Šodien neveiksmīgā kārtā atcēlās ilgi gaidītais suņu pārgājiens, esmu tikusi pie vienas brīvas dienas un beidzot svaigu galvu un mazāk emocijām varu palūkot atpakaļ uz pagājušās nedēļas agility sacensībām.
Mēra kausā skrējām visas trīs dienas, kopā noskrējām 8 trases, no tām pusotru trasi noskrējām skaisti. Kopā pa brīvdienām sakasījām 1 tīru trasi, 2 medaļas par 3 vietu un labu bariņu pārsteigumu. Ne pārāk iepriecinoša statistika, bet ko padarīsi, dikti mums pieredzes trūkst un atliek vien cerēt, ka viss vēl priekšā.
Sestdiena.
Pirmā sacensību diena bija slapja. Ļoti, ļoti slapja. Kad skrēju trases, botās žļurkstēja ūdens un Mio izmirka mazāk kā minūtes laikā. Bet Mio mani ārkārtīgi iepriecināja un spēja ignorēt lietu, lai skrietu agility.
Sacensības atklājām negaidīti veiksmīgi un sestdien pirmo trasi noskrējām tīri, tātad mums ir pirmā trase no trim, kas nepieciešamas pārejai uz A2. Diemžēl sanāca pārpratums un šo trasi neviens nenofilmēja, bet nu taisnība jau ir - no tīras, skaistas trases neko iemācīties es nevaru, ja nu vienīgi pašapziņu celt.
Par šo trasi dabūjām 3. vietu un medaļu, ar kuru bezgala lepojos, jo tai ir pamatīgs segums - tīra trase, kas noskrieta sliktos apstākļos.
Savukārt otrajā trasē Mio nolēma atgriezties Mazās Pakaļas ampluā un noskrēja šūpoles tās pat neizkustinot.
Neticamā kārtā Maurāns noķēra arī bildi:
Loģiski, ka griezos trasē apkārt un liku šūpoles skriet vēlreiz, attiecīgi par šo trasi disks. Un arī tālāk jau vairs neko labu nenoskrējām, jo man bija pārāk škrobīgi par tām sasodītajām šūpolēm, tā arī nesakoncentrējos pārējai trasei. Vislielākā sāpe ir tā, ka Mio no šī stulbā šūpoļu lēkšanas trika treniņos nekā nevaru atmācīt, jo treniņos viņa šūpoles vienkārši nelec, šo viņa izpilda tikai sacensībās.
Sestdienu noslēdzām ar Open trasi, kurā manas smadzenes uztaisīja smieklīgo gļuku un izlaida veselu trases gabalu. (Pēc sienas bija jāgriežas pa labi un jāskrien tunelis zem kalna, nevis jāskrien taisni uz barjeru, ja skatās video ar skaņu, lieliski var dzirdēt, kurā vietā aizskrienam ne tur.
)
Svētdiena.
Ja sestdien uz sacensībām braucu ar diezgan bezcerīgu sajūtu un tiku patīkami pārsteigta, tad svētdien viss pagriezās otrādi. Laiks lielisks, Mio tika paskraidīties bez pavadas, bet uz noskrietajām trasēm kauns skatīties.
Open trasē kļūdas bija manas. Man nezkāpēc ir problēmas atcerēties, ka trasē ir liela atšķirība tām barjerām, kas jāapskrien apkārt un pēc tam jāskrien man pie otras rokas (apsūtīju ap ar labo roku, savācu pie kreisās, piemēram), no tām barjerām, kas jāapskrien apkārt un pēc tam jāturpina skriet pie tās pašas rokas. Ar pirmo variantu mums problēmu nav, savukārt otro variantu Mio mēdz nelekt, jo man mūžīgi bail par to, ka būšu pārak lēna un rezultātā nesagaidot Mio par agru sāku skriet uz priekšu; tieši to var redzēt pašā trases sākumā - Mio nevis pārlec barjeru, bet apskrien tai apkārt un seko man, jo neesmu jau to barjeru parādījusi. Stulbi. Mana nākamā kļūda bija aiz kalna - pieskrēju pārāk tuvu tunelim, jo bija bail, ka Mio neiesūtīsies, un pēc tuneļa jau vairs nepaspēju un sāpīgi saskrējos ar Mio. Nu, un beigās, kur barjeru nepareizi parādīju (starp tuneļiem barjera bija jālec no izmugures, nevis pa taisno), jau vispār nav ko komentēt - stulbi noskrēju. Šinī trasē gan ir divas lietas, par ko priecājos: 1) slaloms, kuru Mio nsokrēja perfekti un bija ļoti skaista gan ieeja, gan izeja; 2) uz komandu "Go!" Mio perfekti noskrēja trases beigas.
Pēc Open trases noskriešanas mums bija jāgaida 6 stundas līdz A1 skriešanai, visu šo laiku notusējām pa sacensībām, Mio daudz sēdēja būrī un vakarā sākās brīnumi... Mio piepeši aizmirsa, kas agility trasē jādara, absolūti nebija gatava ar mani strādāt, skrēja izklaidīgi un principā mani ignorēja.
Pirmajā trasē gan mani drusku apčakarēja - pēc saraksta mums bija jāskrien 6., bet uz trasi mūs izsauca jau 3., jo organizatoriem nešķita nepieciešams starta sarakstā norādīt izmaiņas, rezultātā knapi paspēju pārvilkt botas un uz startu izgājām vispār neiesildoties.
Otrajā trase gan redzams, ka tā nebija Mio galvenā problēma, bet vienalga neglīta rīcība.
Nudien nebiju gaidījusi no Mio to, ka viņa varētu piepeši skriet prom no trases, vai taisīt variantus kā ar tuneli - it kā smuki izsūtās, skrien uz tuneli un skatās uz ieeju, bet pēdējā brīdī vienkārši nolemj apskriet tunelim apkārt. Atzīstos, ka vakarā biju ārprātīgi dusmīga uz Mio, un šī nu reiz ir retā reize, kad slikti noskrieta trase un disks nekā nebija mana vaina. Īpaša dusma par to, ka svētdienas A1 trases bija absolūti elementāras un normāli mums ar Mio būtu 0 problēmas tās noskriet, bet nē, viņai putni galva iespēlēja. Dusma arī par slaloma ieeju, jo nākamajā dienā Mio lieliski parādīja to, ka šāds slaloms viņai problēmas nesagādā.
Par otro trasi pat dabūjām 3. vietu un medaļu, bet man par šo medaļu prieks nekāds, jo trasi noskrējām briesmīgi, un nav jau nekāds baigais prieks uzvarēt tāpēc, ka visiem neveicas, nevis tāpēc, ka labi noskrienam labā konkurencē.
Joprojām nesaprotu, kas Mio notika uz šūpolēm un kā Mio no tām iemanījās notirināties, bet tā kā šūpoles jau bija piezemējušās, nekas traks tas nebija.
Pirmdiena.
Pēc dusmīga svētdienas vakara pirmdien ņēmu un salažojos es.
Nudien taisnība tiem, kas saka, ka agility uzvar tie, kuriem ir stabilākie nervi. Mums ar Mio šobrīd nav (cerams, ka tikai pieredzes trūkuma, nevis citu iemeslu dēļ), tad nu stulbas kļūdas.
Sākām ar Open trasi, kas šoreiz bija salīdzinoši sarežģīta un piedevām skrienama ļoti precīzi; rets gadījums, kad vēlāk nobrūk visa trase, ja sākumā ir kaut kas nokavēts. Ar šīs trases sākumu (līdz 16 numuram) es patiesi lepojos. Viss gribētais sanāca perfekti un sarežģīto gabalu starp slalomu un riepu noskrējām labāk nekā viens otrs profiņš, un šī tad arī ir tā puse no pusotras trases, ko visās sacensībās noskrējām labi. Man no sirds žēl, ka sačakarēju beigas un notizlojos pie tuneļa, un pēc tam neparādīju barjeru.
Pēc tam noskrējām vienu A1 jumping trasi (pirmdienā visām grupām bija tikai 1 trase) un šeit nu atkal var redzēt to, cik stulbi Spīgana var lažoties. Neparādītas barjeras, neparādīti tuneļi, nepareizi pagrieztas kājas un rokas pa gaisu. #VissIrSlikti
Noslēgumam jāsaka, ka man ārkārtīgi patika šīs tiesneses trases (Sari Mikkila, Somija) un nebija neviena tāda trase, par kuru gribētos raukt degunu. Visas trases atbilstošas grupām, ļoti interesantas Open trases un vispār viss forši. Īpaši patīkami, ka tiesnese arī medaļas pasniegt nāca ar milzu smaidu un patiesi radās sajūta, ka viņa apsveic visus uzvarējušos sportistus, nevis mehāniski pasniedz medaļas.
Par mūsu tālākajiem plāniem - šobrīd galvenokārt strādājam pie zonām. Sacensībās Mio bumu skrien šausmīgi un vispār aizmirst, ko es no viņas tai buma galā gribu, kalnu ir sākusi lekt.
Dīvainā kārtā šūpoles sacensībās kopumā kļūst labākas, bet vienalga Mio kādā trasē gribas šūpoles nolekt. Šobrīd domāju, ka ņemsim klāt arī trešo agility treniņu katru nedēļu, lai varētu trenēties ne tikai angārā, bet arī āra laukumā - šonedēļ treniņos izskatījās, ka daļa no svētdienas problēmas varētu būt tā, ka Mio ir kļuvis grūtāk koncentrēties brīvdabas laukumos uz skriešanu, jo šogad āra treniņos pirms sacensībām vispār nebijām skrējušas. Citādi jau nekas nemainās - jāturpina strādāt, jāmācās savākt savus nervus un neļaut emocijām (gan pozitīvām, gan negatīvām) ietekmēt trašu rezultātus. Jāturpina braukāt pa sacensībām, rūdīties un vākt pieredzi gan man, gan Mio, un atliek vien cerēt, ka kādreiz skriesim skaistāk.
No šīm sacensībām priecājos par to vienu skaisto, tīro trasi un medaļu par to, un par pēdējās dienas skaisto Open pustrasi. Prieks, ka samazinās slaloma problēma un milzu prieks, ka Mio agility ir gana svarīgs, lai to skrietu pat lietū. Pārējais - ir sāpīgas lietas, bet ko padarīsi.
by Spigana » 23 Apr 2017, 20:15 
es arī brīnos, kā kaut ko tādu var iemācīt. 
Tā ka mums ar Rūsu jāsaņemas, jāstrādā un kāddien jāstartē, lai arī tiktu pie tādām bildēm 
Un nav trases gļuki. Ar izdomātiem noskrietiem sarežģītiem posmiem 
