Šobrīd dzīvoklī esam tikai es, mans vīrs un pāris desmiti Indijas kalnu zarkukaiņi, taču jau šobrīd notiek nežēlīgais gaidīšanas process, līdz, cerams, agrā pavasarī pie mums ieradīsies mūsu jaunais ģimenes loceklis - saluki.
Tā kā gaidīšanas posms (bez maz kā grūtniecei) ir ļoti emocionāls, ar atklājumiem un notikumiem, nolēmu, ka būtu labi to visu piefiksēt kaut vai sev, lai vēlāk būtu jautri pārlasīt, kā tad bija "pirms".
Par mani.
Mani sauc Māra, šobrīd 27 gadus jauna. Dzīvoju Rīgā. Precēta, vīrs - Edgars. Gribu suni. Esmu ar putniem. Strādāju nopietnu darbu lidostā, tādēļ viss ir līdzsvarā (ar tiem putniem
).Kādēļ suns.
Pēdejā laikā dzīve ieviešas arvien vairāk pieaugušo gultnē, vairāk pienākumi un atbildības, mazāk prieka un baudīšanas. Attiecīgi - ļoti daudz sāku pārdomāt, kādēļ vispār dzīvoju (ļoti filozofiski), kas dzīvē jādara un kā mēģināt to tomēr baudīt, cauri visam tam skrējienam. Mans secinājums - dzīve ir viena (esmu ģeniāla), tad nu tā arī būtu jādzīvo.
Bet - ir viens bet - tas nemaz nav vienkārši un joprojām visi svarīgie darbi, nepatīkamās lietas un pārējais nav izslēdzams. Izrādās - nevajag arī. Jāiemācās tikai ieviest tie daudzie mazie dzīves prieciņi. Atgriezties bērnībā. Tagad, kad visu pats sev var atļaut. Ja gribas kasti saldējuma, nopērc uz izēd (pat ja ir klepus), lec peļķēs, notīri rokas biksēs, nenāc mājās cik ilgi vien sirds kāro, staigā puspliks pa lietu, neizmazgā krūzīti 3 dienas, aizbrauc uz atrakciju parku vai zoodārzu, dodies ceļojumā, ēd savu mīļāko ēdienu kaut nedēļu no vietas, nopērc kucēnu... 
Tā nu arī sev atļāvu suni. Jo tā dzīve - viena un jabauda.
Kādēļ saluki.
Tajā brīdī, kad aptvēru - es taču drīkstu, man vajag, suns - sākās lielie meklējumi. Pēdējos gadus, ik pa laikam braucu ciemos uz Ulubeli pie pamestajiem astaiņiem, taču tieši tur sapratu, ka man tas ir žēlums, kas rosina kādu no viņiem vest mājās, nevis kāds iekritis sirdī vai radusies saskaņa, un tad jau atkal tā dzīve - tikai viena. Jādara tā, kā sirds to visvisvairāk alkst - šķirnes suns. Un protams arī arguments, ka zini, kas no tā mazā kunkuļa izaugs un iespējams paredzēt vismaz galvenās rakstura iezīmes, vadlīnijas, plus veselības problēmas. Protams, gan bezšķirnes, gan šķirnes suņiem ir savi plusi, mīnusi, diskusija iespējama grāmatas garumā, taču šoreiz lai ir šķirnes. Sirdij jāklausa.
Sākumā šķita, ja jau dzīvoklis, tad sunim jābūt maziņam, tādu arī visur varēs vienkāršāk paķert līdzi. Agrāk biju ļoti skeptiski noskaņota pret mazajiem vaukšķiem, jo glupi taču, kož, nervozi, bet kopš atklāju, ka ne jau suņi pie vainas, bet saimnieki, plus iepazinos ar vairākiem mazsuņu pārstāvjiem - punduršpiciem, čivavām, krievu tojiem, izmēra dēļ atļaušos te pieskaitīt arī Kavaliera Kinga Čārlza spanielus, un citus, iemīlēju tās mazās sirsniņas. Draudzenei mazais garspalvanais čivava īpaši aizķēra manu sirdi ar savu pieķeršanos un smaidīgumu (pēdējā laikā, katrreiz kad ciemojos, ņēmos šo arī dresēt - nu ļoooti gudrs suns). Draudzene izstāstīja, ka kā reiz plāno savu dāmu tuvākajā laikā izvest tautiņās un būtu ļoti priecīga vienu no bēbjiem uzdāvināt man. Ļoti sapriecājos, jo galu galā - šķirnes, kā arī dāvināts, nav jātērē lielās summas. Taču draudzenei piedzima bēbītis (cilvēkbērns)
un uzmanība suņiem kritās, attiecīgi - nebija laika vest dāmu pārot. Pēdējais, ko teicās, ka oktobrī meklēsies, tad arī mēģinās suneni apbērnot, bet vai tas notiks - rādīs laiks. Tā nu man varbūt būs, varbūt nebūs mazs garspalvains čivava. Joprojām gaidu.Taču jau sākumā, kad bijām norunājušas man sagādāt mazo pūkaini, nezināma iekšēja spēka dīdīta turpināju rakt internetus par suņiem, šķirnēm un visu par to saistīto. Tā arī nonācu šeit.
(Milzu paldies visiem par padomiem, dalīšanos un visu pārejo - viss šis forums man ir āārkārtīgi palīdzējis daudzos jautājumos un neskaidrībās, kā arī izklaidējis.)
Lai gan tie mazie sirdī iekšā bija tikuši, tie ir par mazu, lai izstumtu mīlestību pret lielāka izmēra suņiem.
Pētīju veimāriešus (vai zinājāt, ka tiem pelēkajiem skaistuļiem ir arī garspalvainā versija?!), taču tie ir lieli enerģijas kamoli, tāpat arī citi putnu suņi. Darbā iepazinusies ar dienesta suņiem - Beļģu aitu (malinosiem), iemīlējos arī tajos, taču tas ir enerģisks/hiperaktīvs suns, pāriemīlējies savā saimniekā un nespēj bez tā ne mirkli. Izsvītrot. Bez VAS un dobermaņa, kas ir divi vienīgie pieņemamie suņi mana vīra izpratnē, vēl viens, kur mēs abi muļķīgi smaidījām un priecājāmies, kas tas nu ir īsts suns (vīrs nudien mani pārsteidza šajā) - borderkollijs. Tas mums būs. Kāddien. (: Pret šiem mums mīlestība radās ceļojot pa aitu pielietām pasaules malām, kur attiecīgi blakus vienmēr bija šie ārkārtīgi gudrie un saprātīgie suņi. Par aktīvu un nepieciešamā uzmanība šobrīd krietni pārsniedz mūsu iespējas. Korgiji - tie ir mana mīlestība 
, kopš bērnībā izstādēs iepazinu. Diemžēl ikdienā šos suņus sastapt nav sanācis un nemaz neapjaušu kāda ir ikdienas dzīve ar tādiem, tagad tikai pateicoties stāstiem par Kiru rodas neliela apjausma, cik lielisks šis suns ir. Bērnībā saucu par lapsu suņiem, jo lielākoties bija rudi un tādu pufīgu lapsu atgādināja. Man šķiet, ka ja nebūtu atradusi kurtus, būtu spēcīgi apdomājusi šo variantu.
Ak jā, galīgi aizmirsu - sākumā, kad vēl bija doma par mazo suni un vēl nebija tāda čivavas versija parādījusies, skatījāmies uz takšiem (ak šis garais ceļš cauri visām šķirnēm un izzināšanu), bet tieši tajā laikā meklējām ar vīru dzīvokli, ko Rīgā īrēt. Visi dzīvokļu saimnieki aizliedza suni dzīvoklī tikai tadēļ, ka visiem (kaut kāda sazvērestība?) bijusi saskarsme ar takšiem, kuri dzīvokļus apēduši, izdemolējuši, nograuzuši un apčurājuši.
Un mēs pat neteicām, ka domājam par taksi, vien ka mazs suns būs. Tiešām to nespēju iedomāties par takšiem, lai gan aktīviem, tomēr gudriem suņiem, bet tomēr tāds vairums sliktas informācijas lika mums diezgan ātri pārdomāt šī tik aktīvā mednieka iegūšanu, lai gan - kā reiz bija piedāvājums iegūt šķirnes pārstāvi dāvanā (kobelim pienākošos kucēnu).Bet atpakaļ pie kurtiem. Pašai par nožēlu - neatminos, kā uzdūros šiem suņiem (būtu interesanti), jo sērfojot pa šķirnēm, nebiju piefiksējusi, bet kaut kur konkrēti biju atdūrusies, pret Afgāņiem šķiet (vai greihaundiem?), un tā ieskatījos šajos suņos. Sāku padziļināti pētīt, ka viņu daudz un dažādi, dažādu izmēru. Tas, kas mani fascinēja visvairāk - to maigā daba, nepakļaujas dresūrai un ir ļoti patstāvīgi savā domāšanā. Fantastiski. Bezmaz cilvēks ne suns.
Afgāņi diezgan ātri atkrita lielās kopšanas dēļ (kad būs mājoklis ar piemērotākiem apstākļiem tā biežai mazgāšanai, tad jau varēs) un kaut kur lasīju, ka esot arī agresīvaki par pārējiem kurtiem. To gan apšaubu. Levrete - par mazu. Greihaunds. Vipets. Kaut kas pietrūkst... Un tad es ieraudzīju saluki. Perfekti. Neko pielikt, ne atņemt. Skaists bez gala un malas, perfekts raksturs, der dzīvoklim, liels, neuzbāzīgs... Nevarēju vairs iedomāties sev ideālāku suni.
Nodevos dažādiem ārzemju fõrumiem (LV trūkst gan suņu, gan informācijas), lasīju, pētīju, domāju. Un nolēmu. Paziņoju vīram. Parādīju arī bildi. Vīra reakcija nebija ne tuvu pozitīva, pēc tam, kad bija samierinājies, ka viņa vīrišķība tiks sagrauta jau ar mazu čivavu...
Tas tad nu ievadam. Kā gāja ar vīru, saluki iepazīšanu, kucēnu meklēšanu un maniem iepriekšējiem zvēriem - turpinājumā.
P.S. "Sāc ar sevi" - aizgūts no budisma. Nevar gaidīt, ka pasaule, cilvēki, ikdiena mainīsies. Sūdzēties, bet neko nedarīt. Jādara pašam. Jāsāk ar sevi.
Es atminos izstādes, pat to kā iepazinos ar Mārtiņa Rītiņa skaisto itāļu spinoni, kā pirmo reizi sev liku lauzt priekšstatus par "asinssuņiem" un glaudīju bulterjeru (tā ir neprātā spēcīga atmiņa, es pat atminos kā tas suns izskatījās, ko darīja, kā smaržoja...visu!), jo manī bija spīts pierādīt pasaulei, ka nav tā, kā viņi domā par suņiem. Lai gan neviena bulterjera paziņu lokā nav, esmu kaislīgākā aizstāve un fans - cilvēki nudien ir par traku iesprūduši dažos nelāgos avīžrakstos. Arī tos pašus iepriekšminētos korgijus kā satiku... Visu ko atceros, bet ko tik būtisku kā fanošanu par levretēm - pat ne mazākā atmiņas kripatiņa, pat ne nojausma par to!
)
Tagad kaimiņu mājā (Āgenskalnā), dārzā dzīvo bullīts, nu konfekte ne suns. Mierīgs, nekad nerej, tikai vēro. Melllas ausis un acs. Ceru, ka kāddien varēšu iepazīties. Viņi ir mana klusā dziļā mīlestība. 
Arī viņu (kaut nedaudz) saluki ir aizķēruši. Jessss!!! 
Pietam, es jau tur tikai gadu pabiju. Tev ir ģeniāla atmiņa. Pieņemu, ka nestudēji tulkos?
Atceros Tevi pēc sejas, bet precīzu saikni neatceros.... Koris?
).
) Tomam Žeikaram, vēl bija ari Ieva, kura spēlēja vijoli... Un vēl droši vien spelēji kopā ar Edgaru Andersonu?
ļoti graciozi suņi, jūrmala vieņiem piestāv 
