Sāc ar sevi. Māras blogs.

[Māra]

BET ar visu to, manā FB draugu lokā ir izņēmums - Ibisas dzinējs, kurš darbojas Rally-OB. Tie izņēmumi ir visur, tāpat kā Rūsa, ir arī vairāk vai mazāk neatlaidīgi saimnieki, protams. Bet gribētos uzsvērt, ka izņēmumi tomēr neveido šķirni un izvēloties šķirni, jārēķinās ar neizņēmumaināko versiju

https://www.facebook.com/marta.ivanova.79/videos/pcb.10212275785827367/10212275781107249/?type=3&theater

[Māra]

Tieši nodomāju, iepriekš rakstot, ka laikam jau mazsvarīģi, nav pieminēšanas vērts. Bet radās ka ir - kurti BURVĪGI sadzīvo ar kaķiem. Iekštelpās.











Arī draudzenei, kurai ir grejs, šķiet ir pat divi kaķi.

[Māra]

Un maksim 5 kaķi ar 5 kurtiem skaisti sadzīvo.

[lauva]

Taisnība, taisnība, šitajā galīgi nebiju iedziļinājusies, jo man pazīstamie farončiki ir pilnīgākie coach potatoes mājās un desotāji/mednieki,kad izlaisti ārā. Aslana BFF is farons, kura dēļ man radās iespaids,ka nav tik traki,nav priekš manis, bet nav tik traki, un viņa sieva un bērni tādi paši (vienu no bērniem es reiz Barselonā uzņēmu ciemos, un Saule,pirmais,ko izdarīja, atrada krēslu ar visvairāk segām un spilveniem un iekārtojās visam pa vidu, bet pastaigās riņķoja un ņēmās kā vilciņš + medījot visu,kas izskatījās medījams, BET atsaucams līdz zināmai robežai). Saimnieki gan iet uz suņu skolu, pasākumiem, suņu tusiņiem, varbūt tas ir kaut ko vairāk iespaidojis viņu 'mežonīgumā'. Ar Čirnekām un Podenko gan nekāda baigā kontakta nav bijis, ticēšu teiktajam.

Kas mani vēl arvien šokē ir medību suņu emocionalitāte un pārjūtīgums, saluki ieskaitot. Tagad,kad par RR interesējamies, daži audzētāji nebeidz atkārtot cik pārjūtīgi tie lauvu (!!!!) mednieki ir, kas manai sejai liek savilties 101 nepatikas izteiksmē, jo tas nav loģiski (vismaz manā skatījumā). Suns, kurš medī stepē, bušā, tuksnesī, barā, ekstrēmos apstākļos, pārvērtīsies par mūžam salauztu būtni, ja ne tā paskatīsies/pieskarsies? Kaut kas breedingā sagājis greizi? Šis man vēl arvien ir mistērija (paldies RR saimniekiem, kuri saka,ka NORMĀLAM RR tā gan nevajadzētu būt).

[lauva]

nu bet - kurti tak ir kaķuļi suņa ādā! Un dies' vien zina, kas par citplanētiešiem tie kaķi ir.

[Māra]

Ā, un pazīstamais čirneko ar 4 kaķiem dala mājokli.

Te vēl daži foto





Nobeigumam mans salauztais ar Borisu. Un Oliveru.

[lauva]

Māra, beidz man tā gribas kaķi! Kaut tikai vienu.

[Māra]

Kas mani vēl arvien šokē ir medību suņu emocionalitāte un pārjūtīgums, saluki ieskaitot. Tagad,kad par RR interesējamies, daži audzētāji nebeidz atkārtot cik pārjūtīgi tie lauvu (!!!!) mednieki ir, kas manai sejai liek savilties 101 nepatikas izteiksmē, jo tas nav loģiski (vismaz manā skatījumā).

Saluki pārjūtīgums pat mani reizēm šokē no jauna un no jauna.
Bet par RR - Tas nešķiet loģiski nevienā acī.

Māra, beidz man tā gribas kaķi! Kaut tikai vienu.

Bet?

[Bonny Rain]

Ak tu viens. Cik vienreizējas bildes! Nez, vai mums arī kādreiz būs šāda peizāža?

lauva skaties, ka nesanāk aplauzties kā man. Gribēju ņurcāmkaķi, bet dabūju hm... nu kā lai tā maigāk pasaka: ar rokām mani neaiztikt! kaķi. Nē, nu mīļa jau ir. Naktī gandrīz vienmēr guļ pie kājām. Bet glaudīt. Nu nē. Tas mums nepatīk. Un sēdēt klēpī ne tik. Toties iegulties vīra vietā pie brokastu galda, to gan mēs protam. Un boksēties ar dauzīties gribošu kucēnu, tas pavisam labi sanāk. Bet, jāsaka, ar kaķi ir ļoti viegli. It īpaši ar tādu, kuram kārtīga mamma bijusi. Manējā tikai 2 reizes trāpījusi garām savai kastītei visas savas dzīves laikā. Vienu reizi otrajā dienā pēc atnešanas mājās. Un otru pēc operācijas narkozes iespaidā. Un mēbeles arī viņa neplēš. Un neskrāpē arī mūs. Tikai maigi iekožas (kā suns), ja kas nepatīk. Īpašas rūpes neprasa, ja neteiktu, ka ar kaķi vispār nekādu problēmu nav - ka tik pabarota un kastīte satīrīta.

[Bonny Rain]

Tieši nodomāju, iepriekš rakstot, ka laikam jau mazsvarīģi, nav pieminēšanas vērts. Bet radās ka ir - kurti BURVĪGI sadzīvo ar kaķiem. Iekštelpās.

Šis eksemplārs ir ļoti līdzīgs manējai bērnības dienās. Tagad gan krietni tumšāka palikusi dēļ aukstajām grīdām. Tik žēl, ka Nikolai vairs nav tā bēšīgā kažociņa.

[Māra]

Esmu nekaķu cilvēks, man kaķi nepatīk, bet ja kādreiz, tad tikai un vienīgi orientālo, jo tie ir tieši pretēji tam, ko jūs aprakstījāt par (ne)mīļojamiem kaķiem. Lien klēpī, arī ciemiņiem, mīļi, nekož, neskrāpē. Pasaka, ne kaķis. Un kā gadījies kā ne, arī dievīgi no skata un perfekti sadzīvo ar suņiem:

[lauva]

Vīrs ir absolūts neKaķu cilvēks. Nē un nē. Viņam ar kaķiem nesapasot un kaķis mājās nebūšot, tad jau labāk vēl vienu suni,kaut mazu, bet ne kaķi. Man kaķi ir bijuši vienmēr un man ir labi ar viņiem,pat ar tiem,kuriem cilvēku vajag tik, cik,lai paēstu. Es jau mēģinu viņam gan orientāļus iesmērēt, gan citus ne tik kaķiskus kaķus, bet šamais ir nepielaužams. Tā nu es tikai bildītes skatos un siekalojos. Aslans ar kaķi uzauga, ar absolūti fantastisku Personību. Mums kaķi mājās vienmēr bijuši, tā,ka es zinu,kā ir,kad kaķim par tevi po.

Jā, par tiem RR info ir ļoti pretrunīga, labi,ka zukins savu perspektīvu iemet, esam sapratuši,ka cilvēks - parastais/suns dīvānam un cilvēks - izstāžnieks ir divas dažādas suņu pasaules, pat vienas šķirnes ietvaros. Tā,ka mēs te buramies, bet jāsaka,ka mana seja ik pa laikam savelkas 101 izteiksmē,kad kāds gudrītis savu RR apraksta kā lielisku šķirnes eksemplāru RR liktenis mūsu ģimenē izšķirsies nākošo mēnešu laikā, ja ne, tad nākamais listē ir Rotveilers (yass!)

[Bonny Rain]

Jā, nu tie ir skaistuļi. Tādi tikpat eleganti un iznesīgi kā kurti.
Bet vispār, manējā ir tāds izņēmums Tajas kaķu rindās, jo visos šķirnes aprakstos rakstīts, ka tie varot stundām klēpī sēdēt. Nu vajag taču tā "paveikties".

[Bonny Rain]

Vīrs ir absolūts neKaķu cilvēks. Nē un nē. Viņam ar kaķiem nesapasot un kaķis mājās nebūšot, tad jau labāk vēl vienu suni,kaut mazu, bet ne kaķi. Man kaķi ir bijuši vienmēr un man ir labi ar viņiem,pat ar tiem,kuriem cilvēku vajag tik, cik,lai paēstu. Es jau mēģinu viņam gan orientāļus iesmērēt, gan citus ne tik kaķiskus kaķus, bet šamais ir nepielaužams. Tā nu es tikai bildītes skatos un siekalojos. Aslans ar kaķi uzauga, ar absolūti fantastisku Personību. Mums kaķi mājās vienmēr bijuši, tā,ka es zinu,kā ir,kad kaķim par tevi po.

Jā, par tiem RR info ir ļoti pretrunīga, labi,ka zukins savu perspektīvu iemet, esam sapratuši,ka cilvēks - parastais/suns dīvānam un cilvēks - izstāžnieks ir divas dažādas suņu pasaules, pat vienas šķirnes ietvaros. Tā,ka mēs te buramies, bet jāsaka,ka mana seja ik pa laikam savelkas 101 izteiksmē,kad kāds gudrītis savu RR apraksta kā lielisku šķirnes eksemplāru RR liktenis mūsu ģimenē izšķirsies nākošo mēnešu laikā, ja ne, tad nākamais listē ir Rotveilers (yass!)

Es savējo vīru vairāk par gadu lauzu uz suņa paņemšanu. Man izdevās. Tikmēr pacietīgi pētīju šķirnes un laiku pa laikam ieminējos par iespējamiem suņiem un dzīvi ar suņiem.
Un rotiņi man arī patīk. Par rotiņiem arī daudz mītu dzirdēts, kas droši vien arī nebūs tiesa.

[nezinīte]

Es savējo vīru vairāk par gadu lauzu uz suņa paņemšanu.

Es arī. Visādos veidos. Piemēram, vīrs slinko iztīrīt akvārija filtru, un tad es saku - redz, ja akvārija vietā būtu suns, tad tam filtrs nebūtu jātīra. Vai atkal šis gaužas, ka es pārāk daudz uzmanības pievēršu kaķim, un es pretī - ka ņemšu suni, un kaķim uzreiz uzmanības būs mazāk.

[Spigana]

Mani pieci centi par saluki jūtelīgumu - mēs mūsdienās ļoti biezi jaucam kopā dažādas lietas. Saluki jau jūtelīgs ir saskarē ar cilvēkiem, nevis medībās; kaut vai tai pašā kursingā suns trasē salauzīs kāju, bet vienalga noskries līdz finišam pilnā ātrumā. Arī vēsturiski pret saluki izturējās ļoti iejūtīgi, saluki ir vienīgie suņi, ko islāms pieļauj turēt mājās, saluki bija ārkārtīgi prestižas dāvanas viesiem, tie bija suņi, kas arī tuksnesī gulēja iekšā teltīs uz spilveniem. Īsāk sakot - jau vēsturiski apčubināti suņi, kas tikai konkrētajos gadījumos pārvēršas par medniekiem.
Bet mūsdienu saluki dzīvo pavisam citādu dzīvi - pilsētās, cilveku burzmās un sabiedrībā, kam pret suni ir pilnīgi cita attieksme. Pieļauju iespēju, ka saluki par balto cimdu suņiem ir kļuvuši audzēšanas rezultātā un pie cilvēkiem, kur valda visatļautība, bet patiesībā domāju, ka mūsdienu saluki savā psihē no vēsturiskā saluki nemaz tik ļoti neatšķiras.

Savukārt par RR pirmo reizi dzirdu, ka tie mājās varētu būt pārjūtīgi, bet es par šo šķirni arī ļoti maz zinu.

[Vēja sune]

Manas piecas kapeikas par saluki jūtīgumu ir līdzīgas Spīganas rakstītajam - medībās viņi nav nekādas maigās dvēseles, savukārt sadzīve agrākos laikos un tuksnesī bija daudz citādāka nekā mūsdienu dullie trokšņi, steiga, burzma un stresi. Un arī cilvēki agrāk varbūt bija citādāki. Un es pat nedomāju, ka mūsdienās tā ir audzēšanas vai visatļautības ietekme. Drīzāk viņi ir vēl līdz galam nepieradināti. Turklāt apzinās savu vērtību un pieprasa atbilstošu apiešanos. (Par neadekvāti bailīgiem, mežonīgiem vai tml. gan, protams, nereti audzētāji ir atbildīgi).
Saluki daudzejādā ziņā arī ļoti līdzinās zirgiem, it sevišķi arābu zirgiem, kas arī izceļas citu zirgu šķirņu vidū ar savu jūtīgumu, bet tajā pat laikā ir ļoti izturīgi un darbspējīgi.

Tā kā te bija runa par ideālajām šķirnēm, tad es varētu teikt, ka man ir ideālā šķirne. Tikai trūkst šķirnei atbilstošu ideālo dzīves apstākļu.

Par to aktivitāti gan man ir mazliet cits skatījums, jo individuāli tie suņi spēj ļoti atšķirties. Saluki, protams, nestāv ne tuvu borderu, raselu vai tml. jaudai, bet arī par galīgu dīvānsuni es viņu nesauktu. Pilnīgi noteiki ne prātā augšanas vecumā, un aug viņi tā līdz gadiem 2, 3, 4... Piemēram, manējais, ja nekas interesantāks netiks piedāvāts, tad dīvānā jau gulēs un uzreiz māju kopā nejauks, bet ļoti pārlaimīgs par tādu ikdienu arī nebūs, turklāt nereti uz mani pārmetoši skatīsies. Ja dienas pirmajā pusē būs bijusi tikai mierīga stundu vai pusotru gara pastaiga, tad vakarā man pa dzīvokli var lidot apbrīnojami izveicīga raķete un uzmākties man ar mantiņām. Varbūt tā idille, kad salukiem pietiek ar vienu izskriešanos nedēļā, pienāk ar gadiem, bet šobrīd, ja gribu tiešām laimīgu un emocionāli rāmu dīvānsuni, tad vajag palaist no pavadas vai vismaz kārtīgi pie riteņa paskrieties savas 2-3 reizes nedēļā. Tādi greihaundi, cik esmu, sapratusi, tomēr ir lielāki dīvānsuņi nekā saluki.

Savukārt laišana no pavadas nereti ir vesels menedžmets. Par relaksējošu pastaigu ar suni, kurā atpūtināt prātu un baudīt apkārtni, lielākoties var aizmirst. Kā reiz teica viens suņu treneris - ir suņi ar spēcīgu medību instinktu, un ir saluki... Un tas ir ne tikai par to, ka aizskries kādam zvēriņam pakaļ, cik vispār raksturo šķirnes neatkarību un pašdomāšanu, kas nepieciešama tā instinkta radīšanai un pastāvēšanai.

Ar kaķiem arī var būt visādi, pat iekštelpās. Manējais ilgstošākā kopdzīvē vai nu kaķi novestu līdz nervu sabrukumam, vai nu pats bez acīm paliktu. Jo kaķīši tak ir tik interesanti un ar degunu bakstāmi, un ķerami, un aprejami.

Kopumā gan no visas sirds piekrītu Mārai:

Un nav jau tā, ka kurti ir galīgi mežoņi. Saluki ir. Bet vispār jau visus viņus var apmācīt līdz kaut kādai stadijai, lai pašam ērta dzīve. Bet kurtu neņem, lai būtu ērti. Tur ir jābūt kaut kādiem putniem galvā, lai to darītu. Ja gribas SUNI, kurtu nevajag.

Un jā, apmācīt viņus var ļoti labi, komandas saprot, domu uztver. Daudzas lietas pat var vienkārši sarunāt - nu kaut kā tā, pa cilvēciskam teju. Vienīgi, ka suns pats izlems, vai un cik ātri atrādīt iemācīto.

[Bonny Rain]

Ar kaķiem arī var būt visādi, pat iekštelpās. Manējais ilgstošākā kopdzīvē vai nu kaķi novestu līdz nervu sabrukumam, vai nu pats bez acīm paliktu. Jo kaķīši tak ir tik interesanti un ar degunu bakstāmi, un ķerami, un aprejami.

Manai francūzietei ir kaut kas no saluki. Nepietiek vien ar purnu bakstīt kaķi, viņa kāpj kaķenei virsū ar visām četrām. Burtiski virsū. Un vēl viņai patīk pieskriet un no visa spēka ar ķepu bakstīt kaķi, vai vēl labāk no ieskrējiena ar abām priekšējām virsū tā, ka kaķis ir augšpēdus. Un tad protams, pakaļdzīšanās. Ārā arī nevar paiet garām nevienam kaķim. Pēdējā laikā vismaz apriešana beigusies. Bet biju ļoti pārsteigta, ka tas mazais 2 mēnešus vecais kucēns, kurš savā dzīvē nebija kaķi vēl redzējis, uzreiz sāka riet, ieraugot mūsējo mājās.

[lauva]

Pag, man kaut kā drīzāk radies iespaids,ka iemesls, kāpēc suns vēl ar lauztiem pirkstiem,kājām,etc kursingā deso uz priekšu kā nelabais ir tas,ka adrenalīns ir savu izdarījis - galva pilnībā ir atslēgusies no pārējā ķermeņa, līdz ar to nekādi sāpju signāli netiek filtrēti, jo 'medījums,medījums,medījums' un tur diez gan maz saistības ar baigo drošsirdību un pārāko fizisko izturību (te man jāpiemet - es šeit nerunāju par izturību skriet lielus gabalus, noteiktā ātrumā, nenogurstot). Pārākā fiziskā izturība būtu,ja tas suns kaut ko salauztu pirms skrējiena un vienalga dotos skriet un sāpes nejustu. Labojiet, ja es visu to pasākumu ne tā esmu izpratusi. Ridži ar skrien, mums jau te lielījās ar lauztiem pirkstiem un vēl nez kādiem savainojumiem skrējiena laikā un ka suns neapstājas. Medībās jau tas pats - ja tā pēda ir paņemta, sunim pārslēdzas čipi un pat fiziskas sāpes var vairs nebūt aktuālas jo pirmatnējais instinkts ir pārņēmis visu domāšanu. Līdz ar to, es to jūtelīgumu vienalga nevaru izskaidrot.

Un lielākā daļa suņu tomēr ir uzauguši šajā modernajā pasaulē ar visiem trokšņiem, paaudžu paaudzēs,cita lieta ir,ja atved to suni pa taisno no tuksneša un liec viņam dzīvot pilsētas centrā. Es patiešām nemēģinu nolikt vienu vai otru šķirni,tā drīzāk ir tāda skaļa domāšana. Laiki, kad suņi dzīvoja izolētībā un tikai medībās tika palaisti skriet ir garām, tas pats attiecas uz RR. Tiem ar vēl pirmatnīgais ir iekšā, daudz darba esot jāiegulda socializācijā jau no pirmās dienas, lai nav bail un bailes nepārvēršas agresijā.

Jo vairāk lasu par medību šķirnēm, jo pretrunīgāka ir tā informācija un viedokļi kā tādi. Austrumnieku suņi daudz jūtelīgāki un vieglāk sačakarējami, eiropieši - cietpaurīgāki, līdz ar to ne tik viegli sabojājami.

Laipni lūgti visi,kuriem te ir ko palabot.

Es, protams, nevienu medību suni vēl izaudzinājusi neesmu, tā ka šis viss ir tāds apkopojums no blogiem, interneta dziļumiem un audzētāju pašu reklamēta. Varbūt tas ir mans, rotveilera saimnieces skatu punkts, kur,lai suni patiešām sabojātu, es nezinu,kas jādara.

[Imagine]

Sen, sen Māra pasvieda man saiti uz Saluki glābšanas centru Tuvajos Austrumos un no tā laika es ik pa brīdim gan bildes apskatos, gan palasu stāstus. Katru reizi, kad tiek pieminēta saluki cēlā un skaistā pagātne, cilvēku īpašā izturēšanās pret šiem suņiem un no tā izrietošās rakstura īpašības, man paliek iespaids, ka viņu izcelsmes zemē, kur viņi mīt vēl joprojām, par to maz kurš ir dzirdējis. Ka tā ir tikai tāda skaista teiksma, kura eksistē tikai Rietumu pasaulē un ar kuru suni izcelt citu vidū.

Jo tas, ko var izlasīt glābšanas grupās - par ceļmalās izmestiem kucēniem, saļukiem, pret kuriem vardarbīgi izturas, kuri klīst pa ielām, kuces, kuras izmanto kā kucēnu ražošanas mašīnas, suņi no racing kennels, kas pēc darba mūža beigām tiek izmesti uz ielas utt. - liecina tikai par to, ka cilvēki visur ir vienādi, un vietās, kur tāda ekstra kā suņa turēšana mīluļa statusā ir lieka greznība, ja suns nav derīgs darbam vai citam mērķim, tad ir tikai liekēdis, kurš nevienam nav vajadzīgs.

Man reizēm liekas apbrīnojami, ka suns, kurš vienā pasaules malā maksā tūkstoti un vairāk, otrā ir nekas vairāk kā atkritumi uz ielām.

Bet laikam tā ir visur - tikko kaut kā ir pārāk daudz, tam zūd vērtība.

Te saites tiem, kam interesē:

https://www.facebook.com/www.ascod.ae/
https://www.facebook.com/rescuesalukime/?ref=py_c
https://www.facebook.com/SalukiRescueArabia/?ref=py_c