manuprāt tos
uci-puci vajag mest pie malas uzreiz.
kucēns šobrīd ir mazs un saimniekam pirmais suns, satraukums, neziņa utt. bet kucēni aug ļoti ātri. un runa nav par bolonku, bet gan par terjeru - suni ar spēcīgu, enerģisku temperamentu.
var protams paijāt saimniekam pa galvu, bet neredzu nepieciešamību mierināt pieaugušu cilvēku, es teiktu – saimniekam vajadzētu uzreiz pārkāpt pāri vēlmei izturēties pret suni kā pret zīdaini, jo suns nav zīdainis. neļaujiet šķirnes mazajam augumam likt jums domāt, ka jums ir mazs klēpja sunītis, tas ir suns, kura audzināšanā vajag stingru, konsekventu raksturu, pacietību un iecietību un liela nozīme ir arī socializācijai.
Starpcitu – intereses pēc – ko audzētāja jums ir stāstījusi par socializāciju? Kādi ir ieteikumi un uzdevumi tieši socializācijas jomā?
Man reiz nācās pavadīt nedēļas nogali kopā ar 1 gadu vecu rasela terjeru, manam īru terjeram tad bija 4 mēneši, dēlam 1,5 gadi, abi dabūja rasela zobus just ne vienu reizi vien (jā, atļāvās klupt kājās mazam bērnam), saimniece, tā vietā lai suni audzinātu, tik paņēma rokā, paucināja – dūdodama ka tā tak uzvesties nedrīkst. Uz manu aizrādījumu, ka suni varētu varbūt piesiet, atteica, ka viņš taču ir tik maziņš, ka nevienam neko nevar nodarīt, ka viņš jau to nedomā nopietni. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad satikām mazo tirānu, jo sava bērna un suņa dēļ pacentos izvairīties no tikšanās ar šo kompāniju (par laimi tie bija tikai attāli paziņas). Kad pēc kāda laika tai ģimenē ieradās arī zīdainis, suns izrādījās pārāk grūti valdāms un savācams – tas bija kļuvis lieks.
p.s. es arī par būri. mums diemžēl nebija. tagad suns pieaudzis - nav nepieciešams, bet nākamajam visticamāk būs.