Čau visiem, ko pazīstu (pareizāk, kas mani vēl šeit atceras) un kas nav redzēti!
Ieskrēju pēc ilgiem laikiem forumā, lai uzjautātu vienu svarīgu jautājumu. Darbā divām no manām kolēģēm ir bērni (cilvēkbērni - 1 gads un gandrīz 4 gadi), un tas, kā viņas apraksta ar bērnu audzināšanu saistītās problēmas, principā atsit jebkādu vēlmi par cilvēkbērniem pat domāt.
Tad nu nolēmu pajautāt šeit jums, kuriem ir veiksmīgi dabūti pie paklausības gan suņi, gan arī savi personīgie bērni. Zinu, ka daudziem tādi ir, tad padalieties jel, lūdzu - kādas metodes vislabāk izmantot, lai aug normāls cilvēks, nevis izlutināts preteklītis, kurš atņem mātei 100% no viņas laika.
Darbā bieži dzirdu šādas frāzes:
"Nu, kā tad gāja vakar pa pludmali?" - "Aizbraucām līdz pludmalei, jā, bet ar bērnu vai tad nopeldēsies... neļāva ūdenī ieiet, kliedza, nācās tāpat pabradāt un braukt mājās"
"Un Tev, A., kāds restorāns te patīk vislabāk?" - "Man? Mēs pēc dēliņa piedzimšanas ne reizi vairs neesam restorānos ēduši. Ar bērnu vai tad aiziesi paēst..." [dēliņam jau vairāk par gadu]
"Tev vīrs viens pats atbrauca pakaļ vai varbūt dēlu līdz paņēma?" - "Viens pats, mūsu mazais mašīnā sēdeklītī viens pats nesēž, vajag, lai blakus sēž arī vīramāte, bet viņa nevarēja"
Tā neļaušana, nesēdēšana utt. izpaužas histēriskā raudāšanā, kamēr mamma piekāpjas, protams, un izpilda to, kas vajadzīgs dēlam. Pirmās nedēļas viņa pat dušā gandrīz nevarēja ieiet, jo bērns esot bijis jātur uz rokām 24h/7. Gatavot ēst, mazgāt veļu utt. labprātīgi uzņēmusies vīramāte, pie kuras viņi joprojām dzīvo.
Nākamais variants - meita (gandrīz 4 gadi) visu laiku jāmāna un jāstāsta "pasakas", lai dabūtu pie kontroles. "Vīrs aizveda viņu uz rotaļu laukumu, un, lai dabūtu pēc tam atpakaļ mašīnā, nācās stāstīt, ka brauks tagad uz jūru. Viņa noticēja, un, protams, aizveda viņu uz mājām."
Pēc meitas vizītes ofisā - "Es tagad nokāpšu lejā un iesēdīšos kopā ar vīru un meitu mašīnā, it kā es arī brauktu uz mājām, un uzreiz fiksi izlēkšu".
Tas ir normāli? Man, piemēram, pirmās atmiņas ir no 3 gadu vecuma, tai skaitā par to, kā mānījās, labu gribēdami.
Vienu vārdu sakot - vai ir iespējams adekvāti, normāli audzināt bērnu mūsdienās, lai tas nepārņem visu tavu dzīvi un nenāktos visas savas intereses aizmirst uz visiem laikiem? Vai tiešām viņi nav audzināmi, un asarains, histērisks tracis pie supermārketa kases nenopirktas šokolādītes dēļ ir tas, kas vecākus tiešām sagaidīs ikreiz, kad bērns jebkur tiks ņemts līdzi?
Ja ir kādi iecienīti autori, saites, video, blogi, lūdzu, lūdzu padalieties ar normāliem iespaidiem. To, ka bērna piedzimšana ir nenormāla problēma, es dzirdu katru dienu. Pastāstiet, lūdzu, kaut ko pozitīvu (tie, kam ir ko stāstīt!). Tie, kuriem gan suņi, gan bērni nav problēma, bet tiešām prieks dzīvē un audzināšana izdevusies.
Paldies!
Irēna