Sasodītais Paņevežas dīķis turpina bojāt mūsu dzīvi.

Vakar naktī Mio mani pamodināja ar vājprātīgu klepošanu, skaņa bija tāda it kā viņai plaušas būtu pilnas ar ūdeni un klepoja vairākas minūtes. Domāju, ka ir aizrijusies, bet rīklē neko neredzēju. Pēc brīža norima, Mio tikai turpināja trīcēt, bet man šķita, ka viņa tā kā sabijusies no tā, kas notiek un no tā, ka es viņai rīklē lienu. Nu neko, gājām gulēt, viss mierīgi.
Šodien pa dienu Mio neklepoja, nolēmu, ka viss kārtībā un tiešām būs aizrijusies. Bija gan tā, ka Mio šodien faktiski tikai gulēja un pagalmā gāja krietni lēnāk un mierīgak, nekā ierasts, bet pēc sacensību stresa viņa mēdz būt sagurusi, nepievērsu uzmanību. Drusku tā kā drebēja mājās, bet Mio vispār ir raksturīga mūžīga drebināšanās un trīcēšana.
Vakarā aizgāju prom, atstāju Mio būrī, pēc pusstundas zvans no Dāvida, ka viņš atnācis mājās, bet Mio atkal klepo. Aizved Mio pie vetārsta (kas pats par sevi ir jautrs pasākums, jo visu, ko Mio dara, ēd un piedzīvo, zinu tikai es, bet man jāuzstājās, nebija iespējas telefoniski visu konsultēt). Gala rezultāts - Mio ir saaukstējusies, 5 dienas jādzer zāles, sportošana, protams, atkrīt. Vetārsts atļāva doties pastaigās uz mežu, bet, kad Dāvids ar Mio aozbrauca, Mio pēc īsas paskriešanas bija sākusi klepot.

Viss šis kopā nozīmē to, ka nākamā nedēļa būs nāve maniem nerviem, jo Mio vienkārši neprot būt miera režīmā. Un kombinācijā ar ceļojumu un draudzenes kāzām mums uz visu maiju atceļas treniņi. Nu dikti sapīga mums sanākusi Mio vēlme nopeldēties sacensībās.

kā iet Mio? saprotu,ka suni,ka saaukstējies ne īsti pārdot, ne īsti desās

zinu,ka tev sāpīgi, bet šausmīgi smieklīgs tas Tavs sacensību apraksts. es ceru,ka man pietiks humora izjūtas šādam aprakstam pēc mūsu sacensībām - man Berta šobrīd vispār neskrien

Ja, nu ar apslimušu suni jau nekas cits neatliek kā mīļot un lutināt.
Vakar vēl izskatījās sagurusi un neieinteresēta kaut ko īpaši darīt, šodien jau vairak atgriežas ierastajā Mio ampluā; interesanti, ka visu šo laiku nav zaudējusi apetīti. Pārāk vairs neklepo, bet, ja dikti sapriecājas, sarejas, tad vemj caurspīdīgu šķidrumu, līdzīgu kā siekalas. Un tā kā viņa sapriecājusies mēdz mesties dīvānā (galvenokārt jau sapriecājas par to, ka Dāvids atnācis, un dīvānā vieglāk tikt klāt), tad man pēdējās dienās dīvāns ir ticis pievemts tik bieži, ka man jau nojucis skaits. Bet tā - izskatās, ka strauji veseļojas un nekas traks jau nav.

Par humora izjūtu - nu, es parasti cenšos vieglāk uztvert sacensības, bet šis Mio gājiens mani pilnīgi izsita no sliedēm. Viens labums gan - grūti iedomāties, ko viņa turpmāk varētu izdarīt tādu, lai pārspētu šīs sacensības.

Spigana wrote:Viens labums gan - grūti iedomāties, ko viņa turpmāk varētu izdarīt tādu, lai pārspētu šīs sacensības.

šitā gan nekad nevajag teikt, pēc manas pieredzes providencei patīk pajokot un parādīt - var gan

madja wrote:

Spigana wrote:Viens labums gan - grūti iedomāties, ko viņa turpmāk varētu izdarīt tādu, lai pārspētu šīs sacensības.

šitā gan nekad nevajag teikt, pēc manas pieredzes providencei patīk pajokot un parādīt - var gan

vai ne?
Es to pašu padomāju un atradu Aslanu uz kaimiņu mājas jumta

piedod, kā es sasmējos par to dīķi. tā ir klasiska terjera izdarība. un ja jums tajā laukumā būtu tikai trenniņš, viņai tas dīķis nebūtu vajadzīgs.
lai vai kā - veselību Mio un stiprus nervus tev pašai

ash wrote:piedod, kā es sasmējos par to dīķi. tā ir klasiska terjera izdarība. un ja jums tajā laukumā būtu tikai trenniņš, viņai tas dīķis nebūtu vajadzīgs.

Tas mani laikam visvairāk satraumēja - ka varējām smuki strādat, kamēr nebija trase jāskrien, bet tikko kā sacensību trase, tā čušs.

Ak jā, viens atvieglojums man ir - Mio ir brīnišķīgi apčakarējama un viņai tabletes var iebarot bez jelkādas piepūles. Ja es esmu ārkārtīgi labā noskaņojumā, iestūķēju tableti kārumā un atdodu tā, bet vispār jau varu arī nepūlēties - man pietiek virtuvē tableti "netīšām" nomest uz grīdas un Mio momentā būs klāt, lai apēstu, jo virtuvē, kā zināms, uz grīdas krīt tikai labas lietas.

Kopš man ir divi suņi, kaut ko iebarot vispār nav problēma. Nenovīdības dēļ viņi ēd pat dzērvenes. Ar tabletēm arī pavisam vienkārši – nosēdinu abus blakus kā dodot kārumus. Pametu tableti un hops un hamp un tablete aprīta.

man ar itkā ir rīmas, bet nestrādā ne uz grīdas nomešana, ne konkurence - liekas jau,ka Berta tiešām no grīdas visu iesūc, bet tomēr negaršīgas lietas tā neiet. zivju eļļas kapsulas - tās jā, pārkož un prasa vēl, bet tabletes tāpat nākas našķos slēpt i vēl tad izspļauj.
kaķim gan pēdējoreiz dabuju interesantu tārpu zāli- pavisam maziņa tabletīte un kaķis to pats apēda, vēlarvien brīnos.

Beidzot sāku saprast, kāpēc Mio negribīgi nes bumbiņas atpakaļ. Varbūt viņa domā, ka es ATKAL pazaudēšu bumbiņu un labāk man tādu nemaz neuzticēt?

Kā Mio jūtas - vesela? Veseļošanās un bezsporta režīma laikā mājās nevajadzēja matus plēst?

Mio viss kārtībā, izdzēra antibiotiku kursu un jau pēc dažām dienām jutās labāk. Pirmajās dienās sadzīvot bija viegli, jo viņa pati jutās sagurusi un neizrādīja vēlmi ārdīties, savukārt šobrīd Mio ir brīvdienās pie radniecīgajiem raseliem un laimīgi mēģina izārdīt dārzu tur, kā arī apkaro savas māsas tiesības sēdēt cilvēkiem klēpī. Vairs neklepojot un sagurusi ar neesot.

Komikss par bumbiņas nešanu ir pārpiemīlīgs!

Neliels atskats uz Mio slimošanu. Tā kā pie vetārsta Mio veda Dāvids, nevis es, tad pirmajā vakarā lāga nesanāca man ievākt visu info par to, kas un kā ar Mio, man atstāstīja tikai lielos vilcienos, ka jādzer antibiotikas. Vēlāk uzzināju, ka Mio bija akūts bronhīts, rentgens uzrādīja palielinātus bronhus un vetārste izteica versiju, ka Mio peldoties tai dīķī ir ierāvusi ūdeni plaušās un tādējādi dabūjusi kādu infekciju. Drusku vēlāk gan sāka apslimt arī citi suņi, tā ka pastāv iespēja, ka infekciju bija sadabūjusi arī kur citur un ir kaut kāda minimāla iespēja, ka jau sacensībās Paņevežā nejutās pavisam vesela un tāpēc ārdījās apkārt.
Ļoti gan tam neticu, bet kādā grūtākā brīdī jau var izmantot visādus attaisnojumus sevis mierināšanai, jo vispār man pēdējā mēneša laikā ir sajūta, ka es kaut ko globāli daru nepareizi ar sava suņa audzināšanu un man nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir un kas man būtu jāmaina.

Jau iepriekš rakstīju, ka biju drusku cerējusi uz to, ka pa brīvdienām šis tas sakārtosies pats no sevis, jo agrāk Mio ir palīdzejis tas, ka paņemam pauzi. Šoreiz sanāca tā, ka mums ar Dāvidu ieplānojās brauciens uz Normandiju, bet Mio pa šo laiku dzīvoja pie radniecīgajiem raseliem (par laimi uz to brīdi, kad Mio aizbrauca prom, viņa jau bija praktiski atveseļojusies; pirmajās dienās bija tā, ka sapriecājoties vai sarejoties Mio atvēma caurspīdīgu šķidrumu, man jau nojucis skaits, cik bieži dīvānu dabūju tīrīt).
Cerēju, ka atbraukšu atpakaļ un dabūšu noilgojušos suni, kas nevar vien sagaidī, kad dabūs manu uzmanību, bet figu. Kad aizbraucām pakaļ Mio, viņa ar mums knapi apsveicinājās, pat Keiko izrādīja lielāku sajūsmu par mūsu atbraukšanu. Un par došanos mājās Mio pavisam apvainojās, jo vedam tak prom no rotaļu biedriem. Pirmajā vakarā un rītā gulēja gultā prom no mums, tuset nenāca, pat kārumus no rokas neņēma, vakariņas un brokastis neēda, bet tikai mēģināja savu gaļu sargāt no kaķa. Pēc dienas spītēšanās gan nomierinājās un sāka gan ēst, gan līst klēpī, mājās arī trikus atsāka pildīt un nupat jau izskatījās, ka viss diezgan forši. Pirmajā vakarā vēl sanāca tā, ka Dāvids ar Mio uz mežu viens pats aizbrauca, Mio esot uzvedusies perfekti un nekur prom nedauzījās. Es jau tīri sapriecājos, ka nu jau laikam ir atpakaļ vecais režīms un vakar uz mežu aizbraucām visi kopā. Kā tad! Mazā Pakaļa iemanījās divreiz aiztesties mežā un nenākt atpakaļ un pilnai laimei vēl abas reizes pēc tam, kad es biju rūpīgi notestējusi to, ka Mio klausa komandām un glīti nāk atpakaļ pēc komandas. Saslavēju un bums - mans suns ir kaut kur aizskrējis mežā. Un principā mēs šitā dzīvojam visu laiku - treniņos viss strādā lieliski, sacensībās nulle; vienu dienu mežā man ir paraugsuns, otru dienu piepeši ieslēdzas kurlums; vienu brīdi viņa ir pats uzmanības iemiesojums, otru brīdi nekas neinteresē. Un tās maiņas ir absolūti neprognozējamas, man nekad nav pat aizdomu, ka tūlīt mans suns atkal kaut ko izspēlēs.

Bet principā man īsti nav skaidrs, kur ir mūsu problēma un kā risināt pakaļisma sindromu. No vienas puses ir brīži (un tādu laikam tomēr ir vairākums), kad Mio lieliski strādā un klausa, ir sajūta, ka mums tomēr ir kontakts. Un tad piepeši viņai galvā kaut kas pārslēdzas un man vairs "nav" suņa, ne viņai vairs interesē manas komandas, ne spēles, ne kārumi. Un man pat īsti nav skaidrs, vai es kaut kur esmu salaidusi dēlī Mio audzināšanu vai tomēr te vairāk spēlē šķirnes iezīmes un raksturs. Tā nu i sēžu un nesaprotu - man jāsamierinās ar to, ka suns tāds ir un raksturu nelauzīs tak, vai tomēr jāmeklē kļūdas audzināšanā.

Spigana wrote:... vetārste izteica versiju, ka Mio peldoties tai dīķī ir ierāvusi ūdeni plaušās un tādējādi dabūjusi kādu infekciju. Drusku vēlāk gan sāka apslimt arī citi suņi, tā ka pastāv iespēja, ka infekciju bija sadabūjusi arī kur citur...

Neesmu veterinārārsts, bet visdrīzāk tā bija nevis apaukstēšanās, bet gan audzētavu klepus vieglā formā. Ap to laiku Mio nebija vienīgā par kuru bija dzirdēts, ka klepo.
Attiecībā uz Mio uzvedību atļaušos izteikt savu viedokli. Normāls Tev tas suns un visdrīzāk neko nepareizu Tu nedari, bet Tev ir terjers un vēl rasels, un ar to ir jārēķinās. Var būt patreiz Tev tā uzvedība liekas dīvaina, jo visdrīzāk to salīdzini ar "parasta" suņa uzvedību. Katrai šķirnei ir savas īpatnības, manējām dāmām arī katrai ir "savi tarakāni" galvā , vienkārši jāturpina strādāt, nedrīkst padoties un viss ar laiku nokārtosies. Tici man, ir redzēti daudz, daudz trakāki gadījumi ar kuriem tagad cilvēki pat ļoti veiksmīgi skrien.

Sisija, paldies! Principā jau cenšos mierināt sevi, ka jāturpina strādāt un gan jau kādreiz viss būs, bet nu dažkārt vienkārsi nolaižas rokas, tad ir patīkami dzirdēt, ka citi ir ar ko šādu tomēr tikuši galā.

Par slimošanu - pavisam vieglā formā nebija un no mūsējiem suņiem vismaz viens infekciju bija kuņģī ierāvis, no tā spriedām, ka nebij gluži audzētavu klepus klasiskajā izpildījumā.

Spigana wrote:Par slimošanu - pavisam vieglā formā nebija un no mūsējiem suņiem vismaz viens infekciju bija kuņģī ierāvis, no tā spriedām, ka nebij gluži audzētavu klepus klasiskajā izpildījumā.

Audzētavu klepus var izpausties ļoti dažādi. Man pinčers pirms vairākiem gadiem izslimoja ļoti smagā formā, ar augstu temperatūru un plaušu tūsku, bet šeltijs, tajā pašā laikā, tikai nedaudz pakrekstēja un pat bez zālēm tika sveikā cauri.

Spigana wrote:... tad ir patīkami dzirdēt, ka citi ir ar ko šādu tomēr tikuši galā.

Ir, ir . Un pat nākošo suni paņēmuši to pašu terjeru

Sisija wrote:

Spigana wrote:... tad ir patīkami dzirdēt, ka citi ir ar ko šādu tomēr tikuši galā.

Ir, ir . Un pat nākošo suni paņēmuši to pašu terjeru

Oi, es ceru, ka ar mani tik traki nebūs, lai es vēl kādreiz raselu sev ņemtu.