Aizvakardienas izklaide - piņķerēt ārā no Yuki kažoka visādus dadžus. Nezināju, ka šeit pļavās un sētmalēs tik daudz dadžveidīgie augi. Burtiski, Yuki izskriet cauri tādai pļavai ir kā izvazāt mohēras džemperi pa turieni.
Vienīgā atšķīrība - džemperis nekūļājās nepacietībā uz grīdas un džemperim nesāp stiprāk paraujot vilnas kumšķi. Jā, tas bija pacietības pārbaudījums mums abām divu dienu garumā.
Vairs nelaižu izskrieties nekur citur kā pie jūras. Lai gan arī tur ir šādi tādi pogaļu ezīši, tur zāle īsa un, ja saķeras, tad vien pie ķepām vai "biksēm".
Es nezinu, kā mums klātos, ja mēs dzīvotu Sicīlijā.
Ko es novēroju - šeit attieksme ir visai piesardzīga pie suņiem, neviens klāt nenāk un nejautā kas pa šķirni, maksimums - klusi noskatās un bērns kaut ko nočukst mātei - "Paskat, kāds sunītis!" Yuki raušanās pie garāmgājējiem ir drastiski samazinājusies, jo te vienkārši cilvēki vai nu nepievērš uzmanību vai arī izturas rezervēti pret suņiem. Es tikai priecājos!
Šis patiesībā atšķiras - jo mazāka pilsēta, jo rezervētāk/vienaldzīgāk. Lielajās garāmejot mēdz iesaukties - "Vai kāda mīkstā rotaļlieta!" Vai arī bērni mēdz nāk klāt un jautāt, vai drīkst paglaudīt. Un protams - mums tak ir haskijs/balts čau čau! Esmu jau pieradusi, ka visi citi zin labāk.
Par šo mums kuriozs.
Viens krievu tūrists vakar Katānijā jautāja man, vai tas ir haskijs. Es teicu, ka nē, tas ir samojedskaja sabaka. Viņš man prasa parādīt acis (turklāt visu laiku centās runāt angliski) - ja zilas, tad tas esot haskijs. Parādīju un pateicu, ka ir tumšas. Tad pienāca viņa draugs, prasīja kas pa šķirni, teicu, ka samojeds, bet viņš viņam skaidroja, ka tas esot haskijs ar tumšām acīm.
Vēl kas uzjautrinoši un reizē skumji šķiet, ka mazās pilsētiņās dienviditālijā suņi un kaķi tiek uzskatīti kā kaut kas nešķīsts, netīrs un nepatīkams. Šo es sasaistu ļoti ar musulmaņu un kaimiņzemju Tunisijas uc., kultūru. Ka suns iekšā mājā ir kaut kas pretīgs. Jo netīrs un smird. Pieaugušie suņus neaiztiek, tikai pabaro un tie dzīvo pagalmā (es te vispārinu, jo mēdz būt arī izņēmumi, kā jau visur). Aina iz dzīves:
Veikalā iepērkas māte ar dēlu. Dēls krāmē pirkumus maisiņā, māte viņu sarāj, ka suņu barību (iepakojumā!) nevarot likt pie cilvēku pārtikas, tā jāliek atsevišķā maisiņā!
Tāpat: Nedrīkstot suni slaucīt cilvēku pludmales dvielī, jo tā varot dabūt visādas slimības no suņa, kā arī veļas mašīnā mazgāt suņa lietas nedrīkst, jo tad tur cilvēku lietas mazgāt pēc tam vairs nevarēšot.
Pagalmā vai voljērā dzīvojošs vācu dogs, labradors, kokerspaniels ir normāli. Pat ja klimats teorētiski to atļauj, uzskatu, ka šiem suņiem tomēr jādzīvo ar saimnieku. Turklāt, ar viņiem nenodarboties un tad sūdzēties, ka suns nemāk uzvesties, visu demolē, klaiņo un daudz rej. Apmācība praktiski šeit neeksistē, atskaitot standarta Sēdi un Ķepu prieka pēc. Un mums visi saka -Cik jums paklausīgs un mierīgs suns! Kā tu tā vari iet šopingā vai vakariņās un viņa pacietīgi guļ blakus?!
kāds superīgs pūku lācis! tāda bužināma plīša mantiņa
Aaaaw! Paldies! 
