Mio, manu Mio!

[Sisija]

Oi, es ceru, ka ar mani tik traki nebūs, lai es vēl kādreiz raselu sev ņemtu.

Kāda vaina? Mazs, kompakts un smuks sunītis

[Spigana]

Vakar mums ar Māru un viņas jaunēkļiem bija dikti burvīga pēcpusdiena, ko veltījām suņu izklaidēm. Galvenā doma bija mēģināt Rūsu piedabūt peldēt ar Mio piemēru. Vismaz Mio iemācījās peldēt tad, kad ielikās dīķī pakaļ Rendija piemēram, cerējām, ka Mio varētu šo mācību nodot tālāk un samācīt Rūsam, ka peldēt ir forši. Šis plāns gan īsti nenostrādāja un jauneklis sasnobēja, pateica, ka peldēšana ir priekš plebejiem, un viņš var augstākais ieiet ūdenī. Bet tas nemaina to, ka bija burvīgs suņu tusiņš vairāku stundu garumā.

Ballīti sākām jaukā pļavā pie Lilastes ezera, mums paveicās atrast pavisam nomaļu vietu, tad nu suņi varēja vairākas stundas vienkārši savā nodabā skraidīt apkārt, kamēr cilvēki mētājās zālē un piknikoja. Mio visai skriešanai pa vidu vēl arī regulāri aizskrēja nopeldēties, beidzot viņai bija adekvātas izklaides, kur notriekt visu savu enerģiju.

Mūsu idilli gan pabojāja citi atpūtnieki, kas nolēma, ka viss plašais ezers viņiem neder un ir obligāti nepieciešams pievienoties tieši mums. Iespējams viņus uz šo domu mudināja tas, ka arī pašiem bija suns līdzi un varbūt dāmīte cerēja uz kādu tusiņu un pat atnāca apjautāties, vai mūsu suņi nav dusmīgi un vai var laist kopā, bet tas nemaina faktu, ka mūsu priecīgais pikniks ātri izbeidzās, jo Kajam nācās sēdēt pie pavadas, savukārt Mio mēģināja apēst svaigi atbraukušo miniatūro pinčeru un arī viņa ātri nonāca noslēgtībā savā būrī. Diezgan ātri bija skaidrs, ka nekāds tusiņš ar mūsu suņiem pie pavadām nebūs un devāmies tālāk uz jau zināmo smilžu karjeru.

Tā kā Mio ir ellīgi salīga un ezerā ūdens nemaz tik silts nebija, dikti priecājos par pārcelšanos uz smilšu karjeru ar domu, ka dienu noslēgsim ar skrienošu Mio, kas nožāvēsies un tā. Bet kas tev deva! Mio atrada principā vienīgo peļķi tuvāko 15 kilometru attālumā un nolēma... nopeldēties. Un piedevām nevis tā vienkārši papeldēt un miers, bet tā, ka nonstopā pamatīgu laiku. Man neienāca prātā palūkot pulkstenī, bet man ir aizdomas, ka minūtes 20 stabili viņa tur peldēja uz riņķi vien, uz riņķi vien 2 metru rādiusā. Labums gan tāds, ka tādā mazā plančkā ūdens bija dikti, dikti silts, bet vienalga Mio pēc tam ārā līda pavisam dreboša, pieļauju, ka vējš iepūta. Un vakarā mājās Mio iemanījās piesmilšot man visu gultu. Parasti viņai visi draņķi no spalvas lieliski nobirst un mājās jau atvedu tīru suni, bet šoreiz viņai pie spavas bija sakrājusies tāda smalkāka smilts, kas pati nost nebira un nāca nost tikai pēc paberzēšanas.

Peldētājzvērs, kuru vairs neinteresē skriešana:


Noslēgumam jāsaka, ka man Mio vakar dikti patika un viņa lielākoties mācēja uzvesties burvīgi. No rīta mēs ar māsu ēdam brokastis pagalmā un Mio vienkārši gulēja blakus saulītē, nekāda kaimiņu apriešana vai mēģinājumi aizmukt prom. Un vakarā pēc tusiņa piestājām uzkost un Mio visnotaļ glīti visu laiku nosēdēja zem galda, bez baigās pīkstēšanas un raustīšanās apkārt.
Tā ka jā, vakar bija forša diena.

[Māra]

Paldies, bija ļoti jauka un sunīga diena!
Par Rūsu un peldēšanu gan es neteiktu, ka bij tik slikti. Viņš ūdenī atradās bieži un dziļi. Un laikam vīram taisnība, ka pie vainas lēzenais dibens, pārāk ilgi jāiet iekšā, lai tiktu līdz peldēšanai, attiecīgi, samierinās ar mērcēšanos ierasto. Ja nebūtu Mio, domāju, ka viņam tik bieži ūdeni nevajadzētu. Baby steps, bet kkas jau labs ūdenī bij, viņaprāt. Arvien labāks.
Snobēšanu vispār var izslēgt - paskat kā viņam viss patika. Arī mazais pinčers. Un māsa!!!
Bet par Mio atceroties, vislaik jāsmaida. Smieklīgā varde. Tā peļķes peldēšana jo īpaši.
Smieklīgs jau pats fakts vien, ka viņa PELD. PEĻĶĒ.

[Spigana]

Jā, es vispār sāku domāt, ka man mājās ir varde suņa ādā.

[Spigana]

Es esmu gandrīz pilnībā pārliecināta, ka man patiesībā ir vairāki suņi vienas Mio ādā, un pēdējās dienās Mio uz āru atkal ir izlaidusi foršo kompanjonsuni, kas izcili papildina cilvēka ikdienu.

Vakar un aizvakar es biju pavisam prom no mājām, draudzenes kāzās, un Mio palika ar Dāvidu. Tā kā vēl Mio kucēnvecumā Dāvids kategoriski paziņoja, ka uz biroju vairs Mio līdzi neņems, jo viņa katastrofāli traucē strādāt, pīkst, gaudo, ārdās un vispār neprot uzvesties, biju gatavojusies uz to, ka mani sagaidīs mājās nosēdējies suns ar vēlmi kaut ko iznīcināt. Bet pēdējā laikā Dāvids ir vairāk kļuvis par autoritāti Mio un arī jaunais būris Mio patīk krietni labāk, un Dāvids piepeši nolēma, ka abas dienas ņems Mio līdzi uz darbu. Man bij traki bail par šo pasākumu, īpaši jau tāpēc, ka viņiem birojā katru dienu ir vēl divi citi raseli un no tiem kucei Mio šausmīgi nepatīk, bet Mio man sagādāja pārsteigumu un atgriežoties mani sagaidīja visburvīgākais teksts jebkad - par Mio divām dienām ofisā nav nekā, ko stāstīt, jo nekas vienkārši nenotika. Mio gulēja būrī vai kādam klēpī un viss aizritēja absolūti mierīgi.

Un foršo uzvedību Mio turpina arī šodien. Kopš gada sākuma viena draudzene sev meklēja suni un pamazām bija nonākusi pie secinājuma, ka viņās ideālā šķirne būs Velsas springerspaniels. Škirne Latvijā reta un audzētavas meklējumi gāja grūtāk, nekā būtu gribējies, bet nu meklējumi un kucēna gaidīšana ir noslēgusies, un Latvijā jau nedēļu ir par vienu Velsas springerspanielu vairāk - ir ieradies 5 mēnešus vecais Teodors Rūzvelts jeb Teo, un padarījies vienu cilvēku bezgala laimīgu. Šodien mēs ar Mio bijām suņu laukumā iepazīties ar Teo un pasākums bija trakoti jauks.
Saimniece mani brīdināja, ka Teo tā kā baidās no suniem un cilvēkiem, tāpēc diezgan satraucos par to, kā Mio uzvedīsies un vai sadzīvos ar jauno rotaļbiedru. Suņu savstarpējā sapratne man bija loti svarīga, jo ar šo suni brauksim kopā laivu braucienos, un ja Mio neprastos uzvesties, tas nozīmētu, ka Mio turpmāk nāksies šo pasākumu laikā palikt mājās. Randiņš mums bija norunāts Eksporta ielas suņu laukumā, mēs ar Mio speciāli ieradāmies krietnu pusstundu agrāk, lai Mio noskrien pirmo trakumu un neliekas kā tāds mežonis virsū kucēnam. Laukumā mums priekšā jau bija divi skotu vai angļu seteri (īsti nezinu, saimniecei šķirni nepārjautāju), bet man par lielu sāpi Mio šos abus pilnībā noignorēja par spīti tam, ka jaunskungi ļoti pieklājīgi Mio aicināja uz skriešanās spēli. Viņi gan arī ātri devās prom un kādas minūtes 15 laukumā pavadījām vienas, kuru laikā Mio principā tupēja man pie kājām un cītīgi mēģināja ielīst klēpī un īpaši nebija pierunājama skriet. Jau sāku satraukties par to, ka randiņš ar Teo nekāds labais neiznāks, bet tad ieradās pats fantastiskais pasākuma vaininieks un Mio piepeši pilnībā pārvērtās - viņa kārtīgi izskrējās kopā ar Teo un ļoti pieklājīgi gāja mums blakus brīžos, kad Teo nolēma, ka vajag pauzi no skriešanas; Mio vispār nemēģināja nograuzt Teo ausis, iztika bez riešanas un uzvedās kā absolūts paraugsuns. Es to visu norakstu uz Teo lielisko ietekmi, jo Teo nudien ir sapņu suns ar fantastisku temperamentu un raksturu un abprīnojamu vēlmi klausīt savu jauno saimnieci un vispār uzvesties pasakaini. Izrādījās arī, ka Teo piedēvētais bailīgums ir bijis tikai pirmo dienu pārmaiņu satraukums un nu Teo atstāja par sevi pārliecināta, nosvērta suņa iespaidu. No parka devāmies prom kopā un pat tur Mio ņēma piemēru no Teo un visu ceļu, ko nogājām kopā, vispār nerāva pavadu un abi suņi brīnišķīgi gāja mums blakus.
Katrā ziņā Teo atstāja brīnišķīga suņa iespaidu un domājams, ka mums ar viņu vēl gaidāmi daudz kopīgi pasākumi, un manam sarakstam "šitās suņu šķirnes man patīk" nu ir pievienojies arī Velsas springerspaniels. Es bezgala mīlu Mio un mūsu ikdienas sadzīve arvien uzlabojas, bet laiku pa laikam es tomēr mēdzu domāt par to, kādas šķirnes suns man būtu bijis piemērotāks kā pirmais suns un Velsas springerspaniels šobrīd noteikti ir viens no favorītiem - aktīvs suns, kas mani spiestu nodarboties ar sportu un aktivitātēm, bet arī superīgi apmācāms, nosvērts un mierīgs pēc dabas.

Atgriežoties pie Mio viņai par labu gan jāsaka, ka pēdējā laikā kļūst vieglāk ar viņu braukt uz pilsētu. Autobusā viņa vairs nečīkst vispār un arī uz ielas uzvedas arvien pieklājīgāk, pamazām mazinās arī pavadas raušana un lai arī viņa laiku pa laikam iet pie pamatīgi nostieptas pavadas, man pēc pastaigas vairs nav jādomā, ka roka nokritīs. Pēc šādām dienām atkal rodas cerība, ka man tak varbūt izdosies no tā suņa izaudzināt foršu kompanjonu.

Siržu lauzējs Teo

[Māra]

Teo!!!

[Imagine]

No kuras audzētavas tava draudzene sunīti ņēma un kādus variantus izskatīja? Es tā kā arī metu acis uz springerspanieliem kā vienu no variantiem, tāpēc interesanti.

Bildes, protams, fantastiskas!

Es bezgala mīlu Mio un mūsu ikdienas sadzīve arvien uzlabojas, bet laiku pa laikam es tomēr mēdzu domāt par to, kādas šķirnes suns man būtu bijis piemērotāks kā pirmais suns.

Kā man izteicās par Smaidiņu - kā sporta suns - nu tā ne īpaši, bet kā suns, lai mācītos strādāt - ideāls. Spriežot pēc tā, ko raksti šeit, pēc Mio droši vien jebkurš suns būs patīkams kontrasts.

[Spigana]

Imagine, es apjautāšos, kura beigās bij tā īstā audzētava, atradušas bijām vairākas. Bet springeriem tepat Latvijā ir izcila audzētāja, kas tagad arī ar Teo audzināšanu piepalīdz. Viņa ir ļoti atsaucīga un zinoša, ja es sev ņemtu springeri, izvēlētos šo. Draudzene principā arī gribēja no Latvijas audzētavas ņemt, bet tanī būtu bijis ilgāk uz metienu jāgaida un viņa suni ātrāk gribēja.

[Imagine]

Zinu, par kuru tu runā un es arī pazīstu vienu no suņiem - darba kolēģei ir - un satikusi vēl dažus audzētavas suņus. Tāpēc arī interesē.

Un faktiski jau arī gribētos tepat no vietējiem, tālu braukt negribas un steigas nav nekādas, bet ir labi apzināt arī citas iespējas.

[Spigana]

Imagine, Tu reiz minēji, ka būtu svarīgi, lai Smaidiņam jaunais suns patīk, tādā ziņā būtu ērti, ka varētu paciemoties audzētavā tepat Latvijā, vispirms novērtēt, ko Tavs pilsonis saka par šo šķirni vispār un pēčāk arī ar kucēnu veiksmīgāk iepazīstināt. Man vispār prieks, ka par šo šķirni domā, vismaz no tā, ko es zinu, man šķiet, ka Tev būtu ļoti piemērota.

[Imagine]

Doma, protams, laba, bet Smaidiņam ar vairāk par vienu suni reizē tikt galā būtu grūti.

Smaidiņam būtiska ne tik daudz šķirne kā personība. Un pēc novērojumiem - kamēr vien viņu pašu liek mierā, tikmēr viņam citi netraucē. Ir bijusi iespēja aprunāties arī ar citu suņu saimniekiem, kuriem pirmie suņi nemaz nebija tādā sajūsmā par otru "iebrucēju", taču galu galā viss ir bijis labi. Saimniekam pašam situācija ir jākontrolē, un, vismaz skatoties, kā Smaidiņš vēl joprojām veidojas un attīstās, es domāju, ka viņš varētu mazam protežē pat nobriest. Kaut kad...

Bet tā kucīte, ko es esmu dzīvē satikusi (viņai ir trīs gadi) un vēl divi pilsoņi, ir bijuši visai pieklājīgi, labsirdīgi, mierīgi un neuzbāzīgi. Interese ir - kas tu tāds - bet ne pārmērīgi vai tā, ka nevar atraut nost. Bez visām labajām šķirnes īpašībām piesaista arī tas, ka spanielu grupā velsiešus tur cilvēki parastie un neviens tāpēc matus neplēš. Var jau būt, ka es tikai pašus mierīgākos esmu satikusi.
Pretstatā Bretaņas spanieliem (Brittany spaniel), kas ir līdzīga šķirne, bet ne gluži, grupas ietvaros ne vienam vien meklēja jaunus saimniekus, jo nespējot tikt līdzi suņa aktivitātes līmenim.

[Spigana]

Noprotu, ka velsieši tādi arī ir - labprāt strādā, spēlējas un skrien, bet tikai gadījumos, kad tas ir pieklājigi un netraucē citiem. Draudzene šobrīd ar savu kucēnu bez problēmām ņem līdzi uz biroju, suns mierīgi guļ. Arī reizē, kad Mio satika Teo, viņi kārtigi izskrējās pa suņu laukumu, bet pēc tam uz ielas pienācīgi gāja blakus saimniekiem.
Domāju, ka ar audzētāji var sarunāt kādu pastaigu, kurā piedalās tikai viens suns no viņas puses un aprunāties.

Tās ārzemju audzētavas vēl noskaidrošu un došu ziņu, bet domāju, ka Tavā gadījumā audzētava Latvijā nudien būtu ideāls variants.

[Imagine]

Nū... es esmu lasījusi arī par tādiem, kas var trīs stundas no vietas bizot riņķī - paēst - un atkal doties ļoti aktīvā dzīvē. Droši vien jāskatās, kādu darboni no metiena izvēlas.

Paldies! Gaidīšu ziņu!

[Spigana]

Rīt būs mūsu vienīgās agility sacensības 2 mēnešu laikā un man joprojām škiet, ka Viss Ir Slikti. Tā kā Mio šonedēļ āra treniņā atkal skrēja prom no trases mežā, tad rīt gatavojos uz diviem diskiem un miers.

Principā sāku domāt, ka viena no manām problēmām ir ekspektācijas - skatot mūsu progresu treniņos, biju gaidījusi, ka viss jauki ies uz augšu un ap šo laiku teju jau A3 skriesim. Bet nekā, Mio šobrīd ir atgriezusies kucēnvecumā un mūsu sacensību rezultāti (te vairāk domājot nevis vietas un medaļas, bet gan to, cik labi/slikti objektīvi noskrienam) ļoti strauji iet uz leju. Un man vienkārši ar to ir grūti samierināties, savākt visu savu pacietību un gaidīt, kad mans suns izaugs no šī brīža dīvainās fāzes.
Starp citu, šīs nedēļas treniņos secināju, ka šoreiz mana teorija par to, ka vajag pauzi ne tikai nav nākusi par labu, bet gan tieši otrādi - mums abām ir grūtāk atsākt ierasto agility ritmu. Visgrūtāk ir man, es atkal jūtos krietni tizla, kas pēdējos mēnešos bija vismaz drusku pārgājis, savukārt Mio ir grūti koncentrēties, viņa treniņos bieži, piemēram, aizmirst, kas vispār ir jādara ar slalomu.

Bet lai nebūtu tā, ka es tikai čīkstu, un galvenokārt, lai atgādinātu sev, ka brīžam jau tomēr viss iet labi, vakar treniņa noslēgumā (kad viss jau miljons reižu atkārtots un iemācīts) nofilmējām mini uzmundrinošo video, kur Mio izcili skrien šķēršļus, kas šobrī iet vissliktāk - slaloms un zonas. Par slalomu lielākais prieks, ka vakar pēc n mēģinājumiem izdevās panākt to, ka Mio to atkal skrien arī tad, ja es esmu kādu gabaliņu nost un turpinu Mio mācīt skriet šķēršļus, kad starp mani un vajadzīgo šķērsli ir vēl kāds objekts.

[Māra]

un turpinu Mio mācīt skriet šķēršļus, kad starp mani un vajadzīgo šķērsli ir vēl kāds objekts.

Piemēram, saluki?

Turēšu īkšķus par Mio koncentrēšanos agility, esot sacensībās. Varbūt tieši šoreiz viņā sacensību atmosfēra uzpiedīs pa pareizajām jūtām un šūnām.

[Spigana]

Mēs ar Mio esam tādi izcili agility meistari, ka medaļu un pjedestālu nedabūjām arī 2 suņu konkurencē.

Sestdien uz sacensībām aizbraucu maz gulējusi un mēreni paģiraina un ar pilnu pārliecību, ka Mio tāpat neskries. Biju gatavojusies uz to, ka būs diski tāpēc, ka Mio aizmuks no trases, bet nekā - šoreiz Mio strādāja ļoti labi, lieliski koncentrējās skriešanai un skrēja pēc manām norādēm. Tas, ka Mio ir patizla saimniece, kas nevar pareizi trasi parādīt, jau vairs nav viņas vaina. Pavisam ideāli gan arī Mio nenoskrēja - viņa jau atkal aizmirsa, kas jādara ar bumu (otrajā trasē var redzēt, kā es viņu nu nekā nespēju pierunāt nolikt priekšķepas uz zemes) un pirmajā trasē slaloms negāja. Patiesībā arī otrajā trasē slalomu Mio iesāka ar apjukumu, bet to pati ātri izlaboja.

Kāpēc pirmajā trasē Mio ieskrēja nepareizajā tuneļa galā man lāga skaidrs nav, jo it kā viņai nebija nekādas vajadzības man aiz muguras aizskriet ne tur. Ļoti iespējams gan, ka kājas pagriezu pārāk slīpi un ar kājām jau rādīju uz nepareizo ieeju, par to man vairāk būtu jāpiedomā.

Savukārt otrās trases disks absolūti mana vaina - nepareizi izdomāju savu atrašanās vietu pēc slaloma. Pēc slaloma man būtu vajadzējis mainīties un barjeru un tuneli skriet pa labo roku, bet kaut kā pēc pirmās trases misēkļiem ar slalomu man bija bail Mio no viņa izraut un nolēmu skriet pa bīstamo pusi un tad jau vairs nepaspēju pagriezties uz pareizo tuneļa ieeju. Baiļojos lieki, jo pat video var redzēt, ka es slalomā Mio jau skrienu pa priekšu un man bija absolūti pietiekoši laika, lai pēc slaloma samainītu rokas. Pie kam otrajā trasē es mega neveiksmīgi pie pirmās barjeras uzkāpu uz savām kurpju šņorēm un visu trasi noskrēju ar atsietu kurpi diezgan baidoties nokrist.

Lai arī pēc šīm sacensībām man ir ļoti kauns par to, kā trases noskrēju es, un šoreiz ir arī žēl tas, ka pjedestāls aizgāja gar degunu (bija traki skaistas medaļas), tomēr no sacensībām prom braucu pat ļoti pacilātā noskaņojumā, jo man bija milzu prieks par to, ka Mio strādāja labi un bija gatava ar mani sadarboties. Man kaut kā šķiet, ka savas kļūdas labot ir vieglāk un atkal atgriežas cerības, ka tomēr kādreiz varēsim skriet arī skaisti.
Drusku interesantas arī mūsu attiecības ar karstumu. Sestdien jau no rīta bija bezdievīgi karsts un es šausmīgi slikti panesu jebkuru temperatūru virs 23 grādiem, man nudien bija grūti skriet, labi vēl, ka lielākā daļas trases bija salikta ēnā. Savukārt Mio uz karsto laiku reaģēja īpatnēji - izskatījās, ka arī viņu karstums drusku nogurdina, viņai īsti nebija vēlmes bezjēdzīgi dzenāties apkārt. Un pirms otrās trases vispār atvēru būri, Mio tur guļ izlaidusies uz sāniem un laiski paceļ galvu pret mani: "Ko? Tu gribi skriet? ATKAL? Ai, nu labi..."

[Spigana]

No trasēm mums šoreiz bildes nav, bet patrāpījāmies kadrā, kamēr iesildīju Mio.

Pārfrāzējot Kristīni, šis ir "uz gaišo nākotni!"


Foto pierādījums tam, ka dažkārt jau man tas suns arī patīk.

[Spigana]

Šonedēļ man mājās ir divi suņi - mamma aizbrauca ceļojumā un man auklēšanā palika Dobija. Šis ir sanācis negaidīti labs tests tam, ka būtu dzīvot ar diviem suņiem un secinājums ir patīkams - tas nav tik grūti, kā man būtu šķitis. Grūtākā daļa ir tā, ka Dobija nav radināta sekot mūsu ikdienai un ikdienā dzīvo citādā rutīnā, attiecīgi mums ir daudz domstarpību par to, kā lietām būtu jānotiek, bet kopumā divi suņi tomēr ir forši. Vieslielākais prieks par to, ka piepildījās manas cerības un Dobija patiešām izklaidē Mio un Mio šais dienās ir jauki nodarbināta un mazāk nogribējusies izklaides. Īpaši uzkrītoši tas ir tāpēc, ka gan vakar, gan aizvakar visu dienu lija un abas jaunkundzes atteicās doties ārā no mājām. Normāli Mio pēc šādām divām dienām juktu prātā un grieztu māju riņķī, bet šoreiz mierīgi guļ savā vietā vai paspēlējas ar Dobiju, kad nu uznāk vēlme.

Ciktāl lietas grozās ap suņu tusiņu un domu par diviem suņiem, viss ir forši un man šonedēļ ir krietni samazinājušās šaubas par to, vai es tiešām tikšu galā ar diviem suņiem un vai man tiešām vajag saluki. BET. Kad piekritu auklēt Dobiju, biju domājusi, ka pēc tam būs grūti pieciest trako Mio, jo Dobija tak ir tāds jauks, maigs sunītis. Realitātē viss ir pilnīgi otrādi un es piepeši sāku saprast, ka man patiesībā ir lielisks, audzināts un uzvedīgs suns, kas gatavs ar mani sadarboties. Vislabāk šo raksturoja Dāvids, paziņojot, ka Mio ir jauka, jo vismaz nav tik uzbāzīga. Dobija nudien ir ļoti uzmācīga, nemitīgi lien virsū, prasās klēpī, lec virsū un nekā neliek mieru. Piemēram, ja Mio guļ dīvānā un kāds apsēžas, Mio lielākoties reaģēs tikai tad, ja viņu sāks glaudīt, savukārt Dobija uzreiz lec kājās un lien klēpī, bez viņas nedrīkst notikt absolūti nekas.

Uzmācību jau vēl varētu pieciest, bet daudz briesmīgāk ir tas, ka Dobija ir pieradusi celties kādas stundas 3 agrāk, nekā es un tā kā viņas būra apmācība ir tikai sākumstadijā (pie manis gan ēd, gan naktī guļ būrī, bet mierīgi tur uzvesties vēl neprot), tad rīta modināšana ir iespaidīga. Dobijai gan ir maigāka balss, nekā Mio, un viņa vismaz nekviec pa visu māju, bet vienalga pīkstēšana mūs modina un es pa šīm 4 dienām esmu pārvērtusies par zombiju. Pie kam, Dobijai bez balss ir arī superierocis - viņas aste. Kad Dobija sāk zvetēt savu asti, man uz kājām paliek zilumi, no segām tiek izpurināti putekļi un mēness orbītā droši vien domā, ka šamiem sūta morzes kodu. Un tā kā Dobijai ir metāla būris, tad pat brīdis, kad viņa no rīta ir priecīga un vicina asti, ir baiss un mani pamodina, jo tas būris skan pa visu māju un izklausās tā, it kā viņa mēģinātu izlauzties. Pirmajā rītā pamatīgi nobijos, ka Dobijai tik šausmīgi netīk būris, ka viņa ārdās un mēģina tikt ārā, pielecu kājās, skatos - nē, sunītis tikai priecīgi luncina asti, gaidot, kad tad es beidzot modīšos.

Dobijas būra piedzīvojumiem gan ir arī kāds labums - es līdz šim nevarēju izšķirties, vai savam saluki gribēšu auduma vai metāla būri un visu laiku tā kā sliecos vairāk uz metāla variantu ar argumentiem, ka to nevar saplēst un caur restēm vieglāk kārumus barot. Bet pēc tā, cik skaļš ir Dobijas būris un cik smagi ir viņu staipīt augšā lejā (ir saliekams, bet slinkums tak salikt tikai, lai uznestu uz otro stāvu), ir skaidrs, ka saluki noteikti tiks pie auduma būra.

Rītvakar man ar Dobiju jāiet uz viņas paklausības skolu, ko mamma ar Dobiju apmeklē reizi nedēļā, tad varēšu turpināt stāstu par Dobijas apmācību, kas ir atsevišķa ieraksta vērts pasākums.

Savukārt svētdien mums bija tusiņš ar radniecīgajiem raseliem un buldogu un man beidzot bija kamera līdzi. Tas, ka Dobija tādā barā netusēs, bija diezgan skaidrs, no cilvēkiem drusku bēga un buldogam šņakstināja zobus, kad šamais līda pie pēcpuses (jaunskungam hormonu laiks un jāatzīst, ka viņš ballītē pa ģīmi dabūja no visām trim dāmām, bet vienalga šamam nepieleca). Bet pārsteigums man bija par to, ka Dobija tak ir ātra! Viņa reāli skrien ātrāk par Mio, ko es nebiju gaidījusi, jo sen nebiju redzējusi maza izmēra suni, kas spētu noskriet Mio. Tiesa gan, Dobijas mazais izmērs patiesībā ir mānīgs - viņai ir traki garas kājas un patiesībā jau viņa ir lielāka par Mio, nekā sakumā šķiet.





Tas lieliskais mirklis, kad suņi paši perfekti noguļas bildei.






Pajoļsejas






Tipisks rasels ir tipisks. (Ak, un kāda medusmaize manām ausīm bija šai brīdī no radiem dzirdēt, ka Mio jau nu gan neko tādu neatļautos. )

[Māra]

Mazs saluki ir mazs saluki.

[Spigana]

Jā, Dobija arī raksturā un uzvedībā brīžam atgādina saluki. Īpaši brīžos, kad viņai komandas jāpilda.