Pēdējās divas dienas esam aizvadījušas vienās suņu ballītēs un izklaidēs.
Piektdien pie Mio ciemos atbrauca Keiko, māsas bija traki priecīgas par atkalsatikšanos un man mājās sarīkoja kārtīgu jandāliņu.
Keiko ir mazs bosiks, kas pieradis, ka savu vietu mājās jāizkaro ar diviem pieaugušiem suņiem, tāpēc Mio sākumā plāni klājās - vienubrīd pat bēga pie manis paslēpties no Keiko rūkšanas un asajiem zobiem, bet vispār abas māsas šķita traki apmierinātas ar izdauzīšanos un šito lietu mēs darīsim regulāri. Maniem nerviem gan tās kucēnu spēles pirmajā dienā par labu droši vien nenāca, jo es pāris pirmās stundas pavadīju nemitīga panikas stāvoklī - kā cilvēkam bez suņu pieredzes ik pa brīdim šķita, ka abas dāmas tur vairs ne spēlējas bēt mēģina viena otrai ausis noplēst un rīkli pārgrauzt. Pie kam, Mio ir krietni, krietni mierīgāka un tā uzreiz pretī nemaz nedod, tad nu Keiko dabūja Mio labi apstrādāt, un Keiko mēdz izdvest tādas rūcoši gārdzošas skaņās, izklausās tieši pēc gremlina.
Toties šo spēļu laikā es pirmo reizi uzzināju, ka Mio prot arī riet - kad viņa ir viena, balsi nekad nepadod.
Vēl ir skaidrs arī, ka mums vēl ilga trenēšanās priekšā, jo tikko kā Mio ir citi suņi apkārt, tā manas komandas kļūst nedzirdamas un ignorējamas.
Savukārt vakar vakarā aizbraucām ciemos pie Kori, Lepo un Keiko uz Jūrmalu, tur bija arī cilvēku ballīte, tad nu kucēni līz pat 4 naktī varēja izgulēties pa klēpjiem un kārtīgi izskrieties. Jūrmalā abu kucēnu spēles man vairs tik trakas nešķita, jo īpaši tāpēc, ka Kori, kā jau apzinīga vecvecmāmiņa, abas knīpas ļoti uzpasēja. Man vispār šķiet, ka Mio ļoti nāk par labu socializācija ar Kori, vakar viņa arī bija drošāka dauzoties ar Keiko un tik traki vairs sevi apbižot neļauj.
Mazliet sāpīgs pārsteigums ir tas, ka Mio piepeši trakoti nepatīk braukt mašīnā - gandrīz visu ceļu īdēja un ņaudēja gan turpbraucot, gan mājupceļā šodien. Tas nu šķiet pagalam dīvaini, jo, kad pirmo reizi vedām mājās, Mio uzvedās kā paraugbērns. Jācer, ka pie biežākas braukšanas mašīnā kaut kā atradīsim veidu, kā šo risināt. Ļoti ceru, ka risinājums varētu atrasties būra veidolā, bet šobrīd vēl būri lāga izmantot nevaram - Mio būrī labprāt iet nosnausties vai uzkost, bet pie aizvērtām būra durtiņām īd un grib lauzties ārā (t.i. būra durtiņas mierīgi šobrīd var aizvērt tikai uz pavisam īsu laiku un arī tikai tad, ja Mio būrī ir atradusi sev kādu nodarbošanos).
Otrs nepatīkams pārsteigums bija naktī pievemta gulta. Jūrmalā situācija tāda, ka kucēnu visdrošāk gulēt ir ņemt savā istabā, bet tur mūsu gulta ir viegli pieejama, attiecīgi Mio nekādā gadījumā neplānoja gulēt savā migā, bet gan kopā ar mums un tur nu mēs neko padarīt nevarējām. Uzreiz pēc ielīšanas gultā Mio sadomāja izvemt visas vakariņas (par laimi virs segas, nevis zem...), jādomā gan, ka pie tā vainojami visi jaunie piedzīvojumi un tas, ka Jūrmalā abas mazās knīpas diezgan brīvi tiek panašķēties pie pieaugušo suņu bļodas un uz konkurenci droši vien bija sarijušās vairāk, nekā ikdienā ēd (un manējā jau mājās vispār mēdz ņergāties un neēst).
Lai tur vai kā ar visiem piedzīvojumiem, bet emocijas ir riktīgi pozitīvas. Pret Keiko piemēru redzu, ka es tiešām esmu dabūjusi to mierīgo sunīti, kuru gribēju, un lai arī spēlēs Mio kļūst drošāka un sirdīgāk sevi aizstāv, mājās nekādi jandāliņi nenotiek.
Sāk šķist, ka mums ar Mio ir visai līdzīgi raksturi - Mio tieši tāpat kā es, pilnībā ignorē kaut kādu tur rūkšanu virsū, kamēr vien ir veselīgi to ignorēt.
Keiko savukārt labprāt ir mazs gremlins un parāda zobiņus.
Bet nav jau tā, ka Mio tikai malā sēdētu.
Mio pati šo atklājusi nebija, bet Keiko izdomāja, ka zem skapīša tieši pietiek vieta, kur ielīst kucēnam, tad nu liela daļa rūkšanas spēļu gāja vaļā tur.
Par Mejas reakciju biju ļoti patīkami pārsteigta - biju jau gatavojusies, ka kaķim būs nervu sabrukums pēc divu kucēnu uzlidojuma, bet kamēr viņai akurāt nelec sejā, tikmēr Meja visai vienaldzīgi vēro visu to jandāliņu.