Mums vispār iet šausmīgi jautri, žēl, ka es nemāku smuki rakstīt un tā.
Vakar braucām pa lietu uz ķengaraga treniņu laukumu ar 7to tramvaju, izkāpām galapunktā un domājām, ka pa promenādīti smuki aiziesim līdz laukumam. Neparēķināju, ka ir taču lietus un tie dubļi, kas ir pie tā ezera, ko rok ir ķepīgi un netīri, un vispār šausmas. Bet nu es jau kā piedzīvojumu mīlošs cilvēks devos tik uz priekšu, beigās mēs ar Dilanu attapāmies iestiguši dubļos līdz ceļiem (Dilans līdz mugurai), netikām ne uz priekšu, ne atpakaļu. Labi, ka būvdarbu vadītājs mūs pamanīja un, ar savu tikko mazgāto džipu, mums iebrauca pakaļ, ielika mūs pikapa aizmugurē un izveda ārā. Šādās reizēs man ir skumji, ka telefonam nav kamera, lai varētu to skatu iemūžināt.
Tad vēl Dilans negrib kakāt pagalmā. Viņš nekakā mūsu mājai tuvāk par metriem 50, vislabāk pāri nākamaji šķērsielai pie Latvijas Balzāma vai kaut kur uz Stabu ielas. Vakar vakarā un šorīt nesanāca izvest tālāk par pagalmu, tādēļ pusdienslaikā pilnā ātrumā skrēja uz Latvijas Balzāmu, tā lūk. Esmu lasījusi, ka citi suņi arī kakā pēc iespējas tālāk no mājām. Kāpēc tā?
Un vēl no ēdiena trauka viņš parasti paņem vienu vistas spārniņu vai sirsniņu un cenšas kaut kur noslēpt. Šodien mēģināja pastumt zem lupatu deķīša. Kā paņemu spārniņu un aiznesu atpakaļ uz bļodu, šis atkal kaut kur nozūmē. Laikam gatavojas nebaltai dienai. Vai vienkārši par daudz dodu ēst.
Jautri mums!
Atradu arī savu mīļāko šķirni ss.lv, diemžēl, otram sunītim man neatradīsies vieta :/
http://www.ss.lv/msg/lv/animals/dogs/ou ... ifchb.html