Man arī bija prieks iepazīties un ievilināt tevi šajā forumā

Iespējams ar savu pusmāsu Amberu šodien
vai tā ir zinās pateikt Unkas!




A te Šēra māca jaunākajai māsiņai rādīt mēli

woow super, bildiites! Beidzot iepazinaties
jaiet man ar jums ari bus ara, tagad esmu atpakal no laukiem.
aha par to radnieciibu ari no Ukas girbetu dzirdet atbildi

Skaista pastaiga jums bijusi.
Par radniecību var spriest ja suņiem ir ciltsraksti.

Te būs vēl pāris bilžuki:




Pārējās bildēs ir tikai dupši redzemi

Unkas wrote:Par radniecību var spriest ja suņiem ir ciltsraksti.

Kāpēc šitiem sunīšiem nav ciltsraksti? Kur palika

Amberai ir!

Mēs ar Shaneli '" uzbrūkam" imantas suņiem

tik tiesma uzbrukam Greta loti burviga meitenite

Kopš esam forumā esam iepazinušās ar neidomājami daudz cilvēki. Visi tik dažādi, bet visus vieno suņi. Ar šiem cilvēkiem vienmēr ir par ko runāt, un ne tikai par suņiem. Protams, saruna sākas par un ap tiem, bet aizvirzās parasti pavisam citā virzienā. Jo suns nav tikai suns- tas ir dzīvesveids. Pateicoties Demix iepriekšējā Skonto izstādē iepazinos ar forumieti Lindu. Nu varētu teikt, ka esam kļuvušas par draudzenēm.
Vispār nu jau visus manus draugus var iedalīt divās grupās(šo sadalījumu izdomāja manalabākā draudzen, galīgi ne suņinieks). 1. grupa- cilvēki parastie, kam suņi ir tā starp citu. 2.grupa-suņinieki. Un ziniet, ar otro grupu saprasties ir vieglāk. Tagad nesuņieku draugiem un draugu draugiem piestrādāju par konsultantu, ja šie vēlas izvēlēties suni

bildes no vakardienas pastaigas ar Lindu, kur mums piebiedrojās arī Alyna

Lindai no suņiem bija piekrišana


mans pavisam mierīgai suņuks


Šeit var redzēt ieinteresētības pakāpi pēc bumbas




ps. man uznākušas filozofiskās domas par cilvēku un suni. Kad saņemšos, nākamais raksts būs ar nosaukumu "Pusaudzis, suns, ģimene, apkārtējie"

Galīgi sasmējos!
paldies vislielākais Demix, ka iepazīstinaji mūs. Un agrita paldies, ka iepazīstināji ar Šēru un par pastaigu! Un piekrišana bija arī Šērai bet viņa visu laiku rēja uz manis kad sēdējām!

Linda wrote:paldies vislielākais Demix, ka iepazīstinaji mūs.

Šēra visā savā godibā!

Ārprāts, cik Šēra līdzīga manas tantes tojam Monai!!! Monai tikai purniņš sirmāks.

Uhhh...izlasīju visu no sākuma, Agrita ir lielisks cilvēks un Tava Šēra Ceru uz drīzu tikšanos mazais būs mājās jau rīt Paldies Tev par palīdzīgu plecu grūtākā brīdī

Gabo

Man liels prieks tev palīdzēt, jo kad Šēra bija maza, man nebij cilvēku apkārt ar padomiem. Vajadzēja pašai meklēt pēc info un reizēm arī izdarīt nepareizus lēmumus.

Es, suns, apkārtējie!

Kā jau iepriekš rakstīju, savu pirmo un vienīgo suni es dabūju 16 gados. Nu vecums tā teikt ne tas pats saprātīgākais. Interesē viss un visur, mājās biju reti- bet suni man vajadzēja. Tobrīd aktīvi dabojos Rīgas Skolēnu domē, kur bieži pagāja mani darbdienu vakari, brīvdienās atkal pasākumi, ko jāorganizē. Nav brīnums, ka apkārtējiem man bieži teica, kam tev suns, tev pašai sev laika nav. Aīr ģimenei attieksme tā pati- tā tev mirkļa iegriba. Bet es paliku pie sava( labi,ka tā. iespējams, ja padotos, nežēlotu to visu dzīvi).
Man uzdāvināja suni un nākamajā dienā bija izlaidums. Es ieskrēju skolā un pirmais, ko draudzenei teicu- man ir suns. Uz ko, protams, bija neizpratnes pilna seja. No sākuma viņa neticēja, bet, kad pārliecināju, ka man tiešām ir suns, sekoja jautājums- Priekš kam, ko tu tagad ar viņu darīsi. Tu gribi bez dzīves palikt? Tā, protams, nebija atbilde ko gaidīju, bet manu prieku tas nemazināja. Turpmāk, cilvēki uzzinot, ka man ir suns visi skatījās uz to skeptiski. Attieksme- tev jau drīz tā pat viņa apniks nepārgāja ne uz mirkli. Arī mājās mammai es turpināju pierādīt, ka suns man neapniks, un es esmu spējīga par viņu parūpēties.
Šērai nu jau ir pāri trim gadiem- un ziniet, man viņa nav apnikusi. Tieši otrādi, viņa ir atklājusi man jaunu pasauli. Draudzību, bez noteikumiem un pilnīgu uzticību, ko var sniegt tikai suns. Tagad arī mana mamma ir pārliecināta, ka es esmu spējīga parūpēties par viņu, tomēr ar vienaudžiem ir citādāk. Mani draugi-nesuņinieki nesaprot. Viņiem liekas apsurdi tas, ka es pēc skolas pēc iespējas ātrāk skrienu mājās, lai viņu izvestu ārā, tā vietā lai brauktu ar viņiem izklaidēties. Ka manas brīvdienas es labprātāk pavadu mežā ar suņiem un suņiniekiem, nekā Vecrīgā. Sunim nopērku kaklasiksnu, tā vietā, lai nopirktu ko sev.


Tuvākie jau ir sapratuši, ka suņi ir mana lielākā aizraušanās, bet tas jau laikam ir svarīgākais. Tāpēc es esmu no tiem cilvēkiem, kas saka:" Arī pusaudzim var uzticēt suni!"

agrita wrote:un ziniet, man viņa nav apnikusi. Tieši otrādi, viņa ir atklājusi man jaunu pasauli. Draudzību, bez noteikumiem un pilnīgu uzticību, ko var sniegt tikai suns.

Mhm
Es gan jūtos mazliet izrakstījusies no pusaudžu rindām, bet man tik visi radi un draugi sākumā jautāja, vai es nenožēloju suņa iegādi.. Un vēl tagad uzjautā. Tagad gan biežāk taujā, vai nav grūti. Ir. bet tā Tevis augstākrakstītā dēļ ir vērts

Zini, suns pusaudzi ātrāk padara pieaugušāku- vismaz atbildības sajūtu iemāca. Es tagad savos 19 gados varu teikt- suņa iegāde, bija labākais, kas ar mani līdz šim noticis. Man nemaz nav jādomā, ja kāds jautā, kāda ir bijusi mana labākā dāvana.

Nu, pusaudžus padara pieaugušākus, pārējos - sirmākus Vismaz mani