Es nekad neesmu nožēlojusi, ka tieši Fēlis kļuva par manu dzīves sastāvdaļu brīdī, kad nolēmu beidzot iegādāties suni. Viņam ir patiesi kaudze fantastisku īpašību un tad ir viena, kura jau labu brīdi mani skumdina. Fēlikss ir skops, mazs greizsirdīgs budzis. Un man brīžiem nolaižas rokas. Jau ziemā mums bija nopietnas problēmas, kad viņš bija nolēmis, ka no mana drauga ir jāsargā viss - sava gulta, savas mantas, mana gulta. Toreiz, lai arī viegli nebūt negāja, bet tikām tam pāri. Sestdien abi sēdēja Fēliksa gultā un spēlējās ar bumbiņām, bet vakar Fēlikss nolēma, ka mantiņas ir viņa un atkal ar rēcienu metās ķert rokā. Šeit neiet runa par savstarpēju nesaprašanos, viņi kopš pirmās tikšanās ir bijuši lieliski draugi, bet kāpēc viss tieši no viņa ir jāsargā... Eh, gribējās kaut kur pačīkstēt.
Strādāsim tālāk, mēģināšu izveidot Fēlim pozitīvu asociāciju - kad viņš nāk viņš nenāk kaut ko atņemt, bet gan iedot kaut ko vēl foršāku nekā 10 bumbiņas kurās Fē ir lepni iegūlies. Palielināšu fizisko slodzi, kā arī nodarbināšu viņa prātu, varbūt līdz ar auksto laiku Fēlim gribās darīt vairāk nekā gribējās visu vasaru. Redzēsim kā ies. Ja nu kādam ir vēl kādas idejas vai pieredze šajā jautājumā - labprāt uzklausīšu. Es gribu paturēt viņus abus.