Šodien ēdienkartē – garš random ieraksts par Mio un Spīganas progresu treniņos
Agility sacensības joprojām neskrienam, jo novembra sākumā vēl nejutos gatava (jā, tieši es, nevis Mio!), savukārt decembrī nebūs nevienu ērtu sacensību, uz kurām es varētu tikt, tad nu sacensību sezonu atsāksim janvāra sākumā; būs viens izņēmums treniņsacensību izskatā, bet tas man īsti neskaitās.
Tā kā sacensības neskrienam, nekādu reālu progresu agility vēl novērot nevaru, bet pēc sajūtām šķiet, ka viss strauji iet uz labo pusi. Agility treniņos man trenere ir izsniegusi jaunas instrukcijas un jau kopš oktobra treniņus skrienam drusku citādi, kas ir – trasē Mio neaizrādu par kļūdām vispār, jo 99% gadījuma tā vienalga ir mana kļūda un tieši kļūdu labošana Mio sāka radīt gļukus. Tā vietā, lai uzreiz labotu kļūdu, izskrienam tuvākos šķēršļus ārpus secības un organiski atgriežamies pie tā šķēršļa, kur bija kļūda. Man šis ir drusku sarežģīti, jo ir jāspēj uz sitienu improvizēt un atrast jaunu “trasīti”, toties Mio viss patīk un izskatās, ka viņa atgriežas arvien lielāks azarts par agility.
Nesenāks jaunums – pēc trases Mio slavēju nevis ar kārumiem, bet supermantu. Paklausības treniņos trenere man aizrādīja, ka Mio vispār krietni vairāk motivējas ar bumbiņu, nevis kārumiem, kas man nebija jaunums, bet man pašai nebija ideju, kā to izmantot dzīvē, jo bumbas mētāšana novērš Mio uzmanību no manis, plus viņa mēdz uzvilkties. Pēc treneres ieteikuma uzpinu Mio mantu, kur vienā galā ir bumbiņa, bet otrā galā plēšamā aukla, attiecīgi tagad spēle ar bumbiņu notiek vairāk kā vilkšana, kas ir izcili piemērots variants Mio.
Paralēli agility katru nedēļu ejam uz paklausības treniņiem un man beidzot pieleca, ka patiesībā jau man vajadzēja nevis paklausības trenēšanu kā tādu, bet gan profesionālu cilvēku, kas sakārtos manas un Mio attiecības. Tieši ar to šobrīd nodarbojas Karīna un vismaz ikdienā man progress šķiet fantastisks.
Jau minēju, ka Karīna ar tās pašas bumbiņas palīdzību 5 minūšu laikā atrisināja problēmu, ka Mio negrib gulties, esam piestrādājušas pie vēl citām problēmām. Viena lieta – Mio nedošanās rokās. Mio mēdz būt tā, ka viņa it kā ir atsaucama un it kā atnāk pie manis, bet turas to pāris soļu attalumā, lai viņai fiziski nevarētu tikt klāt, neņemtu rokās un neliktu pie pavadas utt. Es ar šo esmu drausmīgi mocījusies un notērējusi labi daudz nervu, un vienā no treniņiem sanāca netīšām šo nodemonstrēt Karīnai. Viņa šausmās saķēra galvu, paziņoja, ka tā taču nedrīkst un ķērās klāt risinājuma meklēšanai, ātri nonākot atpakaļ pie spēles ar bumbiņu, bet ar ekstra noteikumiem man (īsumā – man ir divas bumbas, metu Mio vienu, viņa atnes atpakaļ, labprātīgi izlaiž no zobiem, ļaujās manai glaudīšanai un tikai tad metu otru bumbu un tā tiek mainītas bumbas). Šis mums prasīja nedēļu darba katru dienu pa kādai pusstundai un rezultātā man ir suns, kas atsaucoties atskrien tieši pie manis un dodas rokās. Savukārt šobrīd mājās strādāju pie tā, lai pildot “kompleksu” (guli, sēdi, stāvi) Mio nekustētos no vietas, arī pēc Karīnas metodēm. Kopumā – Mio progresē vienkārši fantastiskos ātrumos.
Bet mana lielākā atklāsme pa šo laiku ir: Jautājums nav par to, vai no Mio var uztaisīt sportistu, bet gan vai sportistu var uztaisīt no Spīganas. Esmu atklājusi milzīgus robus savās zināšanās par suņu audzināšanu un arvien biežāk domāju par to, ka suņu saimniekam pirms došanās uz treniņu ar suni prasītos teorētiska nodarbība, kurā tiek apskaidrotas mācīšanas metodes, attieksme pret suni utt. Protams, es ar Mio esmu gājusi uz treniņiem kopš kucēna vecuma un bez tā visa nezinu, kur mēs būtu likušās, bet man ar suni tomēr ir jāstrādā katru dienu arī mājās, tur man treneris blakus nestāv un kļūdas nelabo, problēmas neredz. Diezgan daudz ko man nav izdevies iemācīt Mio vienkārši tāpēc, ka es nepratu mācīt un neredzēju veidus kā labot kļūdas.
Ar sevi šobrīd strādāju pie divām lietām. Pirmkārt, mācos būt interesantāka Mio. Padomājot par mūsu ikdienu secināju, ka Mio patiesībā spēlējas un dauzās tikai ar manu vīru, es tikai baroju un trenējamies, savukārt brīvās pastaigas vakaros jau Mio neuztver kā “dāvanu” no manis. Tad nu pievēršu uzmanību tam, lai katru dienu es būtu paspēlējusies ar Mio papildus tam, ka mājās faktiski katru dienu 5-15 minūtes pastrādājam. Otra lieta – mācos atpazīt terjerismus un neļaut sunim man kāpt uz galvas. Mācos atpazīt tās reizes, kad Mio tiešām nesanāk un nevar, no tām reizēm, kad Mio vienkārši negrib; mācos Mio pierādīt, ka mani ir jāklausa un punkts. Šī man ir absolūti sarežģītākā daļa, ar ko man personīgi ir grūti tikt galā, bet kaut kā cīnos uz priekšu un izskatās, ka progress ir. Kaut vai tāda elementāra lieta – man izdevās Mio vienatnē nogriezt nagus.
Īsāk sakot – cīnāmies par labāku dzīvi kopā un progress arī ir.