Es arī visus pēc suņiem pazīstu Tas ir pilnīgi normāli

Piespamošu arī Fēliksa blogu

Mūsu metiena labākais un perspektīvākais gaišais puika Pedro Concerra vēl meklē mājas. Aktīvs, rotaļīgs, skaistu pigmentu, absolūti pozitīvs suņuks. Meklējam saimniekus, kuri ies un darīs - izstādes, sports un jebkādas citas aktivitātes. Attiecīgi cena runājama, bet līgumā būs atsevišķi punkti.

Rādās, ka Fēliksa uzvedība izstādē bija kārtīgs spēriens man pa pēcpusi. Izrādās, ka viņš man vienmēr tik godīgi uzvedās staigājot bez pavadas, ka pieāķējot viņu varu nemaz necerēt, ka viņš mācēs uzvesties - jo es tak to neesmu prasījusi. Pašai uz sevi škrobe. Bet nu neko, strādājam, staigājam, mācamies to, ko esam palaiduši garām. Mācamies arī stāvēt un apčamdīt debesu zvanus, lai izstādē nav brēka par tik niecīgām detaļām. Vakar bijām ciemos pie Pedro un māsiņām, atvadījos no pēdējām metiena meitenītēm - izaugušas lielas, skaistas un foršas. Un Pedro vispār - mana mīlestība kopš pirmās dienas. Fēlikss dabūja izdzīvoties pa āru, padauzīties ar kucēniem un Bonti. Aizbraucot uz turieni nopriecājos, jo Bonti mūs atpazina un nu tik priecīga smilkstēja un plivināja asti aiz žoga. Tāpat kā daudzi citi bloga iemītnieki - arī mēs gaidam sniegu. Un tos skaistos apsarmojušos kokus saulainā dienā. Pilnīgi nevaru nociesties, kad Fēlis tiks pie burvīgām ziemas bildēm. Tā nu acu pamielošanai sena bilde ar Fēliksa lielo brāli un burvīgo sniegu.

Šī debesu zvanu apčamdīšana mani mūžam ir mulsinājusi.Ne pats fakts,ka izstādē eksperts to dara,bet,ka mājās taču to ir jāmācā,jāgrābsatās gar bumbām visu laiku DRaudzenei bija rotveilera puika,kuru sākotnēji bija domājuši vest uz izstādēm,tad nu visiem ciemiņiem likusi viņam olas čamdīt. Rezultātā no izstādēm nekas nesanāca,ieviesa mājās kuci un puiku kastrēja.Bet suns visu mūžu deva visiem savu dibenu,lai apčamda to vietu,kur reiz bija debesu zvani

Linda B. wrote:DRaudzenei bija rotveilera puika,kuru sākotnēji bija domājuši vest uz izstādēm,tad nu visiem ciemiņiem likusi viņam olas čamdīt.

iedomājos draugu reakciju...

Tā. Nesociālajai saimniecei jāsāk aicināt ciemiņi, lai ir kas apčamda. Par manām rokām viņš neliekas ne zinis (mamma tak), bet Ieva izstādē gan viņu esot pārsteigusi. Šodien jau radās plāniņš garāmgājējiem prasīt, lai apčamda. Varētu pēc tam skatīties, cik ilgi viņi pa krūmiem meklētu slēptās kameras.
Lielos vilcienos mans izlaistais bērns sāk iegult kaut kādos rāmjos - varbūt mirkļa burvība, bet šovakara pasataiga bija patiesi pazitīva, jauka un pēc maniem noteikumiem. Turklāt, ja kaut kādā brīdī liekas, ka ielikšana rāmjos varētu viņu nomākt, tad rezultāts ir gluži pretējs - suns ir palicis tikai priecīgāks. No rīta man vispār likās, ka viņš staigāja un brīnījās, cik daudz pasaulē var redzēt, ja nešļūc ar degunu pa zemi bez apstājas. Tā nu mums iet, cenšos neslinkot ar rakstīšanu. Tas mani audzina divejādi - neslinkoju rakstīt un neslinkoju darīt, lai nav kauns, ka nav ko rakstīt. Nu kaut kā tā - piņķerīgi, bet patiesi.

Baidos,ka uz tevi skatītos tā jokaini,ja lūgtu garāmgājējiem pačamdīt sava suņa mantību
Šis man liek atcerēties vienu rindiņu iz kāda ārzemju suņu foruma.Amerika.Visi kā aptrakuši ar kastrēšanu,veikaliņā ienāk kungs ar nekastrētu austrālijas ganu suni.Un kāda sieviete skatās uz suņa spīdīgajiem bumbuļiem un jautā saimniekam "vai zinājāt,ka viņš nav kastrēts?" uz ko saimnieks atbild-jā,zinu,ka nav.Skaistas olas,vai ne?Jums patīk?Vēlaties tās aptaustīt?-

Dzīve ar hofavartu reizēm ir kā filma - Now you see me. Vienmēr, kad man šķiet, ka esmu viņam soli priekšā, viņš patiesībā ir piecus soļus priekšā man.
Tā nu vakar nolēmu iepriecināt savu suni un aizvest uz mežu. Uz Ziepīti bija jābrauc tā kā tā, Pļavnieku pļava jau sen kā apnikusi - jāmaina dekorācijas. Aizbraucām uz mežu un suns no priekiem teju neturējās pie zemes. Absolūti sajūsmināts, turklāt mežā vēl nebija nokusis sniegs. Lai prieki vēl lielāki - mežā satikām skaistu īru seteru, kas gan nebija pārlieku ieinteresēts spēlēties ar sīko ākstu, bet āksts gan lēkāja kā traks trusis viņam no visām pusēm, skraidīja, plosījās un dauzījās. Kad īrs ar saimnieku turpināja skrējienu pa mežu, Fēlis aizdevās līdzi un es domāju - nu kas tad tur, kā vienmēr apmetīsies rinķī un diebs atpakaļ pie manis. Paslēpjos aiz koka, gaidu... un nekā. Beigās dabūju līst ārā un saukt un saukt un saukt, kad beidzot mans pūkdibens pārlaimīgs atlidoja pie manis. Kamēr es viņu rāju viņš skatījās uz mani nepacietīgu un pārmetošu skatu - nu nevarētu ātrāk, man te darīšanas zinies, nav laika klausīties! Vispār baigais. Tad vēl pa dienu viņš pamanījās kārtējo reizi mesties cauri durvīm, teju nogāžot cilvēkus no kājām, lai viņu neatstātu vienu istabā un vakara noslēgumā nenāca mājās, kad es viņu saucu. Pilnīgi ignoranti vazājās ap kokiem un lūrēja uz citiem suņiem. Gala rezultātā es biju sabozusies un apņēmības pilna to sīko ērmu šodien pat sākt kārtīgi audzināt - vairs NEKĀDAS izlaidības. Pienāca šodienas rīts, izeju ārā un mans suns man klausa uz vārda. Nu tik ļoti koncentrēts un tā nevainīgā sejiņa - visu daru, visu daru, vai tad kādreiz ir bijis savādāk?
Tā nu viņš kārtējo reizi maniem plāniem bija soli priekšā un principā vēl joprojām dzīvē viss notiek tā, kā viņam to gribās - man tikai ir atļauts reizēm domāt savādāk...

mežā satikām skaistu īru seteru

Ehh, kā jums veicas

Felix_PS wrote:Dzīve ar hofavartu reizēm ir kā filma - Now you see me. Vienmēr, kad man šķiet, ka esmu viņam soli priekšā, viņš patiesībā ir piecus soļus priekšā man.
Tā nu vakar nolēmu iepriecināt savu suni un aizvest uz mežu. Uz Ziepīti bija jābrauc tā kā tā, Pļavnieku pļava jau sen kā apnikusi - jāmaina dekorācijas. ....

Kurā galā Pļavniekos staigājat? Negribat kādreiz mūsu kompānijai kompāniju sastādīt uz Dreiliņu mežu?

Danute wrote:

Felix_PS wrote:Dzīve ar hofavartu reizēm ir kā filma - Now you see me. Vienmēr, kad man šķiet, ka esmu viņam soli priekšā, viņš patiesībā ir piecus soļus priekšā man.
Tā nu vakar nolēmu iepriecināt savu suni un aizvest uz mežu. Uz Ziepīti bija jābrauc tā kā tā, Pļavnieku pļava jau sen kā apnikusi - jāmaina dekorācijas. ....

Kurā galā Pļavniekos staigājat? Negribat kādreiz mūsu kompānijai kompāniju sastādīt uz Dreiliņu mežu?

Mēs ar lielāko prieku staigājam ar visiem! Dzīvojam netālu no pasta, tā kā uz Dreiliņu mežu mierīgi varam pievienoties. Staigāt mēs parasti ejam uz pļavu aiz Rimi noliktavām - tur drošāk (no mana bailuļa skatu punkta) un stiklu nav.

Felix_PS wrote:Staigāt mēs parasti ejam uz pļavu aiz Rimi noliktavām - tur drošāk (no mana bailuļa skatu punkta) un stiklu nav.

Danute vai tik tās nav tās pašas pļavas, kur mēs toreiz bijām?

fedelta wrote:

Felix_PS wrote:Staigāt mēs parasti ejam uz pļavu aiz Rimi noliktavām - tur drošāk (no mana bailuļa skatu punkta) un stiklu nav.

Danute vai tik tās nav tās pašas pļavas, kur mēs toreiz bijām?

Felix_PS
Mēs arī tur mēdzam staigāt. Mēs dzīvojam aiz mazās Maximas (tā kā turpat vien sanāk kur jūs). Brīvdienās,ja ievish ar Rendiju nav briesmīgi aizņemti,tad savaņģojam viņus parasti pastaigām pa Dreiliņu mežu.
fedelta
Aha, tieši tās pašas. Toreiz mums tie laiki tādi iekrita,ka bija pilns ar suņiem.

Mūs arī droši drīkst vanģot. Pļavniekos suņu daudz, bet atrast foršu pastaigu kompāniju nav no vieglajiem uzdevumiem.

Nākamajās brīvdienās es būšu ar kori Krakovā, bet Rendijs nometnē pie makša, bet pēc tam varam mēģināt, ko saspriest

Klau, paņemiet arī mani līdzi! Es gribu samojedus pabužināt (tie ir pūūūūkaini) un hovavartu dzīvājā arī apčamdīt, ir tikai no malas redzēts

julika wrote:Klau, paņemiet arī mani līdzi! Es gribu samojedus pabužināt (tie ir pūūūūkaini) un hovavartu dzīvājā arī apčamdīt, ir tikai no malas redzēts

Nebūtu tā iemīlējusies tajā pirenejā (Amorā), varbūt būtu viņam blakus ieraudzījusi necilo Fēliksu

Stāsta, stāsta te, ka grib hofavartu apčamdīt. Sāks gar kārtējiem baltajiem mākoņiem grābstīties un atkal manu mazo bāskervilu nepamanīs...
Visādi citādi cik tas no mums atkarīgs - laipni lūgti bariņā - Fēlikss draudzējas ar visiem suņiem bez izņēmumiem un Kira viņam jau Ķīpsalā nu dikti patikās.

Es redzēju Feliksu, man ir laba sānu redze Un es pat atceros, ka viņš ar Kiru kopā gulēja
Protams, ka baltie mākoņi mani sajusmina, to gan es neslēpšu

Meitenes droši varam runāt pastaigu. Tikai brīdinu,ka mani samojedi reizēm vai pareizāk sakot, diezgan bieži mēdz iepazīties paskaļi. Viņas arī savā starpā palaistas paskraidīties to dara ar ovācijām.
Ja šis jūs nebiedē,tad tiekamies.

P.S.
Kiru ovācijām nevajadzētu uztraukt,jo adžility visi suņi ir vēl skaļāki kā manējās.