Es gan laikam neesmu labākais padomdevējs šajā jomā, jo pašu bērnu mums ir precīzi viena vienība, turklāt jau 12 gadus veca... Toties radu/draugu/paziņu un pavisam svešu ļaužu izlaistos riebekļus esmu atskatījusies uz vella paraušanu. Tāpēc pirms pāris gadiem augstskolā psiholoģijā aizstāvēju darbu "Zoopsiholoģijas pielietojums bērnu audzināšanā". Pasniedzēja bija šokēta, bet atzīme 10.
Gribu uzsvērt dažus bērnu izlaistības stūrakmeņus:
1) Viņi dabū visu. Tas attiecas jau uz pavisam agrīnu zīdaiņa vecumu, kad lielākā daļa mūsdienu vecāku katru pīkstienu uztver kā lūgumu paturēt rokās. Mēs savā laikā to atrisinājām ar parastu flaneļa autiņu - kūna gulēja mierīgi, nebrēca un uz rokām neprasījās. (Crate training cilvēku versija) Vēlāk - ap divgadnieka vecumu - problēmu nebija. Arī tagad nav.
2) Mānīšanās un melošana bērnam - FUI! Pēc tam, ap gadiem 14 - 15, to pašu dabūs atpakaļ. Tad jau drīzāk sunim var samelot.
3) Mamma - mans īpašums. Tā ir īsta kāpšana uz galvas. Bērnam ir jau no pavisam mazavecuma jāpavada laiks arī divatā ar tēti, vecmāmiņu vai citiem radiem (Elīzu no 10 mēnešu vecuma līdz 2 gadiem auklēja Opis).Man šķiet, ka šī problēma sakņojas lielākoties pašu māmiņu nespējā atiet no sava mazā dārgakmeņa tālāk par metru. Nu ļaujiet citiem cilvēkiem palīdzēt! Atstājiet mazuli omei, viņa būs laimīgākā ome rajonā uz divām stundām!
4) Es varu visu. Te nu ir pavisam smagi. Arī man salecas sirds, kad redzu, ka divgadnieks aizlidina pa gaisu diezgan svaigu viedtālruni ar domu, ka spēle neiet... Bet mamma tikai pasmaida un atnes telefonu atpakaļ. Bērni, tāpat kā suņi, ļoti ātri pierod pie robežu trūkuma (jā, Bročeks čurā koridorā, jo nav kārtīgi dabūjis pa mici). Bērns NEDRĪKST iet pie kamīna, aiztikt sveces, šķiltavas un sērkociņus. To mēs saprotam visi. Bet tāpat ir jāmāca cieņa pret citiem cilvēkiem (pašā sākumā ar NEDRĪKST! komandu, tikai vēlāk ieejot dziļākos paskaidrojumos, kāpēc.), dzīvniekiem un lietām. Materiālo vērtību izpratne.
Secinājums pēc tā visa uzskaitīšanas? Ir jābūt zināmai stingrībai un konsekvencēm. Ja nav - rezultāts ir mazais riebeklis, kurš neļauj peldēties, ēst un iepirkties. Kurš danco pa galdu un galvu. Kurš ir bīstams mājdzīvniekiem, elektroierīcēm un citiem cilvēkiem.
Man personīgi visnegantākie šķiet:
a) pāraugušie barokļi - divus, trīs un vairāk gadus veci CILVĒKI, kuri joprojām ir atkarīgi no krūts zīšanas un pieprasa (dažkārt biedējoši uzstājīgi) mātes atkailināšanos neatkarīgi no situācijas.
b) transporta trobeļi - bērni, kuri raud, kauc, bļauj un vaimanā sabiedriskajā transportā. Īpaši tādi paaugušies (šodien pat - autobusā kauca ~piecgadnieks, par to, ka mamma bija iekāpusi dzeltenajā autobusā, bet viņš bija gribējis braukt ar zilo. Jāpiebilst, ka kauca visu ceļu no Iļģuciema līdz Bolderājai...) Tad es parasti vecākiem pajautāju, vai bērns ir nedziedināmi slims, ja jau šitā brēc.
c) veikala teroristi. Mazie topošie Binladeni, kuri terorizē vecākus un visus pārējos veikala apmeklētājus par tik stratēģiski svarīgiem objektiem kā kinderola, končas vai baltais zirdziņš ar zilajām krēpēm. Tad laba metode ir sīkajam bļaurim pieiet klāt sniegt roku un teikt:"Lūdzu, nāc ar mani, ja jau Tev vecāki tik slikti!" Parasti nostrādā - sīkais aizveras un ātri skien apkampt savu mammu.
P.S. Esmu ļauna.