Vakar vakarā kritu nost no kājām un kaut ko rakstīt rokas necēlās, bet vispār secināju, ka ceļojuma dienasgrāmata ir vērtīga štelle - ir visādas nianses, ko man gribētos pēc tam atcerēties, un bez pierakstīšanas nesanāks, jo jaunie iespaidi ļoti klājas pāri iepriekšējo dienu atmiņām.
Vakardienu sākām ar agru pastaigu kalnos. Kaut kā šeit man nemaz tik ilgi gulēt negribas un arī Mio ir čīkstīgāka, kad redz, ka pamostos. Mājās viņa man parasti dod apmēram stundu laika no pamošanās lidz celšanās brīdim, šeit viņai vajag, lai es ceļos uzreiz, skriet vajag uzreiz, ārā vajag uzreiz. Jāatzīst, ka tas ir sasodīti apgrūtinoši, bet safārējušos Mio atrunāt no pīkstēšanas vismaz šobrīd ir nereāli un ignorēt arī nevar, jo ir risks, ka pamodinās citus. Tad nu veicām mazu apgaitu ap viesnīcu un tiku pie vienas telefonbildes.
Vēlāk novizinājāmies lejā pa serpentīnu, lai samainītu naudu un iepirktos, un nācu pie secinājuma, ka Rumānija vispār nav suņu draudzīga vieta. Veikalā ar suni nedrīkst. Nedrīkst arī tad, ja suns ir mazs un sēž man rokās - mūs no veikala ārā eskortēja dusmīgi buldurējošs apsargs, kuru absolūti nesatrauca tas, ka es nesaprotu nevienu vārdu. Tā nu ar Mio stāvējām ārā +30 grādos un gaidījām, kamēr pārējie iepērkas. Gaidīšanas laiku gan izmantoju lietderīgi un drusku pastrādājām, bet šādā karstumā strādāšana ir absolūti atšķirīga no ierastā. Mio karstumu panes slikti un kļūst ļoti lēnīga, trikus mācīties noteikti nevaram un arī man pašai nav enerģijas kaut ko ļoti aizrautīgi darīt, jo es pie tāda karstuma vispār pārstāju funkcionēt. Tad nu trenējām izturību sedus un guļus, kas bija absolūti lieliska iespēja, jo ikdienā Mio bieži no guļus pozīcijas mēdz uzrauties tik ātri, ka man vispār nav, par ko slavēt, savukārt nemitīga kārumu barošana acīmredzot rezultātus nedod. Šoreiz savukārt mierīgi varēju noguldīt un apiet apkārt, kas līdz šim ne reizi nebija izdevies un beidzot bija iespēja par šo slavēt beigtu un sabarot kārumus. Ļoti ceru, ka tai mazajā galviņā kas aizķersies.
Pēc veikala aizbraucām nopeldēties, Mio visu pusstundu nonstopā pavadīja peldot, savukārt pēc tam sekoja daļa, kas man ir vissvarīgākā - pastaiga/pārgājiens kalnos. Viesu nama īpašnieks ieteica marķētu taku, kas veiksmīgi beidzas tieši pie viesu nama, 8 kilometri, 600 metru kāpums, paredzēta uz 4 stundām. Izklausījās fantastiski, bet reāli bija milzu vilšanās. Es sapņoju par pārgājienu ar kalnu skatiem un atmosfēru, tā vietā pirmās divas stundas mežā lauzāmies cauri brikšņiem, takas tur nebija, skatu ne tik un piedevām viss 600 metru kāpums sakoncentrēts tieši tai meža daļā
Godīgi sakot, laiku pa laikam man šķita, ka es tai mežā tā arī palikšu, kāpiens bija neomulīgi tuvu manu spēju robežām un vissliktākais tas, ka to visu pavadīja arī nebeidzama vilšanād sajūta par nedabūtajiem skatiem. Arī Mio šis nebija viegli, jo meža daļā vēl bija karsts, viņa vispār nekur neskrēja, tikai un vienīgi gāja manās vai draudzenes pēdās. Pārgājiena pēdējo stundu gan beidzot nogājām pa kalnu virsotni un visu taku pievārējām mazāk kā trīs stundās, bet arī pēdējā daļā vairs nebija tās sajūsmas, jo skati tie paši, ko redzu no viesu nama un izpalika tā wow sajūta. Faktisli beigās vienīgais prieks bija par to, ka esmu pārvarējusi sevi un par to, ka Mio labi uzvedās, kas nav nekāds mega prieks, plus tagad man jāmeklē vēl cita pārgājienu vieta un jācer, ka arī nākamajā reizē bērns draudzenei ļaus iet.
Starp citu, šai ceļojumā jau vairākas reizes esmu ārkārtīgi priecājusies par gps esamību Mio. Ap mūsu viesu namu 50 metru rādiusā uzlikām safe zonu, gan man, gan līgavainim telefonā pienāk paziņojums, ja Mio ir no tās izgājusi. Bez manis tik tālu ne reizi nav izgājusi, bet pie tā, ka suņi brīvi dzīvojas ārā un skraida ar vietējiem suņiem, tomēr krietni mierīgāka sirds. Otrs burvīgais pielietojums bija pārgājienā - līgavainis sekojot Mio gps skatījās, kad būsim atpakaļ, un kompānija mums precīzi uz atnākšanas laiku bija uzcepuši foreles uz oglēm.
It kā šķita, ka visu laiku taču tepat pie mums ir, bet pietika uz 5 min novērsties, kā piepeši no ielas sauc cilvēki, ka sunītis stāv ārā pie vārtiem un grib tikt iekšā. Izrādās, ka mazais mežonis aizskrējis atkal līdz upei un pēc tam skrējusi nevis atpakaļ uz kāpnēm, bet gan apkārt blakus viesnīcai un mēģina tikt pagalmā no ielas. Labi, ka viss labi, bet nu forši nebija.
Gandrīz, gandrīz arī pārgājām uz A2, bet drusku tomēr trūka pieredzes un jāatzīst, ka milzu sāpe par nepāriešanu man nav. Vispār jau ļoti gribas tikt tālāk un beigt muļļāties uz vietas, bet no otras puses ir drusku bail pāriet uz sarežģītākām trasēm un brīžam ķecerīgi iedomājos, ka tīri vai žēl, ka Latvijā pāreja uz augstākām klasēm ir obligāta; iespējams, ka mums ar Mio nenāktu par ļaunu nostiprināt apgūto, turpinot skriet vieglākas trases (A0 neskaitās, tur nebija visu šķēršļu), bet speciāli neskriet tīras trases būtu reti idiotiski.
Un vispār šo balansu saglabāt ir grūti - no vienas puses nedrīkstu kavēties un palikt aiz Mio, no otras puses nedrīkstu skriet pārāk tālu. Skrienot trasi par šo ir ļoti grūti domāt.
Perfekts (!!!!!) bums, lieliskas šūpoles, nenolekts kalns un suns, kas domā par trasi. Video redzams, ka uz beigām gandrīz, gandrīz uz berjeru izstumju no nepareizās puses, bet Mio tomēr paspēja pārgrupēties un izlec pareizi, jo tak seko tam, ko es viņai rādu. 
Esam tur staigājuši. Laikam nemanījām zīmes vai to tad tur vēl nebija. Nu bāāāc. Un man šķita, ka tur viss tik draudzīgs suņiem, bet pagūglēju un izrādās suņi var tikai 3 suņu laukumos un Reņķa dārzā. Nu čābīgi, nu.
