Mio, manu Mio!

[Spigana]

Uff, izrādās, ja visu dienu ir jābildē amerikāņu rakstnieki un jāstreso par interviju, var uz brīdi aizmirst nepacietību pēc kucēna. Pēc tā, cik ļoti pēdējās nedēļās biju pārņemta ar Mio gaidīšanu, šķita, ka tas nemaz nav iespējams. Tagad vēl tikai viena diena jābildē, viena diena jāsēž pie bilžu apstrādes, vienu vakaru jāiet uz Ziemassvētku pasākumu un tad jau Mio diena būs klāt.

Un tagad tā kārtīgi visu apdomājot, priecājos, ka kucēna mājās vešana ir iekritusi tikai šo sestdien, jo šonedēļ man ir pēdējā nedēļa, kurā šogad jāstrādā. Vēl tikai svētdien pēdējais gada raidījums jānovada un tad viss - esmu Mio un brīvdienu rīcībā.

[BaibaB]

Es varu statistikai pievienot, ka mani suņi guļ tādā būrī, kāds ir Tev (tikai man ir lielāks). guļ visi pēc kārtas, bet nav neviena, kurš ignorētu, tieši šobrīd mazais Robis guļ būrī saritinājies un Tara netiek iekšā, tāpēc viņai jāsamierinās ar pliku grīdu

[Spigana]

Paldies visiem, kas stāsta, ka viņu suņi guļ tāda paša tipa būros, kā iepirku - viens satraukums pamazām atkrīt. Suņu lietās man šādi mierinājumi lieti noder.

[lauva]

Spīgana jau gatava?

[Spigana]

Spīgana vakar padaraīja māju kucēndrošu un visu izšrubēja. Vakar vakarā Spīgana sadzērās vīnu, jo savādāk gulēt nevar. Šorīt Spīgana pamodās 6 no rīta. Un tagad Spīgana mēģina saprast, ko ar sevi iesākt vēl tās pāris stundas, kas jāgaida.

Toties vakar biju Zvaigznes organizētā blogeru pasakumā, viņiem tur uz vietas mīlīgs VAS dzīvo, dabūju ar to izmīļoties.

[Spigana]

Mana Mio ir mājās!


https://www.instagram.com/p/_MM-11y1Ij/

Mājupbruaciens bija ārkārtīgi veiksmīgs - Mio gan pirmās 15 minūtes dikti raudāja, bet pēc tam Dāvida auklēta iemiga un vēlāk laiku pa laikam ziņkārīgi palūkojās apkārt, nekādas šmuces arī nebija un vispār šķiet, ka ar braukšanu mašīnā problēmu nebūs. Katrā ziņā Mio uzvedās kā labi audzināta jauna dāma.

Mio jau saprot, ka viņu sauc Mio un labprāt atsaucas uz vārdu. Mājās bija sajūsmā par savu vietiņu - tur tagad tiek sastieptas visas rotaļlietas. Mūsu mīļākā spēle - bumbiņas ripināšana un ķeršana (mēs ar Dāvidu savā starpā ripinām bumbiņu, Mio skrien pakaļ, ķer un nes atpakaļ. Tiesa gan, ne visai grib to bumbiņu man atdot, daudz labprātāk mēģina aizšmaukt ar visu bumbu uz savu vietu, tā nu pamazām bija iespēja sākt apgūt komandu "Dod") Kārtīgi izpētīja sev atvēlēto pirmo stāvu un bija tā kā sabijusies no tā bezkaunīgā suņa, kas no spoguļa lūrēja pretī - ar to vēl būs rēķini kārtojami.

Vislielākā sajūsma man ir par to, ka Mio uzreiz saprata, kur ir paredzēts darīšanas nokārtot - par to nu kucēns saņēma labi daudz uzslavu un žēl, ka nebija gardumiņa pie rokas.

Mio traki grib bučoties un līst uz dīvāna, sajūsmā neesam ne par vienu no šiem lielumiem, mēģināsim pamazām atradināt. Vēl viņa bija izdomājusi, ka ļoti laba gulēšanas vieta būtu Spīganai klēpī un man parādīja pasaulē aizvanotākā suņa purniņu, kad norādīju, ka gulēšanai ir paredzēta gulta.


(šobrīd atrādu tikai telefonbildes, no kameras visu izķeksēšu vēlāk)

Meja, pirmo reizi ieraudzījusi Mio, uzšņāca un uzreiz aizskrēja otrajā stāvā slēpties. Tikko gan piesardzīgi atnāca aplūkot Mio, mierīgi paošņāja un atkal aizgāja prom, tā ka arī šai frontē viss būs pa mierīgo visticamāk.

[Spigana]

Pēc visa, ko biju salasījusies par kucēnu audzināšanu, man sāk šķist, ka sev esam dabūjuši kādu brīnumsuni - peļķītes atstāj tikai tam paredzētajā vietā, pirmajā naktī nesmilkstēja, 5 no rīta mani nemodināja un komandu "Fu, nedrīkst!" saprot ļoti labi. Tas tā normāli pirmajai dienai?

Divas rūpes gan man ir:

1. Kucēns lāga negrib ēst - vakar apēda 5 sausās barības graudiņus (jā, es skaitīju ) un pāris burkānu šķēles, pārējo pati varēju ēst. Šorīt sauso barību un biezpienu tā kā mazliet ieņammāja, bet arī tikai mazliet. Pēc uzvedības gan šķiet, ka vienkārši jauno iespaidu ir tik daudz, ka uz ēšanu grūti koncentrēties, tā ka ir cerība, ka pieradīs.

2. Mio brīžiem piespiež pēcpusi pie zemes un pavelk 1-2 soļus. Vizuāli it kā pēcpuse tīra un arī attārpoti kucēni ir tikuši. Tā nu nesaprotu, vai par šo vajag satraukties vai nē. Starp citu,vakar man bija sajūta, ka Mio šitā dara tad, kad ir tā kā sabijusies - vai nu kaķis uzšņācis vai pati sevi atspulgā ieraudzījusi.

Saradināšanā ar kaķi nekādu baigi dižo panākumu nav, bet karošana arī lāga nenotiek. Kaķis vislabprātāk kucēnu vēro no attāluma un brīdinoši uzrūc, ja kucēns lien pārāk tuvu. Šorīt gan Mejai atkal bija bail iet lejā, kas man bija pilnīgs šoks, jo Meja katru rītu dabū konservu un līdz šim tās ir bijušas viņās svētākās tiesības - viņa mani no gultas ir spējīga izcelt konserva dēļ, bet šorīt pat lejā neiet, man nācās klāt pienest.

[seila]

Apsveicu ar ilgi gaidīto kucēnu mājās beidzot!
Par barību - pirmās dienās lai ēd stingri to, ko ēda pie audzētāja.
Par kaķi, biku žēl Meju...viņai konkrētās pārmaiņas dzīvē, kas var atstāt nelabvēlīgas sekas, viņai tagad vajadzētu vairāk uzmanības, kā arī palīdzēt pierast pie kucēna, ja viņa agrāk varēja droši kāpt lejā - jāļauj arī tagad. Iesaku sataisīt plauktiņus, statīvus, giļvietas uz mēbelēm tā, lai kaķis tiek klāt, lai jūtās drošībā, a suns nedabū viņas pat apostīt. Redzu, ka Mio ir daudz lupatiņu, mantiņu, vienu var noziedot Mejai,jo ir piesūkusies ar kucēna maržu. Pielieciet to pie viņas iemīļotajiem konserviem, ēdot pūs patīkamas asociācijas, citādi viņām sarast būs ļoti,ļoti grūti kaķene baidīsies, kucēns augs un interese palielināsies...
Vienubrīd var vienkārši mazo paņemt klēpī un Meja tikmēr lai izstaigā izošņā viņas migu, visas kucēnu mantas. Un barības trauciņi, kastīte lai stāv tā, ka kucēns netiek klāt.
Drīz jau varēsiet likt bildes kur abas kopā guļ man kaķi mīl suņu puikas patrenkāt, īpaši pirmais Teso, kurš uzaudzis ar suņiem no mēneša vecuma.

[Māra]

Tas tā normāli pirmajai dienai?

Es te nākšu bojāt prieku...
Protams, ka var būt visādi, bet padalīšos, ka mums kucēnam ierodoties mājās viss mainījās pa dienām. Kad likās, ka kaut kas ir perfekti un ir paraugsuns un pasarg dies - ar to jau bijām kādam palielījušies, viņš to sabojāja un izdarīja pretēji. Nesaku, ka jums tā būs (un nudien novēlu paraugsuni - tādi taču ir, vai ne? ), bet galvenais dikti nesapriecāties - viss ir pašā sākuma un izpētes posmā gan jums, gan sunim un viss vēl tikai raisīsies pamazām un pa bišķiņam.

1. Kucēns lāga negrib ēst

Pirmkārt, noteikti pievienolojos seilai - galvenais pirmās dienas nemainīt pie audzētāja doto paiku.
Otrkārt, mums gan ir šķirne, kam tipiski ir dažādas problēmas ar apēdamo apjomu, tādēļ tikai pieredzei padalīšos, ka arī mums, kucēns kurš pie audzētājas ēda izcili, atbrauca pie mums un pārstāja ēst. Nu ne pavisam, bet gāja ŠVAKI un ilgi meklējām un risinājām visko, lai suns sāktu ēst tam nepieciešamo apjomu. Mums gan tā arī neizdevās un tikai tagad, kad sunim ir gads un esam sākuši lietot Platinum, plus tagad viena no abām ēdienreizēm ir svaiga gaļa ar piedevu (makaroni vai rīsi vai kartupeļi - mēģinām resnināt) - suns ēd ar prieku un ēdienreizes gaida un 90% gadījumu izēd trauku tukšu.
Arī adoptētais Resnis, kuram 2arpus gadi - atbraucis perfektā svarā, pat mazliet pārāk apaļš, pie mums ir pazaudējis mazliet par daudz (varbūt mums tāda aura, kas izraisa suņos anti-apetīti?? ). Be nu tas ir liels suns, kuram atņēma viņa ģimeni un nevaru vainot, ka mēnesi no vietas atteicās ēst. Pat ilgāk par mēnesi...

2. Mio brīžiem piespiež pēcpusi pie zemes un pavelk 1-2 soļus.

Tas arī kucēnam mūsmājās bij. Sākumā domājām, ka anālie dziedzeri - pārbaudījām, tur viss labi.
Pēc neilga brīža pamanījām ausīs brūnumus un atkal devāmies pārbaudīt, tad versija bija, ka tā visa ir alerģija pret kādu ēdamo un ānusa ādiņa esot superjutīga un alerģijas tur parādās vispirmāk un ka tas kopā ar tām ausīm, tādēļ arī dibenu vēlk pa zemi. Lika atteikties no visa ēdamā, turēties tikai pie vienas, lai saprastu, no kā alerģija (jo analīzes esot vājprātā dārgi un neieteica, ja suņa dzīvība neesot uz svara). Atradām vainīgos ēdienus un pārgāja gan dibenvilkšana, gan ausu brūnumi.
Tagad Rūsa velk pakaļu pa zemi pēc šķidra vēdera izejas, noslauka dupsi, tā teikt. Lielais suns krietni retāk veic šo noslaucīšanu.

Ja nu šis viss kā palīdz. Galvenais ar veselību neriskēt un ilgi neminēt, bet drošībai atrādīt vetārstam, ja kaut kas šķiet ne tā. Vismaz piezvanīt un apjautāties.
Un par iejušanos - apsveicu ar mazo, lai mierīga un jauka sarašana. Sveicieni arī 3. adventē!

[seila]

kādam palielījušies, viņš to sabojāja un izdarīja pretēji

Cik pazīstami...

[madja]

Pēc visa, ko biju salasījusies par kucēnu audzināšanu, man sāk šķist, ka sev esam dabūjuši kādu brīnumsuni - peļķītes atstāj tikai tam paredzētajā vietā, pirmajā naktī nesmilkstēja, 5 no rīta mani nemodināja un komandu "Fu, nedrīkst!" saprot ļoti labi. Tas tā normāli pirmajai dienai?

izlasīju šo teikumu un atcerējos savu pirmo ierakstu forumā (viewtopic.php?f=6&t=638#p26469). Tagad lasot,ko rakstīju pirms piecarpus gadiem, pašai smiekli nāk.

novēlu,lai izdodas Meju pie kucēna pieradināt. Man kaķis mājā ienāca pēc pirmā suņa, kurš tad jau bija pieaudzis, un kaķis Frīdu uzreiz ļoti iemīļoja, Berta viņu kaitina ar savu kucēna ņemšanos, bet tā viņi te drasē, viens zobus klabinādams, otrs šņākdams. Kaķis ietiepīgi nāca lejā no otrā stāva, lai visiem pierādītu,ka nav iebaidīts , jāsaka,ka ļoti palīdzēja Bertas likšana būrī, man pat šķita,ka kaķis speciāli drasē gar būri,lai parādītu, kurš te saimnieks.
Vēljoprojām (Berta pie mums jau ir 3 mēnešus) kaķa attieksme pret Bertu ir diezgan kašķīga, spēlējas ar viņu pavisam savādāk kā ar Frīdu.
Pirmajā laikā es ļoti centos parādīt kaķim,ka esmu viņa pusē - savācu kucēnu prom,ja šķita,ka tas traucē kaķim pārvietoties no telpas uz telpu, vai,ja kaķis bija padzīts zem skapja/stūrī, daudz mīļojām pa rokām.
nujā,man gan ir akls kaķis,kas nenoliedzami padara lietas vienkāršākas....

[Spigana]

Par ēšanu - atklāju, ka Mio stulba saimniece patrāpījusies. Bļodiņa, ko nopirku, Mio pagaidam ir par lielu, viņai nebija ērti ēst. Kad pārliku uz šķīvīti, tad ēd jau gribīgāk, bet nu vienalga jāsēž blakus un jāskatās, lai uzmanība netiek novērsta un brīžiem tāpat graudiņus no rokas baroju. Barība ir precīzi tā pati, kas audzētājai, mainīt neplānoju.

Par pēcpuses vilkšanu - vairāk ir sajūta, ka Mio nevis grib vikt pēcpusi pa zemi, bet gan viņai tā patīk sēdēt (bet mierā jau viņa nesēž nekad, attiecīgi visu laiku sanāk tāda šļūkāšana šurpu turpu). Rīt skatīšos kas un kā, droši vien piezvanīšu vetārstei, pakonsultēšos.

Mejai savukār ir atvēlēts viss mājas otrais stāvs un viņas mantām kucēns nekur klāt netiek. Meja diezgan labprāt nonāk lejā un izošņā situāciju, bet nu jau vienreiz ir gadījies tā, ka Mio a uzrāvienu skrien pie Mejas iepazīties, viņa nobīstas un aizskrien atpakaļ uz savu otro stāvu. Progress gan ir manāms tanī, ka nu jau kucēnu laiž krietni tuvāk klāt un ja vēl es sēžu blakus un glaudu Meju, tad vispār Mio var pavisam klāt pienākt. Izskatās, ka Meja tīri labprāt iepazītos, bet Mio ar savu kucēna šaudīšanos šurpu turpu viņu atgrūž un rada nepatiku.

Būra apmācību gan sāksim tikai rīt, bet jau tagad Mio tas būris traki patīk - tur stāv divas bumbas un laiku pa laikam tur uzrodas kāds gardums, šodien Mio jau pāris reizes ir pati ielīdusi būrī un tur padzīvojusies. Tiesa gan - kā es viņu sāku slavēt, tā momentā lien ārā un nesās pie manis.

[Spigana]

Sajūtas svētdienas vakarā pēc tam, kad ar savu kucēnu pavadīts wīkends kopā: super fantastiskas. Domāju un runāju tikai un vienīgi par kucēnu, pat raidījumu šodien iesāku ar vārīšanos par Mio.

Lielākais pārsteigums laikam ir par to, ka viss lielā mērā notiek tā, kā cerēts. Man daudzi teica, lai gatavojos neko negaidīt un ka viss būs citādi, nekā iedomājos, bet vismaz šobrīd tādu milzīgu šoku piedzīvojusi neesmu. Varbūt nebiju gaidījusi to, ka Mio tik ātri apgūs lietas, bet par to jau nu es neiešu sūdzēties.

Visvairāk gan, protams, iemācījusies ir Spīgana, nevis Mio. Divu dienu laikā esmu iemācījusies ignorēt smeldzīgu žēlošanos un kucēna ačteļu iztaisīšanu manā virzienā, esmu iemācījusies pussēdus/pusrāpus pārvietoties pa grīdu, bet galvenokārt jau laikam to, ka suņi ir fantastiski radījumi.

Ticu, ka mūs vēl gaida daudz grūtību mācīšanās un sadzīvošanas procesā, bet pirmais brīdis ir aizgājis uz milzīga iedvesmas un pozitīva noskaņojuma viļņa, kas palīdzēs arī vēlāk.


Mio ar savu līdzinieku

[Spigana]

Protams, kopš nopietni sāku domāt par suņa iegādi, arī grāmatās vairāk esmu pasākusi pievērst uzmanību suņu pieminēšanai. Šovakar uzdūros rindkopai, ko laikam tikai šeit varu atļauties citēt un netikt pārprasta.

"Ralfs viņai ārkārtīgi patika. Bet viņa netvīka mīlestībā kā dažas citas sievietes. [..] Un atkal tā bija nevis mīlestība, bet gan drīzāk tādas jūtas, ko varētu lolot pret iemīļotu suni (un nē, Ralfam viņa to nemūžam neteiktu. Daži - daudzi - nesaprastu, cik stipri var pieķerties sunim."
Citāts atrasts Keitas Atkinsones grāmatā "Dzīve pēc dzīves" (lieliska grāmata, starp citu, un nebūt ne par mīlestību.)

[Spigana]

Pamazām sāku aprast ar jauno ikdienu, vairs nav sajūta, ka visu laiku jāsēž vienā istabā ar kucēnu un no rītiem jau automātiski veļos ārā no gultas vēl lāga nepamodusies. Tā kā man darbistaba ir uz "balkona", kas ir daļēji pāri Mio atvēlētajam pirmajam stavam, varēju notestēt, kā Mio uzvedas, ja viņu atstāj vienu (ja es uzkāpju 2. stāvā, viņa domā, ka es esmu prom un ka viņa ir viena palikusi). Uzvedās pārsteidzoši godīgi un nekāda lielā raudāšana nenotiek, tā ka šodien atļāvos uz pagaru pusstundu aiziet pavisam no mājām. Un neko, visi dzīvi un apmierināti. Starp citu, man liels (un patīkams) parsteigums par to, ka Mio komandu "Fu" klausa arī tad, ja mani neredz un viņai šķiet, ka es te nemaz neesmu (interesanti, kā tas viņai galvā izskatās? ). Tā kā kucēnam ir acīmredzama vēlme uzlasīt no grīdas katru mazāko kriksīti, tad diezgan cenšos viņai sekot un pie katra šāda mēģinājuma aizrādu - mājās jau nekas tāds uz grīdas nav, kas varētu viņai kaitēt, bet ārā gan būtu sliktāk un gribas maksimāli ātri iznīdēt šo ieradumu.

Diezgan labi mums iet ar būra apmācību - Mio ļoti labprāt būrī pati nolien, stiepj uz turieni mantiņas, zina, ka tā ir foršā vieta, kur randomā var kādu gardumiņu atrast. Šodien jau varēju uz brīdi aiztaisīt durtiņas un neviens neizskatījās apbižots. Progress ar būri mani ļoti iepriecina, jo gribētos jau drīz arī mašīnā pabraukt, pie kam izskatās, ka Mio maltītes vajadzēs dot būrī ar aizvērtām durvīm, jo šobrīd viņu no ēšanas novērš jebkas un vispār viņa ne pārak gribīgi ēd.

Bet vispār Mio ir tāds mazs, ļoti gudrs žuļiks, kas labprāt testē robežas atļautajam un spēlē uz manu pacietību. Ja es kaut ko aizliedzu, ies padīkt Dāvidam. Ja nelaidu uz dīvāna, var pamēģināt vēl 5 reizes pēc kārtas (paldies dievam, citas aizliegtās lietas viņa šitā neatkārto, bet atstāj uzreiz). Arī būrī citreiz ieskrien uz sekundi un uzreiz lien ārā skatīties, vai es viņai kārumu došu. Diezgan amizantas visādas darbības un jācer, ka man pietiks saprāta šo vēlmi darīt jebko, lai tik gardumiņu dabūtu, efektīvi izmantot trenēšanā un iemācīt, kuras tiešām ir tās labās, ar kārumu apbalvojamās lietas.





Kad Mio redzēju pirmo reizi, viņa visa bija balta un tikai viena austiņa bija brūna, tagad arī uz otras austiņas ir parādījušies mīlīgi punktiņi un izskatās, ka uz purniņa ar pāris būs.


Mazā knīpa ir sadomājusi, ka Mejas nagu asināmais ir laba vieta, kas paredzēta tieši viņai. Neizskatās, ka tas vairotu Mejas mīlestību pret Mio, bet trači par šo jautājumu ar netiek celti.

[lauva]

nu viņa tak terjers ir! pamēģināt vēl 5-10 reizes ir viņas dabā. man prieks,ka jums viss tik gludi iet un šis mācīšanās process ir tik jauks! man gan jāatzīst,ka mums visi brīnumi sākās, tā ap 5 mēnešu vecumu,kad viss jau zināms un saprasts un tad tik sākās eksperimentēšana! Lai gan,es jau ar paņēmu vienu no bosikiem,man liekas,ka māsa Ronja Aslanu pārsita šitajā jomā

par kaķi. Man jau liekas,ka nevajag ļoti sastresoties,kaķis mazo pieņems,no sākuma apvainojas,kā jau kaķis, bet pēc tam mazo trenkās apkārt kā savējo. Un sunim jau arī vajag pie kaķa pierast. Labi,ka Mejai tā ekstra,ka mazais augšā netiek, bet drīz jau pati redzēsi,ka kāps lejā,lai to mazo knīpu izčekotu. Mūsu kaķiem tāda ekstra nebija - re kur, šitais mūsu jaunais suns, ja kas nepatīk,pasaki. Citreiz iešava sīkajam pa ausīm,kad par daudz atļāvās, no savas guļvietas izdzina,kad apnika ar sīci gulēt, bet pieņemt pieņēma un pat sāka kaķu lietas mācīt (kā tik uz galda, bet ne kā tikt lejā, kā tikt uz palodzes, bet ne kā nokāpt)

[Spigana]

Man patīk, kā visi mēģina mani atgriezt uz planētas Zeme, stāstot, ka dažas pirmās idilliskās dienas vēl nenozīmē, ka tā būs arī visu atlikušo laiku.

[lauva]

man vienkārši skauž,ka kādam var gadīties arī suns ne-demolātors kad audzētājai stāstīju par Aslana izgājieniem, viņa tikai pakratīja galvu, jo viņas suņi,gluži,kā Tava Mio, ir un bija paraugbērni. Arī Aslana māsas un brālis. Bet es ticu - kāds suns, tāds saimnieks. Un ja nu Tev ir palaimējies to Savu suni atrast, tad viņš būs tāds,kādam jābūt. Es esmu demolātors un staigājoša bumba, man suns tāds pats.

[Spigana]

Nu mēs ar Dāvidu abi divi esam mazliet flegmas, tā ka varianti bija tikai divi - vai nu dabūsim mierīgu suni, kas mums pielāgosies, vai arī pilnīgu raķeti, kas mūs kompensēs. Pagaidām visas pazīmes rāda, ka esam laimīgi tikuši pie pirmā varianta.

Starp citu, piektdien man būs iespēja dzīvajā salīdzināt, kāds tad īsti ir mans kucēns, jo uz vienu dienu pie mums ciemos brauks Mio māsa Keiko. Būs jandāliņš un socializācija, un spēles, un es pat nezinu kas.

[ash]

apsveicu ar jauno dzīvi!

starpcitu, manam terjeram "ragi" parādījās arī uz kādu 8 mēnešu vecumu, kādu pusgadu pusaudzis niķojās. bet jums jau suņuks tiek radināts pie būra, tā ka gan jau viss būs lieliski