Tikko pārbraucām mājās no veta. Fēlim ir jauns iekaisums, kā rezultātā arī radās caurums. Šodien pa dienu atkal sāka nākt ārā smirdīga zupa, ak, kā man tā visa pietrūka. Esam atkal uz antibiotikām un pretsāpju, pretiekaisuma zālēm, jāskalo un jācenšas pēc iespējas turēt sausu. Un jācer, ka šoreiz tas nebeigsies uz operāciju galda.

eu, viss būs labi! mēs turam īkšķus! galvenais - ieelpot,izelpot, pateikt Fēlim,lai saņēmās un viss būs čikiniekā! Turās!

Cik daudz paardziivojumu jaapanes vienam sunim... Turaties!!

karalislauva wrote:Cik daudz paardziivojumu jaapanes vienam sunim... Turaties!!

A suns nepārdzīvo. Pārdzīvoju es. Un mans maciņa saturs.

auch! turieties!! kaut ātrāk suns tiek uz ķepām!
izturību maciņam arī, varu tikai minēt ka Šveicē vetārsta pakalpojumi maciņu tukšo kosmiskos ātrumos.

Mēs pie veta braucam 25 km attālumā uz Vāciju. Šveicē domāju ka summa jau sen pārsniegtu manu mēneša algu.

Par to kā mums iet - Fēlis jūtas labi, bet infekcija tik pat smirdīga un pretīga. Noskuvu vairāk spalvu visrinķī, lai tai zupai nav kur ķerties un kalst. Izskalojām, iztīrījām cik nu var. Turpinam cīņu ar mūsu vējdzirnavām.

Felix_PS wrote:A suns nepārdzīvo. Pārdzīvoju es. Un mans maciņa saturs.

Nu, tas arii. Tieshi par jums un izdevumiem par Feelja saveshanu atkal uz kjepaam aizdomaajos shoriit. Par to, ka nevar tachu prognozeet, vai suns nesaslims/vai parcietiis operaaciju bez komplikaacijaam, un tam noteikti vajag ieplaanot noteiktus liidzekljus. Dziivojot daargaa valstii - pamatiigus...
Bet biju domaajusi par to paardziivoshanu, lai chalis nestreso un nepluina bruuces valjaa un ljauj visam pa visam un galiigi sadziit, lai miers.

Tad kaa sanaak - vinjam tur jau kaut kas bija pasaacis ne taa dziit zem shuveem?
Ai, gribeeju tev ieprieksh pajautaat, bet aizmirsu - kas tas par dezinfekcijas puushamo? Gribu un vajag man taadu maajaas. Jo nekad neko nevar zinaat. Tieshi nezinaashanas deelj patiiriju Yuki bruuciites, kad vinja pie mums ieradaas, ar uudenrazha paarskaabi un vinjai ieviesaas infekcija.. Paraleeli veel laizot visu.

News??? Kā iet Fēliksam? Viss taču ir kārtībā, vai ne?

Ujjj, saimniece slinka rakstītāja. Fēlis dzīst, antibiotikas vairs nelietojam, nekas nesulo un nesmird un ceru, ka tā paliks. Aizvakar pirmo reizi bijām skriet (ar Fēli tik mazu 1-1,5 km aplīti), pusceļu viņš kā nenormālais leca pa gaisu, koda pavadā un vilka, vilka, vilka. Mēs ar draudzeni jau knapi elpojām, bet mazajam maniakam vajadzēja VĒL! Dikti apvainojās, kad es viņu atvedu mājās un devos tālāk viena. Nu jau pāris dienas viņš dzīvojas bez pavadas un atsāk baudīt dzīvi.
Mums ir ļoti niezošas pēdas, ceru, ka ķermenim atkopjoties tas pāries. Un austiņas mazliet iekaisušas no tās tūtas mēneša garumā.
Visādi citādi tipiņš jūtas lieliski.
Sprejs, ko lietojam ir šis te: http://www.onewound.com/
Kaut kāds magic in the bottle, ņemot vērā, ka sastāv tikai no pāris dabīgām eļļiņām. Lietojam stallī visiem zirgu pušumiem, fantastiski 24 h laikā arī palīdzēja vienai zirguomei ar ādas problēmām (visas plēksnes nākošajā dienā varēja noslaucīt prom). Pati lietoju uz visām skrambām, ko pamanos dabūt un, protams, stallī ieberzt netīrumus. Ir bijušas reizes, kad no rīta pamostos ar ellīgi niezošu, sarkanu un uzpampušu pirkstu ap nobrāzumu un 5 min laikā pēc spreja āda ir norimusi un neniez.
Lēta tā manta gan nav, toties vērtīga gan.

Prieks, ka tomēr labi puikam. Sāku jau uztraukties, ka klusums blogā...

Štrunts, par cenu, ja tā manta tik laba - vajag!

Es arī pievienojos priekam! Lai nu tagad vissd noritētu labi un atveseļošanās fāze būtu finiša taisnē

"Par punktu tur, kur sirds liek komatu"

Šodien manās mājās ir mazliet klusāk. Mazliet skumjāk. Un mazliet, eh, patiesībā tik ļoti daudz, vientuļāk.
Šodien kādās mājās netālu no Brēmenes ir mazliet skaļāk. Mazliet drošāk. Un kādam sāp mazliet mazāk.

"Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši". Jau kādu brīdi atpakaļ es sapratu, ka šis teiciens nozīmē, ko vairāk. Brīdī, kad es sapratu, ka mans pagalma sargs vairs nevar brīvi atrasties pagalmā. Un laikā pēc tam, kad es redzēju kā viņš skumst. Šodien Fēlikss sargā bļodu, rīt noklabinās zobus mana drauga virzienā un parīt, ko ja parīt viņš iekodīs bērnam par nesadalītu sviestmaizi? Manam priekšniekam ir 3 burvīgas meitiņas, viņām ir draugi, kaimiņiem maza knīpa. Un man ir fantastisks suns, kurš diemžēl ir skops. Babītes nelaime bija tikai vēl viens punkts uz i, ka pieņemu pareizo lēmumu. Un tā nu Fēliksa dzīve no 8 h pagalmā pārvērtās par 22 stundām dzīvoklī, vismaz 7 no tām vienam pašam. Viņš nesūdzējās, bet es redzēju, kā viņš sadrūma arvien vairāk. Kā gan sunim iestāstīt, kāpēc?
Tikai pirms nedēļas es beidzot saņēmos spert šo soli un meklēt viņam jaunas mājas (lai gan lēmums bija vairāk vai mazāk pieņemts jau ap kastrācijas laiku), kur viņš varētu dzīvot laimīgs un darīt to, ko mīl un kam viņš ir radīts. Darīt to, pēc kā sauc viņa instinkti.
Piektdien es saņēmu telefona zvanu.
Šodien Fēliksam ir SAVA māja, SAVS pagalms, SAVS stallis, SAVS mežs, savi zirgi, savi kaķi un saimniece, kura ir blakus. Saimniece, kas 4x gadā vedīs viņu brīvdienās pie jūras. Saimniece, kas tikko pazaudēja savu iepriekšējo hofavartu un nespēj ne dienu iedomāties bez četrkājainā drauga. Saimniece, kam viņš sekos izjādēs un skrējienos, saimniece, kas strādā no mājām.
Man ir tukšs dzīvoklis un dikti, dikti skumji, bet es zinu, ka viņam turpmāk būs fantastiska dzīve - viņš to ir pelnījis.
Pēdējo vakaru mēs pavadījām bez noteikumiem. Fēlikss gulēja saritinājies manā gultā, manā ielociņā, gluži kā pirmajā naktī, kad mēs satikāmies un viņš bija vien mazs, apaļš kunkulītis. Un visu šo laiku, ko pavadījam kopā viņš to nekad nedarīja. Atnākt samīļoties, paspēlēties, pasnaust 5 minūtes, bet nekad ne gulēt. Tās bija vislieliskākās atvadas, ko vien viņš man varēja iedot un šodien jau bija daudz vieglāk. Sadalot 800+km braucienu mēs satikāmies aptuveni pusceļā, devāmies kopīgā pastaigā un tālāk Fēlikss devās bez manis. Bet es drīkstu braukt ciemos! Viņa sūtīs man bildes! Un viņš būs laimīgs... Tas ir pats, pats galvenais.

Uz atvadām no mana sapņu suņa, mūsu pēdējā bilde kopā

Apsveicu ar pieņemto grūto lēmumu, bet vispareizāko lēmumu. Fēliksam būs jaukas jaunās mājas un par to patiess prieks.

Lasu, bet nespēju noticēt, ka šķīrāties. Patiesībā ļoti skumji.
Protams, Tu zini labāk savu dzīvi un situāciju, kurā esi. Es laikam tā nekad nespētu.

Lai Fēliksam labi izdodas jaunajās mājās un Tev pašai miers sirdī, samierināties un apzināties visu!
Galvenais, ka vesals un beidzot viss būtu kārtībā.

Es varu tikai iedomāties, cik tev šobrīd ir grūti, jo kopā ar Fēliksu pavadīts tik ilgs laiks. Cienu arī tavu smago, bet atbildīgo lēmumu viņam meklēt jaunas mājas, kad saprati, ka pašreizējais modelis sunim vairs neder. Arī man kādreiz likās, ka pie sava dzīvnieka jāturas par katru cenu un atdot nedrīkstu, taču dzīve pierādīja, ka - jā - ir liela atbildība suni vai kaķi pie pirmajām grūtībām neatdot projām, bet vēl lielāka atbildība ir tad, kad saproti, ka citur viņam dzīve būs labāka, lai cik grūti ar to sadzīvot būs pašam. Neviens jau neņem suni sev ar domu, ka reiz no tā būs jāšķiras.

Turies!

Mans Dievs...asaras pat saskrēja lasot... galvenais nešaustīt sevi, jo pašam sunim taču tā būs labāk.
Turaties!!!
Un zināt,ka viņam viss būs labi, būs bildes, var ciemos braukt - zināt,ka nokļūst drošās rokās ir ļoti svarīgi.
Bet kā viņam ar veselību?Vēl vajadzēs braukt pie ārsta?

Felix_PS wrote:Šodien manās mājās ir mazliet klusāk. Mazliet skumjāk. Un mazliet, eh, patiesībā tik ļoti daudz, vientuļāk.
Šodien kādās mājās netālu no Brēmenes ir mazliet skaļāk. Mazliet drošāk. Un kādam sāp mazliet mazāk.

Lēmums ir pieņemts un atpakaļceļa laikam nav. Un gan jau pēc laika Fēliksam tiešām būs labāk, lai arī mēs visi zinām, kā viņš jūtas šobrīd... Tikai man liekas, ka viņa dēļ nebūtu vis godīgi, ka Tu brauktu ciemos - no viņa viedokļa katru reizi Tu aizbrauksi viņam beidzot pakaļ un atkal viņu pametīsi. Ja sunim ir jādzīvo jauna dzīve, tad lai viņš to dzīvo bez vecās dzīves drumstalām. Bet nu tā arī ir, protams, Tava izvēle un darīšana. Man svarīgāk liekas cits - Tu esi izvērtējusi, kāpēc tā notika? Mūsdienās nekontrolējami agresīvi suņi nav norma, kas bija pie vainas? Labi, šķirne nav nekādi eņģeļi, bet nu tomēr. Konkrētais metiens ar putniem galvā? Tava mazliet akla mīlestība, kad palaidi garām pirmos simptomus, ja reiz bija tā, kā rakstīji, ka viņš rēca arī uz Tevi pašu? Kaut kas cits? Sev atbildēt un saprast, kurā brīdī viss aizgāja šķērsām. Lai gan - arī tam jau vairs nav nozīmes. Es Tev novēlu, lai dzīve bez suņa izrādās labāka kā ar suni, citādi pārāk ilgi vēl būs grūti .

seila
Fēlikss ir vesels kā rutks un vetus mums vairs nevajag. Apvēlies, ataudzējis teju visu kažoku un pilns enerģijas.

pixy
Cik nu esmu lasījusi, tad suņi, kuriem ir "resource guarding" problēmas, vienkārši tādi piedzimst. Tas nav ģenētiski noteikts un principā nav nekāda pamatojuma kāpēc viens suns to dara un otrs nē. Fēlikss ir vienīgais savā metienā ar šo problēmu. Es gan to nesauktu par nekontrolējamu agresiju, jo kontrolēt to var, tikai tas skopums viņā iekšā sēž, rakstura īpašība, ar ko var strādāt, bet tas iekšā sēdēs tik un tā.
Ja es viņu būtu audzinājusi citādāk, varbūt būtu bijis vieglāk. Bet es viņu paņēmu sev ļoti smagā dzīves periodā un viss ko man vajadzēja bija viņa kompānija. Varbūt, ka man jau ar pirmajiem brīžiem, kad tas parādījās, vajadzēja ar viņu strādāt vairāk un to turpināt ik katru viņa dzīves dienu. Bet tā kā pa lielam man pašai nebija problēmu ar viņu, tad es arī diži nesatraucos. Pēc kara jau visi gudri, bet es pilnīgi un absolūti nekad tajā nevainošu savu suni!
Pieņemot šo lēmumu es nedomāju tikai ar šodienu, bet par to, kā es savu dzīvi redzu nākošos desmit gadus. Un es neredzēju to brīdi, kurā Fēlikss būs bezgala laimīgs būt mans suns.
Tas var izklausīties galīgi neticami, bet man šobrīd pat nešķiet, ka viņš ļoti pārdzīvo. Viņš ir aizbraucis brīvdienās, kas ilgs viņa atlikušo mūžu (tikai viņš to nezin). Viņš jau seko jaunajai saimniecei kā ēna, ir iztrenkājis savus kaķus, izpētījis māju un tik tikko es saņēmu video ar suni, kas līdz ausīm laimīgs skrien pa SAVU mežu. Varbūt viņš domā, kur pie velna viņa ir palikusi, bet viņam ir nu tik lieliskas mājas, ka nav laika diži domāt.
Par to braukšanu ciemos - es domāju, ka tas būs 1reizējs pasākums, es tikai gribu redzēt viņa jaunās mājas, jo 800 km attāluma dēļ man, kā cilvēkam, kas strādā 6 dienas nedēļā, nebija iespējams turp viņu aizvest pašai. Visādi citādi es pilnīgi noteikti negribu sagādāt viņam lieku stresu un pirmos mēnešus noteikti tur nerādīšos.

ak, cik skumjas ziņas. taču es piekrītu, ka svarīgāk ir domāt par to, kas ir suņa interesēs. ja nav iespēja nodrošināt sunim atbilstošus apstākļus un veltīt nepieciešamo laiku un ir redzams ka šāda situācija būs ilgtermiņā, tad varbūt tiešām ir labāk meklēt jaunas mājas. un katrs saimnieks jau ļoti labi zin, kāds ir viņa suns - viens būs laimīgs sēdēt mājās dienām ilgi, ka tik vakarā satikt saimnieku un viņam pietiks ar pastaigu no rīta un vakarā un kopīgu vakaru uz dīvāna. bet citam sunim ar to nepietiek, viņam ir citas vajadzības.

lai Fēliksam laimīga jaunā dzīve un lai Tev sirsniņa tiek pāri šķiršanās skumjām.

Veru vaļā un vaiiii, cik skumjš pavērsiens! Lasot par tavām izjūtām, arī mani parāva uz bimbu.

"Mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši" - es, toties, domāju, ka tu, esot atbidīga par to, ko esi pieradinājusi, arī sameklēji Fēliksam vislabākās mājas, kādas vien varēji! Nevis nolēmi suni dzīvesveidam, kur viņš nejūtas īsti laimīgs, liki viņa vajadzības un pašsajūtu pāri pašas egoismam.

Man ļoti žēl, ka mums tā arī neiznāca satikties ar suņiem. Lai nu kā..turies.
PS. Ja nu tev kādreiz sagribas pabužināt vienu baltu pūkaino, varam noorganizēt tikšanos, jo draugam Šveicē jāpaliek vēl vismaz 2 mēnešus, tad noteikti jāaizbrauc arī uz Šv vācu galu.