Plus, es nekādā veidā nespēju piekrist tam, ka jaukteņi kopumā ir veselīgāki, par jaukteņu slimībām vienkārši mazāk runā, bet tāpat gana bieži gadās uzdurties tādiem šausmu stāstiem kā krancīši, kam gada vecumā jāoperē 3 kājas vājprātīgas displāzijas dēļ. Un kā tādam krancim noteikt šādus riskus? Nemaz nerunājot par briesmīgiem temperamentiem, kurus atklāj tikai tad, kad atved mājās suni un saprot, ka nespēj ar viņu neko iesākt.
Jaukteņos utu un labo īpašību ir ne mazāk, ne vairāk kā tīršķirnes suņos. Tāpat arī veselo un slimo sadalījums ir līdzvērtīgs. Beigu beigās saslimt visiem iespēja ir 50% - būs vai nebūs - neatkarīgi no šķirnes/bezšķirnes.
Manuprāt, visiem tiem, kas plāno suņa iegādi, vajag paturēt prātā to, ka tikai tāpēc, ka suns maksā ļoti dārgi un ir ar "tehnisko apskati", tā sacīt, nevajag to uztvert kā 100% garantijas līgumu, ka nekas nenotiks un pie veta nekad mūžā nevajadzēs iet. Suņi ir dzīvas būtnes, nevis mašīnas ar precīziem parametriem - būs tā un nevis savādāk - nekad nevar zināt, kad un kurā brīdī gēnu kombinācija saslēgsies un kaut kas izlīdīs ārā.
Es esmu satikusi daudz cilvēku, kas, pirmoreiz ar savu šķirnes suni ierodoties uz klīniku, ir neizpratnē - "kā, es taču samaksāju TĀDU naudu, un viņš vēl slimo???". Un tas pats par krančiem - "bet kā - tie arī slimo? Nevar būt..." Un te pat nav runa par iedzimtām problēmām, bet kaut ko tik vienkāršu kā ausu iekaisumu vai dermatītu pēc peldes jūrā. Šķirnes suņu nelaime nezinošās rokās ir tā, ka cilvēks izdoto naudu un ciltstrakstus uztver līdzīgi kā garantijas līgumu veļasmašīnai. Kranču nelaime ir tā, ka to, kas ir dabūts par lētu naudu un par brīvu, uztver kā kaut ko tādu, par ko arī turpmāk varēs uzturēt par minimāliem līdzekļiem vai arī pie pirmajām problēmām izmetīs no mājām.
Briesmīgs temperaments biežāk ir sekas nepiemērotiem dzīves apstākļiem un neprasmei tikt ar suni galā vai ielikt tos kaut kādos rāmjos. Pieredze rāda, ka tos briesmīgos temperamentus arī var dabūt līdzīgās proporcijās gan šķirnes, gan bezšķirnes suņiem.
Jo vairāk tu mācies un strādā ar suņiem, jo labāk tu viņus proti nolasīt un izzīlēt, ko no viņiem sagaidīt un vai konkrēti tev viņš der. Tajā brīdī, kad iemācies lasīt starp rindiņām, vairs nav nozīmes tam, vai suns ir izcils šķirnes eksemplārs vai krancītis, kas nonācis patversmē.
Tas ir līdzīgi kā ar cilvēkiem - jo vairāk un ilgāk ar viņiem strādā, jo labāk jūti, ko no viena vai otra vari sagaidīt.
Bet kas cilvēkam patīk, ko viņam gribas un ko ņemt, galu galā ir gaumes lieta un, kamēr vien izvēle ir pārdomāta un atbildīga, tikmēr nav nozīmes strīdēties par to, vai viens ir labāks par otru.