Bonny Rain wrote:Nu dikti skaists jums tas tētuks.
Paldies! Ja mana otra suņa tētis man galīgi nepatīk, tad šis gluži pretēji - fantastisks!
Bonny Rain wrote:Manai meitai patīk kurti. Vari īsumā apstāstīt atšķirības starp greihaundu, saluki un vipetu. Nu, cik saprotu, tad izmēru ziņā ir tā, kā uzrakstīju - no lielākā uz mazāko. Bet raksturi? Līdzīgi? Vai arī ir kaut kas specifisks katram no tiem? Un kāpēc tieši vairāk pie greihaundiem tiek pieminēts tas, ka viņi ir tipiski dīvāna suņi? Pārējie ir aktīvāki?
O, šis ir sarežģīts jautājums. Paldies, liek pakustināt smadzeni un informācijas resursus.
Uzreiz piebildīšu, ka manu interešu lokā ir vairāk primitīvie kurti, bet nu centīšos salikt no tā, kas man galviņā ir pieejams.
Dārgie foruma vipetisti, vai te vēl kāds piestāj? Droši drīkst izteikties, ja nu es te ne tā, bet lai iet:
Vipets - pirmkārt ērts jau ar izmēru, jo no trim nosauktajiem vismazākais. Lai gan kurti mājās vietu aizņem tikai tik cik dīvānu. Ja ir vieta dīvānam, ir vieta jebkura izmēra kurtam, tas atkāpei par izmēru. Te drīzāk bōnuss ir cik vietu aizņem auto vai sabiedriskajā, kur es vipetu piem ņemtu klēpī un nemaksātu, kā arī kafejnīcās Latvijā tomēr atvērtaki mazāka izmēra suņiem, nekā lieliem.
Tie vipeti, ar ko man bijis tas gods pavadīt kopā laiku, pavērot un iepazīt, ir ļoti uz cilvēku tendēti (kurtu vidū salīdzinot, protams), vieglāk apmācāmi, ko es pamatoju ar terjeru gēnos (vipeta taisīšanā izmantots arī terjers), manis satiktie ir arī brīvāk laižami no pavadas, turas pie cilvēka vairāk, bet medību suns ir medību un ja garām paskries kaķis/zaķis/lapsa, nedomāju, ka vipets paliks pie saimnieka
Vipeti ir arī garīgi noturīgāki. Ja saluki var aizskart uzbļaujot un suns pēc tam, iespējams, noslēgsies, tad vipets neņems galvā. Bet apmācībā tik un tā - visiem kurtiem jāpielieto tikai pozitīvās apmācības metodes, fiziska ietekmēšana var nereāli sabojāt suni.
No fiziskā - vipeti ir sprinteri, ātri skrien īsas distances, kamēr saluki ir izturīgi uz gariem gabaliem, bet neba tapēc vipets nevar noskriet garus gabalus, tas vairāk no sacensību/medību skatupunkta. Ļoti izturīgi suņi, lai to smalkums neļauj apmānīt. Āda gan plāna un pušumi ir bieži, sevišķi vipetiem, pēc skriešanas mežā, kad viegli aizķerties aiz kāda zara.
Saluki - balto cimdu suns. Ļoti maiga dvēsele, viegli aizskarams, aizvainojams. Ja fiziski ietekmēts, pat it kā viegli, var noslēgties, aizvērties, traumēties, ko pēc tam gadiem varēs mēģināt labot. Nav teikts, ka izdosies. Īsāk sakot - pārāk viegli sabojāt. Palaists no pavadas, turas pie saimnieka līdz pat 1000m rādiusā
Nu labi, tik traki nav, bet kad esmu runājusi ar nekurtu šķirņu suņu saimniekiem, viņiem saluki pastaigas attālumi no saimnieka jau skaitās aizbēdzis suns, kamēŗ saluki šāda veida attālums ir normāls kopīgai pastaigai. Var arī aizskriet paostīt kādas pēdas mežā, atgriezties 10min vēlāk... Vai 40 min vēlāk...
Jābūt ar ļoti stipriem nerviem un jāspēj nodrošināt pastaigu vietas, kur šādi suns sevi un kādu citu nevar savainot. Nav sargi, riešanas ziņā klusi suņi (es tā globāli, gan jau ir arī rejīgāki eksemplāri). Salīdzinot ar vipetu, actiņās neskatās gandrīz vispār - no tā sadarbības skatu punkta. Ļoti paš-funktierējošs suns, kam nevajag akceptu no saimnieka, lai izdomātu un darītu, jo tāds arī ir šķirnes mērķis - domāt pašiem. Suns, kam neinteresē rotaļas ar saimnieku. Kad sen atpakaļ lasījām ieteikumus kā mētāt bumbiņu saluki, tur bija teikts, ka viņš ies pakaļ bumbai 5 reizes, tāpēc jāmet 4, lai neapnīk.
Bet nu man ir viens bumbiņmaniakāls saluki, kurš stundu no vietas var ķerstīt, tā ka gadās visādi, bet tomēr pamatā - nav uz rotaļu ar cilvēku.
Pa lielam dzīve ar saluki ir kalpot saluki. Tu nevis turi suni, bet suns tur tevi
Greihaunds - lūk šķirne, par ko man ir ĻOTI maz info. Pazīstams ir tikai viens grejčiks, kurš arī ir diezgan tuvu vipeta raksturojumam - labi turas pie saimnieka, nav tik kurls kā saluki. Jārēķinās, ka pasaules ātrākā šķirne. Ļoti mierīgs zvērs.
Īsumā - vipets un grejs vairāk uz cilvēku, bet instinkti strādā visiem, kopīgais visiem trim - ja nekur neiet, mājās mierīgi var nogulēt visu dienu. Nedomāju, ka kādai no šķirnēm tas ir izteikti vairāk, nav vismaz dzirdēts. Saluki krietni jūtīgāks par vipetu/greju, taču kurti kopumā ir emocionāli un jūtīgāki zvēri. Visi trīs nav uzmācīgi suņi ne saimniekam, ne citiem. Kopīga problēma visiem kurtiem - instinkti - ir bīstami laist pilsētu parkos (neiežogotos, es domāju), jo ja nu gadīsies ieraudzīt tālumā kko medījamu, pat ja tas ir tikai maisiņš, skries pāri ceļam neskatoties. Kurtu biežākais nāves iemesls ir nevis vecums, bet auto. Attiecīgi, ja dzīvo pilsētā, būs jo īpaši jāiespringst pie izskraidināšanas. Par grejiem nezinu, bet vipetiem un saluki ir grūti ar palikšanu vieniem mājās. Lai gan te atkal, kā nu kuram - draugiem bija 3 saluki un mierīgi gulēja, gaidot saimnieku mājās. Kopīgais - ļoti viegla kopšana. Saluki tikai laik-pa-laikam ausis un aste jāizķemmē, kas prasa apmēram minūti
Ja suns ir pirmais, bez iepriekšējas pieredzes, saluki neiesaka, jo skaitās no sarežģītām šķirnēm, kas nav melots.
Ņemot kurtu un to turot veselīgā svarā, jārēķinās, ka bieži nāksies uz ielas klausīties par to kā badina suni. Nav patīkami.
Bet vieglāk būtu atbildēt uz konkrētiem jautājumiem.
Visvieglāk ir saprast, vai suns ir īstais, uzliekot uz papīra to sarakstu, kā te daudzi jau darīja - par ideālo suni, pieliekot tam arī klāt savus paradumus, ikdienu, aktivitātes līmeni (ilgtermiņā), prasības pret zvēru, brīvo laiku, vēlmi pēc suņa uzmanības utt