"Par punktu tur, kur sirds liek komatu"Šodien manās mājās ir mazliet klusāk. Mazliet skumjāk. Un mazliet, eh, patiesībā tik ļoti daudz, vientuļāk.
Šodien kādās mājās netālu no Brēmenes ir mazliet skaļāk. Mazliet drošāk. Un kādam sāp mazliet mazāk.
"Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši". Jau kādu brīdi atpakaļ es sapratu, ka šis teiciens nozīmē, ko vairāk. Brīdī, kad es sapratu, ka mans pagalma sargs vairs nevar brīvi atrasties pagalmā. Un laikā pēc tam, kad es redzēju kā viņš skumst. Šodien Fēlikss sargā bļodu, rīt noklabinās zobus mana drauga virzienā un parīt, ko ja parīt viņš iekodīs bērnam par nesadalītu sviestmaizi? Manam priekšniekam ir 3 burvīgas meitiņas, viņām ir draugi, kaimiņiem maza knīpa. Un man ir fantastisks suns, kurš diemžēl ir skops. Babītes nelaime bija tikai vēl viens punkts uz i, ka pieņemu pareizo lēmumu. Un tā nu Fēliksa dzīve no 8 h pagalmā pārvērtās par 22 stundām dzīvoklī, vismaz 7 no tām vienam pašam. Viņš nesūdzējās, bet es redzēju, kā viņš sadrūma arvien vairāk. Kā gan sunim iestāstīt, kāpēc?
Tikai pirms nedēļas es beidzot saņēmos spert šo soli un meklēt viņam jaunas mājas (lai gan lēmums bija vairāk vai mazāk pieņemts jau ap kastrācijas laiku), kur viņš varētu dzīvot laimīgs un darīt to, ko mīl un kam viņš ir radīts. Darīt to, pēc kā sauc viņa instinkti.
Piektdien es saņēmu telefona zvanu.
Šodien Fēliksam ir SAVA māja, SAVS pagalms, SAVS stallis, SAVS mežs, savi zirgi, savi kaķi un saimniece, kura ir blakus. Saimniece, kas 4x gadā vedīs viņu brīvdienās pie jūras. Saimniece, kas tikko pazaudēja savu iepriekšējo hofavartu un nespēj ne dienu iedomāties bez četrkājainā drauga. Saimniece, kam viņš sekos izjādēs un skrējienos, saimniece, kas strādā no mājām.
Man ir tukšs dzīvoklis un dikti, dikti skumji, bet es zinu, ka viņam turpmāk būs fantastiska dzīve - viņš to ir pelnījis.
Pēdējo vakaru mēs pavadījām bez noteikumiem. Fēlikss gulēja saritinājies manā gultā, manā ielociņā, gluži kā pirmajā naktī, kad mēs satikāmies un viņš bija vien mazs, apaļš kunkulītis. Un visu šo laiku, ko pavadījam kopā viņš to nekad nedarīja. Atnākt samīļoties, paspēlēties, pasnaust 5 minūtes, bet nekad ne gulēt. Tās bija vislieliskākās atvadas, ko vien viņš man varēja iedot un šodien jau bija daudz vieglāk. Sadalot 800+km braucienu mēs satikāmies aptuveni pusceļā, devāmies kopīgā pastaigā un tālāk Fēlikss devās bez manis. Bet es drīkstu braukt ciemos! Viņa sūtīs man bildes! Un viņš būs laimīgs... Tas ir pats, pats galvenais.
Uz atvadām no mana sapņu suņa, mūsu pēdējā bilde kopā