magnola wrote:Mūsējai arī ir "buramvārdiņš" - BRAUKSIM?! - un sunei ausis ir augšā un skatienā jautājums "vai tiešām pareizi sadzirdēju?".

Aha. Bonijai tāds stāvoklis iestājas, dzirdot par ēdienu un viņas draugiem (suņiem). Un pastaigu. Mans brālis to sauc par „ausu erekciju” (viņš ir pusaudzis, kā var noprast).
Jaunas bildes ar Boniju es pati gribu redzēt ārpus fotoaparāta.

Linda B. wrote:Vispār grūti,kad šitā tajā visā iedziļinās,saproti,ka tajos veikalos no sausajām ir TIK MAZ,kas tāds,ko vispār savam sunim varu droši dot,un tas nebūt nav nekas no lētā gala.

Nav jau pārsteidzoši. Ja iedziļinās, arī pārtikas veikalā pārņem viegla bada sajūta. A te – neproduktīvie mājdzīvnieki... Lai gan kā kuram. No gādīga saimnieka var nemazu summu izpspiest, ja iestāsta, ka sunim vajag to, to un vēl šito.
---
Pie mums vakar bija baigā vētra, tāpēc ar Boniju vakara pastaigā gājām izpētīt tās sekas. Ideja bija nokāpt gravā un aizčāpot līdz Gaujai, pa ceļam apskatot kādu nolauztu koku un tā. Ha. Mana omulīgā, mierīgā pasaku grava ar mazo, jauko upīti un sūnām apaugušajiem akmeņiem bija kļuvsi par kārtīgu stihiju ar salauztiem kokiem, trakojošu straumi un pārplūdušiem krastiem. Par Gauju varēja aizmirst, tad nu izpētījām visu apkārtni, kur varēja piekļūt, sabiedējām baru lēkājošu varžu (sorry), izmirkām līdz ādai (abas) un vispār izbaudījām ārkārtīgi skaistu vakaru. Pēc lietus mežā vienmēr ir tā mazliet maģiski, bet vakar debesis dega un zeme dziedāja – milzīgs atvieglojums pēc karstuma. Kurš šodien atkal ir atpakaļ.

ahadi kale, parasti fotoaparātiem (vismaz tiem, kurus esmu redzējusi ) ir divu viedu iespējas kā ielādēt bildes PC- 1. ir ar vadu, 2. atmiņas karti vienkārši ieliektot datorā. Kurš no abiem veidiem īsti jums nedarbojas?
P.S. Bonija ļoti skaista, tiešām kā ņūfs nedaudz, dikti gribas redzēt vēl kādu bildi!

DanaMary wrote: ahadi kale, parasti fotoaparātiem (vismaz tiem, kurus esmu redzējusi ) ir divu viedu iespējas kā ielādēt bildes PC- 1. ir ar vadu, 2. atmiņas karti vienkārši ieliektot datorā. Kurš no abiem veidiem īsti jums nedarbojas?

Pirmais. Abiem datoriem. Gar atmiņas karti es, ņemot vērā savu tehnisko tizlumu, nemaz negrābstos.

Neticu gan, ka ir tāads tehniskais tizlums, ka kaut kas varētu atgadīties ar atmiņas karti. Es bildes no kameras uz datoru lādēju tikai ar atmiņas karti, tas taču daudz vieglāk, vismaz manuprāt. Pie tam vēl man ir viena atmiņas karte uz 2 fotoaparātiem, pati brīnos,viņa vēl nav pazudusi, saplīsusi utt.

DanaMary wrote:Neticu gan, ka ir tāads tehniskais tizlums, ka kaut kas varētu atgadīties ar atmiņas karti.

Tici, tici man viena kolēģe pamanījās vienkārši iemest karšu lasītāja lielākajā spraugā (PC) un dabūja meklēt datorpuišus, lai izķeksē

Es taisījos šodien padalīties ar pēdējo dienu suņu priekiem, bet uzzinājās visādi jaunumi, un vairs negribās. Padalīšos tad ne-priecīgajiem jaunumiem.

Laukos mums ir kaimiņi, kaimiņiem ir čau-čau un nav sētas. Tas ir, sēta neierobežo visu teritoriju. Čau-čau, būdams... nu, čau-čau , to izmanto savā labā. Sākumā viņš nāca uz mūsu sētu un izmantoja pagalmu dabisko vajadzību nokārtošanai, tā teikt ar komfortu un nepiemēslojot savu sētu. Kaimiņiem piekāst. Kaut kad šams sāka vazāties apkārt pa visu ciemu. Kaimiņiem joprojām acīmredzot piekāst. Tad čau-čau nokoda citu kaimiņu kaķi. Īpašnieki esot atvainojušies. Un vakar tas pats čau-čau sakoda bērnu. Savu, sētā, spēlējoties. Esot bijusi liela bļaušana un ātrā palīdzība.
es.gribu.tiem.saimniekiem. vienkārši... pat nezinu, ko. Bet es kļūstu nikna, domājot par viņu attieksmi pret suni un citiem cilvēkiem. Situācija nav netipiska, bet sajūtas ir citādākas kā lasot presē par nezināmu suni un nezināmiem cilvekiem. Nu, CIK stulbam ir jābūt cilvēkam, lai uztvertu čau-čau par dārza dekoru un ignorētu viņa izgājienus? Tas suns ir gluži parasts, tipisks savas šķirnes pārstāvis , un viņa saimnieki un ir parasti, tipiski idioti. Kombinācija ar laika degli. Kam tagad acīmredzot bija pienācis laiks sprāgt.

Metos aizstāvēt čau čau - nav tas velns tik melns kā viņu mālē, čau čau ir gudri suņi un ļoti mīļi, JA viņus pareizi audzina un pret viņiem pareizi attiecas. Mums bija čaviks, šķirnīgs, ar visiem papīriem, atbilda standartiem utt., bērnus mīlēja ļoti, ļāva čubināties, kaimiņu bērni ieraugot mūs metās apkārt glaudīt, sunim - 0 emociju, ar kaķi kopā gulēja, lai arī bija jau liels, kad viņš nonāca pie mums. Tā kā

viņa saimnieki un ir parasti, tipiski idioti

pilnīgi piekrītu. Neīstais suns neīstajiem saimniekiem un tur ir visa vaina, kaut gan ar tādu attieksmi viņiem neviens suns nebūs īstais.

Nepārproti, man PATĪK čau-čau, tāpēc arī pārdzīvoju. Es ar "tipisks čau-čau" biju domājusi suni ar pašapziņu un Lielu Personību. Bet Lielām Personībām reizēm uznāk "pasaules valdnieka sindroms", un tad vajag saimnieku, kurš parāda, kāda ir skarbā realitāte. Bet, ja tāda saimnieka nav, tad suns sapņo par varas apvērsumu pasaulē vai vismaz vietējā ciemā un attiecīgi uzvedas.
Starp citu, mēs tikko pāris dienas palikām kempingā, kura saimniekiem pieder čau-čau kuce. Ļoti forša būtne.

ahadi kale wrote:Es ar "tipisks čau-čau" biju domājusi suni ar pašapziņu un Lielu Personību.

Pārpratu šo , jo domāju, ka Jūs ar to domājāt - aprobežotu un tupu suni, kā domā liela daļa sabiedrības. Prieks, ka ir vēl kāds, kam čau čau patīk Mums bija melns puika.

Par čau čau nav ko piebilst, idioti....

Toties piebildīšu, ka man ļoti patīk Tavs rakstīšanas stils un humora izjūta Tā turpināt!

ievish, paldies!

Ok, jāpastāsta par pēdējā laika manu lielāko suņu prieku. Brokaststāsts nr.3 (ko? MAN ir brokastis) – Ar Boniju Pērnavā.

Jautājums, vai ņemt suni līdzi pāris dienu izbraukumā īsti netika apspriests. Galvenokārt tāpēc, ka tāpat nebija, kur atstāt. Un arī negribējās. Es gan mazliet stresoju par to, vai viņa tiešām ir tik prātīga, lai nesagādātu problēmas.
(Maza vēsturiska atkāpe – kad Bona tikko bija atvesta no patversmes, viņa uzvedās diezgan apšaubāmi. Apmēram pirmos četrus mēnešus es domāju, ka varu sākt meklēt māju meža vidū, jo civilizācijā tas suns nav vedams. Tad beidzot pienāca diena, kad viņa pagāja garām citam sunim, nesarīkojot histēriju, un es nolēmu to uztvert kā pierādījumu, ka varbūt labāk. Tovakar sastādīju sarakstiņu ar lietām, ko nevarēju darīt ar suni, bet gribēju un apņēmos, ka kādu dienu izdarīšu. Ceļošana bija saraksta augšgalā.)
Nekāda nopietna iepriekšēja organizēšana, kempingu, kur varētu ar suni palikt, meklēšana un tamlīdzīgas izdarības nenotika. Jo mēs visu domājām pēdējā brīdī, vēl vakarā pirms izbraukšanas bija vairāki iespējamie galamērķi un Pērnava pat nebija starp tiem . Beigu beigās sanāca pat nakts vidū braukt uz laukiem pēc telts, jo par to mēs arī pārdomājām.
Bet par spīti absolūtajam noteiktības trūkumam (vai varbūt tā dēļ) viss sanāca lieliski. Viss ceļš līdz Pērnavai bija gar jūru, pati pilsēta pie jūras un atpakaļceļš arī gar jūru – mīļotais suns bija biežāk slapjš nekā sauss. Jāsaka, ka peldēšanās kopā ar Boniju brīžiem kļūst par mazliet ekstrēmu pasākumu, jo viņa ķeras „slīkstošajiem” saimniekiem rokās/rej virsū/peld klāt un cenšas aizgriezt uz krasta pusi. Tas labākajā gadījumā. Sliktākajā krastā paķer pirmo, kas gadās pa zobam un izmētā to pa visu pludmali. Pēc pāris apkošļātām kurpēm un viena dvieļa, suns visu atlikušo ceļojumu peldējās pie pavadas. Bet neko, pēc triju dienu peldēšanās maratona viņas uzvedība jau kļuva ciešama un varējām arī kopīgi papeldēt. Ja pieķeras pie iemauktiem, izvelk krastā. Forša sajūta.
Citādi gan suns uzvedās priekšzīmīgi – gan kempingā (kaut tur bija citi suņi – saimnieku čau-čau un krievu melnā terjera kuces), gan teltī, gan kafejnīcās, mežā, pilsētas centrā, purvā, mašīnā, lauku sētā, pludmalē (kamēr saimnieki nepeldējās), uz mola, īsāk sakot, visur. MILZĪGS prieks man par viņu. Ļoti patīkams ceļa biedrs, kuru, kā pierādījās, nākotnē var ņemt līdzi arī tālākos un ilgākos ceļojumos.
Ceļojuma laikā kraukšķināja sauso barību. Pirmajā dienā ar prieku, otrajā bez entuziasma, bet apēda, trešajā palika izsalkusi. Tātad tas ir iespējams – mans suns var atteikties no ēdiena. Nebūtu ticējusi. (Tagad, kad gaļa atkal pamatēdiens, arī sauso atzīst par ēdamu.)

Vēl mēs pēdējā laikā cītīgi izmantojam tuvāko suņu apmācības laukumu, kur mani var redzēt, cenšoties sunī radīt interesi par šķēršļiem, bet Boniju - mēģinām man iestāstīt, ka viņa nav un nebūs agility suns. Es gan joprojām neesmu atmetusi cerības kādreiz pameģināt ar viņu īstu agility.
Mīļotais sunītis, kam rudenī būs divi gadiņi, to cītīgi to izrāda un rūpīgi pārbauda visu robežu atrašanās vietu. Ik pa laikam.
Un es palēnām sāku nopietni domāt par suni nr.2. Ja tas turpināsies tādā tempā, līdz īstai "Bonijas māsiņai" tikšu pēc gadiem pieciem.

Ja pieķeras pie iemauktiem, izvelk krastā. Forša sajūta.

Piekrītu par visiem 100 , kolosāla sajūta, ka pašam nav jāpeld un tādā ātrumā velk ārā.

Klusums blogā. Klusums ikdienā. Bona vada savas dienas, skrienot pa mežu, dauzoties pa kalniem, aizām, kanjoniem un alām, mērcējoties Gaujā, rokot zemi un atkal un atkal secinot, ka lapas ir stulbas, jo nelido uz priekšu kā saimnieces mesti kociņi, bet tikai krīt nabaga sunītim uz galvas. Pēc tā visa viņa laiski gulšņā mājās, čiepj nelobītus lazdu riekstus un katram redzeslokā nonākušajam cilvēkam stāsta, ka ir klēpjusunītis, ko drīkst un vajag kārtīgi samīļot.
Fotoaparāts savukārt ir uzzinājis savu vietu ģimenes hierarhijā un ir piekritis sadarboties. Tā nu šams stāsta, ka pirms visa šī rudens bija vasara, un mīļotais suns:

Uzzināja, kas ir saulgriežu nakts ugunskurs:

Spēlēja paslēpes pļavā:

Spēlēja bumbu laukos:

Sapņoja par puķudobju "uzlabošanu":

Piepildīja sapni un veltīja saimniecei attiecīgu skatienu:

Mīlēja upenes:

Un mežu:

Tēloja meža nimfu (efekts būtu lielāks, ja pirms tam nebūtu notikusi tā "mērcēties Gaujā un rakt zemi" lieta):

Baudīja jūru un to, ka, nozogot kurpi, var pārliecināt par tālu aizpeldējušo saimnieku atgriezties krastā:

Un tad saldi čučēja:

Hei, hei!

Te ir baigais klusums iestājies. Bonijas saimniece dara visādas interesantas lietas un viņai ne līdz (forumos) rakstīšanai, savukārt Bonija pati pamanās izcelties ar regulāru nokļūšanu vetārsta kabinetā.
Nekas tik traks viņai nekait, bet meitenei ir pavāja imunitāte un viņa saķer, šķiet, VISUS vīrusus, kas klejo apkārt. Pēdējo mēnešu statistika – kašķis, pāris caurejas un klepus, klepus, klepus. Rekords – kādas trīs nedēļas bez kādas slimošanas. Lai padarītu dzīvi vēl jautrāku viņas anālie dziedzeri nu jau arī dažus mēnešus atsakās tīrīties paši. Es esmu iemācījusies to izdarīt mājās, tad nu mums tagad ir iknedēļas šovs „iecelt pretojošos suni vannā”.
Nē, mūsu mājās nav garlaicīgi. Nekad.

Veselību skaistajai Bonijai!

Skaista sune
Veseljojaties!

DanaMary, Alpina, paldies!

Skaistā Bonija nolēma pievērsties dabiskam un mazliet mežonīgam valdzinājumam. Sagrauza savu ķemmi. Tagad viņa izskatās pēc pinkaina goblinsuņa.

Kā Bonijai klājas?