Imagine wrote:Vai nav tā, ka šeit drusku par daudz ar suni auklējas? Kur tad paliek tas izturīgais un universālais tuksneša mednieks, beduīnu sabiedrotais un kas vēl ne? Vai nav tomēr tā, ka arī nervozitāte un minētā nestabilitāte ir pārmantota un netieši kultivēta īpašība, nevis šķirnes zīmogs? Jo grūti ticēt tam, ka suns, kurš dabiskajā vidē dzīvo un strādā visai skarbos apstākļos, var atļauties kādā dzīves posmā būt nervozs, trausls un nestabils.
Spīgana uzrakstīja labāk, nekā es spētu pat sev galvā noformulēt.
Suns, kurš vēsturiski dzīvojis nekurienes vidū ar savu baru (cilvēkiem un citiem saluki) un ganāmpulku, šobrīd tiek grūsts absolūti liekā vidē - pilsēta, auto, sabiedrība... Domāju, ka pat ģenētiski viņiem tas ir lieki. Suns paredzēts medīt savai ģimenei. Nevis iet uz kafejnīcu, skatīties kā autobusi braukā, vilkt lietus jaciņu un draudzēties ar lieliem pufīgiem ziemeļu suņiem.
Protams, ka selekcionē un Eiropā sastopamie suņi ir krietni draudzīgāki, nekā šobrīd oriģinālajā vidē augošie,
deserta saļuki. Tapēc jau tik ļoti brīdinu par tiem, ka var jau ņemt, būs superīgi un tuvāki senčiem gan izskatā, gan raksturā, bet tur nervozums un tas pārējais komplekts var būt vēl krietni lielāks, attiecīgi es pat teiktu, ka baltie cimdi mūsdienu saļukam jau nu galīgi nav tas, kas reāli bijuši senčiem, bet gluži otrādi - mums ir pieejami jau gluži netipiska un pieradināta draudzīgā versija. Bet senajiem beduīniem jau tie baltie cimdi arī noteikti nebija traucēklis, jo neba viņiem bija saluki jāved uz izstādi, agility vai vnk ciemos pie draugiem, kur citi četrkāji.
Suņi neatkarīgi no šķirnes aug un mainās visa mūža garumā, tāpēc Rūsa vai saluki kopumā nav daudz atšķirīgāki par pārējiem. Man šķiet, ka tas pat ir visinteresantākais - redzēt, kā būs uz priekšu, kas sagaida aiz nākamā ceļa līkuma.
Piekrītu, BET.... piemēram, takši, cik nu dzirdēts, jau pusgada vecumā derīgi medībām. Dažādas šķirnes suņi, kas nav kurti, ir pilnīgi ok pārot 2 gadu vecumā, jo viņi ir nobrieduši. Saluki galīgi nav. Pusgadā viņi ir tālu no fiziskā brieduma un vel tālāk - no garīgā.
Es saprotu, ko tu domā par tiem posmiem, bet es tomēr gribētu vēl kkā citādi izdalīt saluki ar mazliet specifiskākiem šiem posmiem, kur tas, kam citas šķirnes iet cauri varbūt pāris mēnešus, saluki prasa pat gadu, varbūt divus.
Atzīstu, ka man ļoti trūkst zināšanu un pieredze maza ne tikai ar saluki, bet suņiem vispār, bet kkā uzklausot citu stāstus un pieredzi, sanāk vienmēr, ka par saluki jāsak BET.
Taču jā, ļoti priecājos, ko man dots piedzīvot ar abiem garkājiem un labi arī, ka viņi divi, ir skaidrs, ka pat šķirnē tas spēj notikt diezgan dažādi.
Te tumblr albums, kur dāma ar saļukiem, afgāņiem un to metisiem dzīvo Amerikā tuksneša vidū - skaisti foto un suņi, kas augām dienām tusē ārā, gozējas saulē, rok, spēlējas un dara nedarbus. Bildes -
http://desertwindhounds.tumblr.com/archive . Tas laikam ir saluki lauku sētas ideāls - patīkamas temperatūras un plašumi.
Paldies, albumam esmu atsekojusi jau labu laiku, kopš uzzināju, ka viņasprāt ir forši krustot kurtus savā starpā pa labi pa kreisi un daudz (un nevis tikai tā domāt, bet aktīvi praktizēt). Jo tā esot veselīgāk un tīras šķirnes esot slikti un slimīgi. Gan jau bildes jaukas, bet zinot viņas uzskatus, nespēju tā vienkārši baudīt bildes. Suņi gan jau, protams, laimīgi
Savukārt šis ir pēdējā laika iedvesmojošākais citāts, kur
"working terrier" vietā varētu likt jebkuru citu šķirni:
After all, owning a working terrier without allowing it to work is like owning a vintage bottle of fine wine just so you can read the label. To have admired the label without ever tasting the wine is to have missed the essence of the thing.
Pēc šī es sapratu, ka saļuki man vēl joprojām patīk, taču šajā dzīves posmā ambīcijas ir citas. Ar vienu jūtīgu šuneli man šobrīd pietiek, gribas ar kādu, ar kuru nedaudz vieglāk.
Kādreiz, kad būs tā villa lauku plašumu vidū un kaut ko citādu gribēsies pamēģināt, tad noteikti. Rūsa kā vienīgais satiktais šķirnes pārstāvis savu iespaidu ir atstājis - man šķiet ļoti amizants un mīļš.
Citāts, jāatzīst, nudien lielisks!! Nudien
Paldies, tas noteikti jānoglabā (ar ieliktu attiecīgo šķirni).
Par saluki...nu jā. Man viņi ir iemācījuši pacietību un mierīgāku skatu (ja neskaita to Smaidiņa mīlestību, tas mani izsita no visām miera sliedēm
), bet būtu bijis labi zināt, ka tas prasīs TIK daudz visa, kas dabiski man nav dots (lielākoties - šāda veida pacietība). Ar visu to, ka man pirms tam dzīvē ir bijis neapzināts basets un mazliet apzināta laika, šie ir ārkārtīgi citādāki suņi, par kuru unikalitāti parasti apjaušu tikai stāstot citiem un atbildot uz jautājumiem.
Man vēl daudzus gadus un daudzus saļukus prasīs dzīve, lai drīkstētu izteikties par šķirni, bet es tik un tā klusi pašļupstēšu, ka manuprāt Rūsa nav gluži klasisks saluki eksemplārs. Bet, kas zin, varbūt tieši ir
Par to, ka Rūsa mīļš un amizants ir ļoti patīkami lasīt, jo tieši tādu viņu redzu es. Paldies par novērtēšanu un saskatīšanu.
Gribas jau vienkāršāko un ātrāko risinājumu. 
