Kamēr lielais vairums steidz baudīt zelta rudeni Siguldā, mēs, spītējot trakam lietum un pelēkiem mākoņiem, svētdien devāmies uz Sabili. Jautrā pulkā devāmies pārgājienā gar Abavas krastiem, cauri pilsētiņai un pa Pedvāles dabas muzeju.
Pastaiga sākās ar Koka rotaļlietu muzeja apmeklējumu - droši varu ieteikt visiem suņu īpašniekiem, mūs tur ielaida bez vārda runas. Noklausoties stāstu par to, kāpēc muzejā ir tikai koka dzīvnieki, es gan sapratu, ka te nevar būt ne runa par sirdsdraugu diskrimināciju. Fēlikss samulsis no mūsu lielās, jautrās kompānijas sākumā uzvedās galīgi ne priekšzīmīgi, bet pārgājiena laikā viņš pārstāja maniakāli mēģināt saimnieci aizvilkt uz visām četrām debespusēm. Iepazinuši muzeju devāmies mazā pastaigā pa Sabili, kas ietvēra kāpienu kalnā, lai uz visu paraudzītos no augšas. Fēlikss beidzot tika vaļā no pavadas un pārlaimīgs ļepatoja apkārt un cauri mūsu kompānijai. Pēcāk devāmies burvīgā pastaigā gar Abavu, pa meža takām - sunim prieki milzonīgi, var skriet un skriet un vēlreiz skriet. Un reizēm vēl mamma kociņu aizmet - idille. Mūsu pastaiga atduras Abavas krastā, laiks doties uz otru pusi, bet tur var nokļūt tikai ar trosi un straume ir lielāka, nekā man patiktu. Tā nu Fēlikss kļuva par pirmo lielo suni un viennozīmīgi pirmo hofavartu, kas upei devās sēžot klēpī mammai un šļūcot ar trosi. Viņa galvā protams ielīst nevaru, bet no viņa nebija nevienas pretastības - kas jādara, jādara. Otrā krastā tiekot uz zemes es viņu slavēju atspērusies un neizskatījās, ka troses brauciens viņam būtu sagādājis jelkādas problēmas. Hofavarti patiesi ir gatavi saimniekiem sekot visur. Tā kā arī uz trosēm droši varat doties kopā ar 4kājainiem draugiem. Trošu pasākumu nodrošināja divi armijas drēbēs ģerbti puiši, ar aizklātām sejām un ieročiem. Kad bijām visi tikuši pāri, viens no viņiem devās uz priekšu un kad Fēlikss viņu ieraudzīja... Mans mīļais kucēns rūkdams un riedams kā nelabais metās viņam pakaļ gatavs aizstāvēt savu baru. Sapratis, ka briesmas nedraud viņš vienā mirklī pārvērtās par Fēliksu - parasto. Pavisam netālu atradās otra - garāka trose, kur varēja nobraukt prieka pēc un pēc tam apkārt nelielam dīķītim atčāpot atpakaļ. Brīdī, kad biju nobraukusi mamma atlaida Fēli un viņš kā bulta lidoja pie manis - lejā no kalna, pāri strautiņam, pāri pļaviņai un tik pat zibenīgi dīķī iekšā un pāri pie manis. Brīdī, kad es viņaprāt bīstamā veidā biju nokļuvusi tik tālu, viņam nebija divu domu - katra viņa ķermeņa šūna zināja, ka jānokļūst pie manis un ātri! Absolūti bezbailīgs dzīvnieks, kam saimnieks ir svarīgāks par visu. Tālāk devāmies uz vīna degustācijām, kur arī Fēlikss uzreiz tika aizcināts iekšā un varēja pavadīt laiku sausākā un siltākā vietā. Ļoti draudzīgi saimnieki! Kad arī vīni bija nobaudīti devāmies atpakaļ uz Sabili, kur nolēmām, ka piedzīvojums bijis par īsu. Ta nu notēmējām uz Pedvāles dabas muzeju, pārčāpojām pāri upītei un devāmies skaistā pastaigā pa kalniem un lejām baudīt mākslu - brīžiem skaistu, brīžiem galīgi nesaprotamu. Ja runājam par pārgājienu kopumā - bija brīži, kad gribējās, kaut viņš klausītu vairāk. Bet tad es padomāju, ka mēs visi tur bijām lai atpūstos, relaksētos, aizmirstos - arī Fēlikss ir pelnījis tādu pašu brīvdienu, kad var izvēdināt galvu. Tā nu visiem varu ieteikt droši doties uz Sabili ar četrkājainiem draugiem - viņi tur tiek laipni uzņemti.
