Mio, manu Mio!

[Imagine]

Spīgana, nevajag vainot sevi. Pieņem savu suni tādu, kāds viņš ir. Un punkts. Jo ātrāk pieņemsi, jo vieglāk būs abām, tas nav padoms pārtraukt mācīt, trenēt, darboties, sportot utt – nē, tas ir – pieņem viņu tādu, kāds viņš ir un pārtraukt salīdzināt ar citiem. Nedusmojies par to kāda viņa ir.

Jebkurš ir salīdzināms tikai pats ar sevi. Tu vari salīdzināt, kā jums izdodas noturēt kontaktu tagad ar to, kā bija pirms gada. Nevis ar to kā ir citiem raseliem un suņiem vispār, vēl jo vairāk – citiem sportistiem, kuriem tas varbūt ir jau 7.suns, jo pieredze tomēr arī daudz ko dod.

- visi 100%! Un pat pieredzējušiem gadās suņi, kas ir vienkārši citādāki nekā ierastais. Kaut kur lasīju par treneri, kurai viens no suņiem par stabilu un drošu sportistu kļuva 5 gadu vecumā.

Nekas jau arī nenāk bez smaga darba, pūlēm un nerviem - Keli kaimiņu blogā ir labs piemērs. Pēc sešiem gadiem - paskaties, kur suns un saimniece ir tagad. Mio tev jau tagad ir daudz, daudz citādāka nekā pirms gada vai tad, kad tikko viņa ienāca tavās mājās. Ir jau dusmas un sarūgtinājums par neveiksmēm, bet pieej tai lietai filozofiski - jums taču ir tik, tik daudz gadu vēl kopā pavadāmi, tik daudzas virsotnes vēl priekšā. Nešausti par to, ko esi/neesi izdarījusi pareizi sava suņa bērnībā vai audzināšanā. Suns aug un mainās visa mūža garumā. Un svarīgākais - viņi arī ir personības, tāpēc ne viss, kas tev varbūt šobrīd nepatīk, ir tava kļūda audzināšanā.

Kā izpaužas respekta trūkums pret tevi?

[nezinīte]

Palasīju par tām jūsu sacensībām. Vot iztēlojos no suņa viedokļa - nu viņa tak cenšas un daudz ko izdara un daudz kur klausa (kā pati raksti), bet viņai pat prātā varbūt neienāk, ka ir kaut kāda trase un tai ir finišs, un tas ir tas mērķis. Suns jau neredz to "kopainu".

[Spigana]

ash, paldies! Šis bija ļoti uzmundrinoši un lietderīgi.

Imagine, izpaužas galvenokārt jau manis ignorēšanā atsevišķās situācijās; attieksmē "negribu - nedaru".

Nezinīte, tā tiešām arī ir - suns nezina ne to, ka trasei ir kāds konkrēts finišs, ne to kādā secībā trase jāskrien. Tāpēc jau agility ir pāru sports, šīs lietas zina cilvēks un parāda sunim.

[Bonny Rain]

ash
Ja tev vēl nav bērnu, tad zini, ka šis viedais padoms ļoti noderēs arī bērnu audzināšanā. Pat ļoti.
Es arī ar skaudību skatos, kā citiem suņuks acīs skatās un gaida, kad dos nākamo komandu. Es arī tā gribu kādreiz. Un dažbrīd tas izdodas. Bet tikai dažbrīd. Nu, ko? Kā saka, jāpriecājas par to, kas ir un jākoncentrējas ir uz to. Jācenšas uzlabot tas, kas jau ir panākts. Palēnām. Ja sāc salīdzināt ar citiem, tad ir . Nemet plinti krūmos, turpini darīt to, ko esi iesākusi.
Neesmu gan izlasījusi vēl visu tavu blogu, bet kurā vietā tu saprati, ka jums ar suņabērnu galīgi neiet raksturi kopā. Sākumā viss izskatījās tik pat kā perfekti...

[Spigana]

Neesmu gan izlasījusi vēl visu tavu blogu, bet kurā vietā tu saprati, ka jums ar suņabērnu galīgi neiet raksturi kopā. Sākumā viss izskatījās tik pat kā perfekti...

Tā ļoti precīzi es vairs neatceros, bet laikam ap brīdi, kad Mio bija pusgads. Ap to laiku sāku saprast, ka šķirnei ir vēl lielāka nozīme, nekā biju domājusi, un biju vairāk sapazinusies ar citiem suņiem.

[Spigana]

Foto ieraksts

Māra jau savā blogā rakstīja par to, ka piektdienas vakarā bijām mežā kopā ar Loti un Teo, un to, ka mēs esam pirmrindnieces Teo fanu klubā. No savas puses varu tikai pielikt klāt to, ka Mio savukārt pastaigā nekāds jaukumiņš nebija. Mio ir īstena kārtībniece un arī starp Rūsu un Teo viņāi vajadzēja ieviest savu kārtību, visu laiku mēģināja ganīt Rūsu prom no Teo un tā kā augumā kārtībniece padevusies tāda, ka spēlēties gribošais jaunēklis vienkārsi pāriet viņai pāri, Mio lika lietā balsi. Nonstopā. Man brīžam izskatījās, ka priekš Teo tieši Mio visu padara krietni sliktāku ar savu histērisko riešanu, bet vismaz Teo ir viens saprātīgs suns un ātri saņēmās, saprata, kādi ir spēles noteikumi un deva pretī Rūsam.

Kopumā pastaiga bija dikti jauka, satikt saluki un Teo vienmēr ir superīgi, bet mana Mazā Pakaļa gan nopietni pabojāja garstāvokli. Pēc pastaigas, kad jau krāmējāmies mašīnās, Mio nolēma, ka viņai vajag skriet vēl un drausmīgi ilgu laiku nebija iedabonama mašīnā. Prom jau viņa neskrien, visu laiku turējās manā tuvumā, bet rokās arī nedodas, lai tik nevarētu pavadu pielikt. Beigās Māras vīrs nez kā mistiski Mio noķēra. Šādi gadījumi pēdējā laikā mums bija bijuši ļoti reti, bet nu laikam jau uz pagājušās nedēļas nogali bija kaut kas ekstra galvā sakāpis Mio.

Lai vai kā, man toties bija beidzot iespēja paspēlēties ar jauno kameru, un es ir maza bērna sajūsmā. Bildes rezultātā drusku tādas nasing spešal (ja neskaita to, ka beidzot viršus sabildēju), bet visas bildētas tumšā mežā, daļa jau pēc tam, kad saule aizgājusi aiz kokiem, par to vien sajūsminos.















Un kamēr es Igaunijā taisījos Mio samalt kotletēs, manu kameru ietestēja mamma, sabildēja Dobijas un viņas labāko draugu samojedu pastaigu.







Skatoties uz šīm bildēm un dzīvajā redzot Dobijas sajūsmu par lidojošajiem šķīvīšiem, man ir traki žēl, ka tā arī neatrodas neviens, kas būtu gatavs manu mammu un Dobiju trenēt frisbijā.




Un te - īsumā par to, kā Dobija sēž izturību.

[Spigana]

Papildinot bilžu sēriju un agility stāstu - igauņi svētdien noķēruši kadru, kas perfekti raksturo mūsu pēdējās agility sacensības.

[lauva]

mani uzjautrināja jūsu pastaigas bildes, hehe, paldies.
un Dobija TIK kurtiska liekas! Un Danutes pūkdupši bet vai tad Rīgā nav kur frīsbiju ar suņiem pamētāt? Gan jau eldberg zinās,ja uzjautās.

par to,ko ash uzrakstīja varu tikai piekrist un vēlreiz piekrist. Katram tas suns citādāks, katram savi tarakāni galvā, jāstrādā un jānovērtē personiskais sasniegums. Citi suņi nebauro,kad saimnieki aiziet prom, bet Aslans vēl arvien baurotu,ja varētu, bet viņš BEIDZOT iet gulēt,kad neesam mājās, par to vien man biksiņas pilnas. Viņš.Iet.Gulēt. Nevis dīrā durvis, drēbes, logus, non-stopā bizo pa māju, bet aiziet gulēt. Es Aslanu vairs nevaru vest uz suņu tusiņiem, jo kašķis būtu 100 punkti, BET, ja es saku ka nē, tad mēs varam no konfliktīvas situācijas izvairīties tik pat labi. Nevaram uzturēties tajā vietā pārlieku ilgi, bet kašķis nebūs. Ass acīs vispār nevienam nesakatās, bet es zinu,ka mums ir kontakts pa citu dimensiju un vairs nespiežu uz tām acīm.

Šķirnei patiesi ir nozīme ņemot suni, tam es piekritīšu (redzēsim kā mums ar nākošo suni ies), bet es domāju,ka jūs abas daudz,ko esat sasniegušas, Mio tev daudz ko ir iemācījusi un pateicoties tev Mio ir interesanta dzīve un ikdiena, ko viņa, protams, novērtēt neprot kā to protam mēs, bet tas vienalga ir daudz. Ne-suņinieks palicis par suņinieku un ar to Tevi apsveicu! Un Mio ar.

[nezinīte]

Nu jā, viņa, cilvēks, nesaprot, ko tā saimniece tāda sapīkusi. Kāda trase, spēlējamies takš.

Man jau arī noteikti neies labāk.

[Bonny Rain]

Hm, nu tas ir tas iemesls, kāpēc es veselu gadu rakājos pa visiem iespējamiem portāliem, meklēdama info par suņu šķirnēm. Mans pirmais un galvenais noteikums bija: man vajag mazaktīvu suni. Es vienkārši nepavilktu mūžīgos dzinējus. Esmu par slinku. Pat tagad, vēljoprojām, atzīšos, ieskatos i-netā informāciju par suņu šķirnēm, bet tik un tā saprotu, ka mans mazais franču buldodziņš ir labākā izvēle man tagad. Lai gan vispār, man patīk lieli suņi. Bet tieši francūzī satiekas visas manas gaidas vispilnīgāk. Protams, arī nav ideāls. Un cik tagad norpotu, tad tā arī neatradīšu ideālāku dotajā mirklī.
Nu bet, mierināsim sevi ar domu, ka jādzīvo un jāpriecājas par to, kas mums ir.
Ak jā, es te lasos, ka jūs visi savus suņus kaut kur laižat brīvi skraidīt bez pavadas. Es gan vēl kaut kā neatļaujos savējo laist vaļā ārpus pagalma. Nudien neesmu pārliecināta, ka es viņu sasaukšu. Bet varbūt vajadzētu mēģināt? Bet vai mums to vajag? Izskrieties viņa var arī pa dārzu. Viņai pietiek (cerams).

[Spigana]

Es jau principā no paša sākuma negribēju raselu un zināju, ka tā īsti nav mana šķirne, bet beigās diemžēl ļāvos pierunāties. Aktivitātes gan man netraucē, patīk ņemties ar suni, ar Mio man citas problēmas. Principā, ka tagad būtu jāizvēlas šķirne pirmajam sunim, ņemtu šeltiju vai Velsas springerspanielu.

Par laišanu vaļā jāskatās katram pašam. Tikai pie pavadas dzīvot es nenovēlu nevienam sunim, bet ir arī tādi, kam ar pagalmu pietiek. Mēs ar Mio braucam uz drošām vietām nost no cilvēkiem un pie viena izskriešanos izmantoju kā iespēju trenēt suni uz atsaukšanu un citām lietām.

[Bonny Rain]

Un tās drošās vietas būtu? es tiešām nezinu, kur... Man laikam paranoja šajā jautājumā Pa savu privātmāju kvartālu baidos laist - tur mašīnas, sveši suņi un cilvēki. Man jau liekas, ka var sabīties un aizskriet kur acis rāda. Ja nav sasaucama, tad cauri. Mežā? Pie jūras? A ja nu tur cits suns, kuram tas manējais nepatīk? Vai tur pēkšņi kāds cilvēks, kuram suņi nepatīk, bet manējai obligāti jāskrien draudzēties? Zinu, ka esmu paranojiska

[Spigana]

Nesezonā braucam uz jūru, ja kopā ar citiem suņiem. Mangaļsalā vispār vienmēr atļauts ar suņiem. Ikdienā vakaros braucam uz mežu Jaunmārupē. Suņu tusiņiem mēdzam izmantot arī mežu pie 333 trases, tur parasti negadās kādu satikt.

[Bonny Rain]

Re, ko es uzraku pa JRT:

Once upon a time, hunting was a favorite pastime among men of property, including men of the church. We can thank one of those hard-hunting English parsons for the Jack Russell Terrier, developed to hunt fox in the south of England some 200 years ago. Parson John Russell, "Jack" to his friends, wanted an efficient hunting dog and decided to design exactly the dog he had in mind.

The result was a bold, athletic dog who won hearts with his quickness, intelligence, determination, and intense desire to hunt. The Jack Russell Terrier, also called the Parson Russell Terrier, is a favorite among horse owners, dog sports enthusiasts, animal trainers for film and television, and people who simply appreciate his fearless personality, boundless energy, entertaining antics, and portable size.

But beware! The trained Jack Russell that you see on TV or in movies doesn't come that way. Teaching a Jack Russell to become a civilized companion is no easy task. It requires lots of time and patience as well as a strong sense of humor. The JRT is highly trainable, but he has a mind of his own and won't stand for boredom. If you don't keep him entertained, he'll find his own amusements, and you probably won't be happy with the results.

If you want a dog who can learn tricks, run an agility or flyball course in seconds flat, play fetch until you drop, and who will make a charming companion when he's not getting into mischief, the Jack Russell may be the dog for you. If you can't deal with a dog who will chew, dig, and bark, rocket through the house multiple times daily, chase cats and other small animals with glee and murderous intent, and will always find the loophole in any command you give, he's definitely not the dog for you, no matter how cute and small he is.

If you have the time and patience to devote to him, the Jack Russell has many qualities that make him an ideal family dog. He's devoted to his people and loves being with them. His heritage as a hunting dog makes him an excellent jogging companion once he's full grown. Active older children will find him to be a happy and affectionate playmate, but his rambunctious nature can overwhelm younger kids.

On the downside, his fearless nature frequently puts him in harm's way. He has tons of energy and won't be satisfied by a sedate walk around the block. This is a dog who loves to run and jump and fetch. Plan on giving him 30 to 45 minutes daily of vigorous exercise.

He's an escape artist who's best suited to a home with a yard and a secure fence that can't be climbed, dug under, or jumped over. An underground electronic fence won't contain a JRT. The Jack's strong prey drive makes him entirely untrustworthy off leash, so you'll need snap on the leash when you're outside of fenced areas. And his instinct to "go to ground" — to dig for prey — means your garden isn't safe from excavation.

A Jack Russell can fill your days with laughter and love, but only if you can provide him with the attention, training, supervision, and structure he needs. First-time or timid dog owners would do well to start with a less challenging pooch. Do yourself and the dog a favor by considering carefully whether this is the right breed for you. If it is, you're in for a wild but wonderful ride.

Highlights

The Jack Russell Terrier, like many terriers, enjoys digging and can make quite a large hole in a short time. It' easier to train a dog to dig in a specific area than it is to break him of a digging habit.
Jack Russell Terriers must have a securely fenced yard to give them room to play and burn off their abundant energy. Underground electronic fencing won't hold them. Jacks have been known to climb trees and even chain link fencing to escape their yards, so it's best if their time outdoors is supervised.
First-time or timid dog owners would do well to choose another kind of dog. The Jack can be a challenge even for an experienced dog owner. He's strong willed and requires firm and consistent training.
Jacks can be recreational barkers, so they're not suited to apartment life.
Aggression toward other dogs can be a serious problem with the Jack Russell Terrier if he's not taught to get along with other canines from an early age.
The Jack Russell thrives when he's with his family and should not live outdoors or in a kennel. When you leave the house, try turning on a radio to help prevent separation anxiety.
Jacks are bouncy and will jump up on people and things. They're capable of jumping higher than 5 feet.
Jack Russells have a strong prey drive and will take off after smaller animals. They should never be trusted off leash unless they're in a fenced area.
Jack Russell Terriers have a high energy level and are active indoors and out. They need several walks per day, or several good games in the yard. They make excellent jogging companions.
To get a healthy dog, never buy a puppy from a puppy mill, a pet store, or a breeder who doesn't provide health clearances or guarantees. Look for a reputable breeder who tests her breeding dogs to make sure they're free of genetic diseases that they might pass onto the puppies and breeds for sound temperaments.

Read more at http://dogtime.com/dog-breeds/jack-russ ... oAC05jL.99

Vai viss sakrīt? Es teiktu, ka man šis saits ļoti patīk un lielākoties rakstītais tiešām sakrīt ar realitāti, ar ko jāsaskaras suņiniekam.

[Māra]

Ja no šķirņu apskates lapām, man labāk patīk šī, kas ir amerikāņu gan:

http://www.akc.org/dog-breeds/

Bet vēl labāki tomēr ir FB forumi, kur savācas šķirnes pazinēji ,audzētāji un turētāji ar gadiem ilgu pieredzi no visas pasaules, jo tie apskati bieži vien ir diezgan vispārīgi, nepilnīgi vai ar kļūdām. Vai specifiski tikai kādam noteiktam reģionam, kur selekcionē kko specifiskāku nekā citur.

[Spigana]

Oi, šis ir ļoti precīzs apraksts.

Teaching a Jack Russell to become a civilized companion is no easy task.

Šis perfekti visu izsaka par raseliem. Rasels ir gadiem jāmāca, kamēr kļūst sakarīgs, un man katru dienu sev nākas atgādināt, ka Mio vēl nav pat 2 gadus veca, viņai viss vēl priekšā.

play fetch until you drop

Jā! Pāris reizes esam testējuši: 3-4 stundas nonstopā skriet pakaļ bumbiņai Mio ir absolūts sīkums un vienīgais, kas liedz eksperimentus turpināt, ir sajūta, ka roka tūlīt nokritīs. Ja kādreiz pagādāsim Mio to automātisko bumbiņmetēju, turpināsim eksperimentus.

An underground electronic fence won't contain a JRT.

Raseli ir mini tanki. Ja rasels gribēs tikt ārā no pagalma, viņš to elektrisko ganu vispār pat nesajutīs. Toties atpakaļ gan nenāks, jo atgriezties pagalmā nav gana interesanti, lai līstu elektrībai cauri.

Taisnība arī par raselu lekšanas spējām. Mio regulāri lec uz dīvāna no aizmugures un mums nav nekāds zemais dīvāns. Rumānijā kalnos arī nodemonstrēja savu lēcelību - pie praktiski vertikāla akmens bluķa, kur jau gatavojos Mio celt augšā, viņa vēsā mierā uzleca vienā piegājienā. Šīs bildes man ir tikai tāpēc, ka biju domājusi - viņa tur sēdēs un gaidīs mani. Tai rakstā ir minēts, ka rasels var pārlekt vairāk kā pusotru metru; ikdiena tā nav, bet pie lielas vēlmes - bez problēmām. Ikdiena ir metrs.



Tāpat taisnība par raselu bezbailīgumu. Raseli uzskata, ka viņi ir neiznīcināmi, nav bail ne no mašīnām, ne lieliem augstumiem, ne ūdens, ne lieliem suņiem, absolūti nekā. Kad bijām sacensībās Viļņā, īrējām tur 2 stāvu māju, visas guļamistabas 2. stāvā, uz kuru veda nenormāli stāvas bēniņu kāpnes. Mio pati pa viņām nevarēja uzkāpt, jo sunim tur nebija, kur atsperties, tāpēc visu laiku nesu uz rokām augšā lejā. Otrajā rītā izlaižu Mio no istabas ar domu, ka viņa tāpat kā iepriekš apstāsies pie kāpnēm, lai varu nonest lejā, bet nē - viņa nolēma, ka ja jau ir veiksmīgi tikusi lejā iepriekš, tad jau mani nevajag un vienkārši pati nolidoja pa kāpnēm lejā. Pirmos trīs pakāpienus dabūja ķepas uz pakāpieniem, pēc tam vienkārsi lidoja bez jebkāda atbalsta punkta. Es tur augšā stāvot gandrīz ar sirdi aizgāju, skatoties, kā mans suns ar galvu pa priekšu lido lejā no otrā stāva, bet viņa piezemējās uz pleca un bez neviena pīkstiena vai iebilduma aizskrēja dauzīties ar pārējiem suņiem. Viņā vispār nepamanīja to kritienu.
Raseli vienmēr ir ļoti jāmenedžē un saimniekiem ir jāčeko šādas situācijas, bet nekad nevar 100% zināt, ko tas ķēms izdomās.

Arī par mīlestību pret cilvēkiem tiesa - Mio nelaidīs garām nevienu iespēju patusēt ar cilvēkiem, bērnus jo īpaši mīl. Arī mājās viņa man staigā pakaļ un nevar gulēt pirmajā stāvā, ja es atrodos otrajā un otrādi.

Ilgu laiku šo nezināju, bet ar citiem suņiem raseli var būt arī agresīvi. Tā kā Mio ir lieliski socializēta, viņai lielākoties ar citiem suņiem problēmu nav bijis. Pēdējos 2 mēnešos gan parādījusies problēma, ka viņa no citiem suņiem sargā ēdienu un mantas, tai skaitā tajos gadījumos, kad šis ēdiens vai mantas nepieder viņai, un ir bijušas vairākas nepatīkamas situācijas, bet tā ir risināma problēma, un šobrīd strauji redzu uzlabojumus. Bet par šo plašāk kādu citu reizi pastāstīšu.

First-time or timid dog owners would do well to choose another kind of dog.

Pirms dabūju Mio, nekad nebiju domājusi, ka man ir pārak maigs raksturs, drīzāk jau otrādi. Bet izrādās nekā. Un tas, ka es neprotu nolamāt savu suni un sadot viņai pa ļockām ir viena no mūsu lielākajām problēmām.

[Bonny Rain]

Nu šis jebkurā gadījumā neizskatās pēc reklāmraksta, kur tiek parādīta tikai šķirnes pozitīvā puse. Ja tu gribi kļūt par kādas konkrētas šķirnes suņa īpašnieku, plusi, protams, ir jāzin, bet ir svarīgi zināt arī ne pārāk patīkamās puses, ar ko ir jārēķinās ikdienā. Un galīgi ne idealizētā variantā. Lai pēc tam nav jānožēlo. Suns tā ir milzu atbildība un ilgstoša arī.
Bet, jāsaka gan, ja zin, ar ko jāsaskaras, ar pareizu pieeju šim jautājumam var panākt, ka jebkurš suns kļūst par patīkamu, mīļu, uzticamu ģimenes locekli. Es visu savu mūžu domāju, ka esmu kaķu cilvēks. Bet kā izrādās, tomēr nē - tās uzticīgās suņabērna acis, kuras skatās uz tevi, ir neatvairāmas.

[Māra]

Ja kāds savu šķirni tikai slavē, zini, viņš melo!
CIlvēks, kurš izprot, mācās un vēro, ļoti labi saprot, ka nekas nav ideāls, pietam nav šķirne, kas der visiem.
Tāpēc jau tās FB grupas ir tik labas, jo tur ir reālā cilvēku pieredze, nevis idealizēti vai vispārināti raksti.
Un šis forums ir lielisks, manuprāt. Jo cilvēki dalās reālos stāstos un pieredzē. Gan par skaisto, gan problemātisko.

[Bonny Rain]

O, jā. Šis portāls ir super. Lasot jūsu blogus, es saprotu, ka ne man vienīgajai nākas saskarties ar problēmām. Un bieži vien, es konstatēju, ka problēmas ir ļoti līdzīgas. Un tā kā šeit var lasīt arī to, kas sarakstīts gadus 6 atpakaļ un salīdzinājumā paskatīties, kā ir šodien ar konkrēto suni un tām problēmām, kas bija, tad varu teikt, ka šis protāls ir nenovērtējams. Tas tiešām iedvesmo nepadoties.
Facebook es neesmu. Es vēl esmu no pagājušā gadsimta. Bet pieļauju, ka kaut kad, kad mana meita sāks Facebook lietot, es arī pievienošos. Tikai nesen sāku lietot Whatsapp, jo meitai arī ir telefonā. . Un kā es netīšām uzzināju, tad arī Instagram konts viņai arī ir. Tikai tā arī līdz galam vēl nesaprotu, ko tur var izdarīt un ko nevar.
Bet tāpēc, es vēlreiz atkārtošos, ir tik brīnišķīgi lasīt jūsu blogus.

[Spigana]

Ja nu kāds ļoti cītīgi lasīja manu blogu, tad atcerēsies, ka kaut kad pagājušā gada beigās sadomājos, ka lieliska nodarbe priekš Mio būtu skriešana blakus velosipēdam. Pat velo stiprinājumu suņiem un iemauktus iepirku, un tiku pie jauna (cik nu jauna var būt 80. gados ražots) velosipēda. Bet līdz braukšanai tā arī netikām. Velo vajadzēja servisu, iemaukti tomēr par lielu, pienāca ziema un vispār slinkums iespēra.

Bet pirms pāris nedēļām doma par velo manā galvā uzpeldēja atkal, jo peldēšanas sezona ir cauri, bet nodarbes Mio vajag. Beidzot saņēmos un aizvedu velosipēdu uz servisu, pielaikoju Mio tos pašus iemauktus un secināju, ka tagad tie tīri labi der, un šodien beidzot ķērāmies klāt tai lietai.

Labi, ka man pietika prāta pirmo apli izbraukt bez Mio, jo nu pirmajās sekundēs man šķita, ka braukt es vairs neprotu. Un ka tā padomā - pēdējo reizi uz velo sēdēju pirms gadiem 6-7. Bet neko, kad jutos puslīdz droša par manām un velo attiecībām, pievienoju šim vienādojumam arī Mio. Biju plānojusi, ka sākumā stumšu velo, lai Mio pierod, bet viņai galīgi tas nepatika, nolēmu, ka nav ko ākstīties un uzreiz sāku braukt. Un Mio bija fantastiska! Viņa skaisti uzreiz sāka skriet blakus, momentā saprata domu un skrienot jauki vaktē priekšējo riteni un griežas tam līdzi. Vienkārši kaifs! Tiesa gan, divas reizes mēģināja stāties un paošņāties, bet komanda Aiziet! un tas, ka velo nestājas un negaisa, ātri lika saprast, ka tagad ir tikai jāskrien. Visvairāk man bija bail par to, kas notiks, ja Mio rausies uz sāniem, bet velo stiprinājums nudien ir tieši tik labs kā solīts - Mio rāvienu uz sāniem es faktiski nesajutu un manam līdzsvaram nekaitēja. Toties Mio ar pirmo piegājienu saprata, ka nekāda raušana nebūs.

Šodien nobraucām pavisam mazu gabaliņu, diez vai pat kilometrs sanāca. Bet es sākumā laikam drusku pārforsēju ar ātrumu un arī Mio vēl nav pieradusi pie non-stop skriešanas, kur viņa nevar regulēt ātrumu, negaidīti ātri sāka elsot un izskatījās sagurusi. Uz 5 sekundēm sagurusi, protams, bet tas jau ir daudz.

Domāju, ka cik nu laikapstākļi ļaus, turpmāk brauksim regulāri, man tikai jāiemācās labāk kontrolēt ātrumu un jāatceras, ka tas, kas man uz velo ir viduvējs ātrums, priekš Mio jau ir visai ātri. Bet vispār iesākums bija tik veiksmīgs, ka ticami jau pavisam drīz varēsim braukt arī pa ielu, ne tikai ciematiņa iebrauktuvi, un tad jau taisīsim lielākus izbraucienus.