegt bērnam nepieciešamo mīlestību, atbalstu, laiku un sāk "atpirkties" izdabājot visām bērna prasībām. Un tā rodas izlaidība.
No otras puses - mēs nevaram zināt iemeslus kāpēc kāds bērns auro, nevaram arī neko palīdzet vai mainīt, bet mēs varam nenosodīt. Un nepazemot vecākus ar nelūgtiem padomiem un aizrādījumiem.

+1
Visiem gadās melnās dienas, un ja man kāds svešs ar tādiem tekstiem/pamācībām uzbāztos, man būtu sabojāts garastāvoklis visas turpmākās dienas/vakara garumā.
Ir gadījušās visādas situācijas, lai gan, ar suni nevis ar bērnu, bet parasti cenšos atbildēt tik pat nejauki cik man uzbāžas vai vienkārši paiet garām ar tekstu - ja jau jums no tā paliek vieglāk... tad parasti visas turpmākās frāzes tiek beigtas
Personīgi es esmu no tiem, kam nepatīk, ja sveši lien tur, kur viņiem neprasa un pati arī nelienu citu darīšanās ar saviem komentāriem un pamācībām.

[julika]

Paredzu, ka tūlīt pacelsies vilnis ar tekstiem, ka lūk, tāpēc jau mūsu sabiedrība ir tāda un tāda, visiem ir vienalga, visi paiet garam un neviens neko nesaka...
Kaut arī daļēji (bet tikai daļēji!) taisnība jau tajā visā ir.

[I am Sise]

Es kā suņinieks ar gandrīz 35 gadu ( ops..kur tas laiks paliek?!? ) stāžu un divu, varu teikt, jau pieaugušu bērnu ( 23. gadi un 18. gadi) atļaušos teikt savu vārdu, jo visā bērnaudzināšanas laikā esmu uz jautājumiem par manām, pēc vispārējiem priekšstatiem, 'šīzainajām' audzināšanas metodēm,vēsā mierā atbildējusi 'a man ar manu suņinieka rūdījumu'
Uz savas personiskās ādas pārbaudījusi es varu droši pateikt- bērnam var dot izvēles brīvību, lai viņš 'uz savas ādas' saprastu, kur sākas nepatikšanas, un tas jāpaspēj līdz tam bērna 3-4 gadu t.i. 'pieauguša suņa',ja ticam teorijai, ka suņa intelekts ir 3-gadīga bērna līmenī, vecumam.
Situācijas, kuras spilgtāk atceros:
1) jaunietis, gadi 3-4, ejam prātīgas pastaigas gaitā pa klusu ielu, man sarunāta tikšanās. Tikko lijis lietus, tātad jaunietim jābrien pa peļķēm, a peļķes tādas varen netīras blakus ietvei. Vienreiz saku "Nebrien tur", otreiz jau ( Nota Bene !) niknākā un klusākā balsī saku "Nebrien tur!'...jaunietim nulle emociju, turpina savu iesākto...un tad seko katastrofa- izrādās, peļķē ir atvērta kanalizācijas noteka, kurā tiek iebrukts ar puskāju. Ļaunā māte konstatē faktu, ka bērnam nav ne mazāko traumu ( neskaitot pamatīgi slapju biksi gandrīz līdz pēcpusei), savā prātā izsecina, ka pusstundas laikā nekas grandiozs nenotiks, un bez audzināšām pārrunām no sērijas 'esss taačču teeicu !!!!!' izdara, to, kas darāms, un tikai pēc tam atgriežas ar slapjo un visādi citādi sašutušo bērnu mājās. Vairāk ekscesu par tēmu 'mamma neļauj, a es tomēr daru' nebija

2)jaunkundze, gadi 3, neatceros kādā situācijā, mēģināja mani sabiedriskajā autobusā komandēt- atkal jau no manas puses- viens "Izbeidz. lūdzu!", otrs ( lai neatkārtotos, skatīt piemēru 1.) 'Izbeidz, lūdzu!". Iekrita azartā, kam negadās..nu neko, izkāpām no autobusa, sekoja VIENĪGĀ reize jaunkundzes mūžā, kad tika uzšauts ar plaukstu pa mīkstumiem( vēlā rudenī, pa mēteli- nu tas tāds off top, lai kāds nepadomātu, ka es māte sadiste), uzrūkts "Roku!"( t.i. jāiedod roka, lai varētu iet tālāk)-rezultātā pilnīgā klusumā, bez asarainām scēnām un bez sarunām nonācām mājās, samīļojāmies, un vienojāmies, ka vairāk tā neviens nedarīs.

Nu, par manu jauniešu pusaudzības gadiem varētu romānus rakstīt ( par visādiem sviestiem,kas bijuši 'pod kontrolem', un ko neviena normāla mamma nesaprastu) , bet katrā gadījumā man ir sanākuši tiešām sakarīgi, patstāvīgi domājoši un ļoti ar 'nestandarta' domāšanu ( abiem izvēlētās profesijas, nu OK, lielākais jau strādā, mazā tikai vidusskolu beidz,ir ļoti nestandarta, bet ar lielu potenciālu) bērni.
Man atbilde viena- 'a man ar manu suņinieka rūdījumu' ( materiāls informācijai- no 13. gadu vecuma man ir bijuši tikai ļoti nopietnu šķirņu suņi, tā kā bez pieredzes ar nopietniem suņiem manu bērnaudzināšanas pieredzi nerekomendēju )