(Cilvēk)bērna audzināšana no suņinieku viedokļa... help?

[ash]

Atvainojos par skarbo izteikumu – bet stulbiem vecākiem neaudzināti bērni!
Šķiet, ka tur abos gadījumos tiek pieļautas visas iespējamās kļūdas bērnu audzināšanā. (tā melošana lai iedabūtu mašīnā – kronis visam. Kā tā var mānīt un regulāri pievilt bērnu, nav jau brīnums, ka neklausa, ja vecākie melo, pieviļ)
Jāsaka godīgi, ka ar savu bērnu viņa 4 dzīves gados neesmu piedzīvojusi neko tādu, kas te tiek atstāstīts kā regulāra ikdienas pieredze. Ir bijis grūtais 2-gadnieka vecums, kad pārbauda robežas un tajā vecumā ar bērnu vēl nevar sarunāt. Bet tiešām – ignorējot sliktu uzvedību, akceptējot bērna tiesības dusmoties un sniedzot viņam atbalstu un mīlestību arī ar to veiksmīgi tikām galā.
Bērnu audzinot pirmkārt ir vajadzīga liela mīlestība un pacietība – bet mīlēt nenozīmē izdabāt katrai iegribai. Bet svarīgi ir tajā brīdī, kad bērns niķojas spēt pārkāpt pāri savām dusmām, ka bērns neklausa un sniegt viņam mīlestību nevis izpildīt kaprīzi vai zaudēt savaldību un sākt kliegt!
Jebkurā ģimenē protams ir savi ieradumi, bet man jau nu liekas pašsaprotami, ka vecāki izveido noteikumus un tad konsekventi tie tiek ievēroti.

[ash]

PPrivātā dzīve nulle. Kādi tur restorāni, kino vai tml... vecākiem vienatne nav bijsui ne minūti.

Gan jau tomēr bija arī privātā dzīve – citādi pie otrā nebūtu tikuši!

Es pazīstu ļoti daudzus bērnus vecumā no 1 mēneša līdz 6-7 gadiem (kolektīvā mums uz 6 kolēģēm ir 10 bērni, tuvos rados – vēl 7, plus draugu bērni)
Ir daži briesmoņi, un tā ir tikai vecāku vaina. Bet pa lielam visi ir normāli, adekvāti bērni. Viss ir atkarīgs no audzināšanas, arī hiperaktīvu (šo terminu gan jālieto uzmanīgi, jo hiperaktivitāti diagnosticē speciālists un tas nebūt nav tas, ka bērns ir ļoti kustīgs, pareizāk būtu teikt – ļoti aktīvu) bērnu var izaudzināt pieklājīgu un paklausīgu. Bet nu protams – vieglāk ir neko nedarīt – grāmatas nelasīt, pie speciālistiem pēc padoma nevērsties, nepūlēties – vieglāk ir gaudot – mans bērns neklausa, raud, terorizē, ir agresīvs, hiperaktīvs utt.

[čība]

grāmatas nelasīt, pie speciālistiem pēc padoma nevērsties, nepūlēties – vieglāk ir gaudot – mans bērns neklausa, raud, terorizē, ir agresīvs, hiperaktīvs utt.

Un šeit jau ir vistiešākā līdzība ar suņu saimnieku pasauli.

[Balticweim]

WOW... Milzu paldies par domām un padomiem, super!!! Tiešām katrai(m) no jums mīļš paldies.

Par lasīšanu un lekciju apmeklēšanu man atbild (tās pašas kolēģes) - "neizdomā, kad piedzims, tad tev būs pareizie instinkti un tu zināsi, kā ko darīt"........

Arī man šķiet, ka jāmīl cilvēks ir pareizi, nevis akli, bet tā, lai viņam no tā būtu tiešām labums. Tā kā par bērniem man ir "0" saprašanas, tāpēc arī cenšos uzzināt un saprast, kas tad viņiem vajadzīgs. Prieks, ka daudz kas pazīstams nāk no suņu audzināšanas, man kucēnu saimnieki arī minējuši, ka tas pats vien ir daudzās jomās.

Milzu paldies par pozitīvajām domām, super. Labprāt lasīšu un izglītošos vēl!

[Balticweim]

neviens neko nesaprot,jo nav jau TĀDS bērns kā viņai- hiperaktīvs,brēcējs, pieprasītājs.

O jā, tieši tas man tiek atbildēts - "ja TEV tāds raksturs būs bērnam, būs tieši tāpat. Tas ir tāds raksturs, tur nekā nevar darīt".

[čība]

Par lasīšanu un lekciju apmeklēšanu man atbild (tās pašas kolēģes) - "neizdomā, kad piedzims, tad tev būs pareizie instinkti un tu zināsi, kā ko darīt"........

Vienmēr ir jautājums, ko Tu gribi panākt. Protams, metodes ir dažādas un jāsaprot, ka tā pat kā suņi, bērni nav vienādi un, kas der vienam, neder otram. Tāpēc ir mamma (vai saimnieks) kurš savu bērnu (vai suni) pazīst vislabāk un jau intuitīvi jūt, vai tas darbosies - tam gan es piekrītu.
Vēl šo intuitīvo (un es tomēr uzskatu, ka tā ir pareizā) rīcību ietekmē sabiedrība un apkārtējie, kuri vienmēr zina kā ir pareizāk un labāk, līdz ar to pakļaujoties spiedienam mēs ne vienmēr darām to, kas mums mistiskā veidā šķiet pareizi. Vislabāk intuitīvu rīcību jauc vecvecāki , kuri kaut ko atceras no mūsu audzināšanas (bet lielāko daļu tomēr neatceras )

[julika]

Ugu, konečno - visiem ir bērni kā bērni un tikai viņai ir super star.
Plavali, znaem.

Neko labāk kā šo argumentu slinkas mammas izdomāt nevar.
Un par instinktiem runājot... Audzināšanas pamatus instinkti nenes, viņi dod tādas lietas, kā mīlestība, rūpes par bērnu, nosargašanu bīstamās situācijās utt.

Un vispār ir viedoklis, kā bērnus nav jāaudzina, ar tiem ir jādzīvo. Jāaudzina sevi!

[julika]

[
Tā ir viena forša iestāde Aizgāju uz slingu siešanas nodarbību, bet ieguvu daudz vairāk nekā biju cerējusi Pilnīgi žēl ,ka pagaidām tu nav nodarbību, kuras mums šobrīd derētu

zinu-zinu, kādu laiku biju cieši saistīta ar viņiem (tur jābūt arī bildītem ar mani un manu meitu slingos, hehe). seko līdzi lekcijam, Evita visu laiku kaut ko izdomā!


Starp citu, autora draudzenei derētu atrast kādu māmiņu grupu, kur iet uz tusiņiem, nodarbībam utt. Gan jau noteikti ir tādi arī Maltā.

[Balticweim]

He he, cik sapratu, mums te ir pārsvarā pieejamas lekcijas par pamperu mainīšanu utml., bet ar citām māmiņām es diez vai riskētu ietusēt, gan jau būs tas pats kas darbā, bail jau klausīties tos pierādījumus, ka bērns ir normālas dzīves gals - tāpēc arī jautāju šeit, jo uzticos kolēģēm-suņiniecēm Paldies...

[ingo]

Un vispār ir viedoklis, kā bērnus nav jāaudzina, ar tiem ir jādzīvo. Jāaudzina sevi!

Šis ir tas, ko mēģinu iestāstīt saviem lielajiem bērniem, ka neviens viņus tā īpaši neaudzināja, mēs vienkārši visi kopā dzīvojām un , jā, arī augām kopā.

[julika]

He he, cik sapratu, mums te ir pārsvarā pieejamas lekcijas par pamperu mainīšanu utml., bet ar citām māmiņām es diez vai riskētu ietusēt, gan jau būs tas pats kas darbā, bail jau klausīties tos pierādījumus, ka bērns ir normālas dzīves gals - tāpēc arī jautāju šeit, jo uzticos kolēģēm-suņiniecēm Paldies...

nu diez vai visiem ir tā, ka apraksti par kolēģi. kaut arī tev jau labāk zināt, tu tur dzīvo...
jebkurā gadījumā, socializācija ir vajadzīga visiem!

[Linda B.]

Man bija pieredze ar mazāko māsu.Kamēr nepiedzima viņa(man tad bija 13) domāju,ka man kādreiz būs divi bērni.Salīdzinot to brēkšanu nakts vidū zīdaiņa vecumā ar to,kas sekoja vēlāk...brrr.Sīkā paaugās un sāka brutāli sadistiski izturēties pret suni.Šķita,ka viņai tas patīk,jo vaktēja,kad suns paliks viens,lai varētu to sākt sist,plēst vai lauzt laukā kājas.Uz dušu un tualeti ejot suni ņēmu līdzi.Tagad viņai ir 7 gadi un mammu tiešā tekstā pasūta d...,durvis cērt tā,ka visa māja rīb,ir mēğinājusi mukt no mājām un tas viss tāpēc,ka mamma aizrāda,ka novembrī iet laukā bez zeķēm,palūdz atnest dvieli no istabas vai parāda kļūdu mājasdarbā.Komandē kur un kad mamma ies.Un mana mamma ir pedagoğe par kuru starā ir visi viņas audzināmo bērnu vecāki,ir gājusi pie psihologa.Ar mani tādas problēmas nebija pat pusaudžu vecumā
Nu pēc šī indivīda es jau 7 gadus saku,ka man bērnu nebūs.Tajās retajās reizēs,kad viņa uzvedas jauki un es sāku domāt,ka varbūt tomēr, viņa izdara kaut ko izcili pretīgu.

[ievish]

Linda B., ne vienmēr labi skolotāji ir arī labi vecāki. Un ne visi brāļi, māsas bez/ar audzināšanu izaug vienādi. Mūs no 3 bērniem nevienu neaudzināja, katrs aizgāja pilnīgi citā virzienā un izauga pavisam citāds.

[Laura]

Es gan laikam neesmu labākais padomdevējs šajā jomā, jo pašu bērnu mums ir precīzi viena vienība, turklāt jau 12 gadus veca... Toties radu/draugu/paziņu un pavisam svešu ļaužu izlaistos riebekļus esmu atskatījusies uz vella paraušanu. Tāpēc pirms pāris gadiem augstskolā psiholoģijā aizstāvēju darbu "Zoopsiholoģijas pielietojums bērnu audzināšanā". Pasniedzēja bija šokēta, bet atzīme 10.
Gribu uzsvērt dažus bērnu izlaistības stūrakmeņus:
1) Viņi dabū visu. Tas attiecas jau uz pavisam agrīnu zīdaiņa vecumu, kad lielākā daļa mūsdienu vecāku katru pīkstienu uztver kā lūgumu paturēt rokās. Mēs savā laikā to atrisinājām ar parastu flaneļa autiņu - kūna gulēja mierīgi, nebrēca un uz rokām neprasījās. (Crate training cilvēku versija) Vēlāk - ap divgadnieka vecumu - problēmu nebija. Arī tagad nav.
2) Mānīšanās un melošana bērnam - FUI! Pēc tam, ap gadiem 14 - 15, to pašu dabūs atpakaļ. Tad jau drīzāk sunim var samelot.
3) Mamma - mans īpašums. Tā ir īsta kāpšana uz galvas. Bērnam ir jau no pavisam mazavecuma jāpavada laiks arī divatā ar tēti, vecmāmiņu vai citiem radiem (Elīzu no 10 mēnešu vecuma līdz 2 gadiem auklēja Opis).Man šķiet, ka šī problēma sakņojas lielākoties pašu māmiņu nespējā atiet no sava mazā dārgakmeņa tālāk par metru. Nu ļaujiet citiem cilvēkiem palīdzēt! Atstājiet mazuli omei, viņa būs laimīgākā ome rajonā uz divām stundām!
4) Es varu visu. Te nu ir pavisam smagi. Arī man salecas sirds, kad redzu, ka divgadnieks aizlidina pa gaisu diezgan svaigu viedtālruni ar domu, ka spēle neiet... Bet mamma tikai pasmaida un atnes telefonu atpakaļ. Bērni, tāpat kā suņi, ļoti ātri pierod pie robežu trūkuma (jā, Bročeks čurā koridorā, jo nav kārtīgi dabūjis pa mici). Bērns NEDRĪKST iet pie kamīna, aiztikt sveces, šķiltavas un sērkociņus. To mēs saprotam visi. Bet tāpat ir jāmāca cieņa pret citiem cilvēkiem (pašā sākumā ar NEDRĪKST! komandu, tikai vēlāk ieejot dziļākos paskaidrojumos, kāpēc.), dzīvniekiem un lietām. Materiālo vērtību izpratne.

Secinājums pēc tā visa uzskaitīšanas? Ir jābūt zināmai stingrībai un konsekvencēm. Ja nav - rezultāts ir mazais riebeklis, kurš neļauj peldēties, ēst un iepirkties. Kurš danco pa galdu un galvu. Kurš ir bīstams mājdzīvniekiem, elektroierīcēm un citiem cilvēkiem.

Man personīgi visnegantākie šķiet:
a) pāraugušie barokļi - divus, trīs un vairāk gadus veci CILVĒKI, kuri joprojām ir atkarīgi no krūts zīšanas un pieprasa (dažkārt biedējoši uzstājīgi) mātes atkailināšanos neatkarīgi no situācijas.
b) transporta trobeļi - bērni, kuri raud, kauc, bļauj un vaimanā sabiedriskajā transportā. Īpaši tādi paaugušies (šodien pat - autobusā kauca ~piecgadnieks, par to, ka mamma bija iekāpusi dzeltenajā autobusā, bet viņš bija gribējis braukt ar zilo. Jāpiebilst, ka kauca visu ceļu no Iļģuciema līdz Bolderājai...) Tad es parasti vecākiem pajautāju, vai bērns ir nedziedināmi slims, ja jau šitā brēc.
c) veikala teroristi. Mazie topošie Binladeni, kuri terorizē vecākus un visus pārējos veikala apmeklētājus par tik stratēģiski svarīgiem objektiem kā kinderola, končas vai baltais zirdziņš ar zilajām krēpēm. Tad laba metode ir sīkajam bļaurim pieiet klāt sniegt roku un teikt:"Lūdzu, nāc ar mani, ja jau Tev vecāki tik slikti!" Parasti nostrādā - sīkais aizveras un ātri skien apkampt savu mammu.

P.S. Esmu ļauna.

[čība]

Linda B., ne vienmēr labi skolotāji ir arī labi vecāki. Un ne visi brāļi, māsas bez/ar audzināšanu izaug vienādi. Mūs no 3 bērniem nevienu neaudzināja, katrs aizgāja pilnīgi citā virzienā un izauga pavisam citāds.

He he, cik sapratu, mums te ir pārsvarā pieejamas lekcijas par pamperu mainīšanu utml., bet ar citām māmiņām es diez vai riskētu ietusēt, gan jau būs tas pats kas darbā, bail jau klausīties tos pierādījumus, ka bērns ir normālas dzīves gals - tāpēc arī jautāju šeit, jo uzticos kolēģēm-suņiniecēm Paldies...

Nu vismaz šeit tajās pašās lekcijās runā arī par daudz ko citu. Jaundzimušā hendlings nav lekcija tikai par to, kā pacelt, turēt un nēsāt bērnu. Vismaz mēs daudz runājām par to - kāpēc. Un slingu siešanas lekcijā vispār aizpļāpājāmies par bērnu dārziem
Runājot par tiem māmiņu tusiņiem - vienkārši jāatrod sev līdzīgi domājošie

[čība]

Es gan laikam neesmu labākais padomdevējs šajā jomā, jo pašu bērnu mums ir precīzi viena vienība, turklāt jau 12 gadus veca... Toties radu/draugu/paziņu un pavisam svešu ļaužu izlaistos riebekļus esmu atskatījusies uz vella paraušanu. Tāpēc pirms pāris gadiem augstskolā psiholoģijā aizstāvēju darbu "Zoopsiholoģijas pielietojums bērnu audzināšanā". Pasniedzēja bija šokēta, bet atzīme 10.
Gribu uzsvērt dažus bērnu izlaistības stūrakmeņus:
1) Viņi dabū visu. Tas attiecas jau uz pavisam agrīnu zīdaiņa vecumu, kad lielākā daļa mūsdienu vecāku katru pīkstienu uztver kā lūgumu paturēt rokās. Mēs savā laikā to atrisinājām ar parastu flaneļa autiņu - kūna gulēja mierīgi, nebrēca un uz rokām neprasījās. (Crate training cilvēku versija) Vēlāk - ap divgadnieka vecumu - problēmu nebija. Arī tagad nav.
2) Mānīšanās un melošana bērnam - FUI! Pēc tam, ap gadiem 14 - 15, to pašu dabūs atpakaļ. Tad jau drīzāk sunim var samelot.
3) Mamma - mans īpašums. Tā ir īsta kāpšana uz galvas. Bērnam ir jau no pavisam mazavecuma jāpavada laiks arī divatā ar tēti, vecmāmiņu vai citiem radiem (Elīzu no 10 mēnešu vecuma līdz 2 gadiem auklēja Opis).Man šķiet, ka šī problēma sakņojas lielākoties pašu māmiņu nespējā atiet no sava mazā dārgakmeņa tālāk par metru. Nu ļaujiet citiem cilvēkiem palīdzēt! Atstājiet mazuli omei, viņa būs laimīgākā ome rajonā uz divām stundām!
4) Es varu visu. Te nu ir pavisam smagi. Arī man salecas sirds, kad redzu, ka divgadnieks aizlidina pa gaisu diezgan svaigu viedtālruni ar domu, ka spēle neiet... Bet mamma tikai pasmaida un atnes telefonu atpakaļ. Bērni, tāpat kā suņi, ļoti ātri pierod pie robežu trūkuma (jā, Bročeks čurā koridorā, jo nav kārtīgi dabūjis pa mici). Bērns NEDRĪKST iet pie kamīna, aiztikt sveces, šķiltavas un sērkociņus. To mēs saprotam visi. Bet tāpat ir jāmāca cieņa pret citiem cilvēkiem (pašā sākumā ar NEDRĪKST! komandu, tikai vēlāk ieejot dziļākos paskaidrojumos, kāpēc.), dzīvniekiem un lietām. Materiālo vērtību izpratne.

Secinājums pēc tā visa uzskaitīšanas? Ir jābūt zināmai stingrībai un konsekvencēm. Ja nav - rezultāts ir mazais riebeklis, kurš neļauj peldēties, ēst un iepirkties. Kurš danco pa galdu un galvu. Kurš ir bīstams mājdzīvniekiem, elektroierīcēm un citiem cilvēkiem.

Man personīgi visnegantākie šķiet:
a) pāraugušie barokļi - divus, trīs un vairāk gadus veci CILVĒKI, kuri joprojām ir atkarīgi no krūts zīšanas un pieprasa (dažkārt biedējoši uzstājīgi) mātes atkailināšanos neatkarīgi no situācijas.
b) transporta trobeļi - bērni, kuri raud, kauc, bļauj un vaimanā sabiedriskajā transportā. Īpaši tādi paaugušies (šodien pat - autobusā kauca ~piecgadnieks, par to, ka mamma bija iekāpusi dzeltenajā autobusā, bet viņš bija gribējis braukt ar zilo. Jāpiebilst, ka kauca visu ceļu no Iļģuciema līdz Bolderājai...) Tad es parasti vecākiem pajautāju, vai bērns ir nedziedināmi slims, ja jau šitā brēc.
c) veikala teroristi. Mazie topošie Binladeni, kuri terorizē vecākus un visus pārējos veikala apmeklētājus par tik stratēģiski svarīgiem objektiem kā kinderola, končas vai baltais zirdziņš ar zilajām krēpēm. Tad laba metode ir sīkajam bļaurim pieiet klāt sniegt roku un teikt:"Lūdzu, nāc ar mani, ja jau Tev vecāki tik slikti!" Parasti nostrādā - sīkais aizveras un ātri skien apkampt savu mammu.

P.S. Esmu ļauna.

Nepiekrītu tik vienam - zīdaiņa neņemšanai rokās. Arī mums kādreiz gribas, lai mūs apskauj un samīļo. Tikai mēs to varam pateikt. Bet zīdainis nevar. Un viņš ir iemests sev pilnīgi nezināmā un svešā pasaulē, vienīgais, ko viņš pazīst ir mamma. Arī kucēnam līdz 2 mēnešu vecumam ir atļauts pilnīgi viss, mazuļiem šis periods ir apmēram līdz pusgadam. Līdz trīs mēnešu vecumam mammas tuvums principā nepieciešams visu laiku, kā pierāda dažādi pētījumi (par to liecina arī bērna fiziskā un psiholoģiskā attīstība un gatavība dzīvei), ka patiesībā bērnam būtu jādzimst nevis pēc 9, bet pēc 12 mēnešiem, bet fiziski nebūtu iespējams dzemdēt tik lielu un tik attīstītu mazuli. Līdz 3 mēnešu vecumam, viss, kas mazulim ir vajadzīgs - mamma. Tāpat ir pierādīts, ka bērna nēsāšana tuvu sev padara bērnu patstāvīgāku, drošāku un mierīgāku tālākā dzīvē. No četru mēnešu vecuma mazulim jau vairāk interesē apkārtne un viņš pats grib vairāk būt zemē un palēnām iepazīt pasauli - tad arī ir īstais laiks sāk vilkt robežas.
Runājot par vecvecāku iesaistīšanu - jā, omītēm, opīšiem ir tas prieks auklēt un pieskatīt mazo. Bet bērns jāaudzina ir vecākiem, pārlieku liela vecvecāku piesaistīšanai sekas ir redzamas tieši tajā visatļautībā.

[wolf-eyes]

Ja ir vismazākās šaubas, labāk nesteigties. Bērns nav kurpes, ko var aiznest atpakaļ uz veikalu vai samainīt pret citu pāri.
Ja Tavā "pasaules slānī" , ar ko Tu saskaries, ir tik daudz zīmes par bērnu kā problēmu, es ieteiktu nogaidīt, kad šaubas pazudīs un atbildes būs atrastas, būs nobriedusi klusa un skaidra pārliecība, ko un kā darīt.

[ievish]

Ja ir vismazākās šaubas, labāk nesteigties. Bērns nav kurpes, ko var aiznest atpakaļ uz veikalu vai samainīt pret citu pāri.
Ja Tavā "pasaules slānī" , ar ko Tu saskaries, ir tik daudz zīmes par bērnu kā problēmu, es ieteiktu nogaidīt, kad šaubas pazudīs un atbildes būs atrastas, būs nobriedusi klusa un skaidra pārliecība, ko un kā darīt.

Ne jau cilvēks pēc foruma izlasīšanas ķersies pie bērna radīšanas, bet diskusijas un domu apmaiņas noder vienmēr, lai kāds galā ir viedoklis. Tas, ka cilvēks uzdod jautājumus un nevis pieņem par faktu, ka neaudzināti bērni ir norma, vien jau liecina par pozitīvu domāšanu šajā virzienā.

[julika]

a) pāraugušie barokļi - divus, trīs un vairāk gadus veci CILVĒKI, kuri joprojām ir atkarīgi no krūts zīšanas un pieprasa (dažkārt biedējoši uzstājīgi) mātes atkailināšanos neatkarīgi no situācijas.
b) transporta trobeļi - bērni, kuri raud, kauc, bļauj un vaimanā sabiedriskajā transportā. Īpaši tādi paaugušies (šodien pat - autobusā kauca ~piecgadnieks, par to, ka mamma bija iekāpusi dzeltenajā autobusā, bet viņš bija gribējis braukt ar zilo. Jāpiebilst, ka kauca visu ceļu no Iļģuciema līdz Bolderājai...) Tad es parasti vecākiem pajautāju, vai bērns ir nedziedināmi slims, ja jau šitā brēc.
c) veikala teroristi. Mazie topošie Binladeni, kuri terorizē vecākus un visus pārējos veikala apmeklētājus par tik stratēģiski svarīgiem objektiem kā kinderola, končas vai baltais zirdziņš ar zilajām krēpēm. Tad laba metode ir sīkajam bļaurim pieiet klāt sniegt roku un teikt:"Lūdzu, nāc ar mani, ja jau Tev vecāki tik slikti!" Parasti nostrādā - sīkais aizveras un ātri skien apkampt savu mammu.

P.S. Esmu ļauna.

nu tiešām...

a) es baroju meitu līdz 2 gadiem ar krūti. nekad nav prasīts atkailināties da jebkur. arī zīšana prasa uzstadīt robēžas, tikai tie, kas nebaro tik ilgi, par to parasti nezin. līdz noteiktam vecumam bērnu jābaro pēc pieprasījuma, taču kad bērns jau sak ēst normālo paiku, zīšanas reizes samazinās un bērns tiek pamazam radināts pie tā, ka zīšana notiek pirms ap diendusu un naktī. viss.

b) es savejai parasti medzu teikt, ka mēs esam sabiedrībā un citi negrib dzirdēt aurošanu. gribi aurot? tad kapjam ārā un ejam ar kājām. Taču ja man uzdotu šadu jautājumu par slimību, būtu ļoti dusmīga.

c) Laba metode ir izdarīt secinājumu a-la "lūk, kā nevajag bērnus audzināt un paiet garām", nevis līst pie svešiem bērniem ar saviem tekstiem. Vismaz es tā daru.

Godīgi sakot, man vienmēr nepatīk cilvēki, kuri iejaucas šādā veidā. Ja tev trauce, kāpēc nevar normāli palūgt, lai to bērnu kaut kā savalda? Kāpēc ir jāpielieto tieši šādas metodes?

[Laura]

Ja vecāki nespēj ar savu "lolojumu" tikt galā, varbūt labāk nevajag rādīties sabiedriskās vietās? Kāpēc man ir jāklausās visu ceļu pēc darba bērna bļaušana?