Sāc ar sevi. Māras blogs.

[Spigana]

Māra, nu Tev pacietība. Es būtu pirmajā teikumā lieliem, izceltiem burtiem izbļāvusies, ka suns ir faktiski kursinga čempions, dabūjis vietu pasaulē lielākajā kursinga pasākumā un novinnējis 60 citus suņus, bet Tu te par praktiskām lietām un beigās klusiņām piebilsti, ka nu jā, bij tāda lieta.

Vēlreiz apaveicu, tagad ļoti lepojos, ka pazīstu šī gada labāko kursinga saluki.

[Elbe]

Apsveicu, Māra! Vienmēr esmu apbrīnojusi enerģiskos sportistus, kas brauc aiz 3x9 zemēm un uzvar! Malacīši! Ieziepējāt tiem krutajiem!

[Māra]

Paldies, Spīgana! Nākamreiz došu tev rakstīt!

Apsveicu, Māra! Vienmēr esmu apbrīnojusi enerģiskos sportistus, kas brauc aiz 3x9 zemēm un uzvar! Malacīši! Ieziepējāt tiem krutajiem!

Paldies Ja būtu nauda, gan jau braukātu vēl vairāk

[ash]

aaawwwww super!
apsveicu jūs visus ar fantastiskajiem panākumiem! malači! liels prieks par jums un t tik turēt un turpināt!

tik man nez kāpēc neivneu bildi nerāda.

[Imagine]

Apsveicu ar gūtajiem panākumiem!

Interesants ceļojuma apraksts un fotogrāfijas - uz puišiem darbībā allaž ir prieks skatīties.

[Māra]

Paldies, Imagine!
Vērot ar kādu azartu abi nododas instinktu lietai ir acīm-prieks
Tā nu braucām nedēļu pavadīt laukos, lai suņi var izskrieties, es mazliet atvilkt elpu un vienkārši visi atpūsties un baudīt skaistās skriešanas ainas.
Bet gluži tā viss neizdevās.

Suņi laukos

Braucām uz Saldus pusi, kur liels skaists lauku īpašums, mūsu un viņu suņi pazīstami, vietas daudz un ciemiņi vienmēr jauki uzņemti.
Tur Rūsa bijis līdzās daļai paaudzes nomaiņas un ar mazo rižo draugu Riko nu gluži kā cimdiņš ar roku.





Šoreiz vairs tik gludi negāja, jo jaunais Barons (ņufa mix), kurš iepriekšējā tikšanās reizē bija stipri vēl zem gada vecuma, pat ja izmērā jau iespaidīgs, un ļoti piesardzīgs un pētošs, jo citus suņus nebija redzējis, tad šoreiz čalis jau parādīja savas nesocializācijas sekas un diemžēl nebija atmiņā saglabājies, ka šie suņi ir draugi. Vismaz ne pietiekami.

Bet sākums bija kā parasti, ciemojušies esam tur daudz un atstājām pa lauku visus viņus dauzīties, pēc pirmajām 5 uzraudzības minūtēm, vai viss labi. Kā ierasts.

Sirds pa muti izleca un nosirmoja vismaz ducis matu, kad izdzirdēju vājprātīgus Rūsas kliedzienus. To sajūtu aprakstīt nevar un saprot tie, kas piedzīvojuši uzbrukumu savam sunim. Tāpēc i nemēgināšu. Tikai piebildīšu, ka tagad to atminoties, lai gan nedēļa paskrējusi, jau atkal kamols saskrien kaklā.
Izskrienot pa durvīm, aina tikpat šausmīga kā skaņa - melnais ponijizmēra lops aiz kakla purina Rūsu kā lupatu. Šamo atraut ar rokām neizdodas, ar rājieniem vēl mazāk, tad nu ņēma vīriešcilvēks ar dēli pa poniju, un šams tad palaida. Pilnai laimei vēl Kajs metās pakaļ Rūsam, lai pabeigtu Barona iecerēto, bet mans aurējiens vismaz viņu spēja apturēt.
Rūsa bēga kliegdams sāpēs. Nekad nekad nekad nevienam nenovēlu to piedzīvot.

Īsumā - kaklā daži caurumi, bet tādi, ka bij jāpameklē zem spalvas un nodeva asinis. Kaklasiksnā gan padaudz zobu vietu, tātad tā pasargāja. Un kliboja dienas trīs, tā pamatīgi. Kājā arī caurums. Labāk apskatot Rūsu, var redzēt, ka uz 3 kājām caurumi potīšu augstumā. Domāju, ka gājis garām guļošam, kurš iekampis vispirms kājās.

Tas viss notika pirmajā ciemošanās dienā.
Nākamās dienas nereti Rūsu nesu ārā čurāt, jo viņam bija paniski bail. Nevaru pārmest.
Citā dienā, kad sēdējām ārā un Rūsa man blakus, vakarā izrādījās, ka nav pačurājis un gandrīz vai māju piemīza, labi ka nolasīju, ka kkas nav. Iznesu un bija ILGA čura. Pat ārā esot viņam bija TIK ļoti bail.
Barons visu laiku dežūrēja pie durvīm un kopš pirmās dienas nolēma arī man sekot ik uz soļa, ja pārvietojos pa teritoriju. Izskatījās, ka sargā mani. Laikam jau no tiem kārnajiem briesmīgajiem.
Bija grūti. Speciāli braucu uz laukiem, lai suņi nav jāved ārā, lai atliek tik atvērt durvis, bet bija vēl sliktāk. Ne tikai jāstaidzina, bet arī jāsargā.

Baronam gandrīz visu laiku krāns ārā, aste kā runcim gaisā, nervozi trīcošs un suns nezin nevienu komandu. Tā nu bija man pārbaudījums mācīties lasīt viņu un ar savu ķermeņa valodu pateikt viņam, ka lai nelien tuvāk.

Prieks par Kaju, kurš spēja atšūt lielo lopu vismaz no sevis.
Kajs pa nedēļu cītīgi mēģināja uzņemties visa bara vadību. Žēl tik, ka viņa interesēs nav Rūsu sargāt, bet gluži otrādi, attiecīgi no tā labums bija tikai tāds, ka viņu lielais melnais neaiztika.

Veca bilde no pagājušā gada, kur Barons vēl maziņš puišelis, kas brīnās. Jāpiebilst, ka izmērā viņš ir pieņēmies krietni kopš bildes uzņemšanas.


Tādi man pagājušās nedēļas traumatiskie pīrādziņi.

[Felix_PS]

Izklausās traki, traki. Veselību Rūsam un ātru atgūšanos!
Te gan var labi redzēt, cik esi pieradusi pie saluki dabas. Man NEKAD mūžā neienāktu prātā atstāt divus jaunus, pieaugušus kobeļus kopā nepieskatītus.
Bet mana suņu pieredze ir lecīgais Fēlis, ko es visu mūsu kopābūšanas laiku dabūju centīgi pieskatīt. Viņam bija talants izaicināt da kaut grizlijlāci un pašam dabūt pa ļocku. Man laikam būtu jocīgi ar suni, kas parasti ar visiem draudzējas.

[Māra]

Jā, es galīgi atrofējusies ar saviem pūkainajiem
Bet nu visi 4 ir kobeļi. Un melnais ir visjaunākais. Plus visi pazīstami un tusējuši kopā iepriekš dienām nepieskatīti pa lauku. Prātā neienāca. Pietam mazais rižais ir galvenais tai mājā un tāds diezgan sardzīgs čalītis, bet nē, ar to best buddies.
Paldies par vēlējumiem. Tagad ceru, ka Rūsu nebūs ietekmējis uzbrukums attieksmē pret citiem suņiem. Nez, kad sanāks un kā to pārbaudīt

[eldberg]

Pievienojos apsveicējiem!

Neesmu visu lasījis, bet kā tiek strādāts pie tā lai suns labāk ierakstās līkumos un kā tiek stradāts pie ātruma? Tikai skrienot vai arī citādi?

[Māra]

Pievienojos apsveicējiem!
Neesmu visu lasījis, bet kā tiek strādāts pie tā lai suns labāk ierakstās līkumos un kā tiek stradāts pie ātruma? Tikai skrienot vai arī citādi?

Mīļš paldies!
Ātrums tiek trenēts ļaujot viņiem skriet brīvi, jo paši skrien bez iemesla un pilnā dukā. Vēl lielisks motivators ir kāds kompanjons skriešanai un par personīgajiem treneriem Rūsam strādā rasels Mio un saluki Elesārs. Kajam jāiztiek ar pliku skriešanu, bet rādās, ka tam nav ne vainas.
Līkumos ierakstīšanās tiek trenēta ejot uz agility un metot bumbu (ne tālumā, bet mazas lecīgas distances rikošetā vai pat uz vietas).
Bet vispār jau mēs braucām tikai paskatīties uz profiņiem, jo suņi nekā īpaši gatavoti netika, tikai parastās ikdienas izklaides, treniņi un kustības. Rūsa, kuram 2. vieta, līdz šim tikai ar brāli bija sacenties skriešanā. Par potenciālu apjausma nebija.

[karalislauva]

Aaaaa, cik skaists gan!

Un vispār - pievienojos apsveicēju pulciņam!

[Māra]

Paldies lielais, karalislauva!
Gaidu arī plašāku izklāstu kā jums pēdējā laikā sokas un kā ar jauno mājvietu.

[Māra]

Rūsa un bērni

Mans visu mīļotais, izlutinātais un tomēr audzinātais suns.
Jau kopš bērnības viņam nepatīk bērni, arī saluki aprakstos viņi netiek datēti kā maniakāli bērnu mīļi, nereti pat pieminēts, ka labāk saluki ņemt ģimenē, kurā bērni jau paaugušies. Un es noteikti piekrītu.
Bet nu dzīvē ir tā kā ir.

Un nedēļas nogalē piebraucām bik patusēt Ventspilī radu saietā. Vīrs izskaitījis 12 bērnus
4 nedēļas līdz 9 gadi amplitūdā. Visvairāk gan bija ap 4 gadu vecumu bērni.
Nu jūs saprotat

Sākumā gan īpašumā vārtiņi divos galos tika turēti vaļā, tāpēc arī manējie bija piesietā versijā. Un varbūt tieši tas bija tas, kas ļāva aprast ar vidi, situāciju un to bardaku (o jāāā).


Jau kamēr viņi bija pie pavadas un tieši tad visvairāk, viņiem ap kaklu krita bērni. Es tikai bālēju, sirmoju un MEGA saspringti vēroju šamo ķermeņa valodu, vai tas ir ok. Jo ja Kajs ir okej ar uzmanību, ne sajūsmā, bet pacietīgs ļoti, tad Rūsa reiz ir parādījis 3gadniekam zobus. Viņš bija visu dienu pa āru dzīvojies, skrējis, ālējies, noguris un vēl neēdis. Saprotami. Bet fakts. Un ielīda tāds ģīmī. Viņš pateica - NĒ. Un tāds Rūsa ir.

Bet viņš lieliski uzņēma trakos bērnu barus, kad pat 3 vai 4gb vienlaicīgi mēģināja glaudīt. Jo mazāk līda sejā, jo vairāk pacieta. Pat ne pacieta. Vienkārši bija. Ja nepatika, izlocījās laukā, bet vispār bija priecīgs un visu vēroja, piedalījās, atļāvās.

Pēcāk devāmies visā milzu barā uz jūru. Un tur bardaks sākās vēl lielāks. Bērni skrēja, kliedza, lielie līdzi, šļakstījās, bija nekoordinēti, skaļi un absolūti nesaprotami. Teorētiski - saluki murgs.
Bet ne šoreiz.

Palaidu Rūsu skriet, mētāju bumbu viņam un nepagāja ne mirklis kā spēli ar Rūsu pārņēma te viens bērns, te otrs, tad kāds pieaugušais, tad kopā. Dažreiz viņu čakarēja ar bumbiņu, kā NORMĀLU suni un viņš ļāvās un vispār visā piedalījās, priecājās un bija atsaucīgs ka NORMĀLS suns, ne reizi no bērniem neraustījās, deva viņiem bumbu un man jau kārtējā reize, kad Rūsa man izraisa žokļa pieturēšanu. Jo tas gribēja skaļi pret zemi atsisties. Bieži.

Vakarā Kajs pēc lielā bardaka man ierausās klēpī, bet Rūsa aizgāja gulēt uz deķīša ar bērnu! Nu labi, vecako no visiem, 9gadīgo, bet nu...



Tāds mans burvīgais burvīgais Rūsa.

[Imagine]

Prieks, ka tev prieks un puišiem progress!

Kā Rūsam iet ar kaujā gūto ievainojumu dziedēšanu - viss ir labi?

[Māra]

Prieks, ka tev prieks un puišiem progress!

Kā Rūsam iet ar kaujā gūto ievainojumu dziedēšanu - viss ir labi?

Paldies! Domāju jau, vai vispār rakstīt ko tik parastu. Citām šķirnēm tas ir diezgan pašsaprotami, ka bērni patīk. Bet sapratu, ka Rūsam tas ir MEGA sasniegums garīgajā izaugsmē un pašpārliecībā, ka nevarēju paturēt pie sevis un kur ta priecāties, ja ne te
Par savainojumiem - kasu kreveles. Tas ir, glaudu suni, izbīstos, jo šķiet, ka ērce. Un tad papētot saprotu, ka krevele.
Kāju savainojumus gan bik mana, mazāk kājas ļauj aiztikt, kas normāli, manuprāt. Un šodien agility treniņa gāza barjeras, pietam 45cm augstas, kas ir kā 2 pirkstus... Bet varētu būt, ka arī karstums vainīgs. Nez. Nesen skriešanā ar draugu bija vaimanas. Kas tieši bija pie vainas, nesapratu, bet ārstāja smilkstēt, kad novilku atstarojošo vesti.
Pa lielam gan ok.

[Tuja Moroshkas]

Prieks dzirdēt, ka "negadījums" pietiekami veiksmīgi beidzies. Saprotu, kā jūties kopā ar suni un bērniem, jo mums bērni ir ciešami tikai tad, ja viņu ir aptuveni tik pat cik suņu..... progress silda sirdi. Tā es jūsmoju par savu suni svētdien paklausības sacensībā, kad viņa uz laukuma svētlaimē izvārtījās, bet pirms tam perfekti no 15 metriem aizgāja uz vietu. Tiesnese saka, jums 0, jautājumi ir, bet saimniece laimīgi smaida.....

[Māra]

Tiesnese saka, jums 0, jautājumi ir, bet saimniece laimīgi smaida.....

Jūū, šie tie mazie iekšējie prieciņi! Prieks par jūsu priekiem.

[Māra]

Kā?

Kā sunim, kuram neinteresē ēdiens, iemāca klikeri? Vai es to varu mācīt ar bumbu/rotaļlietu?

P.S. Bija labi badināts, bet nekā.

[Imagine]

Tev klikeris ir ļoti vajadzīgs?

Es savējam te izvelku, te nolieku atpakaļ plauktā, jo secināju, ka mums arī bez palīgrīka iet tīri labi un bez aizķeršanās.

[Māra]

Tev klikeris ir ļoti vajadzīgs?
Es savējam te izvelku, te nolieku atpakaļ plauktā, jo secināju, ka mums arī bez palīgrīka iet tīri labi un bez aizķeršanās.

It kā jau ar Rūsu esmu iemācījusies pa lielam strādāt mūsu versijā, bet tā kā parādījās interese viņam ierādīt aportu, klikeris šķita visloģiskākais kā. Ja es viņam spēšu tādu vispār ierādīt. Jo saļukam citādāk nespēju iedomāties ierādīt aportu, bet esmu atvērta versijām, protams.
Treniņā, kur biju paņēmusi līdzi klikeri, kad šams pat neskatījās uz našķiem, iedomājos, ka varbūt var kko ar bumbiņu, kas viņm ļoooti patīk. Bet manā galvā tas smuki nesalikās un nemaz nemēģināju, ka nesabojā to pašu. To pašu neko
Un arī interesē. Audzētāja teica, ka tiem, kas ar saluki kko dara, esot ļoti labas atsauksmes par klikeri un ceru Kajam šo arī ieviest un pamēģināt ierādīt lietas. Un ar viņu klikeris problēma nebūs, viņam garšo ēst.