Darbs un meitenes
Bija jau zināms, ka Rūsam atslēdzas visi ar smadzenēm un ausīm saistītie vadiņi, ja tuvumā ir Smaidiņš. Tāda nu ir viņa mīlestība. Tāpat arī Rūsam pavisam aizklapējās, kad reiz agility treniņā satika tekošu kuci, kura gan par laimi diezgan ātri aizdevās un pēc mirkļa jau viņš atkal varēja nodoties garlaicīgākām lietām - agility
Šodienas treniņš gan bija pavisam citādāks. Tekoša kuce nevis devās prom, bet ieradās. To uzzināju, jo Rūsa, kurš agility treniņos man smuki staigā no pakaļas bez pavadas, vismaz pie citiem suņiem neiet un ja nu tomēr ir kādam pietuvojies par tuvu, labi atsaucas atpakaļ, šodien tādiem slaidiem palēcieniem viens un div bija pie dāmas, sāka koķetēt no ādas laukā un dāma aizdomīgi pikti mēģināja viņam pateikt visu ko viņa par to domā. Saimniece ātri izskaidroja dāmas uzvedību (un attiecīgi tas apgaismoja mani par jaunieša kaislo draiskošanos).
Pie sevis nodomāju, ka viss. Ar to arī mūsu treniņš beidzas, nesācies.
Taču šodienas treniņā pārējie visi arī bija puikas ar visām bumbām, neviens nekur nedevās, nu paliksim. Pastīs.
Un Rūsa skrēja. Nu labi. Domīgi tipināja, brīžiem ne tur tipināja. Pat barjeru nogāza, ko parasti pārlido ar vēl vismaz pusi rezervē, BET - darīja. Arī man bija jādara - nopīktināju un izvicināju sabraukto bebru vēl beigtāku, izkliedzu balsi, Rūsu, kamēr neskrēja, turēju cieši aiz siksnas gaisā, lai nevar paostīties pa grīdu, sēdināju ar roku šo pie zemes nospiežot (vienu reizi gan noriskēju arī ar balss komandu un apsēdās pats). Bet visu treniņu, sapņains un daudz smilkstot un skatoties konkrētā virzienā, tomēr pieveica.
Tā nu viņš nebeidz mani pārsteigt.