magnola, un kā bija, ka suns ienāca agrāk, nekā planojāt? Nebija pārak liels apjukums, viss jau bija sagatavots? Jo mēs kā noskaņojušies tikai uz nākamo gadu, neko vēl neesam sagādajuši, vīrs arī pareizi teica - morāli neesam nobrieduši, tas ir, gatavojāmies gaidīt, tādēļ prāts un sirds vēl ir gaidīšanas režīmā, bet ja nu tiešām - īstais? Tik daudz domu pa galvu, sirds jau gan, neliegšos, klusi čukst "jā! vajag! ņem! ir!".
Arī par tādu būtisku lietu kā atvaļinājums - diez vai būs iespēja tagad tādu dabūt lai sunim veltītos?... Tad uzreiz arī uz darbu runas vest jāiet, uh.
Bet kad padomā ar vēsāku prātu - kad tiekam nostādīti negaidītā situācijā - nu tak vienmēr atrodas tas īstais risinājums un ceļš tam cauri...
Kā Jums ar kucēnu cauri ziemai gāja? Mazs vēl un te pēkšņi - kaudze ar mīnusiem un sniegu... Nesanāca vislaik pa iekšu dzīvoties? To ļoti negribētos.
LindaS, jā, kurti ir ļoti īpaši suņi. Kad vēl dzīvoju Teikā, pastaigās ar laiku iepazināmies ar gados vecāku kungu un kundzi, kuri bieži staidzināja savu krievu vēja suni. Bija atraduši kucēnu miskastē!!
Šausmas, bet... tā viņi tika pie mīļākā suņa pasaulē, kurš, pateicīgs bez gala, saimniekus nekad neizlaida no acīm un bija brīnišķīgs rotaļu biedrs manam sunim (un vispār ļoti draudzīgs suns ar visiem). Laika gan netika līdzi, bet nu bija samīlējies milzu skaistulē līdz ausīm
(un beeeeidzot kāds bija ar viņu gatavs izskriet vai visu mežu kopā). Varbūt mans suns jau tad mēģināja pateikt, kurā virzienā jāskatās tālāk, he
Un sapņi jāpiepilda. Pat nespēju iedomāties, cik tas iespaidīgi - kaukāzietis un kurts kopā.
Ja sirds tā saka, vīri galvā nav jāņem