Mums bija smags vīkends Viļņas agility sacensībās ar vājprātīgu karstumu, mini vētru, vāju pasākuma organizāciju un amerikāņu kalniņiem pa emocijām, bet pats galvenais: Mēs pārgājām uz A2!!!
Kopumā šīs bija sacensības, kas bija ļoti labvēlīgas gan pāriešanai uz A2, gan debijai jaunajā klasē, jo tiesnesis lika tehniski ļoti vienkāršas trases, bez mega problēmām izcīnījām to vienu nepieciešamo tīro trasi A1 un svētdien pat ļoti veiksmīgi debitējām A2, par abām trasēm kopvērtējumā dabūjot 2. vietu.
Par to, cik vienkāršas bija trases, es reāli biju pārsteigta. A1 trases bija vieglākas, nekā jebkas, ko esam skrējušas A0, otrā trase vispār bija bez roku maiņām, nekādu pagriezienu, nekā. Arī Open trases bija neierasti vieglas, apmēram tādā līmenī kā parasti iedomājos A1 trases. Man labāk patīk tehniskākas trases, nevis ātri skrienamās, bet nu tas ir gaumes jautājums un dažādību vajag.
Tiesa gan, ar visu to, ka trases bija ļoti vieglas, mums ar Mio nemaz tik viegli nevedās. Abas dienas mums pirmā skrienamā trase bija Open, sestdienā netikām tālāk par 7 šķēršļiem, jo vājprātīgā karstuma dēļ Mio vispār nebija ieinteresēta skriet - uztaisīja vairākas kļūdas slalomā un pēc tam ieklemmējās un atteicās skriet tālāk. Labi vēl, ka no trases ātri dabūju nost un man pēc tam nebija viņu pusstundu jāmedī pa laukumu. Savukārt mūsu A1 starts bija 12 stundas pēc tam, kad bijām ieradušās sacensībās (braucam komopānijā un pasākums nenormāli ievilkās), Mio jau sen viss bija noriebies, viņa nevarēja saprast, kāpēc vēl nav dabūjusi vakariņas un kāda velna pēc viņai ir jāsēž būrī, ja mēs acīmredzami skriet netaisamies. Savukārt tad, kad sākām skriet, viņa pirmajā trasē pusē pateica, ka nu jau pietiks un vienkārši izskrēja pa durvīm.
Jau gandrīz, gandrīz atmetu cerības, ka sestdien pāriesim uz A2, bet uz vakara pēdējo trasi Mio tomēr nolēma saņemties un mani ārprātīgi iepriecināja ar skaistu tīru trasi.
Sestdien principā sacensībās šķita, ka pret mums ir sazvērējies viss. Gaisa temperatūra tāda, ka Mio skriet negrib, bet es vienkārši gribu nomirt. Tiesnesis trases liek vājprātīgi lēni, organizatoriem palīgu maz, viss nenormāli kavējas un diena velkas arvien garāka un garāka. Un tad vēl pilnai laimei tiesnesis saputrojās un uzlika nevis Open, bet A2 trasi. Organizatori piedāvāja visiem, ka tagad noskries A2 un Open taisām pēc tam, bet nē, dažiem tomēr vajag, lai visu trasi atkal pārbūvē, jo nevarot taču gaidīt. Rezultātā trasi pārbūvēja precīzi tikpat ilgi, cik A2 būu to uzlikto trasi skrējuši. Protams, tie, kas pēc Open brauc prom laika ziņā neko nezuadēja un neieguva, bet pārējie, kam vēl tur jāpaliek zaudēja drausmīgu laika apjomu. Pilnai laimei vakarā sākās vētra. A2 knapi, knapi pabeidza savus skrējienus, vējš bija tāds, ka gāza apkārt šķēršļus, vairāki sportisti skrēja tā, ka pie šķēršļiem stav cilvēki un tos pietur. Plus vēl protams baiss lietus gāziens un pēc A2 visi salien pa teltīm, organizatori nezina, ko darīt, plāta rokas. Sēžam un gaidam, kas vispār tālāk notiks, vai vispār dabūsim savus startus, strauji tuvojas nakts. Beidzot organizatori nolēma, ka visus šķēršļus pārceļ iekšā uz angāru un A1 noskrēja tur. Paldies visiem agility dieviem, ka svētdien solītā vētra vairs nepienāca un svētdien beidzot bija lieliski apstākļi skriešanai - nomācies un ap 20 grādiem, lietus faktiski nebija. Un paldies dievam, ka pārgājām uz A2, jau tāpat mājās bijam vienpadsmitos vakarā, jo atkal jau viss kavējās. Ja man būtu bijis vēl A1 jāskrien, mēs atgrieztos tikai pavisam naktī, un man vēl pie stūres bija jāsēž.
Pirms braukšanas uz Viļņu biju diezgan satrauksies par to, kā atvēsināšu Mio būrī. Pieļāvu iespēju, ka vienkārši viņu turēšu pie pavadas ārā, bet tas nav foršs variants, jo Mio nepatīk sēdēt uz vietas, savukārt man tādā karstumā nav spēka iet ar viņu staigāt. Bet viss atrisinājās veiksmīgi un talkā nāca Mio milzīgā patika pret peldēšanu. Vairakas reizes palaidu viņu izpeldēties vietējā dīķī un pēc tam tādu pašu slapju ieliku būrī, bija diezgan okei. Protams, zināma problēma ir tā, ka Mio no tā dīķa ārā nevar dabūt un pēc mūsu neveiksmīgā Open starta Mio dīķī pavadīja pusstundu peldot uz riņķi, bet es vienkārši ļoti sekoju līdzi laikam un nelaidu Mio peldēt pirms mūsu startiem vai tad, kad man jāfilmē pārējā kompānija un bija labi. Plus vēl citiem sportistiem izrāde par brīvu.
Ļoti daudzi nāca skatīties uz manu trako suni, kas tur dīķī peras uz riņķi vien.
Savukārt svētdien man absolūti nebija ko zaudēt un es nolēmu, ka ir labs laiks eksperimentiem un A2 trases nolēmu skriet, Mio atstājot startā sēdēt izturību. Un viņa pirmajā trase nosēdēja perfekti!!!
Otrajā trasē norāvās, bet tas mani nesatrauc, pirmā trase ir pierādījums, ka varam, tikai metode tāda dīvaina un ne vienmēr būs izmantojama, bet vismaz tagad zinu, kā turpināt strādat treniņos. Kopš pēdējām OB rallija sacensībām man bija pārliecība, ka Mio beidzot ir nobriedusi izturības sēdēšanai - ja viņa var nosēdēt rallija sacensībās, viņa to var arī agility. Jā, ir grūtāk un joprojām tur problēmas risināmas, bet virziens man šobrīd ir skaidrs. Mio ir tāds mazs spoks, kas bez kāruma agility savu pēcpusi pie zemes nodabūt nevar, jo vajag taču uzvilkties par skriešanu, bet ringā ar kārumu iziet nedrīkst. Tad nu es Mio sēdināju ārpus ringa un viss aizgāja. Šis nav mega labs variants, jo ne vienmēr trašu starti ir tādi, lai suni varētu apsēdināt ārpus ringa, bet nu šoreiz paveicās.
Izturības sēdēšanas metode mums vispār šobrīd ir interesanta. Man blakus Mio apsēsties var tikai un vienīgi ar kārumu, bet man vairs nedrīkst būt kārums rokā, kad eju no viņas prom, un arī atiet vajag pareizi. Tad nu uz kārumu nosēdinu blakus, atdodu Mio pēdējo kārumu, ar tukšām rokām strauji nostājos Mio frontāli priekšā un pēc tam drusku zigzagā atumuguriski kāpjos atpakaļ cik nu tālu man vajag. Redzēsim, kā šis attīstīsies tālāk, bet nu cerības man ir.
Pirmā A1 trase. It kā forši skrienam, it kā Mio pieslēgusies, bet nē, piepeši pustrasē aizvelk prom.
Otrā A1 trase. Mans prieks un lepnums, mūsu tīrā trase. Varētu piekasīties tam, ka uz buma neapstājās, bet es tomēr papriecāšos par pāreju uz A2, jo tā sajūta, kad saproti, ka tikko esi sasniedzis vienu izlolotu mērķi ir ak dies cik fantastiska. Priekš mums pāreja uz nākamo klasi ir mega, mega sasniegums un mana sajūsma nav aprakstāma.
Svētdienas open. Par spīti tam, ka trase viegla, uztaisījām atteikumu kolekciju un nodiskojāmies. Vaina galvenokārt mana - es biju krietni par lēnu un man būu vajadzējis nopietnāk saņemties. Bet vietam arī Mio nobrauca no faila, piemēram, pirmajā reizē, kad viņa neiegāja tunelī viņa aizskrēja aplūkot trases numuriņu, kas šoreiz bija neierastā formā un izskatā.
Pirmā A2 trase. Pati, pati pirmā. Ar izturību uz starta.
Žēl par kļūdu slalomā, pēc šīm sacensībām ir skaidrs, ka atkal intensīvāk jāstrādā tiesi ar slalomu.
Otrā A2 trase. No visām vīkenda trasēm šī man patika vislabāk un bija kā radīta mums ar Mio. Un Mio arī visu izdarīja perfekti, bet es trasē drusku apjuku, nepaspēju samainīties ar muguru un laicīgi neparādīju barjeru. Muļķīgi un žēl, jo te bija visas iespējas uz tīru trasi, bet vienalga es esmu ļoti apmierināta ar mūsu startu.
Tādi lūk pīrādziņi. Tagad ir mega iedvesma strādāt tālāk, intensīvi trenēsim izturību un slalomu, redzēsim, kā iet.
Ir kaut kur kādi saiti, kur palasīties, vai youtubē kaut kas, ko paskatīties?
) Kad sunce bija jau klāt, ātri vien sapratu, ka man vajadzīgs speciālista padoms un vadība tieši manam sunim. It īpaši ņemot vērā to, ka viņa nepadodas uz kārumiem 
Tad jau Rīgas svētkos ar nebūs problēmu.
Trenēties sākām pirms 16 mēnešiem, pirmajās sacensībās debitējām pirms 10 mēnešiem un A1 klasē skrējām 4 mēnešus. Priekš tā, ka es visu sāku no pilnīgas nulles, ar 0 pieredzi suņu audzināšanā un 0 zināšanām par agility, un pilnai laimei vēl ar psihu terjeru, es esmu ļoti apmierināta ar mūsu progresu. Un ir ļoti patīkama sajūta, ka beidzot sāku saprast virzienu, kurā mums jāiet. Arī ekspektācijas drusku ir piezemējušās un lielie mērķi sadalījušies mazākos, reālāk sasniedzamos mērķīšos, tā ka mums viss forši.