Pie agility pieaugušajiemPēdējās trīs dienas aizvadījām intensīvā agility zīmē un
Māra man drīz ar kaut ko metīs, ja es te visu sīki un smalki neuzrakstīšu.
Piektdien bija fantastisks agility seminārs pie tiesneša, bet tas ir pelnījis atsevišķu stāstu, ļoti daudz iemācījos un sapratu, žēl tikai, ka sacensībās īsti neizdevās izmantot. Bet jau atkal - pieredzes trūkums.
Abas sacensību dienas pirmā trase bija Open (savā starpā kopā sacenšas A1, A2 & A3), kas priekš mums ar Mio bija lieliski - tā kā no Open trasēm šobrīd negaidu absolūti neko (mums nav un kādu laiku arī nebūs izredžu uzvarēt profiņus), tad tā mums bija lieliska iespēja iesildīties un pirms "īstajām" sacensībām izskriet pa vienai trasei savam priekam. Tiesnesis gan bija pacenties un trases bija krietni sarežģītas, tā ka iesildīšanās sanāca tāda pamatīga un nopietna, bet mēs ar Mio visnotaļ labi izklaidējāmies par spīti tam, ka kopumā sacensības skrējām slikti. Krietni, krietni sliktāk, nekā biju cerējusi.
Pirmkārt, atklājās, ka sacensībās Mio slalomā ir 0 patstāvības. Ja neskrienu precīzi paralēli slaloma līnijai, ja neuzturu vienmērīgu balss komandas ritmu, ja pagriežos par ātru, ja mēģinu iesūtīt no lielāka attāluma - slaloma nav. Šis man bija diezgan liels trieciens, jo treniņos slaloms strādā labi, īpaši jau ieejas, bet jau atkal - sacensības nav treniņš. Cita atmosfēra, cits nervu stāvoklis, viss pilnīgi citādi. Slaloms tātad ir viena no lietām, ar ko nopietni strādāsim.
Otrkārt, zonas bija mega dīvainas. Šūpoles Mio leca vājprātīgi, lai gan treniņos tieši šūpoles skrien mega piesardzīgi un tikai līdz vidum. Savukārt uz buma, par kura zonām visvairāk baidījos, Mio izdarīja otrādi - stājās nez kur vidū un pēc tam bija jālūdzās viņu atlīst līdz zonas beigām. Man bija burtiski ar pirkstu jābaksta zemē, lai Mio atnāktu. Un kas stulbi - video redzu, ka no malas izskatās, ka zonās dodu Mio kārumus, kas ir absolūti un totāli aizliegts, bet patiesībā tikai turu roku uz zemes.
Treškārt, kaut kas ir jādara ar mūsu startu. Kopš uz startu izejam pie pavadas, nevis es Mio nesu rokās, Mio vairs tik ļoti neuzvelkas un ir trasē valdāmāka, bet viņai nu jau vairākas reizes ir uz starta izdevies man izrauties no rokām, otrajā dienā Open uz šo nopelnījām atteikumu, jo Mio aizskrēja garām barjerai. Plus vēl svētdien iemanījās startā man arī iekost rokā (nu, ne jau iekost iekost, bet ieķert tā teikt "skrienam taču!"). Protams, par izturību šobrīd vispār nav ko sapņot sacensībās, bet uz pēdējo trasi, kad bija maz cilveku apkārt pamēģināju un izdevās Mio apsēdināt man blakus pozīcijā un tikai tadņemt nost pavadu un startēt kopā. Šo Mio nosēdēja, par ko man liels prieks. Es, protams, saprotu, ka apsēdināt suni sev blakus ir tieši nekāds sasniegums, bet priekš mums pat tas ir liels solis uz priekšu.
Viss pārējais sacensībās diezgan nemainīgi - es joprojām vicinos pa gaisu ar rokām un kājām, tuneļus nerādu, komandas bļauju tad, kad Mio jau sen ir barjeru pārlekusi, un vispār uzvedos kā jau pilnīgs čaiņiks. Vienīgais, kas iepriecina - arvien biežāk trasē varu kompensēt savas tizlās kājas ar hendlingu. Arvien labāk Mio izsūtās uz tuneļiem, arvien labāk iet pagriezieni aiz barjerām. Kopumā progress ir un brīžam pat ir cerības, ka kādreiz mācēsim skriet skaisti.
Par spīti tam, ka pati redzu - progress ir, sacensības aizvadīju ļoti stresaini un neomā, ko vēl vairāk pastiprināja tas, ka nevis vienkārši lažojāmies, bet lažojāmies palielas auditorijas priekšā. Open skrien visas klases, savukārt sestdien A1 bija uzreiz pēc Open, attiecīgi visi vēl ir uz vietas. Svētdien, kad A1 skrēja pēdējie, man bija krietni vieglāk savākties. Bet tur atkal otra problēma - visu dienu sēžot būrī, Mio bija izbesījusies un uz pašu pēdējo trasi jau vairs skriet negribēja. Arī par palikšanu viesnīcā Mio nebija milzu sajūsmā, lai arī nebija pirmā reize, kad to darījām. Pirmā nakts vēl bija puslīdz okei, bet mēs bijām vienā numuriņā kopā ar otru suni no mūsu kluba un Mio dikti gribējās sargāt mani un "savu teritoriju", pie kam vienu pašu numuriņā viņu atstāt nevar vispār. Savukārt otrajā naktī es pieļāvu kļūdu un atļāvu Mio gulēt pie manis, nevis būrī (šādu atļauju Mio laiku pa laikam dabū par īpaši labu uzvedību vai ko labi izdarītu, sacensības skaitās), bet otrajā naktī viesnīcā bija arī citi suņi un vēl 4 naktī koridorā bļaustījās kāds vīrietis un Mio mani modināja ik pa stundai ar kādu rējienu vai ņurdienu. Beigās jau iebāzu būrī, bet vienalga biju negulējusi. Mio uzvedība viesnīcā ir sāpīgs punkts, jo ne vienmēr būs iespēja Mio atstāt mašīnā, nevis numuriņā, kamēr ēdam brokastis, piemēram, bet es vēl ļoti ceru uz to, ka Mio pieradīs un sāks uzvesties adekvāti.
Kopumā par sacensībām jāsaka - es esmu visnotaļ neapmierināta. No 6 trasēm 5 diskvalifikācija, 1 trase ar atteikumu (par šo sāpe vislielākā, jo bija visas iespējas uz tīru trasi), diezgan sāpīga statistika. Protams, es nebiju gaidījusi, ka pirmajās sacensībās pāriesim uz A2, bet biju cerējusi vismaz kādu trasi noskriet tīri (mums tagad vajag 3 tīras trases, lai pārietu uz A2; Open trases neskaitās). Ir, protams, arī labās lietas un es to novērtēju, bet vispār ir zināma vilšanās par mūsu debiju. Kas interesanti - šoreiz ir tā, ka visvairāk sāp tieši tā trase, kur dabūjām medaļu, jo tā viena stulbā kļūda mani ļoti grauž; savukārt par otrās dienas Open trasi, kur dabūjām disku pat tīri vai lepojos un priecājos, ka noskrējām labāk, nekā biju gaidījusi. It kā dīvaini, bet no otras puses arī tīri loģiski - man vairāk gribas skriet tīri un skaisti, nevis pelnīt medaļas, un tādai medaļai, kas nopelnīta, pieļaujot rupju kļūdu vērtība ir krietni mazāka. Vienīgais, par ko man tiešām, tiešām ir prieks - A1 trases nudien ir patīkamāk un zināmā mērā arī vieglāk skriet, nekā A0. Rezultātos tas īpaši redzams nav, bet vismaz trases man patika.
SestdienaOpenSarežģīta trase, mega grūts slaloms priekš mums un īpaši sarežģītas vietas, kur ir tunelis zem buma un kalna. Ja būtu patstāvīgāks slaloms, es būtu varējusi nodrošināties uz ieskriešanu tunelī, bet šobrīd mūsu variantā tur nbeija nekādu cerību, jo pirms tuneļa biju Mio aiz muguras un buma uzeja Mio bija tuvāka, uz to arī aizskrēja. Varu sevi mierināt vienīgi ar to, ka šo trasi arī profiņiem nebū tik labi neizdevās noskriet un vispār šais sacensībās diski bira viens aiz otra.
A1Tā kā esmu pieradusi, ka treniņos Mio šūpoles skrien piesardzīgi, "Stop" komanda bija krietni par vēlu un Mio jau aizlidojusi tālēs zilajās. Jau iepriekš biju nolēmusi, ka labāk diskošos, nekā radināšu Mio pie tā, ka drīkst zonas skriet nez kā, attiecīgi šūpoles skrējām vēlreiz. Vienīgais par ko man ir MEGA sajūsma, ir tas, ka izdevās Mio pēc tuneļa izvilkt uz tuneli zem kalna un ka Mio neaizskrēja taisnā līnijā uz kalnu. Par to vietu ļoti baiļojos, kad mācījos trasi, bet izdevās lieliski.
A1Šeit trasē beidzot bija viegls slaloms, attiecīgi izdevās noskriet veiksmīgi un taisnā līnijā varēju izskriet arī uz priekšu līdz nākamajam šķērslim. Šeit trasē gan pieļāvu klasiski stulbu kļūdu - trasi iemācījos vienā veidā, bet tad no malas skatoties mēģināju pārmācīties un tieši tā vieta, protams, rezultējās ar disku. Biju nolēmusi skriet kalnam pa otru pusi, bet tad nolēmu klausītm padomam un skriet pa to pusi, kur noskrēju, bet uz sitienu neizdevās pielāgot hendlingu, Mio mani nesaprata un attiecīgi arī disks. Un, protams, kad trasē kaut kas jau ir aizgājis greizi, viss turpina iet uz leju un tas, kā es Mio nevarēju iedabūt tunelī pēc tam, bija reti idiotiski. Nu, un tā kā man jau bija disks, nolēmu notestēt, cik tālu no Mio varu atiet, kamēr viņa stāv zonu. Secinājums, protams, gaidītais - sacensībās atiet varu tieši necik.
SvētdienaOpenŠis bija pirmais gadījums, kad redzēju tādu trasi, kuru nebiju spējīga iemācīties ar pirmo vai otro piegājienu. Visas 7 minūtes, kas atvēlētas, lai mācītos trasi, es pavadīju vienkārši mācoties šķēršļu secību un man tā arī nebija laika domāt par hendlingu. Un tā kā šī bija ļoti skrienama trase, briesmīgi arī satraucos par to, kā visur paspēšu, bet man par pārsteigumu, šī mums nebija lielākā problēma. Protams, tizli, ka paskrēju garām tunelim un to tā arī Mio neparādīju, tāpat tizli, ka uz pēdejo barjeru disks ( ja būtu vienkārši taisni skrējusi uz priekšu, nedodot komandu, domāju, ka Mio būtu izskrējusi pareizi),bet kopumā man par šo trasi liels prieks, īpasi jau tāpēc, ka labi strādāja vietas, kur Mio pārlec barjeru man priekšā un pēc tam pagriežas uz otru pusi un tāpēc, ka man izdevās nodrošināt labu slalomu par spīti grūtai izejai.
A1Šī trase man ir pilnīga suņu nagla pakaļā. Trase uzbūvēta absolūti fantastiski, kā tieši priekš mums ar Mio likta, bet nē, es ņemu un visu sačakarēju vienkāršā vietā. Otrajā tunelī Mio neieskrēja tāpēc, ka es pagriezu kājas prom un reāli viņu uz tuneli nemaz nesūtīju (balss komanda neskaitās); brīnums vēl, ka Mio neuzskrēja uz kalna un nedabūjām disku. Jā, par šo trasi mums bija otrā vieta un medaļa, bet man ir sāpīgi šo skatīties, īpaši jau tāpēc, ka es no tā sasodītā tuneļa skrienu prom, lai paspētu būt tālāk īstajā vietā, bet tur laiks būtu bijis pietiekoši jebkurā gadījumā, tā nebija skrienamā vieta.
A1Un šeit mēs redzam suni, kam viss ir apnicis un saimnieci, kas ir pilnīgi un absolūti padevusies. Kalnu Mio noleca. No buma noskrēja. Barjeru nepārleca. Slalomu neizskrēja. Pēc buma vēl lieliski var redzēt, kā nevaru izlemt - atgriezt uz zonas vai nē, bet nolemju, ka tomēr atgriezīšu, jo it kā buma galā uz īsu mirkli nostājās pareizajā pozā, drusku vēl cerēju uz tīru trasi, jo nezināju, ka Mio jau ir kalnu nolekusi un mums jau ir 5 soda punkti. Par to nepārlekto barjeru stulbi - kad mācījos trasi, nepaskatījos, ka Mio nesanāks uz to brajeru skriet taisnā līnijā un ka man ir viņa jāizstumj uz barjeru, centos skriet ātrāk, lai paspētu uz slalomu, bet rezultāta pie visa arī devu komandu par vēlu, Mio nebija īstajā vietā un barjeru nepārleca. Un neko, tā arī noslēdzām pirmās pieaugušo sacensības uz pilnīgi stulbas nots.
Un KLIEDZOŠS suns (it kā kāju grieztu nost).
)
Mēs esam riktīgi lauķi, ārpus mājas vienīgās ikdienišķās skaņas ir dzīvnieki un putni. Manas darba izbraukuma sezonas sākumā arī pirmās naktis viesnīcā ir negulētas, jo suns reaģē uz visiem, kas iečekojas naktī. Labi, man viņš pa dzīvi nav rējējs un parasti tā ir vairāk tāda bubināšana no kuras es esmu augšā, jo arī esmu pieradusi gulēt klusumā 
