Sāc ar sevi. Māras blogs.

[lauva]

Tas pats par Turkish Kangal suņiem, te tāds maksā uij uij uij, visticamākais,ka savu darbu nekad nedarīs, jo kur nu kādam ir laiks vēl aitas vai kazas, vai govis turēt...bet Turcijā tie suņi ir VISUR. viens otrs saimnieks to suni novērtēs, tie,kuri kalnos dzīvo, bet daudziem tas suns ir cīņas suns,kurš pēc pāris cīņām nonāk uz ielas. Viens no maniem draugiem kļuva par tukšu vietu,kad pateica,ka audzē kangalus cīņām, jo tas jau ir tikai suns... Rietumniekiem patīk skaistie stāsti, kas piešķir kādai šķirnei maģiskumu... Es pazīstu tikai vienu austrumnieku, kurš patiešām dievina savus suņus (kuri reāli strādā), pārējiem...nu... ja šitais nosprāgs,paņemšu nākošo... žēl.

[Māra]

lauva, par to adrenalīnu tev pilnīga taisnība, visu esi sapratusi pareizi. Vien tas, ka suns, kurš atsitoties pret zāles stiebru var piekaukt mežu kā uz miršanu, pat ja adrenalīna pilns, spēj tomēr pievārēt lielus fiziskus izaicinājumus cita situācijā, tas šķiet uzsvēršanas vērts.
Ridžam startēt jau ar salauztu kāju man šķistu normāli. Sorī, tāds stereotips. (Izejot no fakta, ka tas protams nav ok no tā, ka tas nav pieļaujams.)

Bet es atļaušos palikt pie tā kaitnieciskā varianta, kas daudzus nenormāli kaitina - saluki tomēr IR īpaši un jo īpaši grūti izskaidrojami tiem, kuriem tās nav bijis. Tur viss ir tik ačgārnāk nekā mums pieraksts, ka īsti pat nevar salīdzināt ar kaut ko.
Pavisam 0,0001% ieskatam par saluki jokainību - Rūsam, kurš medī, kurš skrien agility, kurš kūleņo ar Mio un bez Mio un dara sazin kādas visādas muļķīgas dullības, mājās nespēj apiet rotaļu koka traktoram. Jo viņam ir panika. Bail.

Un par to, ko Imagine rakstīja... Mazliet novirzoties no tēmas, kā pie mums novērtē reiz citur nenovērtējamus dārgumus.
Var jau būt, ka te forumā jau stāstīju, galīgi izkritis no prāta, attiecīgi sorī, ja atkārtojos, bet bijām ciemos, kur bērniem bija piekodināts turēt vārtiņus sētai aizvērtus, lai suņi nevar izbēgt. Pieķēru vienā brīdī vienu sīko, ka iet pa vārtiem un speciāli neaizver. Prasu - kā tad tā? Aizbēgs suņi, pazudīs, nebūs... Viņš tad-nu-gan-problēma izteiksmē ar pokerseju -> Nopirksi jaunu!

[Spigana]

Nu tas, ka mūsdienu situācija neatbilst vēsturiskajai un gan apstākļi, gan attieksme ir mainījušies dažādās pasaules malās, ir loģiski. Bet es neredzu īpašu iemeslu, kāpēc saluki temperamentam būtu bijis jāmainās. Temperamenta maiņa varētu notikt divos gadījumos - ja saluki būtu pārpopularizēta šķirne, kuru ceptu augšā katrs, kam nav slinkums, vai arī tad, ja audzētāji ļoti ietu uz to, ka ir jāpielāgo saluki temperaments mūsdienām. Bet ne viens, ne otrs nav noticis; saluki ir salīdzinoši reta šķirne, filmās radīta netiek, un audzētāju vidū drīzāk ir vērojams satraukums par to, kā labāk saglabāt šo šķirni tās vēsturiskajā kapacitātē. Saluki audzētāju vidū "old-fashioned" un "moderate" ir lielākie komplimenti.
Protams, ir arī audzētāji, kas aizraujas ar lieku saluki "izskaistināšanu", radot dīvainus eksterjerus, bet neesmu manījusi, ka saluki audzētāji baigi rautos saluki raksturu mainīt.

[Vēja sune]

Domāju, domāju par to saluki jūtīgumu un aizdomājos tik tālu, ka tā varētu arī būt vienkārša fizioloģiska nervu sistēmas īpatnība, zināma labilitāte. Ja tas suns ir tik jutīgs un spēj zibenīgi reaģēt uz medījumu un pavilkties uz medīšanu, tad tas pats darbojas arī citās situācijās. Nervu sistēma vienkārši ir tik ļoti jutīga un atsaucīga uz jebkādu kairinājumu un ātri pavelkas uz reakciju - gan medīt, gan citādi reaģēt.

Par temperamentu domāju tāpat kā Spīgana - ja tas nav speciāli selekcionēts, lai kaut kā mainītos, tad tam nav iemesla mainīties, neatkarīgi no mūsdienu dzīves apstākļiem. Plus, ja tā ir sava veida nervu sistēmas uzbūves īpatnība, tad tas temperaments tikpat labi var būt saistīts ar darba spējām, un, līdz ar to, to nemaz nav vēlmes izteikti mainīt.

Bet par attieksmi pret šķirni spriest no rescue grupām vien, manuprāt, nedod pilnu iespaidu. Jo rescue grupās un patversmēs par jebkuru šķirni būs bēdu stāsti. Manam zvēram viens no vectēviem ir no Izraēlas - ļoti iemīļots kucēns, kuru audzētāji sākumā nemaz negribēja dot prom manai audzētājai. Un šie cilvēki savus saluki bija dabūjuši kā dāvanas no beduīniem, kas joprojām dzīvo tradicionālo dzīvi tuksnesī, kur šie suņi tiek novērtēti un mīlēti.

National Geographic ir lieliska filma par saluki, par to, kā mūsdienās suņi pie beduīniem tiek audzēti un loloti, kā seko viņu ciltsrakstiem, kā pārbauda darba spējas. Tā kā nav austrumos tikai bēdu stāsti un šķirnes nenovērtēšana.

[Bonny Rain]

Pastāstiet man, lūdzu, kā izpaužas suņa jūtīgums. Uz piemēriem, kā tas izskatās dabā.
Manu suni trenere raksturoja kā emocionālu un padevīgu. Piemēram, ja viņai skaļāk uzsauc, viņa uzreiz pieglauž ausis, uz vēdera pielien, cenšas pielabināties. Vai arī uzreiz ir augšpēdus, demonstrējot galēju padevību. Saskarsmē ar citiem suņiem arī lielākoties ir gatava izklāties viņu priekšā. Interesanti notika vakarrīt. Skaļāk uzsaucu Reinai, jo viņa kārtējo reizi nelika mierā kaķi. Nu un protams, kā parasti, ausis pieglaustas, uz vēdera lien man klāt. Pēc mirkļa iedevu brokastu porciju. Un ... nekā. Nevienu gabaliņu neapēda. Vai mans uzbļāviens viņu būtu tā ietekmējis?

[Māra]

Pastāstiet man, lūdzu, kā izpaužas suņa jūtīgums. Uz piemēriem, kā tas izskatās dabā.

Varbūt kāds spēj definēt savu jūtīgo suni?
Manuprāt, diezgan lieliski to apstāsta Imagine savā blogā.
Es it kā varētu par saluki, bet es nevaru. Pašai prasīja 3 gadus saprast to, ko zinu tagad un sajūta, ka zinu vēl ļoti maz par savas šķirnes jūtīgumu, lai varētu to definēt. Varētu arī it kā nosaukt dažas sadzīviskas nianses, ko gan te dažās jomās esmu minējusi, bet tas tik un tā nespēj radīt kopainu par šķirni, tieši otrādi, likt pieķerties tai vienai lietai, neļaujot saredzēt kopainu, jo tas jūtīgums ir visā. Sākot ar suņa fizisko jutību un beidzot ar garīgo jūtību jebkurā dzīves jomā - ēšana, staigāšana, gulēšana, socializēšanās, apmācība, spēlēšanās. Viss viss.

[Māra]

Ar to es laikam gribēju pateikt, ka katrai šķirnei tas jūtīgums ir citādāks. Kas vienam normāli, tas citam jau galīgi traki.

[Spigana]

Jā, Bonny, suns arī no uzbļāviena var sastresoties un neēst. Suņu jūtīgums ļoti atšķiras pa šķirnēm un izpaužas ļoti dažādi, bet, ja gribi personīgus piemērus, tad uz sitienu nāk prātā šis: mana Mio ir vienā vecumā ar mammas Dobiju, kas paņemta no patversmes. Kucēna vecumā vienu dienu pieskatīju abas, man bija bijusi gara diena, gribēju pagulēt uz dīvāna, bet abi kucēni dzīvojās man pa virsu un uz aizrādījumiem nereaģē. Šādās situācijās es vienmēr Mio vēsā mierā izmetu no dīvāna un miers. Nu, ne jau tā, ka ar mešanu metu, bet dusmīgi paziņoju, ka pietiek un noliku suni uz grīdas. Mio par to ne silts, ne auksts, aiziet gulēt savā vietā. Dobija pēc šāda izgājiena burtiski drebēja pusstundu, slēpās no manis un vispār bija satraukta līdz sirds dziļumiem.
Līdzīgi arī treniņos - ja Mio nekas nenotiks no skaļāka uzbrēciena un tā, ka ar roku uzspiežot piespiežu viņu apsēsties brīžos, kad suns jau galīgi safārējies, ar Dobiju es nekad neko tādu neatļaujos, jo viņa galīgi aizvērsies, apvainosies un ar mani nestrādās.

Jūtīgums jau var izpausties ļoti dažādi - viens suns atteiksies ēst, cits nevar uzkāpt pa kāpnēm, cits nevar skriet agility, ja sacensībās ir fotogrāfs. Šie ir random piemēri par ļoti dažādiem suņiem, bet nu apmēram tā.

[Māra]

Paldies, Spīgana, lieliski pateikts. Man galīgi nesanāk noformulēties.

[Vēja sune]

Man ar saluki ir tāpat kā Mārai - nevaru īsti noformulēties.

Par fizisko jutīgumu, piemēram, var būt tā, ka suns neveiklāk izkāpj no dīvāna kaut ko neievērojami atsit un sākas briesmīga kaukšana un raudāšana, un pēc tam ir jāpieplok pie grīdas un pusstundu jādreb. Jo nu kurts...
Jebkāds stress vai izbīlis var rezultēties trīcēšanā. Ja lielāks stress, tad trīcēšana, apātija, negulēšana uz ilgāku laiku.
Neēšana ir raksturīga reakcija. Ja mēģinās pierunāt ēst, tad var neēst vēl uzstājīgāk.
Bet tas viss ir kaut kā situācijspecifiski vai kā, jo ir lietas, kas manējo absolūti nesatrauks un nestresinās, suns kā suns, un ir lietas, kur pilnīgi negaidīti suns var sastresoties.

Kaut kādas komandas izpildes prasīšana mazliet uzstājīgāk jau var būt iemesls, lai suns atslēgtos, ignorētu, apvainotos, utt., kas nu viņam šķiet tobrīd atbilstošāk. Uzbrēkšana arī darbojas atbilstoši situācijām - ja jātrenkā ielas kaķis, tad mana apsaukšana tiks uztverta adekvāti, kamēr citā situācijā (kas, cilvēkaprāt, ir tikpat adekvāta, kā neļaut trenkāt kaķi) pacelta balss ir pilnīgi neproduktīva un tieši sāk suni traumēt.
Vēl tas, ka saluki nevar tā vienkārši paņemt un kaut kur uzlikt, ielikt, piespiest viņu kaut ko izdarīt - agility tunelī iestumt vai uz šūpolēm uzvilkt, lai saprot, ka nav tak tik traki, izstāžu būrī iestumt, lai piemērītu, vai tas der vai neder, ir kuriem drēbju vilkšana sākumā ir ak, šausmas un ārprāts. Nē, nu fiziski, ja dikti grib, uzvilkt un iestumt un tml. jau var, bet pēc tam rēķinies ar sekām.

Kā jau minēju, saluki ir līdzīgi zirgiem. Zirgus jau arī var paņemt uz spēku un tml., bet tas dzīvnieks vairs nepiedāvās ne pusi no tās sadarbības un jūtīguma, kādu varētu sarunāt citādā veidā.

Bet nu šie ir tikai tādi piemēri, kas reāli var darboties daudziem suņiem, un īsti neraksturo to, kas ir tas citādākais saluki jūtīgums. To laikam tikai kopdzīvē var sajust un saprast.

[Vēja sune]

Vēl varētu piebilst, ka visu šo ietekmē arī suņa audzēšana un socializācija. Jo, ko vienam var ar labu socializāciju novērst, tas tādam kurtam vai saluki tikpat būs norma un nebūs nekādi izsocializējams.
Un tai pat laikā nepārdomāta audzēšana, robi socializācijā vai pagātnes pieredze jebkuru suni padarīs uz kaut kādām lietām jutīgāku un jūtīgāku, bet tas nebūs uzskatāms par normu konkrētai šķirnei.

Un vēl atcerējos, ka saluki ir ļoti jutīgi uz fizisku kontaktu. No negaidīta pieskāriena var salekties vai sabīties. Jau atkal kā ar zirgiem - drošības tehnika - neaiztiec dzīvnieku iekams pārliecinies, ka viņš apzinās tavus nodomus.

[Māra]

Vēja sune, tencinu. Tiesi tā, kā saki. Ne mazāk.

[Bonny Rain]

Hm, paldies par nelielo ieskatu. Izskatās, ka manai sunei arī varētu būt kaut kādās jomās jūtīgums. Bet kaut kādās absolūti nē. Kad tā sāku apdomāties, iespējams varēšu saskatīt kādas sakarības. Ar pieskārieniem un kaut kā uzlikšanu vai noņemšanu nekad nav bijušas problēmas. Bet ar balss pacelšanu izskatās, ka varētu būt problēmas. Vakar papildus tam novēroju līdz šim neredzētu situāciju: stāvu pie plīts, nosūcējs strādā, tējkanna ieslēgta. Nu, īsāk sakot, pie manis skaļš. Un es tā skaļāk saucu meitai, lai kaut ko izdara. Un skatos, mana sune tā kā saraustās, tā kā sabīstās, tā kā pieplok pie zemes. Un tad vēl viņas pārlieku milzīgais prieks / satrakošanās, kad ierauga kādu pazīstamo. Tagad vairs nav tik izteikti, bet mazākā vecumā bija tā, ka pat grūti rokās bija noturēt, cik viņa ļoti dīdījās un spārdījās aiz priekiem. Un tā atteikšanās ēst - jo uzstājīgāk piedāvāju, jo retāk kaut ko apēda.
Būs man vairāk jāpavēro savs zvēriņš un jāpiedomā.

[nezinīte]

Varu pastāstīt, kā ar to jūtīgumu šodien mums izgāja. Sune bija sagrābusi jau atkārtoti kaut kādu pričendāli no priekšnama (mums priekšnamā remonts, tāpēc tur visādi pričendāļi stāv). Nu un dabūja no vīra ar gumijas zābaku pa dibenu. Un smilkstēdama aizskrēja uz guļamistabu tipa apvainoties. Nu un es (izskaidrojusies ar vīru, ka iekaustīšana nav atļauta, un uzklausījusi viņa argumentus un vēl ko tur sīku padarījusi) pēc pusminūtes eju apskatīties, kur mans jūtīgais sunītis. Ha! Gultā! (Mēs neradinām un nelaižam gultā) Ērti iekārtojusies, paceļ galvu, tipa "ko tu te gribēji?"

[Imagine]

Varbūt kāds spēj definēt savu jūtīgo suni?
Manuprāt, diezgan lieliski to apstāsta Imagine savā blogā.

Manuprāt, viss blogs ir stāsts par jūtīgu un emocionālu suni un, kā ar to sadzīvot.

Papildinot visu, kas ir teikts iepriekš (un kārtējo reizi jāsecina, ka man mājās, ja ne izskatā, tad garā ir ļoti radniecīga dvēsele saļukiem) - jūtīgi/emocionāli suņi dalās introvertajos un ekstravertajos.

Pirmajiem pārdzīvojums/stress iet "uz iekšu" jeb suns noslēdzas sevī un vajag laiku, kamēr tas dvēseles ugunskurs ir apdzisis un suns var atgriezties savā omā. Labs piemērs - Smaidiņu nesen neapdomīgi sanāca ieslēgt virtuvē (viņš tur nekad nav juties droši). Es atnācu pēc piecpadsmit minūtēm un atradu pagalam pārbijušos suni, kurš nelaimīgs sēdēja turpat, kur viņu biju atstājusi. Apsēdos viņu mierināt, puisis ielīda klēpī un trīcēja pie visām miesām. Parunājāmies, pēc kāda laika pārvācāmies uz citu istabu, bet vēl pēc pāris stundām puisis virtuvei gāja garām ar lielu līkumu. Nākamajā rītā viss bija kārtībā. Tāds pats mēmais izmisums un pilnīga nespēja kaut ko darīt, ir brīžos, kad kopīgi padarbojamies, mēģinām kaut ko jaunu un pēc pirmajiem mēģinājumiem, kad viņš nav uzķēris, kas jādara, atsēžas un aizgriež galviņu. Kādreiz likās, ka viņš spītē, tagad es saprotu, ka tas ir moments, kad ir jādod pauze, lai puika var neironus galvā sakārtot. Jo viņam tā neizpratne un izmisums par to, ka viņš nesaprot, ko es no viņa vēlos, ir vesela traģēdija.

Otirem pārdzīvojums laužas uz āru - suns vairs loģiski nedomā, iet uz visām pusēm, vajag kaut ko raut, grābt un darīt, riet un kaukt - nevar savākties. Ir bijusi darīšana arī ar tādu. Manuprāt, ar "izslēdzīšiem" ir nedaudz vieglāk - tos no transa var izraut, nedaudz paskraidot, uzmundrinoši aprunājoties, mierinot.

[Bonny Rain]

Un ko ar to otro tipu iesākt?
Tikko biju pusdienās mājās. Reina vēl nav pieradusi pie tā, ka es šajā laikā ierodos mājās. Viņa dzīvojas sētiņā, kad neviena nav mājās. Izdzirdot mani jau bija gatava sētiņu apgāzt. Nu nekādi nevarēja nosēdēt pirms es viņu izlaižu ārā. Bet kas notika tālāk, vispār ir vārdos neaprakstāms. Šitik satrakojušos suni redzēju pirmo reizi. Labi, ka zeķubikses pirms tam ar gudru domu novilku. Viņa man aiz lieliem priekiem skraidīdama ar saviem nagiem kājas saskrāpēja. Es viņu mēģināju kaut kā nomierināt. Bet nu bilde bija toč kā Imagine rakstīja: viņai vajadzēja kaut kur skriet, lekt man klēpī, turpināt skriet, kaukt, nu tā histēriski. Kādas 5 minūtes. Tad jau kaut kā nomierinājās. Un pēc tam jau es viņai nu ne gluži pie kājas biju, bet man pakaļ arī viņa nestaigāja. Apgūlās vienkārši pie trepēm. Nu, lai neviens nepadomā, ka pavisam traki bija, tad pēc tam gan es ar viņu pastrādāju nedaudz, bet ar labiem rezultātiem.
Bet jautājums paliek atklāts - ko man ar šito histēriskumu tagad iesākt? Kas jāņem vērā? Kad viņa šitā satrakojas, viņu taču noturēt nav iespējams.

[ash]

Un ko ar to otro tipu iesākt?
Tikko biju pusdienās mājās. Reina vēl nav pieradusi pie tā, ka es šajā laikā ierodos mājās. Viņa dzīvojas sētiņā, kad neviena nav mājās. Izdzirdot mani jau bija gatava sētiņu apgāzt. Nu nekādi nevarēja nosēdēt pirms es viņu izlaižu ārā. Bet kas notika tālāk, vispār ir vārdos neaprakstāms. Šitik satrakojušos suni redzēju pirmo reizi. Labi, ka zeķubikses pirms tam ar gudru domu novilku. Viņa man aiz lieliem priekiem skraidīdama ar saviem nagiem kājas saskrāpēja. Es viņu mēģināju kaut kā nomierināt. Bet nu bilde bija toč kā Imagine rakstīja: viņai vajadzēja kaut kur skriet, lekt man klēpī, turpināt skriet, kaukt, nu tā histēriski. Kādas 5 minūtes. Tad jau kaut kā nomierinājās. Un pēc tam jau es viņai nu ne gluži pie kājas biju, bet man pakaļ arī viņa nestaigāja. Apgūlās vienkārši pie trepēm. Nu, lai neviens nepadomā, ka pavisam traki bija, tad pēc tam gan es ar viņu pastrādāju nedaudz, bet ar labiem rezultātiem.
Bet jautājums paliek atklāts - ko man ar šito histēriskumu tagad iesākt? Kas jāņem vērā? Kad viņa šitā satrakojas, viņu taču noturēt nav iespējams.

Es protams neesmu nekāds ekperts, bet man jau liekas, ka tā ir normāla kucēna reakcija sagaidot mājās saimnieku pēc prombūtnes. Franču buldogi taču nav šķirne ar trauslu psihi, vienkārši kucēns vēl aug un neprot savaldīties. Pareizākais – ar suni sākt komunicēt, kad tas ir nomierinājies. Mani suņi, arī nosvērtais, 6 gadus vecais vēsais džeks, abi satrakojas, kad pārnāku. Skrien, ārdās, izskatās neadekvāti, kož viens otram (jo cilvēkam krist virsū nedrīkst), mēdz arī smilkstēt vai kaukt. Tā kā dzīvojam privātmājā – izlaižu ārā un ļauju iztrakoties, ja nelaižu ārā, tad vienkārši novēršos un daru savas lietas, līdz mirklim, kad suņi nomierinājušies, tad sasveicinamies. Protams, sākumā kucēns leks uz kājām un centīsies pievērst uzmanību, bet ja konsekventi viņu ignorēsi, tad sapratīs, ka tas neko nedod. Ja runa būtu par kucēnu, kuram ir tiešām problēmas, noteikti būtu jāmeklē kādi risinājumi, bet šajā gadījumā vajag vienkārši adekvātu audzināšanu. Nevajag kā ar baltiem cimdiem, nevajag pievērst milzu uzmanību katram satraukumam, jo tas tikai šādu uzvedību veicinās.

Esmu sastapusi pāris mazsunīšus, kas pieder pie tā otrā tipa – viņu gadījumā šāds satraukums rezultatējas ar trīcēšanu vēl ilgi pēc stresa mirkļa. Un tas jūtīgums ir nepārtraukti – asi reaģē uz jebkuru troksni, cilvēku, situāciju – pat ja tā ir pazīstama, vienkārši pie pazīstamām situācijām nomierinās salīdzinoši ātri, pie nepazīstamām ilgi nenomierinās, trīc un dreb, pat stundām ilgi, var apčurāties vai tikt pie caurejas. Es gan vienmēr esmu uzskatījusi, ka vismaz daļu problēmas būtu bijis iespējams novērst, ja nebūtu “balto cimdu attieksme” kucēnu audzinot, bet tās ir manas subjektīvās, neprofesionāļa domas.

[Māra]

man jau liekas, ka tā ir normāla kucēna reakcija sagaidot mājās saimnieku pēc prombūtnes.

Atļaušos piekrist ash. Arī mani suņi mani tā sagaida mājās. Arī es ignorēju trakošanu, kamēr viņi nenomierinās. Viņi lieliski atraduši kā nosist pirmo trauksmi - ņem un plēš mantu divatā. Rauj, tas ir. Izrūcas, izrausta mantu, izlēkājas. Un kad dzirdu - miers un klusums, katrs kkur mētājas, pie manis vairs nenāk, eju pievēršos un samīļoju.
Manā galvā gan ir arī otra versija ar paklausīgajiem sunčiem. Tāds kā stereotips. Ka borderu, malinuā uc darba šķirņu suņi sagaida saimnieku mājās smuki sēžot priekšnamā un par prieku liecina tikai aste. Absolūts mans izdomājums, bet katram ļauts pasapņot, ka vienradži ir tur ārā.

[Boulevard]

Manā galvā gan ir arī otra versija ar paklausīgajiem sunčiem. Tāds kā stereotips. Ka borderu, malinuā uc darba šķirņu suņi sagaida saimnieku mājās smuki sēžot priekšnamā un par prieku liecina tikai aste.

Starp citu, mierīgai sagaidīšanai nav obligāti jābūt saistītai ar lielu ieguldījumu no saimnieka puses. Bulterjers mani tieši tā arī sagaida - panākoties pretim un mazliet paluncinot asti. Ja vispār sagaida. Ja nav pārāk liels slinkums piecelties no gultiņas. Tāds viņš pats no sevis ir bijis no sākta gala, tas ir, jau no sešu mēnešu vecuma, kad pie manis nonāca. Sākumā tas šķita pat mazliet aizvainojoši. Pārnāc mājās, bet suns nav redzams, guļ kaut kur.

[Bonny Rain]

Nu es saprotu, kad suns ir tik pārlaimīgs, kad saimnieks pārrodas mājās, ka ir gatavs mesties viņam virsū, nolaizīt no galvas līdz kājām, izdauzīties. Tas man ir skaidrs un līdz šim tā arī parasti izskatījās, tāpēc, ka es nebiju pirmā mājās. Un pārējie man neko tādu neteica - tas gan var būt arī tāpēc, ka tomēr saimniece esmu es. Šoreiz es biju pirmā, kas atnāca mājās. Un šodien tas izskatījās hiperhistēriski. Es pat sākumā sabijos nedaudz, kad viņa iekviecās, jo tā viņa kvieca pēc potes, kad pieskāros potes vietai, kura acīmredzot bija sāpīga.
Nē, nu var jau būt, ka tas ir normāli. Man tiešām nekad dzīvē nav bijusi saskarsme ar kucēniem. Tikai pa šiem 4 mēnešiem līdz šim no viņas neko tik histērisku nebiju novērojusi. Jā, viņa parasti lec virsū. Viņa pat aiz priekiem pilītes var atstāt. Lien virsū, dīdās, nevar uz vietas nostāvēt, nu īsāk sakot ļoti priecājās. Bet es laikam nespēju pareizi uzburt to ainu, kas man pavērās pusdienlaikā. Man tas vairs neizskatījās normāli, parasti ir krietni mierīgāk. Bet ja nu citi saka, ka tas ir normāli, nu pieņemsim.